Zane Grēviņa: Citiem ir sajūta, ka Zane vienmēr smaida. Bet es arī riktīgi raudu

Atnākusi uz interviju, Zane no somas izņem turzu ar kārtainās mīklas austiņām ciemkukulī, un atzīšanās «Es tās necepu, manā rajonā ir kolosāla ceptuve!» ir nianse, kurai vairs pat nav nozīmes. Viņas manikīrs ir tik priecīgs – vienai rokai zaļi, otrai rozā nadziņi! Un man žēl, ka nedzirdat mūsu sarunu audio, jo izpaliek Zanes čuksti, aizrautīgie smiekli un balss intonācijas. Un viņa bieži iesaucas: «Bet, mīļā!»

Aizvadītā gada laikā Zanes «Instagram» ierakstos ik pa laikam pavīdēja vārds slimnīca. Tāpēc par to runājam vispirms, lai ātrāk tiktu pie priecīgās dzīves (un sarunas) daļas. 

Darīt visu, kas jādara, kā es saku saviem draugiem: par manu veselību mazāk vajag runāt, vajag darīt.

– Kāds tev bijis pēdējais gads – grūts vai viegls?
– Izaicinošs. Veselības ziņā tas bijis pagrūts gads, un vēl arī grāmatas rakstīšana. Zini, kā tas ir – uzrakstīt grāmatu?

– Grūti tas, ka cīnies par savu veselību un vienlaikus raksti grāmatu?
– Es negribu lietot vārdu cīņa, šo vārdu es vispār neizmantoju attiecībā uz sevi. Ja ir cīņa, tad lai cīnās kāds cits, es izdarīšu lietas. Tas ir process, kuram es redzu aptuvenu iznākumu, kā visiem procesiem savā dzīvē.

– Tavos Instagram stāstos sekotāji redzēja, ka esi slimnīcā, stāstīji, ka atkal ir kārtējā veselīgo kokteiļu diena. Un runa jau nebija par spinātu smūtijiem. Kāpēc tev ir svarīgi ar to dalīties? Varēji neko neteikt, un neviens neuzzinātu.
– Ikdienā Instagram atbildu uz simtiem vēstuļu, un ir brīži, kad ir labi pateikt: man būs pauzīte, es te patusēšu un nevarēšu parakstīt grāmatas, un, ja neatbildu uz jūsu vēstulēm, ziniet, ka ir ok, bet esmu šiten. Ir labi cilvēkiem parādīt, kas notiek, nevis mēģināt kaut ko samudžināt un censties izlīst caur adatas aci, atliekot savu realitāti.