«Mūzika palīdz pasaulei noturēties līdzsvarā, lai neiegāžamies ļaunuma bezdibenī.» Pēterim Vaskam – 80
Mūzika ir tas spēks, kas varētu noturēt līdzsvarā šo trako pasauli, uzskata Pēteris Vasks, viens no jūtīgākajiem, talantīgākajiem un pasaulē zināmākajiem latviešu komponistiem. Viņš mani pacienā ar glāzi sulas no savas piemājas kļavas, daudz smaida, un no viņa staro milzīga labestība. 16. aprīlī Pēterim Vaskam ir dzimšanas diena – apaļi 80.
Foto: No personiskā arhīva
Kad atveru vārtiņus uz Pētera Vaska un viņa vēlīnās mīlestības un otrās sievas kinorežisores Dzintras Gekas skaisti rožaino Pārdaugavas māju, vienā pusē takai pie kļavas pieslietā pudelē pil kļavu sula, bet otrā pusē pretī raugās liela, apaļa un mazliet apsūbējusi Pētera Vaska galva. To darinājis tēlnieks Indulis Ranka, un sākumā no skulptūras uz debesīm tiecās metāla nošu līnijas, taču metāla daļas ar visām notīm nozudušas tik ātri, ka tēlnieks meklējis savam darbam drošāku vietu un atvedis to šurp. Šajā Pārdaugavas malā ir miers, pļava un lieli koki – te ir tieši tā, kā Pēterim patīk.
Kādas atceraties savas bērnības dzimšanas dienas, kad dzīvojāt četru bērnu ģimenē mazajā Aizputē, kur jūsu tētis bija mācītājs?
Bija daudz skaistu brīžu, bet mēs dzīvojām nabadzīgi, tāpēc dzimšanas dienas netika īpaši izceltas, un nevienas skaistas dāvaniņas man parasti nebija. Tomēr atceros, kā vienā reizē tēvs pirms manas dzimšanas dienas nāca mājās un viņam rokā bija maza lāpstiņa. Ieraudzīju to un sapratu – lāpstiņa laikam būs man! Tā arī bija. Atceros arī reizi, kad biju mazliet sarūgtināts, jo svētku vakariņu galdā nebija kliņģera, bet tikai reņģes tomātu mērcē.
Aizputes baptistu draudzē bija vairākas vecas, jaukas un sirsnīgas kundzes, kuras mazo Pēterīti mēdza samīļot. Un man jāatzīstas – kad tuvojās mana dzimšanas diena, aizgāju pie viņām un pateicu: ziniet, man drīz būs dzimšanas diena! Vecās kundzes tikai noslēpumaini pasmaidīja, un viena no viņām man uzdāvināja trīs biskvītiņus. Trīs cepumi un maza lāpstiņa zilā krāsā – tās ir dāvanas, ko es atceros.
