Klusuma skaņas tulkotāja. Skolotājas Gunitas Žabres īpašais aicinājums

Ir svētdienas rīts Liepājas Svētās Annas luterāņu draudzē – tāpat kā katru svētdienu, te notiek dievkalpojums. Draudzes locekļi, viesi – katrs, kura ceļš atvedis uz dievnamu, – klausās sprediķi. Solu rindas labajā pusē kāda sieviete neuzkrītoši, tomēr pamanāmi mācītāja teikto tulko zīmju valodā. Jau gadiem ilgi. Tā ir Gunita. Lai gan dievkalpojumu ik svētdienu apmeklē ap simt cilvēku, visbiežāk viņa tulko tikai vienam, bet skaitam nav nozīmes, svarīgi ir tas, ka, pateicoties Gunitas kalpošanai, kāds, kas citādi to nevarētu, var piedzīvot un dzirdēt sludināto Dieva vārdu.

Kursi Rīgā, dzīve – Liepājā

Viss aizsākās 2010. gadā, kad mācītājs uzrunāja draudzi, vaicājot, vai kāds būtu gatavs kļūt par surdotulku nedzirdīgam cilvēkam, kurš jau kādu laiku apmeklē baznīcu. Gunita tolaik bija bērna kopšanas atvaļinājumā ar savu jaunāko, ceturto, bērnu. Viņa atceras, ka uzreiz sajutusi sevī sirds atsaukšanos šim aicinājumam, lai gan zīmju valodu nav mācējusi.

«Nepratu nemaz – tā, ka pilnīgi neko! Bet, tā kā esmu speciālā pedagoģe, nolēmu, ka zīmju valodas prasme, spēja komunicēt ar cilvēkiem, kam ir dzirdes traucējumi, var noderēt arī manā profesijā. Draudzē bijām divas, kas atsaucāmies aicinājumam apgūt zīmju valodu. Tobrīd Latvijas Nedzirdīgo savienība bija izsludinājusi pirmā līmeņa zīmju valodas klātienes kursus, mācības notika divas reizes nedēļā, no sešiem līdz astoņiem vakarā.»

Šajā vietā apņēmībai mācīties surdotulkošanu pavisam praktisku iemeslu dēļ vajadzētu arī likt punktu – no Liepājas līdz Rīgai ir vairāk nekā divsimt kilometru, kursi paredzēti darbdienu vakaros klātienē, bet Gunitai ir četri bērni, vecākajai meitai tolaik sešpadsmit, bet pastarītim – vien divi gadiņi. Attālums un apstākļi, kas atturētu daudzus, Gunitu neatturēja!