Baiba Sipeniece-Gavare: Viņš zog un aprok zeķes, turklāt arī ciemiņu

Es vienkārši iemīlējos! Tādu suni dzīvē nekad nebiju redzējusi.

Baibu ar Uni satiekam brīdī, kad pēc brauciena pa Rīgas kanālu viņi tikko nokāpuši no kuģīša klāja. Par spīti briesmīgajam karstumam – todien termometra stabiņš pakāpās virs 33 grādiem –, Unītis nepīkst, nesūdzas, bet krastā priecīgi skraida, ietērpts spilgtā glābšanas vestē. Bet Baiba, gādīga saimniece būdama, deso viņam pakaļ ar speciālu dzirdinātavas trauciņu. «Karsti nabadziņam!» 

– Tas bija Unīša pirmais brauciens ar kuģi?

– Nē taču! Mēs daudz kuģojam pa jūru, tāpēc viņš mums ir pieredzējis laivinieks. Redz, arī glābšanas veste viņam iegādāta, kā to paredz drošības noteikumi. Viss, kā nākas! 

– Kā viņš pie jums nonāca?

– Unis mums ir tāds pandēmijas bērns. 2020. gadā mums nomira taksītis, viņam bija 15 gadu, un ģimenē bijām nolēmuši, ka kādu laiku jaunu suni neņemsim. Mūsu taksenītes Emmas aiziešana bija ļoti sāpīga mums visiem, un šķita, ka šīm rētām jāsadzīst, lai varētu ņemt jaunu dzīvu radību mājās. Tas bija janvāris.