Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Par iepazīšanos ar vīru
Kad iepazinos ar Krišjāni, man bija 25 gadi. Tas notika pavisam nejauši – man palūdza viņam kaut ko atdot, un tā mēs satikāmies. Uz Ameriku aizbraucu 1995. gada ziemā. Vecāki mani vienmēr ir atbalstījuši, un pieļauju, ka viņiem mana došanās uz ASV pat bija zināms atvieglojums.
Latvijā tas bija mežonīgi grūts laiks – tētim darba vairs nebija, Sarkanā Krusta slimnīcu gatavojās slēgt remontam, un arī es paliktu bez darba – biju pirmo gadu rezidentūrā, strādāju slimnīcā par dežūrārsti. Amerika man bija pilnīgs kultūršoks – viss izskatījās TIK liels!
– Par dzīvi ar premjeru Kariņu
Kopš valdība strādā attālināti, ar vīru mēs redzamies pat vairāk. Mūsu mājā ir tukšs dzīvoklis, viņš no tā strādā un vada valdību. Šad tad mums ir pat laiks iedzert kopā tēju.
Publiskums vairāk ierobežo tāpēc, ka nekur nevaram iziet divatā.
Nevaram vairs svētdienu rītos divatā izbraukt ar riteņiem, apsēsties parkā uz soliņa un vienkārši parunāties vai kopā paskatīties saulrietu. Atceros, cik grūti bija sākumā, kad pie mājām dienu un nakti stāvēja apsardze, un man šķita, ka mani nepārtraukti vēro, – gribējās aizvērt visus logus un durvis.
– Par ārstu problēmām
Aprīļa vidū biju dusmīga, jo es, privāti praktizējoša ģimenes ārste, nevarēju tikt pie medicīniskajiem aizsarglīdzekļiem, lai varētu daudz drošāk pieņemt pacientus – lai aizsargātu savu medmāsu, sekretāri un arī pati nesaslimtu un neatnestu mājās vīrusu vīram, bērniem vai vecākiem.
(..) Vīram pat sūdzējos pie tējas tases. Nevar jau savu sāpi paturēt pie sevis, kad esi uzvilcies! (..) Izrādījās, ka ir robs likumā – nekur nebija pateikts, kā privāti praktizējoši ārsti var kaut nopirkt dažus respiratorus. Galu galā, viss atrisinājās – tagad arī manai praksei valsts sagādāja respiratorus.
– Par pacientiem
Apmēram puse manu pacientu ir ārzemnieki, kas dzīvo Latvijā, – igauņi un lietuvieši, zviedri, somi, norvēģi, arī itāļi, ir bijuši arī daži korejieši un japāņi, ir pacienti no Indijas un Ķīnas, Krievijas un Amerikas, daudz ebreju, īru, angļu, franču, pat austrālieši. Esmu smagi strādājusi, lai izveidotu savu praksi tādu, kāda tā ir, – man ir pietiekams darba apjoms un maksātspējīgi pacienti.
– Par krīzes laika pienākumu
Covid-19 pozitīvo pacientu ārstēšanu uzskatu par savu krīzes laika pienākumu un neprasu par to naudu. Man nav daudz šādu pacientu, bet ir, un daži jau izveseļojušies.
Par laimi, viņiem slimība norit viegli, bet šis vīruss ir viltīgs – nekad nevar zināt, kas būs rīt.
Uzzinot par pozitīvo testu, cilvēkiem sākumā ir bailes un satraukums, bet pēc dažām dienām, kad fiziskā pašsajūta uzlabojas, iestājas zināms atslābums.
– Par bērnu attālināto mācīšanos
Dēli jau ir pilngadīgi, vecākais studē Amsterdamā, bet otrs tepat Latvijā – viņš mācās dzīvot atsevišķi pats savā dzīvoklī. Kopā ar mums, vecākiem, pašlaik dzīvo abas meitas skolnieces. Viņas ir pietiekami lielas, lai ar attālināto mācīšanos tiktu galā pašas – vecākā palīdz jaunākajai, turklāt abas labi orientējas mūsdienu tehnoloģiju pasaulē. Es iesaistos vien tad, kad man prasa, – varu paskaidrot bioloģiju un ķīmiju.
– Par neatkarības atgūšanas laiku
Spilgti palicis prātā 1991. gada barikāžu laiks. Tieši dienā, kad gaidīja tankus, bija paredzēts eksāmens patoloģiskajā fizioloģijā, un man no šī eksāmena bija ļoti bail! Aizbraucām uz Stradiņa slimnīcu, uzzinājām, ka eksāmens tomēr nenotiks. Bijām tik laimīgas!
Kopā ar draudzeni devāmies uz Vecrīgu, bijām dzirdējušas, ka Doma baznīcā ir medpunkts, – kā jau topošās mediķes gribējām apskatīties, padzīvoties tur. Tikām līdz Līvu laukumam, un tur nopietni vīri mūs apturēja un teica, lai pat nemēģinām te grozīties – lai ejam mājās un domājam par bērniem, nevis nākam skatīties uz tankiem.
– Par sportošanu
Fiziskas aktivitātes ir pirmais ieteikums pret stresu. Arī es, kad esmu pārskaitusies, vingroju, eju skriet vai izkliedzos, un uzreiz kļūst labāk.
Man patīk staigāt. Uz darbu Vecrīgā no Ķīpsalas eju kājām – Rīgā nekas nav tālu, bet, ja braucu ar riteni, tad viss ir pavisam tuvu.
Kad rītos un vakaros eju pāri Vanšu tiltam, pūš tāds vējš! No rītiem tas dažreiz traucē, bet, nākot mājās no darba, aizpūš visu stresu sazin kur. Ja dienā esmu uzklausījusi padsmit cilvēku problēmas, kamēr atnāku mājās, pa ceļam esmu atjaunojusies.
– Par negaisu
Man patīk negaiss. Reiz skolas laikā sporta nometnē Rubenē naktī plosījās šausmīgs negaiss – atsita vaļā logu, lija lietus, zibeņoja un rūca. Visas meitenes raudāja un slēpās, un es viņām līdzi, lai gan patiesībā man šķita – cik forši! Jebkurš negaiss pāriet – tad atkal spīd saule, un viss ir kārtībā.
– Par dzīvi pēc epidēmijas
Kas tieši mainīsies, nezina neviens. Protams, krīzi un tās radītos zaudējumus negribam, tomēr ir vērts padomāt – varbūt pasaule bija pelnījusi šo pērienu? Cilvēki bieži vien paši vairs nezināja, ko grib. Ja deviņdesmitajos gados mēs būtu dzīvojuši tā, kā dzīvojam šodien, – tā taču liktos paradīze zemes virsū! Bet nekā – tāpat čīkstam: šā par maz un tā par maz.
Bet, ziniet, man šķiet, ka arī šobrīd gaisā brīžiem virmo tāda īpaša kopības izjūta – šis pozitīvais lādiņš mūs iznesīs cauri grūtumam. Mēs esam stipra tauta – gudri, rūdīti, spējīgi organizēties un pielāgoties. Latviešiem vienmēr ir izdevies tas, ko viņi dara kopā, un arī šobrīd mēs sēžam visi vienā laivā. Viss būs labi!
