Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
1
-
0
-
1
-
0
-
– Trīsdesmit gadus veca grupa – tas ir daudz vai maz?
– Ar uzsvaru uz vārdu – veca! (Smejas.) Es tiešām jūtos samērā vecs. Reiz kādā pasākumā satiku savu skolnieci un redzēju, ka pretī stāv iesirma kundze, kurai jau 47 gadi. Tajā mirklī sāku domāt – par kādu vecu mērkaķi tad esmu palicis? Arī grupai 30 gadi ir zināms rādītājs. Tas ir vairāk nekā puse no mana apzinīgā mūža, faktiski viss man apzinīgais mūžs. Taču ir prieks un lepnums, ka visus šos gadus kopā ar grupu esmu bijis aktuāls un pieprasīts.
– Ar kādiem skatuves tērpiem pārsteigsiet?
– Mums šogad ir kaut kas pilnīgi jauns – fundamentālās multivestes. Mūsu jaunākais modes pavērsiens un kliedziens.
– Piedodiet, bet kas ir fundamentālā multiveste?
– Visas intrigas negribu atklāt, bet tērpi būs krāšņi. Ņemot vērā, ka koncertam ir divas daļas ar bufetes pauzi, cerams, pauze tērpus cilvēku acīs padarīs vēl krāšņākus. Bufetes pauze ir ļoti svarīga daļa jebkurā koncertā. Esmu to pārbaudījis. Pandēmijas laikā individuāli braukāju pa mājām un koncertēju, un dažās viesībās var redzēt, ka cilvēki ir sabijušies – kāds redzēs, ka viņi iedzer. Tāpēc noslēpuši pudeles zem galda. Un pirmo pusstundu ar to dziedāšanu ir, kā ir. Bet, kad uztaisu pauzīti un pēc uzpīpēšanas atnāku atpakaļ, paveras jau pavisam cita aina.
– Cik koncertu jau esat nospēlējuši?
– Ir tūres pats sākums, un pirmie koncerti «aizgāja» ļoti labi. Tie bija tik dažādos laikapstākļos – pirmais Saulkrastos, kad bija baigais «žargons», otrs – vējā un vēsumā. Bet pa 30 gadiem iegūts tāds rūdījums, ka esi gatavs visam – lietum, sniegam, salam, tveicei. Ir bijis, ka viena pasākuma laikā ādas krāsu var nomainīt radikāli.
– Ja kāds no grupas paģībst, koncerts tiek turpināts?
– Ir gadījies, ka mūsu koncertos paģībst skatītāji. Dažreiz tas tiešām apstādināts uz laiku, kamēr «ātrie» fanus atgriež pie dzīvības. Bet ko var gribēt – publika noveco kopā ar mums.
– Nav bijis tā, ka pie jums pienāk kāda sirma kundzīte un saka – es izaugu ar jūsu dziesmām?
– Un ne tikai kundzīte! Reiz pie manis pienāca jauna meitene un teica, ka, pateicoties mūsu grupai, viņai dots vārds Melānija. «Tipam» ar šādu nosaukumu ir dziesma.
– Kurš ir vecākais dalībnieks grupā?
– Andris Freidenfelds.
– Un gudrākais?
– Andris Freidenfelds. Jo vecāks, jo viedāks. Gudrs ir subjektīvs jēdziens.
– Kādu raideru esat izsūtījuši koncertzālēm? Kam jābūt uz galda, kādam ģērbtuves noformējumam?
– Ar to nodarbojas mūsu menedžments. Mūziķiem galvenais ir ierasties pasākuma vietā laikā. Viss pārējais ir pakārtots. «Tipam» nekad nav bijušas nereālas prasības, kādas esmu dzirdējis citām grupām. Mēs neesam idioti.
– Jums savulaik bija gari mati. Cik ilgi tādus audzējāt?
– Jau skolas laikā biju garmatains. Armijā matus nogriezu un tad atkal ataudzēju. Man bijuši mati līdz pat jostasvietai. Esmu bijis arī pilnīgi «lisijs», jo uz koncertu vajadzēja kādu «ekšenu». Mamma joprojām glabā manu nogriezto bizi.
– Ja nu kas, ārlaulības bērni pēc gadu desmitiem, pateicoties jūsu matiem, varēs noteikt radniecību.
– Jā, izejmateriāls būs.
– Esat vairākus gadus strādājis par fizikas skolotāju. Tiešām ar elektrības palīdzību var uzlabot matu apjomu?
– Esmu veicis dažādus eksperimentus ar matiem, dūris galvā simts šprices un tamlīdzīgi. Bija interesanti – sanāks vai ne. Taču vēlāk atmetu ar roku, jo tad būtu jāvelta lielākā daļa mūža. Vispār domāju – ja ar elektrību vai kaut ko citu varētu uzlabot matu apjomu, Putins taču būtu izmantojis šo iespēju un uztaisītu sev kārtīgu frizūru kā cilvēkam.
– Vai meitenēm jāzina fizika?
– Ja mājās viena pati sēdi un pēkšņi elektrība izsit korķus, vismaz zināsi, ko darīt. Ja Ziemassvētkos pārstās mirguļot lampiņu virtene, sapratīsi, kāpēc nedarbojas, un zināsi, kā saremontēt. Fizika palīdz uzlabot loģisko domāšanu. Tā nekad nevienai sievietei vēl nav traucējusi.
– Esat praktisks vecis?
– Ja draugiem kaut kas salūst, veļasmašīna tek vai dators nedarbojas, pirmais zvans ir man.
– Esat sarakstījis teju visas «Labvēlīgā tipa» dziesmas, un teju katra kļuvusi par hitu. Kāda cita grupa nav mēģinājis jūs pārvilināt?
– Neviens neriskētu. Esmu viena dziedātāja autors. Pie Freda esmu piešāvies. Lai veiksmīgi tik ilgus gadus kopā darbotos, vajadzīga savstarpēja ķīmija, un mums tā ir.
– Kad Fredis uz laiku pameta grupu, bez viņa mierīgi izdzīvojāt. Kas notiktu ar «tipu», ja aizietu Jakušonoks?
– Nekas traģisks. Kaut kad jau es aiziešu, ja ne tā, tad TĀ (rāda uz debesīm).
– Nekad neesat gribējis pieņemt skatuves vārdu? Piemēram, Jautrais Norcis.
– Skolas laikā man bija vairākas iesaukas. Viena bija Žetons, jo rīkoju žetonvakarus. Otra radās, pateicoties nozīmītei, kuru nēsāju. Uz tās krievu valodā bija rakstīts «Mi za mir» (Mēs par mieru – krievu val.). Tāpēc mani iesauca par Mizamiru.
– Esat beidzis skolu ar sarkano diplomu un medaļu. Kur to glabājat?
– Par to rūpi tur mana mamma. Viņa pat krāj visas publikācijas, kas par mani bijušas. Ļoti seko manam dzīves gājumam. Savukārt Kaspars Tīmanis kolekcionē visus «Labvēlīgā tipa» plakātus un krūšturus.
– Dāmas koncertos joprojām tos met uz skatuves?
– Nekas šajā ziņā nav mainījies. Iet uz pilnu klapi. Jāsāk jau stutēt jaunus maisus. Kaspars pat dabūja nopirkt privātmāju, jo dzīvoklī krūšturiem vairs nebija vietas.
– Tiešām visus krūšturus savācat, nevis utilizējat?
Pačukstēšu, ka dažas dāmas pēc uzstāšanās nāk un prasa, vai nevar dabūt savu krūšturi atpakaļ.
– Ka nebija tā domājušas, metušas jūtu uzplūdā. Bet tādas ir tikai viens procents.
– Ja labā feja jums atdotu visu naudu, ko savulaik esat nospēlējis spēļu aparātos, kur to tērētu?
– Tā būtu kaut kāda kreisā feja. Bet, kur naudu likt, vienmēr var atrast. Katru mīļu brīdi var uzrasties kāds krāpnieks vai draugs, kurš izrādās krāpnieks. Neteiktu, ka esmu lētticīgs, bet palīdzu cilvēkiem daudz un dikti pat reizēs, kad to nevajadzētu darīt.
Ir daudz cilvēku, kas dzīvo uz mana rēķina, bet, ja viņš nespēj tikt ar sevi galā, palīdzību neatsaku.
– Cik kaitīgu ieradumu jums vēl ir palikuši?
– Esmu pīpējošs cilvēks. Ar neko citu ikdienā sev nekaitēju. Saldumus neēdu, alkoholu mēģinu nelietot. Tas nozīmē, ka man palicis tikai viens netikums.
– Esat mēģinājis savaldzināt svešu sievu?
– Tas ir tas, ko visu mūžu esmu darījis. Pārsvarā tās bijušas svešas sievas.
– Biežāk esat pametis sievietes vai viņas jūs?
– Nekas jau nav tā, kā izskatās. Vari uzskatīt, ka tas esi tu, kas pamet, bet beigās izrādīsies, ka tas nebūt nav tavs nopelns, bet manipulācija.
– Jums patīkot neliela auguma tumšmates ar mazliet aziātiskiem sejas vaibstiem. Kāpēc tāda nosliece?
– Nezinu, neliela auguma meitenes man patīk jau no skolas laikiem. Pret lielām sievietēm man ir respekts. Iespējams tāpēc, ka basketbola skolā bija daudz lielu meiteņu. Man kā skolotājam bija grūti skatīties uz augšu.
– Kāds ir jūsu iecienītākais mammas gatavotais ēdiens?
– Mamma nav īpaša gatavotāja. Viesībās parasti saka: «Šis ir mūsu pašu pirktais rasols.» Viņai nepatīk ķēpāties ar ēst taisīšanu, un es mēģinu viņu ar to nenodarbināt. Pirmkārt, esmu mazēdājs. Ēdu reti un neēdu daudz. Man jāuztur figūra. Bet neesmu tam piegājis kā dzīves mērķim, lai gan zemapziņā tas kaut kur sēž. Tā laikam psiholoģiskā trauma no bērnības, kad tevi nemitīgi sauca par resno. Iesēžas uz mūžu. Lai cik tievs tu būtu, vienmēr jutīsies resns.
Katru dienu sveros jau gadus desmit. Briesmīgi, protams, ka šitā figūrai jāseko līdzi.
– Jums ir absolūtā dzirde. Nekaitina, ka kāds velk šķībi meldiņu?
– Protams, kaitina. Es visu dzirdu. Un tas man dzīvē vairāk traucē, «sit ārā». Bet pa šiem gadiem esmu sevi tik ļoti pie tā pieradinājis, ka spēju ar to sadzīvot.
– Cik dziesmu zināt no galvas?
– Nav skaitīts, bet tie ir vairāki tūkstoši.
– Kāds ir bijis jūsu garākais koncerts?
– Vienpadsmit stundu no vietas, nenoejot no skatuves. Tāds bija pasūtījums no klienta. Nedrīkst būt «disene», jābūt visu laiku dzīvajai mūzikai.
– Dziesmas varēja atkārtoties?
– Nē, izņemot vienu, ko dziedājām reizi stundā, – «Hrizantēmas». Pasūtītājam tā ļoti patika.
– Kurš tas bija?
– Ceļu pārvaldes šefs, un tie bija deviņdesmitie gadi.
– Viņa viesi tiešām visas vienpadsmit stundas izturēja?
– Cilvēki iztur ne to vien! Bijuši gadījumi, ka atnāk uz pasākumu pulksten piecos vakarā, stundu pirms koncerta jau pilnīgā ķīselī, bet kājās vēl turas, un var redzēt, ka tur atmiņu nebūs. Bet septiņos rītā šis pats cilvēks no balles tieši tādā pašā stadijā arī aiziet. Un visu balles laiku stadiju nemaina. Vienpadsmit stundas konstantā eiforijā, un solīds aiziet mājās.
– Kādā intervijā teicāt: «Viss svarīgākais dzīvē jāpaspēj līdz gadiem 50, jo ilgāk diez vai izvilkšu.» Izvilkāt. Termiņu esat pagarinājis?
– Tiešām tā teicu? Laikam biju iedzēris kādu stiprāku dzērienu. Cilvēka domas jau ar gadiem mainās, arī manējās. Trīsdesmit gados ar kolēģiem uztaisīju klubu «Četri balti krekli». Un toreiz mans dzīvesveids bija pilnīgi citādāks nekā šobrīd. Dzīvoju tikai tam, kas man patīk.
– Ar kādām izjūtām ejat garām ēkai, kur agrāk bija «Četri balti krekli»?
– Vakar sazvanījos ar savu kompanjonu un nedaudz ļāvāmies nostalģijai par bijušo. Taču visam ir savs laiks. Esmu pārliecināts, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek.
– Vairākas Rīgas ielas, kurām ir kāda saistība ar Krieviju, grib pārdēvēt izcilu latviešu vārdā. Kuru no ielām gribētu sev?
– Jakušonoka bulvāris (Smejas.) Nu, nezinu, nezinu, vai ko tādu būtu pelnījis. Neesmu tāda mēroga personība. Katram jāzina sava vieta. Subordinācija.
– Cik gadu ir vecākajiem apaviem jūsu skapī?
– Piemēram, šiem «kovbojniekiem», kas man šodien ir kājās, kādi desmit gadi. Es protu par apaviem rūpēties, tāpēc nemaz nevar pateikt, ka tiem tik daudz gadu. Visu mūžu nēsāju «kovbojniekus». Kantri mūzika ir mana jaunības aizraušanās. Man patīk arī džinsi, melna āda, kovboju cepures un vestes. Ne velti esmu grupas «Dakota» dibinātājs. Tai grupai arī nesen 30 gadu jubileja tika svinēta. Ar Edvīnu Zariņu bijām pirmajā sastāvā.
– Esat nospēlējis vairāk nekā simt kāzu. Kurš posms kāzu svinībās krīt uz nerviem visvairāk?
– Mani grūti satracināt vai izvest no pacietības. Kāzās, kurās esmu spēlējis, viss bijis normas robežās.
– Iedzēruši onkuļi, kas apķer jūs un prasa nospēlēt viņa iemīļotāko kompozīciju, netracina?
– Oi, tādus mēs dēvējam par «dostojevskiem». Un ne jau par godu krievu dižgaram, tie ir cilvēki, kas tevi aiztiek. Tādi ir jebkurā kompānijā un koncertā. Piemēram, savulaik mums tāds «Dostojevskis» bija «Četros baltos kreklos».
Beigās izrādījās, ka tas ir Turcijas prezidents. Ar apsardzi bija «ievēlies» un uzbāzās dīdžejam kā traks. Beigās nācās viņu izmest ārā.
– Ja pats precētos, kādu dziesmu izraudzītos pirmajam valsim?
– Es taču neprecēšos – pasarg’ Dievs!
– Jūs arī bijāt pārliecināts, ka neizvilksiet līdz 50 gadu vecumam.
– Tas gan. Bet, redz, precēšanās jau nav tāds vienpusējs process. Tur it kā iesaistīta arī otra puses. Pieļauju, ka otras puses vēlēšanās man būtu primāra. Ja šodien precētos, noteikti izvēlētos pirmajam valsim kaut ko klasisku, jo esmu konservatīvs. Tas būtu lēnais valsis, jo tā ir vienīgā deja, kuru māku.
– Cik liela ir jūsu krūžu un glāzīšu kolekcija?
– Man jāveic inventarizācija. Glāzīšu nav tik daudz, jo tās sāku kolekcionēt samērā nesen – pirms gadiem septiņiem. Krūzīšu gan ir ļoti daudz. Visas plauktu un antresolu augšas ir pilnas.
– Savulaik bijāt liels satelīttelevīzijas fans un lielākoties skatījāties krievu kanālus. Nu tie ir nogriezti. Ko skatāties tagad?
– Ar satelītu caur krievu «sputņiku» jau varu skatīties jebko, ko krievi rāda. Šad tad NTV paskatos. Bailes jau ir. Saviem vecākiem, piemēram, neļauju to darīt. Tēvs, kuram ir 80 gadi, visu laiku dzīvoja krievu vidē un pēdējos gadu desmitus skatījās krievu seriālus un citus raidījumus. Tādu pensionāru Latvijā ir daudz. Pagāja mēnesis, kamēr atvēru acis, jo viņš sāka runāt kā «tie» Solovjova raidījumos. Tas bija kaut kāds ārprāts! Ienāk istabā un saka: «Tas nevar būt, ko tu man te stāsti!» Propaganda Krievijā ir tik spēcīga. Ja nebūtu tās sekas redzējis savām acīm, neticētu. Tāpēc NEPLP sen vajadzēja tos kanālus slēgt. Vienīgais mīnuss, ka viņi nespēj dot cilvēkiem kaut ko vietā. Jā, ir interneta platforma, bet vecāka gadagājuma cilvēki to neprot lietot, neskatās.
Vērtības šajos mēnešos ir ļoti mainījušās. Man kā padomju laika cilvēkam ir grūti to visu sevī asimilēt, mainīt uzskatus. Esmu kļuvis radikālāks, latviskāks, un tas ir ļoti labi.
– Grupas «Jumprava» Aigari tagad dzīvo vienā mājā. «Labvēlīgajam tipam» nav doma kopā apmesties kādā smalkā savrupnamā?
– Visiem taču ir ģimenes un pa pieciem, astoņiem bērniem! Tas būtu nereāli. Turklāt ar to veču kopā dzīvošanu man nav tā labākā pieredze. Vairāk nekā desmit gadu braukājām ar festivālu «Dziesma manai paaudzei» pa Latviju, un mums, «Labvēlīgā tipa» pamatsastāvam, bija jādzīvo pa vasaru vismaz četras diennaktis kopā. Mēģinājums, viesnīca, atkal mēģinājums, viesnīca. Tad koncerts un atkal viesnīca. Cits citam jau tā sākām sēdēt uz nerviem, ka gribējās dažbrīd kādu nosist. Līdz dūru vicināšanai gan neaizgāja.
– Kā jūs nosauktu savu autobiogrāfiju?
– Par to es domāšu, kad man nāks sešdesmit. Bet, ņemot vērā, ka man ir tikai 50 un bišku, bišku, domāju, ka manā autobiogrāfijas nosaukumā būs ietverts kaut kas tāds, kas man vēl priekšā.
