Rīga +5°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
4
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Vasarā paziņoji, ka esi sākusi rakstīt grāmatu. Kas tevi pamudināja uz šo soli?
– Grāmatu lasīšana ir viena no manām lielajām mīlestībām. Esmu bieži dzirdējusi par sevi sakām – es esot tāda kā lasīšanas influencere. Jā, man gribas, lai pēc iespējas vairāk cilvēku piedzīvo lasīšanas baudu, tāpēc sociālajos tīklos bieži dalos ar savu lasīšanas pieredzi un grāmatu ieteikumiem.
Uzrakstīt pašai savu grāmatu man šķita tikai loģisks turpinājums. Vairāk vai mazāk, bet šo grāmatu pa vārdam, pa frāzei, pa rindkopai rakstu jau vairāk nekā divdesmit gadu. Un šajā vasarā tai beidzot bija pienācis īstais brīdis.
– Grāmatai dots intriģējošs nosaukums – Sestā sieva. Vai tad, ja tu nebūtu satikusi Džilindžeru, šāda grāmata vispār būtu? Kam ienāca prātā šis daudz apsološais nosaukums?
– Domāju, grāmatu agri vai vēlu, bet būtu uzrakstījusi tāpat. Tā gan būtu citāda, tai noteikti būtu cits nosaukums, galu galā – es pati būtu citādāka.
Ko tur slēpt – grāmatas nosaukums ir mana vīra ideja.
– Cik daudz biogrāfisku motīvu ir tavā romānā?
– Lai arī tā ir literatūra, rakstot nav iespējams aiziet no sevis.
– Ko nozīmē būt sestajai sievai? Kāpēc tev bija svarīgi kļūt par Džilindžera sievu, nevis vienkārši draudzeni vai mūzu?
– Nevaru apgalvot, ka man ir bijis svarīgi iegūt šo statusu – sieva. Man bija un joprojām ir svarīgi būt kopā ar cilvēku, kuru es bezgalīgi mīlu un kurš mīl mani. Tik vienkārši.
Populārākie raksti
– Ko tavs vīrs saka par tavu literāro darbu?
– Rakstīšanas laikā es grāmatu neļāvu lasīt nevienam. Džilindžera pirmā frāze pēc manuskripta izlasīšanas bija: «Es zināju, ka tu labi uzrakstīsi, bet ka tik …»
– Šis gads jums abiem ar vīru bijis notikumiem piepildīts. Skaļākais bija apvērsums Dailes teātrī. Kā tas ietekmēja jūsu dzīvi? Vai šajos pārbaudījumos uzzinājāt viens par otru kaut ko jaunu?
– Ar Džilindžeru katru dienu ir iespēja uzzināt kaut ko jaunu – ne vien par viņu un sevi, bet arī par pasauli kopumā. Kad notika , manī sabruka ilūzijas par daudziem cilvēkiem, bet pārsteidzošākais tajā visā bija tas, ka Džilis turpināja aizstāvēt un reabilitēt šos cilvēkus. Es savā sapņu ceļojumā Indijā sēdēju un raudāju, bet viņš teica: «Saproti, viņi citādāk nevarēja rīkoties!»
– Šajā nedēļā sociālajos tīklos publiskoji foto, kurā Džilindžers ir kopā ar Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu. Vai tas nozīmē, ka viņa atgriešanās teātra apritē tomēr ir notikusi?
– Šis noteikti ir jautājums Džilindžeram un Herbertam. Bet Džilis nekad nav bijis pavisam prom no teātra un, man šķiet, nekad arī nebūs. Viņš katru dienu lasa, interesējas un līdzpārdzīvo notikumiem teātrī, ne tikai Dailē, bet vispār. Tik ļoti svarīgi tas viņam ir.
Visu interviju atradīsiet žurnāla Privātā Dzīve dubultnumurā!
