Aktieris Jānis Kubilis 97. jubilejā: Mēs Latvijā dzīvojam kā azotītē, ja paskatāmies, kas pasaulē notiek

Privātā Dzīve
Liena Britāne
Liena Britāne
30. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: LIENA BRITĀNE UN NO IZDEVNIECĪBAS ŽURNĀLS SANTA ARHĪVA
«Gribas jaunākam būt…» saka Latvijas teātra Zelta fonda aktieris, tāpēc pirms dzimšanas dienas fotografēties nevēlas un slēpjas pie savām rozēm. Pašam nepatīkot savas daudzās grumbas…

Dzimšanas dienu Jānis Kubilis svinēja 24. jūlijā, lai gan patiesībā ir dzimis dienu agrāk. Viņam stāstīts, ka tēvs, priecīgs par dēla piedzimšanu, toreiz aizsvinējies un piereģistrējis puiku dienu vēlāk – 24. jūlijā.

97. dzimšanas dienu jubilārs sagaidīja savās Birzītēs Baltezerā. Viņam patīk te būt – pie mīļajām rozēm, pie skaistā mauriņa. Vēl arvien viņš pateicīgs liktenim, ka pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem paklausīja sievastēvam Daugavietim, galdniekmeistaram ar zelta rokām, un neatsacījās no šīs viņam piedāvātās zemes vasarnīcai – zeme bija iemērīta māksliniekiem, viņam blakus toreiz būvējās komponists Raimonds Pauls, aktrises Lidija Freimane un Velta Līne.

Vēl tagad Kubiļu mājās kalpo sievastēva gatavotie augstie logi, paverot skatu uz pagalmu.

«Te es varu sēdēt un sentimentāli izfantazēt visādas labas lietas – sasniedzamas un vairs nesasniedzamas,» saka jubilārs, gandarīts, ka satikšana ar tuvākajiem kaimiņiem ir ļoti laba.

Visciešākā saikne Jānim Kubilim ir ar Raimondu Paulu, viņa Mežrozītes cieši blakus, un komponists pie Jāņa Kubiļa ieskatās katru dienu. «Es nejūtos vientuļš, jo ienāk kaimiņi, atbrauc pastrādāt un palīdzēt jaunākais dēls Alnis, ar viņu dzīvoju kopā Rīgas dzīvoklī. Viņš man mākslinieks. Vecākais dēls Edgars ir praktiķis, viņiem ir dažādi raksturi.

Mauriņš ir Aļņa pļauts un kopts. Tas prasa daudz darba, pats vairs nepļauju. Alnis ir iemīlējis dārzu, rozes, esmu par to ļoti priecīgs, jā, arī par to, ka viņš sāk jau mani mācīt,» Jānis Kubilis smaida. Ikdienā ar viņu kopā ir kaķis Mikiņš.

«Ar dzīvniekiem ir interesanti – ja ar kaķi tā vientuļi dzīvo, viņš kļūst kā puscilvēks, visu saprot. Vakaros, kad lasu, viņš nāk un mīlinās, bet, kad pasaku – Mikiņ, būs jāiet gulēt –, hop! – un iet arī. Ja Mikiņš vakarā kaut kur aizkavējas, es te sēžu un gaidu, un tad viņš atnāk un garos monologos par kaut ko sūdzas. Saku, lai nāk iekšā un citreiz tā nedara.»

Puķes Jāni Kubili uztur pie labsajūtas. «Man patīk pašam tās apkopt. Tās ir mans hobijs un liela dzīves sastāvdaļa.

Dakteri tagad saka, lai daudz nelokos, mēģinu viņus pa daļai klausīt.

Man patīk vērot, kā vispirms dārzā nozied acālijas, tad ceriņi, tad uzzied rozes, cinnijas, flokši, hortenzijas – viss sastādīts tā, lai ziedēšana ir pakāpeniska. Uzzied un tad izzūd… Tas ir likumsakarīgi. Tā notiek arī dzīvē – ir bērnība, jaunība, vecums. Protams, man ir kreņķi, kad lietus sasit rozes pie zemes vai vējš ziedus sapluinī, ja es būtu sieviete, droši vien apraudātos.

Rozes liela daļa ir dāvinātas. Šo manu aizraušanos zina manas partneres no teātra, kad nāk, atnes ko jaunu. Laba draudzība man ir ar Neretas vidusskolu, kad atbrauc direktore Laima Grebska, viņa pat zemi atved līdzi.»

Ar sievu LILIJU pie nesen uzceltajām Baltezera Birzītēm. Jānis un Lilija kopā nodzīvoja 65 laimīgus gadus. Viņa mūžībā aizgāja 2013.  gadā.

Nereta ir Jāņa Kubiļa dzimtā puse. Tur kapos arī viņa tuvinieki apbedīti. Bet stāda rozes gan viņš kā džentlmenis pats – nu jau kolekcijā ir vismaz trīsdesmit dažādu rožu. Viena no iemīļotajām – Westerland ar vara oranžajiem ziediem. Bet dāmas viņš arvien pacienā ar paša gatavotu uzlējumu.

«Tajā lieku no visa pa druskai, tad rodas buķete. Dažādas ogas saberu kopā, tad lieku saulītē uz loga, lai labi savelkas ar cukuru, pēc tam glabāju vairākus gadus, lai nobriest, jo uzlējumam jābūt stipram.»

Jubilārs uzskata, ka možam noturēties palīdz labie gēni, strikts režīms, kustības, labas domas, interese par dzīvi, lasīšana, sekošana līdzi modernajām tehnoloģijām un labas attiecības ar tuvajiem.

«Mazdēls Jānis Kubilis ir juridisko zinātņu doktors, zvērināts advokāts, viena mazmeita beidza Policijas akadēmiju, tagad ir Anglijā, bet sapņo par Latviju un sola man pēc diviem gadiem atgriezties, otra mazmeita romantisku motīvu dēļ ir Spānijā. Mēs Latvijā dzīvojam kā azotītē – ja paskatāmies, kas pasaulē notiek.

Pandēmijas laiks ir ļoti atšķirīgs no pārējā, ko dzīves laikā esmu piedzīvojis, bet šis ārprāts nevar ilgi vilkties, atradīs potes, un viss beigsies.

Tas ir pārbaudījums mums visiem. Šī nelaime cilvēkus daļēji sašķēla un arī daļēji tuvināja – atkarībā no raksturiem, inteliģences, palīdzēt gribas un līdzjūtības. Cilvēka dvēsele ir tikpat neatklāta un nesaprotama kā daudzas lietas, bet visam pāri ir tas, ko sauc par likteni, es viņu saucu par Dievu. Katrā ziņā pār mums ir kāda vara, kas agri vai vēlu ved pie prāta un noliek pa vietām. Es ticu tādai varai!»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+