«Sievietei viņš bija laimīgs guvums!» Artūrs Dimiters – vīrietis, kuru mīlēja Džemma Skulme un Vija Artmane

Asprātīgs un apveltīts ar labu gaumi

Artūram Dimiteram jaunībā pielūdzējas rakstīja kvēlas vēstules. Tvīka pēc viņa… Gluži agrā jaunība gan  tas nebija. Dimiteram jau bija pāri trīsdesmit. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš bija kļuvis par Dailes teātra aktieri. Pirms tam spēlējis Valmierā Ziemeļlatvijas teātrī, vēlāk Jelgavas teātrī. «1940. gadā Dimiters ienāca savās īstajās mājās – Dailes teātrī, pie sava īstā skatuves gaitu Meistara Eduarda Smiļģa,» savā grāmatā Dailes ugunij rada… raksta Venta Vecumniece.

«Dimiteru uz skatuves pirmo reizi redzēju kādā sestajā klasē, kad skola sarīkoja ekskursiju uz Rīgu, braucām no Viļakas smagās mašīnas kravas kastē,» atceras režisore un skatuves runas pedagoģe Aina Matīsa. «Mums programmā bija aiziet pie Brīvības pieminekļa, aizbraukt uz Brāļu kapiem un uz jūru, jo gandrīz neviens to nebija redzējis. Vakaros gājām uz teātriem. No visa redzētā man vislabāk patika Divpadsmitā nakts Dailes teātrī un tieši divu lielisku aktieru dēļ. Tie bija Artūrs Dimiters un Luijs Šmits. Viņu saspēlēs bija vieglums un draiskums, spoža, asprātīga teatralitāte.

Tad pagāja laiks, es studēju Teātra fakultātē režiju un studentu mācību praksē 1962. gadā teicu Verai Baļunai, ka labprāt stažētos Dailes teātrī pie Pētera Pētersona. Viņš tolaik iestudēja Brehta lugu Lielkungs Puntila un viņa kalps Mati, mani kā stažieri ļoti sirsnīgi uzņēma. Mēģinājumi ritēja Brehta asprātīgo tekstu gaisotnē. Tā bija joku pilna izrāde. Dimiters spēlēja Puntilu un izrādē bija kā dzīvsudrabs – temperamentīgs un azartisks. Kādā skatā Puntila mazgājās koka kubulā, un Dimiters bija aplīmējis vēderu ar teļādu. Kamēr uz priekšu noliecies, nekas no tās nebija redzams, bet, paceļoties augstāk, atklājās ar biezām, sarkanām spalvām noaudzis vēders.

Ar Dimiteru personiskas saskarsmes tajā laikā man vēl nebija. Vairāk ar Artmani, kas spēlēja Puntilas meitu. Tā bija viena no jaukajām Artmanes raksturlomām. Viņa man uzdāvināja fotogrāfiju ar uzrakstu: «Ainiņai no Puntilas jaunkundzes.»

Kad Artmanei tuvojās piecdesmit gadu jubileja, Arnolds Liniņš (Režisors un Ainas Matīsas vīrs – L. B.), domājot par lomu, kurā viņa ļoti labi varētu parādīties, izvēlējās Bruknera lugu Elizabete, Anglijas karaliene. Partneros viņai bija Dimiters – grāfs Viljams Sesils, un tieši viņam ar Elizabeti bija visvairāk ļoti būtisku dialogu. Liniņš man bija uzticējis sastrādāt ar aktieriem dialogus. Atceros kādu reizi, kad trijatā ar Artmani un Dimiteru mēģinājām un pēc mēģinājuma Dimiters pēkšņi man teica: «Savādi, es esmu strādājis ar daudziem režisoriem, un viņi izmanto savu varu, lai diktētu, bet tu caur mieru nonāc ātrāk tur, kur vajag.» Tas kompliments man ļoti patika.

Neatceros, ka manā klātbūtnē Dimiters būtu pateicis kaut ko rupju, nemaz nerunājot, ka kaut kas tāds varētu būt adresēts man.

Arī lielākā cilvēku sabiedrībā neesmu bijusi situācijās, par kādām dzirdu, ka Dimiters bijis aizskarošs un prasts. Tie stāsti, kā viņš kolēģus pavedinājis uz iedzeršanu un kāršu spēli, man izraisa smaidu. Domāju – ak, nabadziņi, kas cieta, nespēdami turēties pretī šiem kārdinājumiem! Dimiteram bija savi traipiņi, bet tie viņu padarīja par dzīvu cilvēku, un būtiskākais ir tas, kāds viņš bija aktieris. Kad Dimiters bija uz skatuves, acis griezās uz viņu, ja arī viņš tajā brīdī neko nerunāja. Gribējās redzēt viņa attieksmi pret notikumu, kas risinājās, un redzēt, kāda ir viņa klātbūtnes nozīme uz skatuves. Viņam visā vienmēr bija mēra sajūta, laba gaume, artistiskums un asprātība.

Dimiteram tuvojās septiņdesmit gadu jubileja, un viņš gribēja tai iestudēt Ronalda Hārvuda lugu Ģērbējs. Galvenais personāžs tajā ir skatuves karaļa, slavena aktiera, ģērbējs, bet Dimiters ierosināja, ka viņš gribētu mainīt lugas nosaukumu un akcentu pārlikt uz karali, ko pats arī spēlēja, un izrāde saucās Karalis un viņa ģērbējs. Liniņš lūdza, lai es palīdzu Dimiteram un vadu mēģinājumus. Tā bija izrāde, kurā Dimiters skaisti balansēja, spēlējot kādreizējo skatuves karali, kura talants pamazām noveco un brūk nepārvaramā laika priekšā, kas sagrauj tempļus un cilvēkus. Tas izraisīja aizkustinājumu, nostalģiju, sāpīgas pārdomas par to, ka esam liecinieki tam, kā tas notiek arī ar pašu Artūru Dimiteru.

Man vēl arvien skan ausīs daudzi viņa lomu teksti. Gan Sintrama no Gestas Berlinga: «Gesta, tu nekad nebūsi laimīgs!» Tā Dimitera intonācija, kādā šie nedaudzie vārdi tika izrunāti, sakārtojot tos ar pauzēm un intonācijām, lai tā būtu simtprocentīgi trāpīga frāze. Karalī un ģērbējā viņš teica: «Cīnīties un izdzīvot – tas ir pats galvenais.» Dimiteram uz skatuves tas vienmēr izdevās.»

DERĪBAS UZ FRANČU PŪDERKASTI

«Kā aktieris Dimiters bija žilbinošs.

Viņš teātrī ienāca kā zvaigzne, kā talants, kas pacēlās pāri visam.

Tas bija kaut kas jauns. Viņam piemita neparasts šarms, svaigums, temperaments, un tas aizrāva,» kādās mūsu sarunās atcerējās māksliniece Džemma Skulme. «Manos skolas gados par aktieriem jūsmoja. Mēs meklējām ideālus un atradām tos lomā, kuru aktieris spēlēja, un tad identificējām lomu ar pašu aktieri, pilnīgi nopietni ticēdami tam, ka tas ideāls ir viņš pats.

Manai mammai bija smalkas franču firmas pūderkaste, un es ar kādu klases meiteni uz tādu saderēju, ka apprecēšos ar Artūru Dimiteru. Mēs staigājām viņam pakaļ, rakstījām vēstules. Nekad tās neparakstīju ar savu īsto vārdu un nemēģināju ar Dimiteru iepazīties. Lai gan mans tēvs (Mākslinieks Oto Skulme – L. B.) strādāja Dailes teātrī par dekoratoru un Dimiteru pazina, vecāki par manu aizraušanos nezināja. Tolaik tā arī bija tikai tādā ampelēšanās līmenī, bet ampelēšanās pārauga nopietnībā, kad ar Dimiteru satikos. Viņš bija manas pirmās īstās jūtas, pirmā tuvība. Smiļģis reiz brīdinoši noteica: «Džemmiņ, esi uzmanīga!…» Es nesapratu, no kā man jāuzmanās. Es iedegos mīlestībā, un tas bija abpusēji. Dimiters manā jūtu pasaulē bija ļoti grandiozs notikums. Lai gan grūti teikt – vai tā bija mīlestība vai kaislība, vai tas bija tēls. Dimitera savienošanās ar tēliem, ko viņš spēlēja, bija ļoti spēcīga. Viņš bez šaubām bija Smiļģa aktieris. Pie savām lomām strādāja ļoti nopietni, tur nebija nekā pavirša, tā nebija paļaušanās tikai uz talantu un šarmu.

Es biju jauna meitene, kad ar Dimiteru apprecējos. Man bija divdesmit divi gadi, vēl ļoti zaļa, un ļoti daudz no viņa mācījos un guvu. Dimiters bija desmit gadus par mani vecāks, dzīves mākslā un mīlas lietās pieredzējis.

Domāju, ka Dimiters mani mīlēja, lai arī tos vārdus – es tevi mīlu – no viņa nekad nedzirdēju.

Bet laimīgi mēs bijām un arī tad, kad izšķīrāmies, līdz mūža galam palikām labi draugi. Juris no Artūra ir mantojis izteiktu ārēju līdzību un absolūtu asprātību, smalku spēli ar prātu un jūtām. Spēju pēkšņi tās parādīt. Viņiem abiem piemīt ļoti smalkas un ironiskas izpausmes gan viņu mākslinieciskajās līnijās, gan dzīves izpausmēs.»

TĒVA NEPIETRŪKA

«Tēvu es atceros no kādu trīs gadu vecuma,» saka Džemmas un Artūra dēls, mākslinieks Juris Dimiters. «Mani vecāki tolaik īrēja dzīvokli Mežaparkā Lūkinu mājā Emīla Dārziņa ielā 11, kur tagad ir Mauriņa Vēnu klīnika. Atceros, ka rītos es līdu gultā pie mammas un tēva, un tad viņi, lai mani apceltu, sarunājās ar mani tādā jocīgā, pašu izdomātā valodā. Tas man likās ļoti jautri. Atceros tēva frotē halātu. Mamma viņu tajā ir gleznojusi. Atmiņā palicis, ka viņš mani, uzsēdinājis kukaragā, nesa pa mūsu ielu un viņam mugurā bija tas halāts. Varbūt viņš mani nesa uz Ķīšezeru, kur gājām peldēties. Mežaparks bija atpūtas rajons, blakus ezers, un cilvēki, arī tā ģērbušies, tur staigāja.

Man bija kādi seši gadi, kad vecāki izšķīrās, un tad es bieži tiku vests pie tēva uz teātri Lāčplēša ielā 25 un pie vecmammas Bertas uz Bruņinieku ielu, kas tolaik bija Sarkanarmijas iela. Vecmamma mani ļoti mīlēja, un es arī viņu ļoti mīlēju. Man tolaik bija doma – ja viņa nomirs, es lēkšu kapā līdzi. Tik sagrauts es būtu no tā zaudējuma. Kad mamma aizbrauca mācīties uz Ļeņingradu, mani audzināja Berta. Mammai atgriežoties, mēs pārvācāmies uz Meža prospektu 15, viņas dzīvē bija ienācis Ojārs Ābols, un Berta bija braukusi uz Mežaparku staigāt gar mūsu māju, lai mani redzētu. Kad pieaugu, bieži gāju pie viņas uz Sarkanarmijas ielu. Tas dzīvoklis bija pilns. Tur bija Vija (Aktrise Vija Artmane – Artūra Dimitera otrā sieva – L. B.), viņas mamma, mana oma Berta. Es tur vienmēr tiku gaidīts, sēdināts pie galda. Uz to māju es negāju pie tēva, bet tajā pašā laikā gāju pie tēva uz teātri. Man patika grima smarža ģērbtuvēs, arī mani reizēm nogrimēja, pielīmēja ūsas. Tēvs man vienmēr iedeva kādu naudiņu – trīs vai piecus rubļus. Teica, ka tas man saldumiem, vēlāk teica – polšam. Tad man jau bija kādi sešpadsmit gadi. Atceros, ka tēvs atnāca pie manis uz slimnīcu, kad biju tur reiz ar kādu kaiti. Atnesa ļoti garšīgu ceptu zoss kāju.

Lai gan nedzīvojām kopā, man tēva nekad nav pietrūcis. Vecāki izšķiroties prata saglabāt labas attiecības. No viņu šķiršanās es netiku cietis, lai gan mamma ir teikusi, ka viņai pret mani tāpēc ir pāri nodarījuma sajūta. Jocīgi! Es tā nekad neesmu juties. Tieši otrādi – man bija lielāka ģimene.

Mamma apprecējās ar Ojāru Ābolu, tētis ar Viju Artmani, es ieguvu brāli un divas māsas.

Es esmu diezgan pašpietiekams. Tēvs, kad man viņu vajadzēja, vienmēr bija sasniedzams. Mamma mani virzīja uz gleznošanu, un arī tēvs to atbalstīja. No maniem pirmajiem zīmējumiem saprata, ka tajos kaut kas ir. Kad sešdesmito gadu beigās dažus biju uzzīmējis, viņš tos aiznesa uz salonu ierāmēt un pasniedza man kā dāvanu, pieteikdams, lai glabāju. Tolaik neapzinājos, ka ar gadiem tiem varētu būt vērtība, bet tēvs to paredzēja.

Viņš bija ļoti prasīgs, lai es pildītu dotos solījumus. Ja biju teicis, ka būšu tikos, bet kādu brīdi nokavējos, aizrādīja, ka tā nedrīkst darīt. Savus solījumus, vismaz attiecībās ar mani, viņš turēja. Tēvs bija veco laiku cilvēks, un viņam bija ieaudzinātas pašsaprotamas lietas. Viņš nebija pozitīvais varonis – ne uz skatuves, ne dzīvē, lai gan viņam bija savi ideāli, un viņš centās uz tiem tiekties un pēc tiem dzīvot. Tēvam bija ļoti daudz vājību, viņš pazina citu vājības, un cilvēkus, kuri tās noliedza un slēpa, viņam patika atmaskot, lai kādās situācijās viņi atklātu savu slēpto dabu un patiesās domas. Viņam patika mani sarkastiskie plakāti. Viņam pašam sarkasms piemita ļoti lielās devās, bet tas izpaudās ar ironiju un humoru, nevis ļauni un ar nežēlīgu ņirgāšanos. Tēvs bija lielisks psihoanalītiķis, un šo talantu viņš izpauda spilgtās raksturlomās.»

«O, TAS IR ĢENIĀLI!…»

«Dimitera pozitīvās un romantiskās jaunības lomas – Mortimeru Šillera drāmā Marija Stjuarte, Romeo – es, protams, neesmu redzējis,» saka Juris. «No tēva lomām visvairāk atmiņā man palikušas viņa raksturlomas. Atceros viņa Sintramu Gestā Berlingā, ko redzēju, būdams vēl puika. No tā laika palicis atmiņā arī viņa Kungs no Spēlēju, dancoju. Tieši tās lomas, kurās viņš bija ļaunais. Mūža otrajā pusē viņš bija spēcīgs Ciganovs Arkādija Kaca iestudējumā Barbari. Tēvam padevās komiskās lomas, bet es nekad nepieredzēju, ka viņš, kā daži citi aktieri, dzīvē zirgotos un kaut ko spēlētu. Ne par vienu savu humoru viņš pats nesmējās, un tieši tāpēc tas atstāja spēcīgu iespaidu.

Viņam bija teicieni, ko vēl tagad daudzi atceras. Reiz es biju uztaisījis kādu maketu, rādīju tēvam, viņš paskatījās un teica: «O, tas ir ģeniāli!…» Tad nāca pauze un turpinājums: «…priekš tevis…» Tā viņš arī teātrī kolēģiem pēc izrādes bija teicis, par ko dažs apvainojās.

Otrs viņa joks, kad sarunā es pateicu: «Man neienāca prātā…», bija tēva atbilde: «Atceries, dēls, ka cilvēki dalās divās daļās: vieni ir tie, kam ienāk prātā, un otri – kam neienāk prātā. Tie, kam ienāk prātā, sēž augšā un valda, bet tie, kam neienāk prātā, pa apakšu visu savu dzīvīti arī nomuļļā.»

Dzīvē viņš mēdza izspēlēt visādus jokus. Reiz abi ar Hariju Liepiņu galīgi pillā brauca no Murjāņiem uz Rīgu. Tēvs pie stūres savā moskvičā. Apturējusi autoinspekcija. Harijs izkāpis, nespēdams nostāvēt, turējies pie mašīnas un mēģinājis runāt ar inspektoriem. Tēvs ārā nekāpis, bet bijis redzams, ka arī pamatīgā ķēmā. Inspektori pasmējušies: «Aktieri taisa jokus! Brauciet vien tālāk!» Nenoticēja, ka tādā dzēruma pakāpē kāds sēžas pie stūres.

Es reiz prasīju, lai tēvs pastāsta, kā krievi četrdesmitajā gadā ienāca Latvijā. Viņš teica, ka neatceroties, jo tas noticis Artūros un viņš dzēris, bet stāstīja, kā, būdams Kurzemes katlā, baznīcā lasījis Andreja Eglīša darbu Dievs, Tava zeme deg! Viņa brālis Edgars ar sievu Skaidrīti, kura bija bērniņa gaidībās, bēgļu laivā aizbrauca uz Zviedriju. Varbūt arī tēvs gribēja bēgt, bet abi ar omi tomēr palika.

Tēva smagākais nodarījums padomju varas acīs bija tas, ka viņš vācu laikā bija ierunājis filmu Sarkanā migla par Baigā gada čekas noziegumiem. Mamma stāstīja, ka tēvu no represijām paglābis Smiļģis. Viņš mācējis runāt ar čekistiem. Bijuši tādi, kas nākuši uz teātri, kuriem patikušas aktieru kompānijas un teātra bohēma. Paradokss, ka Dimiters – aktieris, kurš bija ierunājis filmu par Baigo gadu, pirmajā Rīgas Kinostudijas pēckara padomju mākslas filmā Mājup ar uzvaru spēlēja tā laika pozitīvo varoni – Sarkanās armijas kareivi. Tas bija paradoksu paradokss.

Tēvs vēlāk tika ciemos pie brāļa uz Zviedriju, un atceros, ka čemodānā atveda aizliegto literatūru.

Mantām pa virsu bija uzlicis lielu Vijas foto. Kad muitnieki likuši atvērt koferi, pirmais, ko ieraudzījuši, bija Artmanes bilde.

Jautājuši, ko tas nozīmē. Tēvs atbildējis, ka tā ir viņa sieva. Tālāka čemodāna apskate nenotikusi. Tēvs Zviedrijā satikās ar Bruno Kalniņu, draudzējās ar Uldi Ģērmani un Mārtiņu Zīvertu, viņi deva grāmatas, ko tēvs veda uz Latviju. Arī Zīverta tur izdotās lugas.

Tēvs diezgan vieglprātīgi izturējās pret savu veselību. Pirmais infarkts viņam bija kādos četrdesmit piecos gados. Pēc tam vēl vairāki, bet viņš to neņēma galvā, par tiem jokojās. Reiz, aizgājis uz poliklīniku pie ārsta, momentā tāpat ar mēteli un hūti bija aizvests uz slimnīcu.

Man ar tēvu ļoti daudz kas palika neizrunāts. Tā ir ar visiem. Palika neizrunātais ar vecotēvu Oto Skulmi, ar vecmammu Bertu, pat ar mammu daudz kas paliks neizrunāts, lai gan visu laiku esam kopā dzīvojuši, bet tā tas vienmēr notiek…»

ČŪDĪTI MANU!

«Dimiters bija liels aktieris. Latviešu tautai viņu vajadzētu atcerēties un augstu vērtēt, bet viņš ir aizmirsts. Šajā pavasarī (Saruna notika 2005. gadā – L. B.) Dimiteram būtu palikuši deviņdesmit gadi, bet nekur tas netika atzīmēts un pieminēts,» tolaik sāpināta bija Vija Artmane. «Dimiters ir kā briljants. Otra tāda aktiera mums vairs nav bijis, bet tas ir aizmirsts. Arī dzīves laikā viņam ilgi nedeva nekādus apbalvojumus un oficiālu gandarījumu par viņa pašaizliedzīgo un lielisko kalpošanu teātrim, bet Dimiters par to vienīgi ironizēja.»

Vijas uzrunāta un iedrošināta, tobrīd rakstīju grāmatu par viņas skatuves un kino partneriem, un viens no viņas sirdī palikušajiem, protams, bija Artūrs Dimiters.

«Dimiteram bija fascinējoša balss. Man viss viņā patika – sportiskais augums, skaistā figūra, izsmalcinātās manieres, izkoptā un intonācijām bagātā runa.

Ievēroju viņu jau vācu laikā, kad Dimiters atveidoja brīnišķīgus mīlētājus. Kad ienācu teātrī, Artūra laulība ar Džemmu jau bija izjukusi un viņš uzlika aci uz mani. Sāka mani aplidot. Es biju jauna un tīra, bez lielas pieredzes mīlas lietās, bet Dimiters – četrpadsmit gadus vecāks par mani, ar donžuāna un mīlnieka slavu, un tāds kārīgs vīrietis ir ārkārtīgi pievelkošs. Nespēju viņa vilinājumam turēties pretī. Kā sievietei viņš man bija laimīgs guvums. Šaubos, vai kāds cits vīrietis manī atvērtu un atmodinātu tās kaislību dzīles, kurām piekļuva Dimiters.»

Vijas un Artūra meita māksliniece Kristiāna Dimitere stāstam par tēvu iedeva man jau citētās pielūdzēju vēstules un viņa rakstītās Vijai – ļoti personīgas un intīmas, tāpēc atļaušos no tām izmantot tikai dažus fragmentus. «Čūdīti manu! (Artūrs Viju sauca par Čūdīti, kas no krievu vārda čudo nozīmēja brīnumiņš. – L. B.) Manu mazo dienvidniek! (Vija tobrīd filmējās Jaltā – L. B.) Saņēmu šodien Tavu telegrammu un biju pārsteigts, jo domāju, ka Tu jau būsi uzņēmusies un varētu jau būt Maskavā. Tagad Tev tur steigā būs jārada variants, ko jūs rādīsiet maskaviešiem, jo tādos koncertos vēl neesat uzstājušies. (Dailes teātris ar vairāku izrāžu fragmentiem, arī no Romeo un Džuljetas piedalījās Latvijas kultūras dienās Maskavā. – L. B.) Bet mājās, Čūdi, Tevi gaida Tavs Pērs Gints (es). Kā vadu dienas? Bez Tevis manī pozitīvākā daļa, kaut sabiedrībai neinteresanta, ir skumjas. Skumstu un raugos uz dienvidiem, kur mans Ču. Patīkami bija ar Tevi parunāties 16 minūšu garajā Jaltas telefona sarunā. Tā bija pagaidām mūsu garākā telefona saruna, bet, Vijulīt, tā man izlikās tik īsa. Mamma steidzināja, lai beidzot, jo daudz naudas būs norunāts. Apmēram 25 rubļi, bet tas bija to vērts! Mamma šuj savu jauno kleitu un gaidot savu bērnu mājās – lai es tā uzrakstot!

Omim iemetusies krika krustos, Juris nogulēja slims kādas dienas, un Tevi ar ilgām mājās gaida Tavs vīrs. Brauc mājās, manu mīļo sieviņ! 15. aprīlī 9 no rīta Tu jau būsi lidmašīnā, un es Tevi gaidīšu aerodromā Rīgā.

       1956. gada 9. aprīlī 22:00»

Rudens lapa, no vēja triekta

«Tētis vienmēr, kad nāca mājās, zvanīja un prasīja, ko vajag atnest,» atceras Kristiāna. «Viņam vienmēr līdzi bija tīkliņš. Viņš prata organizēt dzīvi. Veikali bija tukši, bet tētis vienmēr visu dabūja. Viņš mani ārkārtīgi mīlēja un lutināja. Es reiz teicu, ka visiem bērniem kaut ko nopērk, bet man pat divriteņa nav, un tad tētis mani aizveda uz Bērnu pasauli un teica, lai izvēlos visu, ko gribu. Arī divriteni nopirka.

Viņam patika mūs iepriecināt. Viņš kādreiz varēja sadusmoties, bet nekad to neizrādīja. Vecākiem mājās nekad nebija strīdu un konfliktu. Vienīgie strīdi viņiem bija par darbu un izrādēm, kad viņi to vērtēja profesionāli un reizēm domas dalījās, bet citādi mēs ar Kasparu teātra dzīvi ne jutām, ne redzējām. Man patika vakaros gaidīt vecākus mājās. Ja televīzijā rādīja smuku franču vēsturisko vai kādu citu filmu, sataisījos par filmas galveno varoni. Man bija krinolīns no pleda, balles kleita no halāta, un tādā izskatā gāju mammai ar tēti atvērt durvis. Tētis priecājās un sirsnīgi slavēja mani. Atmiņā kā iegravēti palikuši viņa smiekli. Viņam bija skaisti smiekli.

Atceros, kā tētis ļoti labi mācēja izorganizēt mājas dzīvi. Lielus amatnieku darbus pats nedarīja, bet prata sameklēt vajadzīgos cilvēkus, kas izdara. Plauktus klētiņā gan uztaisīja, lai kārtīgi saliktu lietas.

Viņam patika visur ieviest kārtību. Ik pa brīdim Murjāņos taisījām revīziju un sviedām laukā liekās mantas,

dārzā bija ugunskurs, kur to visu sadedzināja. Atceros, kā tētis pītā krēslā, kas bija stipri ļodzīgs, sēž un kurina. Sabakstīja ugunskuru, piecēlās, iemeta tajā krēslu un aizgāja. Viņš to tik skaisti izdarīja!

Murjāņos kaimiņos mums dzīvoja tēta draugi, kuri vienīgie bija no teātra, – Ferda un Jaņuks (Dailes teātra aktieri Ērika Ferda un Jānis Jurovs – L. B.). Visi citi draugi tētim bija ārpus teātra. Valdis Grēviņš un Jānis Roze bija tuvi draugi. Tētis stāstīja, ka Jāni laimīgā kārtā neizveda, jo tajā 14. jūnija naktī abi kopā dzēruši. Uz rīta pusi gājuši mājās no kroga, kāpuši uz dzīvokli Rozes mājā, kur tagad Rozes grāmatnīca, pa virtuves trepēm, nevis lielajām, un pa logu ieraudzījuši, ka bruņoti čekisti aizved Jāņa ģimeni. Pateicoties uzdzīvei, Jānis izglābās no izsūtījuma. Viņa tēvs Sibīrijā mira. Dzīves pieredze tēvu nebija padarījusi bailīgu vai pārmērīgi uzmanīgu, bet drošu un asprātīgu. Nelāgi cilvēki no tēta baidījās. Viņš spēja būt dzēlīgs un zobgalīgs.

Tētim ļoti patika sapucēties. Viņš stilīgi ģērbās. Valkāja cepurītes.

To viņam bija ļoti daudz. Murjāņos staigāja ar baltu naģenīti vai baltu beretīti, ko mamma viņam notamborēja. Ļoti mīļa viņam bija naktsmicīte, ko mamma noadīja, un to viņam ielikām līdzi, kad tētis nomira. Es atceros tēta pēdējo vakaru. Tas bija 1. novembris. Viņš gatavojās iestudēt Minhauzena precības, bija pārnācis no pirmā savas izrādes mēģinājuma teātrī, teica, ka slikti jūtas. Mamma bija aizgājusi uz kādu svarīgu pasākumu, kur viņai bija jāpiedalās. Es teicu tētim, lai viņš ieiet vannā un liekas gulēt. Uzcepu viņam ābolus rītasvārkos.

Tajā laikā es gaidīju Bertiņu, un mēs ar Aivaru (Tolaik Kristiānas vīrs, mākslinieks Aivars Vilipsons – L. B.) braucām pie viņa mammas. Pamājām tētim sveiki. Trepēs es atskatījos. Tētis, pēc vannas uzvilcis halātu, stāvēja durvīs, pīpēja un ar skatienu mūs pavadīja. Tā mēs atvadījāmies…

Mamma teātrī palūdza sarkanu samta apmetni, kas tētim bija izrādē Karalis un viņa ģērbējs, un uzklāja to viņam zārkā. Mammai patika dzeltenas rozes, un tādas viņa tētim aiznesa, kad viņu glabāja. Tētis bija gribējis, lai viņam uz kapakmens uzraksta, ka viņš bija aktieris.

Visas savas lietas, ko uzskatīja par svarīgām, – vēstules, fotogrāfijas, zīmītes ar dažādiem interesantiem pierakstiem –, tētis bija rūpīgi sakārtojis. Viņš mums visiem bija atbalsts, un ar tēta aiziešanu visa mūsu dzīve izmainījās.

Pie Kaspara glabājas kladītes ar tēta rakstītiem dzejoļiem. Atceros rindas: «Es esmu rudens lapa, kas no vēja triekta tiek. Tā dubļaina, neglīta tapa. Kas tev uz to skatīties liek?…»»