Jubilārs Ivars Puga: Visstulbākais ir dāvināt naudu

Kā mūsdienās teātrī svin, ir ieplānota kāda dzeršana?

Ļoti pareizs vārds. Ja nav dzeršanas, tad kas tā par svinēšanu?! Rasolu gan mājās negriezīšu un galdus teātrī neklāšu. Redz, mana dzimšanas diena iekrīt silmaču laikā, tāpēc to vienmēr atzīmēju uz skatuves. Kopš 1986. gada, kad ienācu Nacionālajā teātrī, man nav bijis nevienas dzimšanas dienas ārpus teātra. Nākamgad būs jau 40 gadi.

Padomju gados noteikti kolēģi uzdāvinātu kādu kafijas kannu, gleznu vai kristāla vāzi. Ko tagad dāvina?

Nezinu, bet visstulbākais ir dāvināt naudu. Tas visu padara tik triviālu. It kā jau forši un praktiski, tomēr man daudz labāk patīk saņemt kaut vai paša zīmētu apsveikumu.

Piemēram, 50. jubilejā kolēģi no blakus garderobes man uzdāvināja antīku zobenu.

Un kur to izmantojat?

Kā visiem īsteniem bruņiniekiem, tas man mājās stāv pie sienas. Kopā ar autentisko rungu.

Kroders teicis, ka katrs aktieris pēc 40 ir šizofrēniķis. Jūs jau esat viņu pulciņā?

(Smejas.) Pagaidām ne, vēl turos.

 

 

Atceraties brīdi, kad no jaunā un daudzsološā aktiera pārvērtāties par veco?

Ceru, ka tāds brīdis kaut kad pienāks. Mēģināšu to notvert lidojumā.

Ar ko pirmo reizi uz skatuves bučojāties?

Man tik daudz lomu ar šo procedūru bijis, ka pirmo reizi pat grūti atsaukt atmiņā. Bet tā varēja būt aktrise Inese Jurjāne.

Un ar ko šo procedūru veicāt beidzamo reizi?

(Ilga pauze.) O, pajautāji! Es tiešām uzsēdos uz adatas. Taisnība jau tev ir, šodien tā man vairs nav prioritāte attiecību risināšanas procesā. Skroderdienās esmu Pindaks, bet tur man kaut kā nesanāk bučoties.  

Pamēģināt taču var.

Paldies par padomu, mēģināšu realizēt. Teikšu, ka tā nav mana kaprīze, bet to pieprasīja skatītāji. Un kam tad mēs strādājam, ja ne skatītājiem.

Vai esat jau izdomājis, kā skanēs pateicības runa, kad Spēlmaņu naktī saņemsiet balvu par mūža ieguldījumu?

Man līdz tam brīdim tālu. Nedomāju arī, ka esmu to aktieru vidū, kuri stāv rindā uz šo apbalvojumu.

Tūlīt, tūlīt oficiāli kļūsiet par pensionāru. Zināt, cik liela būs jūsu pensija?

Aptuveni. Izdzīvot, ja nu kas, varēšu.

Jums, strādājot Saeim, taču bija liela alga, tā noteikti pensijas apjomu uzlaboja?

Gribu audienci nomierināt, Saeimas deputāta alga atstāj iespaidu uz pensiju, ja bijuši divi iesaukumi, proti, nostrādāti astoņi gadi. Es tur biju tikai četrus.

Kas visvairāk pietrūkst no Saeimas laikiem?

Bibliotēka. Tur ir visa periodika – viss, ko vien sirds vēlas. Taču labā ziņa ir tāda, ka es tur joprojām varu tikt iekšā. To ilgu laiku nezināju, bet izrādās – man ir mūža caurlaide.

Esat veicis kādus uzlabojumus savā ārienē?

Jā, esmu nodzinis matus, lai nebūtu jādomā par frizūru. Agrāk matus krāsoju, taču vienā brīdī nospriedu – nafig man tik dārga procedūra vajadzīga.

Tiešām krāsojāt matus?

Jā, tumši pelēkā krāsā. Bija seriāls Neprāta cena, un man vajadzēja tur būt tumšmatim.

Pēc dabas esat blonds?

Latviešu puvušu kartupeļu pelēkais – lai gan

bērnībā mani sauca par Zeltiņu. Man bija skaisti, zeltaini, lokaini mati.

Visas tantes uz mani raudzījās ar sajūsmu. Mamma pat aploksnītē bija saglabājusi manu matu cirtas no pirmā griezuma.

Kā ievilkt dubultzodu?

Pacelt galvu uz augšu un skatīties pāri apvārsnim.

 

Piekrītat teicienam, ka rētas daiļo vīrieti?

To man ilgu laiku centās ieskaidrot, un tas, starp citu, mani atturēja no atkārtotas plastiskās operācijas. Pēc notikušā nonācu pie plastikas ķirurga Ģīļa, kurš, apskatoties brūci uz sejas, teica, ka man būs vajadzīgas kādas trīs četras operācijas. Uztaisīju vienu, taču

kolēģi teica, lai citas operācijas netaisu un nemēģinu to rētu novākt, jo tā ir mana atšķirības zīme – zīmols.

Ja kaut kur nomaldīsieties, jūs vismaz pēc šīs īpašās pazīmes varēs ātri atrast.

Jā, cilvēki teiks: «Klau, tur mežā viens sēž uz cinīša!» «Ar rētu uz sejas?» «Jā!» «Ā, tas taču Puga!» (Smejas.)

Šogad bija vēl viena jubileja – ansamblim Greizais ratiņš palika 30 gadi. Kāpēc nebija jubilejas turnejas pa Latvijas kultūras namiem? Nevarat vairs meldiņu noturēt?

Vienkārši nav vairs tāda ansambļa. No tādas otrreiz uzsildītas zupas nekāds labais rezultāts nevar sanākt. Savākties kopā kolektīvam, kurš sen jau ir dabiski nobeidzies, tikai tāpēc, lai uz jubilejas rēķina nopelnītu, ir stulbi.

Cik ir uzvalku jums mājās?

Tas ir riebīgs jautājums. Ja es teikšu četri, noteikti uzdosi jautājumu, cik no tiem tagad der.

Un cik der?

Viens.

Pārējie kļuvuši par lielu?

(Smejas.) Paliksim pie tā.

Kad pēdējo reizi kāvāties?

Pirms diviem trim gadiem.

Ar kādiem panākumiem?

Zaudētājos nepaliku.

Kādu tonālo krēmu lietojat, lai nomaskētu zilumus un brūces?

Man nav zilumu, ja dabūju pa muti. Nezinu, kaut kā veiksmīgi sanāk sagriezties tā, ka visas hematomas uz iekšu laikam paliek. Kopš jaunības neesmu sevi ar zilu aci redzējis.

Ar ko dalāt grimētavu?

Juri Hiršu un Aināru Ančevski.

Ko visbiežāk aizņematies no kolēģu galdiņa?

Rakstāmpiederumus.

Lai būtu, ar ko pielūdzējām sniegt autogrāfus?

Jā, lielākoties tāpēc.

Esat kādreiz kaut ko nočiepis Nacionālā teātra bufetē?

Nē, lielākoties esmu zadzis veikalā. Bulciņas. Bet tas bija jaunībā.

Ja tiktu rīkots konkurss Miss un Misters Nacionālais teātris, kurus kolēģus jūs kronētu?

Man liels un patīkams pārsteigums ir aktrise Jana Ļisova. No vīriešiem droši vien tas būtu Ivars Kļavinskis vai Kārlis Reijers.

Ar kuru Nacionālā teātra darbinieku būt labās attiecībās ir visizdevīgāk?

Ar teātra direktoru Māri Vītolu. Taču es cenšos būt labās attiecībās ar visiem.

Esat sācis sveicināties arī ar kolēģi Normundu Laizānu?

Nē, lai viņš, cilvēks, dzīvo. Viņam tāpat nav viegli.

Ja pasaulē būtu cilvēks – precīza jūsu kopija –, ar viņu draudzētos?

Protams! Tas taču ir izaicinājums. Iedomājies, atbrauc no Norvēģijas izliets Ivars Puga! Es noteikti mēģinātu izzondēt, kurš no mums tomēr ir labāks.

Latvijā esat zvaigzne, bet vai ārzemēs sievietes uz jums atskatās?

Ja pārvietojos rāpus vai tupus, tad – jā! Citādi, kam es tur esmu vajadzīgs.

Vai esat melojis kādreiz sievietēm par savu karjeru, lai viņu acīs iegūtu papildu bonusus?

Latvijā manos aktīvajos darba gados to darīt nebija nekādas jēgas, jo mans ģīmis bija pārāk labi zināms.

Vai spējat atšķirt īstas krūtis no silikona?

Ja tās būtu bez krūštura, domāju, ka varētu. Bet drošs par to neesmu.

Kur cenšaties skatīties, kad braucat ar kādu nepazīstamu cilvēku liftā?

Ja uznāk dauzīšanās kāre, tad acīs. Bet citādi pētu apavus vai lifta gaismas. Zini, kā visvieglāk var izvest cilvēku, braucot vilcienā, kad viens pret otru sēdi samērā tuvā distancē. Skaties cilvēkam uz acs kaktiņu! Ja man nav acu kontakta, es varu nemirkšķināt acis. Un tas otru cilvēku iedzen stresā, un viņš kontuzējas. Esmu to izmēģinājis.

Rezultāts vienmēr ir viens – cilvēks neiztur, pieceļas un dodas prom.

Jums Mazirbē ir māja. Ja uz mājas sliekšņa atrastu līķi, kur jūs to slēptu?

(Ilgi domā.) Iespējams, mēģinātu iekašņāt smiltīs vai atdotu Ančevskim. (Šajā brīdī telpā ienāk aktieris Ainārs Ančevskis) Ivars: «Ančevski, ja tu Bekās atrastu līķi, kur tu to slēptu?» Redzi, pat Ančevskis apmulsa, kurš ar līķiem ir uz tu. Ainārs: «Policistiem zvanīt būtu baigi garlaicīgi. Taču manā īpašumā tas līķis droši vien ilgi nestāvētu. Lapsas un āpši ar to ātri tiktu galā.» Ivars: «Bet man Mazirbē nav ne lapsu, ne lāču!» Ainārs: «Nu, tad aizvelc līdz jūrai un notupini viņu tur. Lai domā, ka izskalots.»

Kā ir pareizāk ravēt – tupus vai stāvus?

Vislabāk rāpus. Jo tā ir fantastiska terapija! Pirms kaut kādiem gadiem lasīju par sievieti Latvijā, kura rāpojot izārstēja sev muguru.

Jūs pats ravējat?

Jā, man patīk. Pateikšu vēl vairāk – man arī mazgāt traukus patīk.

Jūsu sievai gan ir paveicies.

Tas gan! Vienīgais, ko no mājas darbiem nepatīk darīt, ir gludināšana. Ja grib sodīt mani, lai liek gludināt.

Jums ir trīs bērni. Kādam no viņiem esat kādreiz deklarējis – kad es augu, tad gan tā nebija.

Mums ar vienaudžiem tas taču mīļākais temats! «Jā… paskaties, kā tagad notiek. Mums taču nekas tāds nebija. Tagad jaunatnei jau nekas neinteresē, tikai telefons. Kas no viņiem izaugs?»

Siksnu bērnu priekšā esat vicinājis?

Vicinājis esmu, bet sitis neesmu.

Kā jūs reaģētu, ja uz deju uzaicinātu meiteni Līgu, bet vakara gaitā izrādītos, ka tas ir Jānis?

Es būtu sajūsmā un prasītu autogrāfu. Ja es to tiešām nebūtu nofiksējis dejas laikā, es viņam piešķirtu Oskaru. Mani apmānīt nav nemaz tik viegli.

Ai, ko jūs tur tumsā daudz saskatītu!

Pirms vairākiem gadiem biju Sanfrancisko, kas ir viena no pasaules geju un transpersonu mekām. Profesionālas un cilvēciskas intereses pēc staigāju pa ielām un pētīju, kā kurš apģērbies, kā izskatās. Centos noteikt – vīrietis vai sieviete. Acs man ir tīri labi uztrenēta šajā ziņā.

Vai Jāņos esat lēcis pāri grilam?

Nē, bet laba ideja. Būs jāpamēģina.

Pirms dažiem gadiem esat pievērsies makšķerēšanai. Lielākā zivs, kuru jebkad esi izvilcis?

Nekas liels – kādi 2,5 kg.

Kur zivis neķeras?

Tualetes podā.

Un sievietes?

Antarktīdā. Copēt tur sievieti ir gaužām neizdevīgi. Iedomājies, kā viņas tur visas ir saģērbtas! Lai izģērbtu, jau esi piekusis un domā: «Ai, kam tas vispār bija vajadzīgs!»

Ja jūs būtu Sprīdītis, kuru no ieročiem jūs izvēlētos – sprungulīti, stabulīti vai gredzentiņu?

Stabulīti. Mācītu visiem par naudu dejas.

Lasīju, ka jums patīk izaicinājumi. Kādreiz esat dzēris trīskāršo odekolonu?

Jā, ar kolēģi Jāni Skani. Televīzijā bija kāda nakts filmēšana un vajadzēja daudz nīkt un gaidīt. Darīt nav ko, miegs nāk. Sēžam frizētavā, kur sarindotas dažādas pudelītes, un sarunā secinājām, ka nekad neesam dzēruši trīskāršo. Es Skanim saku: «Rekur, tepat ir! Ņemam!» Izdzērām to pudelīti, un nedaudz pat pa galvu iedeva. Otrajā dienā, kad gāju čurāt, aromāts tualetē bija labi jūtams.

Ja pusstundas laikā būtu iespēja iemācīties jebko uz zemes, ko vēlētos apgūt?

Ķīniešu valodu. Man patīk Ķīna, savulaik Šanhajā ar teātri bijām viesizrādēs.

Ja viens no sinhronajiem peldētājiem sāk slīkt, pārējie grimst līdzi?

Tas gan būtu ļoti interesanti.

Ja jūs būtu gadalaiks, kurš tas būtu un kāpēc?

Pavasaris. Jebkurā norisē man patīk tas, kas ir brītiņu pirms. Tas ir visinteresantākais.

Kas jums trūkst pilnai laimei?

Viens solis.