Ja tev ir bērni, visam pamatā ir savas brīvības upurēšana. Sevišķi tad, ja bērniem nav vecvecāku vai vecvecākiem pašiem ir darbs.
- Brīvība būt spontānam. Tu nevari brīvdienās ielēkt lidmašīnā un aizlaist uz Londonu. Tu pat nevari tā pēkšņi izdomāt aiziet uz restorānu, kamēr neesi izplānojis, kas pieskatīs un noliks gulēt bērnus.
- Brīvība ēdiena izvēlē. Tu nevari vakariņās pagatavot kaut ko pikantu vai arī to, kas negaršo bērniem.
- Brīvība miegā. Kādu laiku tev jāceļas naktīs. Otrs – vēlie vakari, agrie rīti. Nekādas ilgākas pagulēšanas brīvdienās!
- Brīvība nodarbinātībā. Bērnu dēļ nevaram atļauties nestrādāt. Cilvēki bez bērniem sešus mēnešus var gaidīt savu īsto, labo darbavietu, toties tie, kam ir bērni, darba zaudēšanas gadījumā, visticamāk, ietu strādāt arī par pārdevēju vai krāvēju.
- Brīvība runāt nepareizi, lamāties. Tu nevari runāt tā, kā vēlies vai esi ieradis. Tev jārunā pareizi, lai bērns iemācītos pareizu latviešu valodu un skolā nerakstītu tolete un pūlveris.
- Brīvība mainīt dzīvesvietu. Bērnam mainīt vidi ir grūtāk. Bērnudārzs, skola, draugi. Nevar arī pārcelties uz gadiņu padzīvot Vidusjūras krastā, jo bērni tad iekavēs mācības.
- Brīvība nerēķināties ne ar vienu. Katrā lēmumā mums ir jādomā, kā ir labāk bērniem, kurš viņus pieskatīs, kurš atvedīs, aizvedīs, vai izņēmu autokrēslu, kur mācīsies utt.
Tas nenozīmē, ka vecāki kļūst par sausiņiem un ir tikai atbildība, atbildība, atbildība. Nē. Bērns ļauj vēlreiz vismaz daļēji izdzīvot bērnību. Tu vari pludmalē būvēt smilšu pilis, jo kopā ar bērnu tas ir ne vien normāli, bet pat apbrīnojami.
Tu vari rotaļāties, būvēt, veidot. Un tas neskaitās bērnišķīgi, kamēr to dari kopā ar bērnu. Iespējams, tu nekad no grāmatplaukta nebūtu izcēlis to bērnu grāmatu, kuru tagad lasi kopā ar bērnu un redzi, cik tajā ir daudz dziļu domu arī mums, pieaugušajiem.
Citi lasa
Uzskatu, ka tieši līdz ar pirmo bērnu tu kļūsti pieaudzis. Pilnībā mainās domāšana, jo atbildības izjūta, kas rodas līdz ar bērnu, nav salīdzināma ne ar ko citu.
Otrkārt, tā ir iespēja mācīties, jo tieši no bērna un kopā ar bērnu ir iespējams daudz ko iemācīties. Un pirmais, ko iemācās vecāki – pacietību. Tāpat ir jāapgūst jaunas gudrības, lai spētu atbildēt uz bērna jautājumiem. Kad vecākais dēls, rādot uz iepriekš neredzēto putniņu pie barotavas, jautāja, vai tas ir zvirbulis, es nevarēju vienkārši pateikt – es nezinu. Man bija jāmeklē, kamēr atradu. Tagad pazīstu par kādām 30 putnu sugām vairāk. Un galu galā – kas spēj atsvērt bērna mīlestību? Apskāviens un mīļais tēti! raisa neatsveramas emocijas.