• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Psihoterapeite Vita Kalniņa: Bērna augšana sāp gan fiziski, gan emocionāli

    Bērna attīstība
    Ērika Bērziņa
    Ērika Bērziņa
    31. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Kāpēc bērnam vajadzīgas robežas un noteikumi? Kāpēc vecākiem reizēm ir tik grūti izturēt bērna protestēšanu? Un ko mēs varam no tā mācīties? Saruna ar psiholoģi, ģimenes psihoterapeiti, grāmatu Pirmās attiecības cilvēka dzīvē un Niķu nav! autori, kā arī psiholoģi un ģimenes psihoterapeiti centrā Līna Vitu Kalniņu.

    Kādēļ bērniem vajadzīgas robežas? Un ko tas vispār nozīmē?

    Mums katram ir nepieciešamas robežas, lai sajustu, kur es sākos un kur beidzos, kur sākas un beidzas citi cilvēki. Te, pirmkārt, runa ir par individuālām robežām, lai sevi apzinātos, lai sevi pasargātu. Patiesībā daudziem pieaugušiem cilvēkiem problēma ir tā, ka viņi ļoti slikti izjūt savas un citu robežas (viņi ir pārāk saplūduši ar citiem, viņiem šķiet, ka var justies labi tikai tad, kad citi jūtas labi utt.).

    Savukārt audzināšanā mēs ar robežām saprotam disciplinēšanu, tomēr jautājums par robežām nav jautājums tikai par disciplīnu, bet par to, kā sajust sevi un citus. Kad bērniņš ir mammas vēderā, viņš ir norobežots no ārējās pasaules un burtiski ir saplūdis ar mammu. Bet uzreiz pēc piedzimšanas mums vajadzētu bērnam sākt mācīt, ka viņa robežas ir jārespektē. Tas nozīmē, ka ikdienas aprūpē zīdainim pastāstām, ko tagad ar viņu darīsim (ģērbsim, mazgāsim, paņemsim rokās, iesim ārā utt.), un paprasām viņam atļauju, nevis vienkārši ieliekam rokās svešai tantei un ļaujam viņai mazo bučot.

    Zīdainis pats nespēj nosargāt savas robežas, un nereti, kamēr bērns vēl ir mazs un neprot pats pārvietoties, vecāki dara ar viņu visu, kas ienāk prātā, neprasot bērnam atļauju. Šādi jau no paša sākuma varam iedragāt bērna personīgās robežas.

    Vecāki nereti ir tik ļoti pārņemti ar lielo mīlestību pret bērnu, ka nepamana, ka bērniņam šīs mīlestības (bučošanas, mīļošanas, čubināšanās) ir par daudz, – mamma viņu bučo, bet mazais, saviebis sejiņu, griež projām galvu. Arī patīkama ķermeņa kontakta var būt par daudz, un arī šajā brīdī vecāki pārkāpj robežas. Ja konstanti tiek pārkāptas bērna ķermeniskās robežas, vienīgais veids, kā to izturēt, – bērns fiziski vairs nejūt, kur ir viņa robežas, un pieņem, ka šādu robežu nemaz nav.

    Bet, ja runājam par disciplinēšanu, kad robežu jautājums kļūst īpaši aktuāls?

    Par robežām vecāki visvairāk sāk satraukties tad, kad bērns sāk pārvietoties, pats visam tiek klāt, visur var uzkāpt, ielīst utt. Ko bērnam ļaut, ko neļaut? Kas ir droši, kas bīstami? Te būtiski saprast – ja mēs ļausim visu, bērns sevi apdraudēs. Robežas ir svarīgas, lai bērns nenodarītu pāri ne sev, ne arī citiem.

    Vecāki parasti ļoti satraucas par to, lai bērns nenodarītu pāri sev, lai nenokristu, nesavainotos, bet nereti viņi nerespektē paši savas robežas. Piemēram, mazais rauj mammu aiz matiem, un viņa to ļauj, jo bērnam tā patīk vai tas ir viņa īpašais rituāls pirms iemigšanas. Taču nevienam bērnam nav vajadzības mocīt savus vecākus un nodarīt viņiem sāpes. Nedrīkst, lai bērns vecākam regulāri dara pāri, pārkāpjot vecāka robežas, – šādi bērns par robežām neko neiemācās.

    Kā bērnam skaidri norādīt, kur ir tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt?

    Ar runāšanu un skaidrošanu vien nepietiek, svarīgi ar savu piemēru parādīt, ka man kā vecākam tas nav pieņemami vai patīkami. Piemēram, zīdainis, ēdot no vienas krūts, visu laiku rausta otru mammas krūti. Jā, bērni tā mēdz darīt, bet mammai tas nav patīkami. Ko darīt? Ir jānoņem nost bērna rociņa, jāaizklāj krūts un jāpasaka, lai bērns tā nedara. Tādējādi bērns tiešām apgūst, ka ir jārespektē, ka otram ir robeža, aiz kuras tālāk viņš mani vairs nelaidīs. Ir ļoti svarīgi to iemācīt, jo tas palīdzēs bērnam nosargāt arī savas robežas, un, kad būs paaudzies, tad mācēs pateikt arī citiem par savām robežām, ko nedrīkst pārkāpt.

    Robežu apgūšanā vecāku piemērs tiešām ir ļoti, ļoti būtisks.

    Kā ar vārda lietošanu, vai to var izmantot mazam bērnam, izsakot kādus ierobežojumus?

    Protams, vecāki lieto šo vārdu, bet jautājums – cik tas ir efektīvi? Bērns gada, divu gadu vecumā šo nemaz nesaprot, tikpat labi mamma varētu izkliegt jebkuru citu vārdu. Mazais to var saprast tikai tad, kad, sakot, vecāks aizved bērnu prom no vietas, kur viņš ir darījis kaut ko, kas nav atbalstāms. Tas ir jādara vienlaikus. Piemēram, ja bērns grib izkrāmēt atvilktni, saku un aizvedu viņu uz otru istabas galu, kur nav atvilktnes. Ja bērns paliek turpat, viņam ir neizturami liels kairinājums un vēlme atkal krāmēt atvilktni, un viņš arī nesaprot saistību ar atvilktni. Protams, tas negarantē, ka mazais arī no otra istabas gala neatnāks atpakaļ pie atvilktnes… Iesaku vecākiem ļoti padomāt par apkārtējo vidi, lai nav tā, ka mājās jebkas, ko bērns grib darīt, tiek aizliegts. Vide ir jāsakārto tā, lai šo būtu pēc iespējas mazāk, lai bērns var pietiekami brīvi pārvietoties un darboties.

    Vai robežas var iedalīt tādās, ko nekādā gadījumā nedrīkst pārkāpt, un tādās, ko dažreiz tomēr var pārkāpt? Cik svarīga ir vecāku konsekvence?

    Mazs bērns nevar izprast un izvērtēt atšķirību starp drusciņ nedrīkst un nekādā gadījumā nedrīkst. Ja gribam bērnam kaut ko svarīgu iemācīt, tad pie tā jāturas 99,9 procentos gadījumu. Svarīgi vienoties arī ar citiem bērna pieskatītājiem, ka šīs ir lietas, ko šim bērnam neļaujam nekad. Lai nav tā, ka vecāki neatļauj, bet omīte vai auklīte atļauj. Bērns tad jūtas apjucis, nesaprot un nevar apgūt noteikumus.

    Ja, piemēram, runājam par drošību uz ielas, tad primāri esam atbildīgi par bērna dzīvību un veselību – tas vecākiem vienmēr jāatceras, neraugoties uz to, cik ļoti bērns grib attīstīt kādas prasmes vai iemaņas. Neiesaku ar maziem bērniem uz ielas spēlēt, piemēram, ķerenes, jo mazs bērns nespēj atšķirt, vai mēs skrienam pa parku vai satiksmes pilnas ielas malu. Tādēļ labāk vispār nemācīt bērnam, ka ķeršana un mukšana ir forša lieta, tas uz ielas ir bīstami!

    Reizēm ir arī tā, ka vecāki bērnu pārāk sargā…

    Protams, tā ir otra galējība. Esmu dzirdējusi, ka ir pat speciālas aizsargķiveres, ar kurām bērni staigā pa mājām… Taču, domājot par bērna attīstību, vecākiem jāņem vērā, ka bērns nevar apgūt kaut kādas lietas, ja nepiedzīvo sekas. Nevar iemācīties krītot pieraut pie sevis galvu, lai to nesasistu, ja tiešām nekad nav nokritis. Mēs nevaram bērnam to izskaidrot, tas ir jāpiedzīvo. Protams, vēlams, lai kritiens nebūtu uz akmens flīžu grīdas, taču bērnam kādu reizi ir jāpiedzīvo kritiens un tas, ka viņš sasitas.

    Kā vecākiem reaģēt, ja, nosakot robežas, no bērna puses sākas skaļi protesti? Kāpēc bērni protestē, un kā vecākiem to izturēt?

    Ja bērns tiek iztraucēts vai noņemts no trases, ir normāli, ka viņš ir dusmīgs un neapmierināts. Taču jāņem vērā, ka divu triju gadu vecumā bērna attīstības uzdevums ir protestēt vecākiem. Bērnam ir jāattīsta savs es, un to var tikai tad, kad viņš nedara visu, ko vecāki no viņa gaida, un var realizēt savu gribu. Tas nozīmē, ka pretošanās ir normāla attīstības daļa.

    Kā vecākiem to izturēt? Jāatzīst, ka mūsdienās ļoti daudzi vecāki par visām varītēm grib būt labi un viņiem šķiet, ka tādi būs, ja bērns visu laiku jutīsies apmierināts, priecīgs un laimīgs. Tad vecāki savu darbu būs izdarījuši labi. Patiesībā tā nav. Cilvēks visu laiku nevar justies tikai priecīgs un laimīgs. Mums ir jāpiedzīvo visdažādākās emocijas, arī frustrācija, neapmierinātība un dusmas, lai attīstītos un mācītos.

    Vecākiem vajadzētu paturēt prātā, ka viņu uzdevums nav padarīt bērnu laimīgu, bet ļaut viņam attīstīties.

    Daudziem vecākiem, kas ļoti cenšas un pārcenšas, nav pieredzes no savas bērnības – viņi paši nav piedzīvojuši tik labus un iejūtīgus vecākus, līdz ar to ir tendence pārspīlēt, jo vecāks nezina, kāda ir pareizā deva iejūtībai. Vecāks kļūst iejūtīgs arī ar lietām, ar kurām nav jābūt iejūtīgam, mēģinot atņemt bērnam tā sauktās augšanas sāpes. Ir normāli, ka dzimšana sāp, tieši tāpat sāp pieaugšana un attīstīšanās. Jā, reizēm, tas arī fiziski sāp (kad mazulim nāk zobiņi, kad pusaudži aug un sāp locītavas), bet sāp arī emocionāli. Un ir jāsāp. Mēs nedrīkstam bērnam to atņemt.

    Bet, ja bērns protestē pret noteikumiem un skaļi to izrāda, cik ilgi var ļaut viņam raudāt? Kā šeit nepārkāpt robežu, lai nenodarītu bērnam pāri?

    Nekādā ziņā nevajadzētu būt pašmērķim, ka bērns tik ilgi raudās, kamēr salūzīs un izdarīs tā, kā vajag vecākam. Līdz pat četru gadu vecumam brīdī, kad bērnu ir pārņēmušas spēcīgas emocijas, viņš nespēj uztvert vecāka teikto. Ja mamma kaut ko sparīgi stāsta, tas dod bērnam tikai vēl lielāku stresu. Bērnam primāri ir jāiedod drošības izjūta, lai viņš var iznākt ārā no sakāpinātajām emocijām, un pēc tam var domāt, ko ar šo situāciju iesākt tālāk. Reizēm arī bērnam pašam ir idejas, kā risināt situāciju. Vēl jāpatur prātā, ka bērns perfekti spēj nolasīt vecāka sejas izteiksmi, pozu, attieksmi. Es varu runāt vislaipnākos vārdus, bet, ja iekšēji esmu dusmīga, bērns uztvers tikai šo neverbālo vēstījumu, un tas, kas tiek teikts, vienkārši izkūpēs gaisā…

    Agrāk viens no ieteikumiem, kā nomierināt bērnu, bija tā sauktais ciešais apskāviens (kad mazo paņem klēpī un cieši tur, ļaujot izraudāties). Esmu dzirdējusi, ka speciālistu viedoklis par šīs metodes izmantošanu ir mainījies.

    Jā, tā ir. Šobrīd ciešo apskāvienu uzskata par vienu no vardarbības metodēm un neiesaka izmantot. Ja runa ir par bērnu otrajā, trešajā, ceturtajā dzīves gadā, tad emociju uzplūdos vecākam ir jābūt bērnam līdzās, tajā pašā telpā, un pašam jāmēģina palikt pēc iespējas emocionāli stabilākam. Atceros, ka man savulaik ļoti palīdzēja elpošana caur sirdi – es ieelpoju mīlestību un izelpoju mīlestību pret savu bērnu. Lai kā bērns rīkojas, es turpinu just pret viņu mīlestību.

    Ja šajā brīdī domāšu, ka man ir jāpanāk, lai bērns nomierinās, tādēļ tūlīt kaut kas ir jāizdara, viss tikai ievilksies. Kad bērns jau ir mazliet nomierinājies un sāk nākt ārā no emociju uzplūda, viņš bieži pats meklē ķermenisko kontaktu ar vecāku. Ir labi, ja vecāks piedāvā šādu iespēju, taču šo kontaktu neuzspiež, jo bērns dusmās tam nemaz nav gatavs.

    Un kā ar tā saukto miera soliņu, kur bērnu nosēdina, lai viņš nomierinās?

    Arī savā jaunākajā grāmatā rakstu par to, ka šādu metodi neatbalstu, jo bērni līdz četru gadu vecumam no tā neko nevar iemācīties.

    Lai bērns mācītos regulēt emocijas, viņam ir jābūt kopā ar savu piesaistes personu, bērnam ir jāsasniedz arī zināms smadzeņu briedums.

    Manuprāt, nosēdināšana uz tā sauktā miera soliņa ne ar ko neatšķiras no ielikšanas kaktā. Tas vienkārši tiek nosaukts citā vārdā, bet ideja jau tā pati – tas ir sods. Tikt noraidītam (tu tagad nevari ar citiem spēlēties, tev ir jāiet sēdēt malā!) – tas bērnam rada milzu stresu. Ja bērns stresā un aizvainojumā sēž uz šī soliņa, ko viņš no tā var iemācīties? Kad esam augsta līmeņa stresā, mēs vispār neesam spējīgi neko mācīties, jo kognitīvie procesi vienkārši izslēdzas. Mācīt bērnam kaut ko, kad viņš ir uztraukts vai spēcīgā dusmu lēkmē, ir bezjēdzīgi.

    Bet ko darīt, ja vecāks tomēr nespēj sevi saņemt rokās un paceļ balsi?

    Jā, reizēm tā notiek, bet pēc tam vajadzētu bērnam atvainoties. Svarīgākais, kas būtu jādara, jāsaprot – kādas manas vajadzības ir jāapmierina, lai es varu būt līdzsvarotāks, lai varu reaģēt adekvātāk, kā man par sevi ir jāparūpējas, lai es to varētu izdarīt. Ir jāapzinās, ka bērns šādā situācijā neko nevar mainīt, to var tikai pieaugušais!

    Šobrīd mums visiem ir diezgan sarežģīta situācija pandēmijas ierobežojumu dēļ (dažus tas skar vairāk, citus mazāk, bet kaut kādā mērā ietekmē mūs visus), protams, tie ir izņēmumi, kuros var būt kāds periods, kad vecākam ir grūtāk tikt ar to galā. Tomēr svarīgi ir apzināties, ka to nevar atstāt pašplūsmā. Jā, man klājas slikti, taču tas nav normāli, ka varu atļauties pārkāpt cita robežas, otru pazemojot. Kliegšana uz bērnu ir neadekvāta rīcība no vecāku puses

    Kā vecākiem gudri noteikt robežas?

    Iekārtojot bērnam draudzīgu vidi, kurā viņam nav pārāk daudz jāaizrāda, vidi, kas ir pietiekami droša, tajā pašā laikā mudina bērnā vēlmi augt un attīstīties. Ja ir aizliegumi un noteikumi, tie konsekventi jāievēro visiem bērna aprūpētājiem un jārāda savs piemērs (ja bērnam stāstām, ka nevar iet pāri ielai pie sarkanās gaismas, tad vecākam pašam tas arī jāievēro). Ļoti svarīgi ir pašiem nepārkāpt robežas, kuras mēs gaidām, ka bērns ievēros. Negaidīt, ka bērns divu triju gadu vecumā ļoti varēs pie šīm robežām un noteikumiem turēties, jo bērna smadzenes vienkārši vēl nav tik tālu nobriedušas. Kaut kādas lietas bērns pamazām sāk apgūt un mācīties, bet patstāvīgi ievērot noteikumus un tos atcerēties vēl nevar. Un nevajag bērnam pārmest to, ko viņš vēl nevar izdarīt (zīdainim taču nepārmetam, ka viņš neprot pats aiziet un kaut ko paņemt).

    Labas robežas ir tādas, kurās tomēr ir pietiekami daudz izvēles brīvības un patstāvības iespējas (bet piedāvājot pieņemamu izvēli, piemēram, bērnam jautājot, vai pusdienās ēdīsi zupu vai kartupeļus ar mērci). Ja robežas nebūs pārāk ciešas un pārāk plašas, bērns varēs pietiekami labi attīstīt savu es, un pusaudžu gados risks, ka viņš metīsies iekšā ekstrēmās lietās, tomēr būs daudz mazāks. Divgadnieku vēl var pasist padusē un aiznest tur, kur man vajag, bet ar pusaudžiem, tas, protams, nestrādā. Ja būsim salauzuši mazo divgadnieku, liekot viņam darīt to, ko vēlas vecāks (lai gan bērnam bija pašam savi plāni), un esam to realizējuši ar savu pārspēku, tad pusaudžu gados saņemsim atpakaļ dubultā. Tas ir savstarpēji saistīts, tādēļ divgadnieku var saukt par mazo pusaudzi.

    Svarīgi!

    Disciplīna nav ne pēršana, ne kaktā likšana nevienā bērna vecumā!

    Ņem vērā!

    • Ne tikai aizliegt, bet arī atļaut. Veselīga izpratne par disciplīnu ir stāsts par robežu noteikšanu. Tas nozīmē, ka bērnam skaidri pastāstām (un ar savu piemēru parādām), kas ir pieņemami, bet ko mēs nekad un nekādos apstākļos neatbalstīsim (piemēram, rāpšanos uz palodzes, spēlēšanos ar nazi, skriešanu pāri ielai). Būtiski ir bērnam izstāstīt arī to, ko ļaujam, piemēram, lūk, šo skapīti tu drīkst atvērt un izkrāmēt, lai nav tā, ka bērns dzīvo pilnīgā pasaulē, kur ir tikai aizliegumi.
    • Jābūt konsekventiem! Reizēm vecākiem ir grūti izturēt bērna pretošanos, un viņi piekāpjas. Taču šādā situācijā bērns nesaprot, kāpēc agrāk to nedrīkstēja darīt, bet tagad tomēr drīkst. Ja zūd konsekvence, zūd arī drošības izjūta. No bērna viedokļa tas izskatās tā: agrāk es varēju paļauties uz saviem vecākiem, ka, ja to nedrīkst, tad nedrīkst, tagad vecāki vairs nav paredzami. Un tas vairs nav droši.
    • Disciplīna un sods. Brīdī, kad bērns saņem sodu, viņš saņem vēstījumu: tu neesi labs, tu neesi pareizs. Turklāt bērns bieži vispār nespēj saprast, kas aizgāja šķērsām, par ko man tagad iesita pa roku. Tāpēc secina, ka, visticamāk, ar mani kaut kas nav kārtībā, es neesmu labs. Tā veidojas pirmās pašvērtējuma krīzes. Ja bērns sāk justies kā ne pārāk labs cilvēks, ne tik labs bērns, viņam daudz vieglāk pēc tam ir īstenot ne tik labās rīcības. Jo, ja jau es neesmu labs, tad varu darīt arī visādas ne tik labas lietas. Ar to tiek provocēta vēl sliktāka uzvešanās.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+