Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Es dievinu būt stāvoklī, es dievinu savu, tiesa, šoreiz diezgan uzblīdušo un jau sen labi pamanāmo grūtnieces punci. Es dievinu siltos skatus no apkārtējiem, un, lai gan salīdzinājumā ar pirmo bērnu, šoreiz ir daudz grūtāk, jāizdara ir vairāk un atpūtas ir mazāk. Gaidīšanas laiks – ja ar veselību un ģimenes apstākļiem viss ir kārtībā – ir klišejiski tiešām viens no maniem top 3 līdz šim mīļākajiem dzīves posmiem.
Tikai – tās emocijas un hormoni. Citiem topošajiem tētiem mans vīrs tieši šo grūtniecības blakusefektu atzīmēja kā viskaitinošāko un grūtāk sagremojamo.
Ar mani esot sarežģītāk sadzīvot – lai gan man personīgi šķiet, ka tieši vīrs izturējās (un arī šajā grūtniecībā izturas) neadekvāti, nerespektējot manas vajadzības un vēlmes.
Tieši bērnu gaidot, sieviete, manuprāt, būtu pelnījusi pretimnākošāku un saprotošāku attieksmi, taču mans vīrs savu kritisko un skarbo toni nav mīkstinājis ne par mata tiesu. Kad šo vienreiz kā joku norādīju savai vīramātei, viņa pilnā nopietnībā man atbildēja – un neceri, ka būs citādi, viņa tēvs ir tāds pats (kas, protams, ir pilnīgi citas diskusijas tēma, par ko reiz parunāšu – audzināšana padumjajā laikā un tēva neiesaistīšanās ģimenes dzīvē).
Jā, grūtniecības laikā sievietes tīri fizioloģisku iemeslu dēļ var kļūt irracionālākas un emocionālākas – bet tieši tādēļ, ka tie ir fizioloģiski iemesli, sieviete būtu pelnījusi cieņpilnu un pretimnākošāku attieksmi. Es neprasu (lai gan varētu prasīt) attieksmes pielāgošanu no darba kolēģiem (lai gan attiecībā uz, piemēram, darba slodzi, ir saistoši noteikumi) vai augstskolas pasniedzējiem. Tieši otrādi – es savus pienākumus veicu apzinīgi, lai neviens nevarētu man pārmest, ka ai tā taču grūtniece, taču mājās, savās sienās, es gribētu atlaist grožus un neiespringt.
Kā jums šķiet? Es prasu par daudz?
