• Šobrīd

    weather img

    Rīga +2°C

    Līcīšu ģimenes stāsts: ​​​​​​​Gribi puisīti? Dāvanā – arī meitenīte!

    Ģimene
    Zane Eniņa
    24. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No personiskā arhīva
    Latvijas Televīzijas ziņu raidījuma Panorāma žurnālistes Madaras Līcītes un viņas vīra pazīstamā Latvijas Avīzes feļetonista Egila Līcīša ģimene ir ļoti kupla.

    Vecākā meita Līva Ulrika ir studente, dēls Ernests Egils šogad beigs devīto klasi, bet Olīvija Luīze mācās piektajā klasē. Pirms trīsarpus gadiem, kad Egilam jau bija pāri piecdesmit un Madarai tuvojās četrdesmit, jau tā prāvajam pulciņam pievienojās vēl viens pārītis – dvīņi Sibilla Silvija un Linards Dāvids, mīļi saukti par Sibīti un Linīti. Ģimenē ir arī divi kaķi un suns – retrīvers Gunārs. Ne bez šai ģimenītei raksturīgās ironijas (un pašironijas) ar vecākiem runājam par to, kā tas ir – piedzīvot tādu ģimenes papildinājumu pusmūžā. 

    «Dvīnīšus jau tā īsti nevar ieplānot – vai nu ir, vai nav! Es ļoti gribēju vēl vienu bērniņu – puisīti. Bet togad bija akcija: ja vēlies zēnu, dāvanā saņem meitenīti,» ar Līcīšiem tik tipisko humoru Madara atbild uz jautājumu, vai dvīņi bija plānots ģimenes pieaugums. «Vienmēr esmu gribējusi kuplu ģimeni, bet komplektiņš katrā ziņā bija liels pārsteigums. Atceros, ka man vēl bija paredzēts braukt no darba komandējumā, tomēr ārsti ieteica tā nedarīt. Tā nu dvīnīši bija mana lielā dāvana četrdesmitajā dzimšanas dienā, jo piedzima tieši mēnesi pirms manas jubilejas.»

    Kad jautāju, cik gadu tad bija Egilam, Madara izsper: «Stipri tuvu simtam!», bet Egils pats sāk prātot, ka ar saviem piecdesmit trim gadiem jaunā tēta godā nekādus rekordus nav pārspējis, un uzreiz nosauc pāris sabiedrībā pazīstamus vīrus, kuriem vēlie bērni atskrējuši vēl lielākā vecumā. Arī skolas vecāku sapulcēs viņš esot manījis ne vienu vien tēti opīša gados, par kuru samērā skaidrs – tam ir otrā vai trešā sieva un mazi bērni jaunajā ģimenē.

    Ceturtais ķeizars

    Ar jokiem un savstarpēju apcelšanos Līcīši atskatās arī uz Madaras grūtniecības laiku un periodu pēc Sibillas un Linarda nākšanas pasaulē, kaut gan skaidrs, ka viegli nebija: mazie ir ceturtais un piektais bērns ģimenē, iepriekšējie trīs dzimuši ar ķeizargriezienu, tāpēc ārstu skatījumā dvīņu grūtniecībai bija sevišķi augsts risks – un ja nu vecā griezuma rēta plīst? «Arī dakteres Dzemdību namā savā starpā sarunājās, ka esot kāda ļoti riskanta grūtniece ar ceturto ķeizaru, turklāt ar dvīņiem. Kaut kas tāds bieži negadās, tas ir savā ziņā rekords.»

    Madara atceras, ka iznēsāt abus mazos fiziski bijis grūtāk nekā iepriekšējās reizēs, kad gaidīts pa vienam bērnam, ar Sibillu un Linardu beidzamos grūtniecības mēnešus vajadzējis pārvietoties, balstoties uz krēsliņa.

    «Varbūt jaunībā ir fiziski vieglāk – kad piedzima pirmais bērns, man bija divdesmit trīs gadi, bet vai tad vēlāk ir kāda izvēle? Kad ar dvīņiem ratiņos pusčetros no rīta staigāju pa rajonu, jo viens bija pamodies un tad ar savu brēkšanu pamodinājis otru, garāmbraucoši policisti man jautāja: «Mammīt, vai jūs neesat sajukusi prātā?» Es viņiem piedāvāju kādreiz atnākt man palīgā pieskatīt bērnus,» jau atkal joko Madara. «Kaut kur lasīju, ka apmēram no divdesmit pieciem līdz trīsdesmit gadiem ir visaugstākās ziedošanās spējas, ka šajā vecumposmā cilvēks otra labā ir gatavs darīt visu. Es tam īsti nepiekrītu – ja bērni raud, tu taču celies un ej neatkarīgi no tā, cik tev gadu vai cik bērnu. Tā ka uz cilvēkiem ar bērniem to nevar attiecināt.»

    Ar krūtīm bļodiņās

    Dvīnīšus no mammas vēdera izcēla 34. nedēļā un uz piecām dienām ievietoja inkubatorā, jo abi patiešām bija sīki, sevišķi Sibilla, kura piedzimstot svēra mazāk par diviem kilogramiem. Meitiņai vajadzēja arī skābekļa atbalstu. «Rociņas un kājiņas bija tievas kā zīmulīši, bail tādus mazus bija rokās paņemt!» atceras Egils, kurš Dzemdību namā palīdzējis Madarai atslaukt pienu un barot jaundzimušos, kuri sākumā nebija diez ko nadzīgi uz svara pieaudzēšanu. Arī balstiņas mazulīšiem bijušas vārgākas nekā citiem jaundzimušajiem – kamēr tie no sirds klieguši, dvīnīši tikai sīkuši kā divi odiņi. Egils tomēr pajoko par atgriešanos pasaulē, kurā dominē rozā un gaišzili toņi un prieku izraisa gaiši dzeltena kaka.

    Kāda bija atlabšana pēc nopietnās operācijas? «Ne sliktāka kā iepriekšējās reizēs,» Madara atminas, ka rēta dzijusi ātri un jau drīz viņa jutusies labi. Dzemdību namā viņu regulāri apciemojušas tuvākās draudzenes, nesušas visādus gardumus – ledusskapis palātā bijis pilns līdz malām. Tā nu varējušas svinēt par godu jaundzimušajiem vai katru dienu! Draudzenes pat sadalījušas apmeklējumus kā dežūras, un, ja kādu dienu kāda nav varējusi atnākt, tad sūtījusi savā vietā māti. Tas bijis gan jautri, gan aizkustinoši, tagad atceras Madara. 

    Lai arī sākumā dvīņi gausi pieņēmās svarā, drīz jau ēda kā vilcēni. Pienācis brīdis, kad viņi bijuši gatavi doties mājās. «Pasitu abus padusē un braucu mājās!» Madara smejas, taču kā mokošu posmu atceras abu mazuļu zīdīšanas sākumu. «Kad ir viens bērns, tad arī krūtis iekaist un sāp, bet, kamēr ar vienu baro, otru var atpūtināt, viņa skaidro. «Ar dvīņiem tas neiet krastā – katru reizi jāizmanto abas krūtis. Tā nu es vienu reizi mēģinu atslaukt pienu un skatos – kāpēc tāda jocīga krāsa? Tās taču asinis! Tas laiks bija diezgan ekstrēms.»

    Madara lūgusi palīdzību ārstei, kura ieteikusi, kā kopt samocītās krūtis. «Tad nu es stāvēju katru dienu pie loga, katrā rokā pa bļodiņai ar zilo graudiņu šķīdumu, un krūtis iekšā. Kamēr sadziedēju.»

    Mammas pienu mazie saņēma līdz gadam un desmit mēnešiem. «Pārnācu no darba, un šie abi kā tādi telēni klupa pupos iekšā!» Madara atsāka strādāt pilnu slodzi, kad dvīņiem bija gads un mēnesis. Kad mazie redz mammu ekrānā, sapucētu un nogrimētu kādai Panorāmas tiešraidei no Saeimas, abi visvairāk uzmanības pievēršot tam, ka citādi izskatās Madaras acis ar nokrāsotajām skropstām. 

    Atbalsta komanda

    «Ja man nebūtu tik ļoti labas atbalsta komandas, būtu tiešām ļoti, ļoti grūti, jo vienmēr bija vienas rokas par maz,» dvīņu auklēšanu tagad novērtē Madara. «Ja vienu raudošu paņēmu uz rokām, otram arī tūlīt vajadzēja.»

    Atbalsta komanda ir visa ģimene – vīrs un vecākie bērni –, bet talkā nākusi arī auklīte. Lielākais puika Ernests gan sākumā attieksmē pret mazajiem bijis rezervēts. «Tavs bērns raud,» viņš teicis, ja kāds no dvīnīšiem sāka brēkt, taču tagad ļoti mīļojot un bučojot abus jaunākos. Vēl Madarai spilgti palicis prātā, kā, midzinot dvīņus ratiņos ārā pie mājas, pati iemigusi uz āra dīvāna. «Un no ielas var redzēt, kā viens guļ un stāv bērnu ratiņi. Droši vien cilvēki domāja – papiņš izdzinis no mājas, bet patiesībā es mazos tikko biju iemidzinājusi un pati atlūzusi.»

    Sibilla un Linards jau sasnieguši vecumu, kad varētu apmeklēt pirmskolu, taču pandēmijas dēļ uz dārziņu sanācis aiziet vien pāris mēnešu – pagājušā gada septembrī un oktobrī. «Vecākie bērni Egilu izsmēja – teica, ka tad, kad viņš aizies mazajiem pakaļ uz bērnudārzu, pārējie teiks: «Re, jums opītis atnācis pakaļ!» Arī es noteikti esmu vecākā māmiņa grupiņas vecāku vidū, bet tas piespiež būt labākā formā.» Svara nomešanas nolūkā Madara cenšas katru nedēļu pieveikt 60–70 – iešus, skriešus. Viņai jau ir vājēšanas pieredze, mazinot svaru pēc iepriekšējām grūtniecībām, un sekmes parasti bijušas acīm redzamas.  

    Papiņam insults!

    Aiz piesardzības visi Līcīši tagad mitinās savās mājās Ziepniekkalnā. Ja kādam no vecākiem tomēr jādodas strādāt klātienē, jau atkal palīdz atbalsta komanda. Taču pirms diviem gadiem tā pamatīgi saļodzījās – Egils piedzīvoja insultu. Protams, arī par to Līcīši tagad pasmejas, kā būtu, ja papiņš būtu no dārzeņu nodaļas, bet tobrīd gan joki nebija prātā. «Iedomājieties, man ir divi gadu veci bērni, bet es pārnāku mājās un ieraugu, ka mans vīrs ir bez dzīvības pazīmēm!» Madara savulaik studējusi medicīnu, tādēļ ātri novērtējusi Egila stāvokli un sapratusi, kas noticis. Viņš aizvests un slimnīcu un steidzami operēts. «Pēc tam mājās noraudājos un cerēju, ka viss būs labi,» nosaka Madara.

    «Uzņemšanas nodaļā man konstatēja trīsdesmit sešas insultam raksturīgās pazīmes – kreisās rokas un kājas parēzi, traucētu runu un vēl vairākus punktus,» stāsta Egils. «Otrā dienā pēc tromba izņemšanas gulēju palātā un risināju krustvārdu mīklu. Ienāca jauna daktere, parunājās, pasita ar āmurīti un secināja, ka no trīsdesmit sešiem palikuši vairs tikai četri punkti – nevarēju pakustināt mazo pirkstiņu, bija arī vēl šis tas.» Pārbaudot veselību kopumā, izrādījās, ka stipri bojāti sirds asinsvadi, – analīzēs tie esot rādījušies pilnīgi melni, tāpēc vēlāk Egilam tika veikta arī nopietna sirds asinsvadu operācija. Tagad viņš sen jau izveseļojies, saka, ka nu beidzot uz visiem laikiem atmetis smēķēšanu, raksta asprātīgos feļetonus un joko par pienākumiem ģimenē: katru dienu jānoslauka divi mazi dupši, kad atskan: «Tēti, viss!»

    Visa ģimene ir sveiki un veseli, un Madara spriež – nekad bērni neesot tik reti slimojuši kā tagad, kad ar pandēmiju saistīto ierobežojumu dēļ samazinājusies saskare ar citiem cilvēkiem. Tikai kaķis Māris kādā brīdī sācis šķaudīt, un dvīņi viņam nekavējoties diagnosticējuši kovidu.

    Linards kļuvis par nopietnu sporta fanu – skatās televīzijā sacensības ziemas sporta veidos un pēc tam šļūc ar skrituļdēli uz vēdera kā skeletonists, bet Sibilla uzspiež mammai bučiņu: «Mīlu!»

    Konservu cehs

    Kā iespējams iztikt, ja ir tik prāva ģimene? Līcīši novērtē gan tā dēvētās māmiņalgas, gan pabalstus, abi nopelna arī darbā. Galu galā izdevumu ir ļoti daudz – bija jāalgo auklīte, jāpērk ne vien ēdamais, bet arī drēbes, un šajā ziņā Madaras nostāja ir tāda, ka jaunākajiem bērniem vecāko apģērbs nav jānovalkā. «Man bērnībā bija jāvalkā brāļa drēbes. Es tomēr gribēju, lai maniem bērniem ir katram savs apģērbs.»
    Ēšanas jautājumu lielākoties atrisina tas, ka Madara ir ļoti saimnieciska: siltumnīcā aiz mājas audzē tomātus, gurķus, papriku, baziliku un rozmarīnu, bet dārza ekonomiskajā zonā, kā to dēvē Egils, ir arī kartupeļu vagas, sīpoli, loki un dilles. Izaudzēto Madara čakli konservē, un arī saldētava krājumu pilna. «No jūlija māja pārvēršas par konservu kombinātu – tiek vārītas zaptes, marinēti gurķi, baravikas,» stāsta Egils. Madara to pasākusi darīt, lai tiktu pie produktiem bez E vielām un citām mākslīgajām piedevām. Laikā pirms pandēmijas mājražošanas rezultātu baudīšana jeb konservu ballīte parasti sākusies 18. novembrī, kas bijuši vieni no lielākajiem svētkiem Līcīšu ģimenē – ar zoss cepeti un marinētām baravikām, ar lūgtiem viesiem pie galda, kas klāts ar galdautu un rotāts sudraba galda piederumiem.

    Kad atkal tā varēs svinēt, Līcīši neņemas minēt. Tādai nostalģiskai prātošanai arī nav laika, jo jātiek galā ar šodienas realitāti – bērnu mājmācību, abiem mazajiem, kas prasa uzmanību, ar darbu, kas Egilam kā rakstošajam iespējams attālināti, bet Madarai kā televīzijas žurnālistei gan stipri retāk.

    Jau nojaušams, ka audzināšanas stils un attiecību modelis ar abiem mazajiem neatšķirsies no tā, kā Madara un Egils izturas pret vecākajiem bērniem, proti, kā pret personībām, kā līdzīgs pret līdzīgu. Visticamāk, arī Linards un Sibilla klusiņām nesēdēs kaktiņā, kad lielie runā, bet aktīvi un dzīvi iesaistīsies, lai izteiktu savu viedokli par jebkuru tematu, kam pieskaras vecāki un lielākie bērni. «Nu, Sibīt, vai zini kādu bērnu, kuram tētis sēž cietumā?» Madara apjautājas mazajai meitiņai. Žurnālistu ģimenē – pavisam normāls jautājums trīsarpus gadus vecam bērnam… 

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+