Kā runāt, lai bērns mani vienreiz sadzird!

Bērnu audzināšana
Jolanta Tomševica
5. jūnijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Vai arī tev ir gadījies, ka tas šķiet pavisam nereāli, un rokas nolaižas? Izrādās, ka sarunāties jāmācās mums pašiem, bet bērni mācīsies no mums. Konsultē Kristīne Jozauska, centra pret vardarbību Dardedze un portāla paligsvecakiem.lv psiholoģe.

Veiksmīgas sarunas = labas attiecības

«Lai bērns ieklausītos vecākos, būtiskas ir labas attiecības starp bērnu un vecākiem, un tās jāsāk kopt jau no bērna pirmajām dzīves dienām,» stāsta centra Dardedze psiholoģe un divu bērnu mamma Kristīne Jozauska. Mēs paši to nemaz nemanām, bet straujajā ikdienā sarunām atliek maz laika. Tomēr sarunas ir svarīga pieredze, kas bērnam vēl nav. Bērns vēl tikai mācās pateikt, kā jūtas, ko domā. Mazie pasauli uztver citādi nekā pieaugušie, tāpēc vecākiem sarunājoties jāmācās paskatīties uz pasauli bērna acīm. Un – esiet pacietīgi, tas ir liels trumpis attiecību veidošanā!

Kā runāt ar bērnu?

  • Veidojiet īpašus sarunu brīžus ar bērnu! Tie var būt savdabīgi ģimenes rituāli, piemēram, pasaciņas lasīšana un pārrunāšana vakarā pirms miega, kopīga svētdienas pusdienošana ar spēlēm un sarunām, vakara ģimenes sarunas, kurās katrs, arī vecāki, pastāsta, kā viņiem dienā gājis… Tā bērni mācās gan sarunāties, gan klausīties.
  •  Īpaši vērīgi esiet sarunās ar mazrunīgajiem bērniem – ja bērns sācis sarunu, mammai vai tētim labāk atlikt pārējo malā un izmantot bērna atvērtību, iesaistīties sarunā, pēc iespējas parādīt, ka bērns tiek uzklausīts. Uzdodiet jautājumus, uz kuriem vajadzētu atbildēt plašāk, nevis tikai ar un !
  • Lietojiet iedrošinošās frāzescik interesanti, pastāsti vēl, es klausos, kas notika tālāk, kā tu juties, vai tev patika, kā tu domā? Tas palīdzēs bērnam pamazām atraisīties, un ar laiku sarunas varbūt kļūs biežākas un ilgākas.
  • Veltiet sarunām laiku, noklausieties bērna stāstīto līdz galam, nepārtrauciet viņu un jautājiet tikai pēc tam, kad bērns pabeidzis frāzi!
  • Sarunājoties apsēdieties vai noliecieties, lai būtu vienā līmenī ar bērnu un varētu raudzīties viņam acīs. Acu kontakts ir ļoti svarīgs, lai dalītos emocijās, – bieži pieaugušie bērnu cieši uzlūko tikai tad, kad ir dusmīgi, un tā bērns pierod novērsties no sarunu biedra.
  • Arī pieaugušo sarunās ievērojiet to, ko vēlaties iemācīt bērnam! Esiet pieklājīgi, izrādiet sarunas partnerim cieņu ar savu izturēšanos un balss toni. Bērniem patīk atdarināt pieaugušos, un, ja bērni neredz, ka vecāki stāsta viens otram par to, kā jūtas, ko domā utt., arī mazie visdrīzāk būs noslēgti un nevēlēsies runāties.

Pozitīvais aizliegums

Aptuveni divu triju gadu vecumā bērni saprot, ka viņu teiktais izmaina situāciju. Ar teikšanu bērns attīstās un mēģina to lietot dažādās jomās. Vecākiem jāmāk atšķirt, kad ir tikai spēle un kad tas tiešām ir , kam vērts pievērst uzmanību. Ir veikti pētījumi, kas parāda, ka pirmsskolas bērni dienas laikā dzird aptuveni 400 vārdus nedrīkst, nē, nedari utt. Tāpēc būtiski, lai bērni no mums nedzirdētu tikai pavēles, aizliegumus un noliegumu. Svarīgāk teikt to, ko darīt, nevis ko nedarīt, pavēles pārvēršot lūgumos. Piemēram, nevis Nesit sunim!, bet Papaijā sunīti! Nevis Nenosvied drēbes!, bet Lūdzu, pakar drēbes uz pakaramā! Nevis Necērt durvis!, bet Lūdzu, aizver durvis klusi!

Vai drīkst pacelt balsi?

Dažreiz sarunās vajadzīgs arī stingrs tonis – ar to bērnam jāsaprot, ka saruna būs nopietna. Svarīgi, ko ar šo toni jūs pasakāt – vienmēr jābūt paskaidrojumam. Tomēr nevajadzētu šādā tonī runāt vienmēr. Tad bērns pieradīs pie kliegšanas un vairs nereaģēs, ja mēģināsiet runāt normāli.

Ļaujiet izvēlēties!

Pirmsskolas vecumā bērniem patīk izvēlēties, un tā viņi jūtas gan novērtēti, gan gūst pieredzi. Tikai viņiem pašiem vēl nav pieredzes ar dažādiem izvēles variantiem, tāpēc vecāki var palīdzēt. Aizlieguma vietā, piedāvājiet bērnam vairākus rīcības variantus, no kuriem izvēlēties, bet tiem jābūt izpildāmiem.

Ja bērns neizvēlas pozitīvo risinājumu, jāļauj viņam piedzīvot arī savas izvēles sekas. Tā viņš mācās saprast, kāpēc ir aizliegums un ka dažādai uzvedībai ir dažādas sekas. Līdztekus bērni mācās ticēt saviem spēkiem, ticēt citiem, būt pateicīgi un atvērti. Ja bērns izdara izvēli, viņš sajūtas cienīts un mācās cienīt citus.

Nr. 1. Situācija veikalā.

Nesakiet tā: Nē, šo konfekti nepirkšu!

Pamēģiniet šādi: Jā, kuru no šīm divām konfektēm pirksim? Labi, pirksim šo, un tu dabūsi to mājās pēc vakariņām.

Nr. 2. Bērns istabā spēlējas ar bumbu.

Nesakiet tā: Istabā bumbu mētāt nedrīkst!

Pamēģiniet šādi: Istabā bumbu var tikai ripināt, ja gribi mētāt, vari spēlēt pagalmā!

Nebaidies paslavēt!

Vārdi ir filtrs, ar kuriem bērns izzina pasauli, iepazīst pats sevi un citus cilvēkus. Tiem ir ļoti liels spēks, jo var ietekmēt ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Veikti pat pētījumi, kas apliecina, ka, klausoties uzmundrinošus, labus vārdus, pacienti ātrāk atveseļojas.

Pozitīvie izteikumi no vecāku puses apliecina, ka viņi bērnu mīl un pieņem tādu, kāds viņš ir. Vecāki bieži baidās no pozitīviem izteikumiem, lai it kā bērnu nepārslavētu utt. Tomēr labo vārdu nevar būt par daudz, uzslavas, atzinība, mīlestību apliecinoši vārdi bērniem ir ļoti nozīmīgi. Kad meitenēm labos vārdus saka tētis, bet puikām – mamma, veidojas labs pamats sieviešu un vīriešu attiecību modelim. Savukārt, ar negatīviem vārdiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Tie bērnos drīzāk var viest nedrošību, bailes, nepārliecinātību un šaubas.

Ar kādiem izteicieniem grēkojam sarunās ar bērnu…

Kāpēc tu nevari darīt tā, kā dara māsa?

Salīdzināšana iedragā bērna pašapziņu. Viņš šādu teikumu uztver daudz tiešāk, nekā tas domāts. Bērns no tā saprot, ka it visā ir sliktāks par māsu.

Labāk teikt: Es zinu, ka tu arī vari sakārtot mantas tikpat labi kā māsa!

Kas tev par problēmu?

Bērns nesaprot jēdzienu problēma, viņš tikai nojauš, ka atkal kaut kas nav kārtībā un ka viņš nespēj atbildēt uz šo jautājumu.

Labāk teikt: Vai tevi kaut kas satrauc?

Nomierinies!

Šāda pavēle izsauc reakciju padarīt iesākto līdz galam. Turklāt bērns nemaz nesaprot, kā tas ir – nomierināties. Viņš vēl nespēj kontrolēt emocijas, tāpēc vecākam jāparāda, kā ar situāciju tikt galā.

Labāk teikt: Kad tu būsi atpūties un nomierinājies, tad mēs varēsim iet, spēlēties utt.

Kāpēc tu vienmēr tā dari?

Bērnam rodas sajūta, ka viņš vienmēr visu dara nepareizi.

Labāk teikt: Es tev lūdzu jau agrāk tā nedarīt, bet tu neklausīji. Es zinu, ka tu vari izdarīt tā un tā…

Nepacietība un steiga

Ja bērns ar kaut ko ir aizņemts, iespējams, ka viņš nemaz nedzird, ko viņam saka. Svarīgi vispirms piesaistīt bērna uzmanību un tikai pēc tam izteikt lūgumu. Tāpat nepieciešams pārliecināties, ka bērns teikto ir sapratis. Frāze Saprati?! (īpaši, ja tā izteikta steigā un paceltā balsī) nav tas labākais veids, jo bērns jau aiz uztraukuma un bailēm vien pamās, kaut gan īstenībā skaidrības nebūs nekādas.

Labāk: Palūdziet, lai bērns atkārto lūgumu, kas viņam tika izteikts.

 

Vairāki lūgumi un pavēles vienlaikus

Bērni nevar vienlaikus darīt vairākas lietas un uzklausīt vairākus lūgumus. Viņi apjūk.

Labāk: Runājiet īsos teikumus un sakiet konkrētas lietas pa vienai.

 

Neskaidrs formulējums

Bērni saprot vienkāršus vārdus. Nereti vecāki lieto pārnestās nozīmes vai pat sarkasmu, lai izteiktu savu sašutumu vai neapmierinātību. Bet bērni to nesaprot un pat pārprot! Piemēram, bērns sabridis apavus peļķē, bet vecāks saka: «Tu jau varēji tur vēl arī izvārtīties!» Bērns, izdzirdot šādu teikumu, ir pilnīgā neizpratnē – ja jau viņu rāj par to, ka viņš tikai iekāpis peļķē, kā tad viņš vēl varētu tur vārtīties?

 

Kritika un nosodījums

Lai cik dusmīgi vai neapmierināti jūs būtu, izteiktās frāzes nedrīkst būt vērstas pret pašu bērnu, bet gan pret viņa rīcību.

Piemēram, nesakiet: Tu esi tik nekārtīgs un slinks!

Labāk teikt: Es zinu, ka tu vari sakārtot savas drēbes un lietas, bet tu izvēlies slinkot.

Ar to bērnam jāsaņem apziņa, ka vecāki viņu mīl arī tad, ja viņš rīkojies nepareizi.

Ļoti negatīvas sajūtas bērnā rodas, ja viņš dzird vecākus runājam par viņu, izsakot neapmierinātību, sašutumu, nožēlu utt. Savas emocijas un pārdomas, kā bērnu audzināt, vecākiem jāizrunā savā starpā, bērnam nedzirdot, un jāpieņem vienots viedoklis. Bērns nedrīkst dzirdēt vecāku šaubas, neizpratni, nosodījumu, sašutumu par viņu, jo tas rada dusmas, bailes, noraidījumu, noslēgšanos, vainas apziņu.

Nepieļaujami ir arī kritiski izteikumi par bērna izskatu, jo to viņš pats nevar ietekmēt, piemēram: Tu mums esi tāds īsiņš!, Tev jau nav tādi lokaini mati kā…

 

Negatīvu emociju paušana ar pārmetošiem jautājumiem

Protams, no visiem ikdienas jautājumiem nav iespējams izvairīties, un tas arī nav vajadzīgs, bet dažreiz vērts padomāt, kā to vietā bērnu rosināt uz domāšanu, lēmumu pieņemšanu un radošu izvēli meklēt risinājumu pašam.

Piemēram, kad mamma lasa meitai priekšā pasaku, nesacīt: Kāpēc tu neklausies?

Labāk teikt: Man nepatīk lasīt skaļi, ja tu neklausies. Tālāk lasīšu tad, kad tu klausīsies.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Noderīgi un interesanti

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs

Santa+