Mammas saruna ar PEP mammu par pēcdzemdību skumjām

«Paralēli milzīgajai laimes izjūtai, kas pārņēma pirmajā mēnesī pēc meitiņas piedzimšanas, mani piemeklēja arī milzīgas pēcdzemdību skumjas,» saka piecu bērnu mamma Sindija, kas palīgā aicināja PEP mammu Solvitu Neiju un laipni ļāva ielūkoties, kā noritēja šī saruna.
Pēcdzemdību depresija
Sindija Meluškāne
26. septembris, 2018

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Sindija: – Krīzes brīdis ir aiz muguras, bet mani vēl arvien izbrīna, kāpēc tas notika tieši tagad – pēc ceturtajām dzemdībām? Lasīju, ka visbiežāk pēcdzemdību skumjas piemeklē māmiņas pēc pirmā mazuļa. Mēs visi tik ļoti priecājāmies par Dārtiņas piedzimšanu un pēkšņi tik lielas bailes un skumjas. Solvita: – Pēcdzemdību skumjas var rasties ne tikai ar pirmo bērnu. Tā var notikt arī ar septīto un desmito mazuli, jo ar katru bērnu tu kā mamma piedzimsti no jauna un mainās līdzšinējā lietu kārtība. Sajūtas, kas tev bija, ir pilnīgi normālas, un svarīgi tās nenoliegt. Sindija: – Asaras bira kā pupas, un man bija bail, ka ar mūsu ģimeni var notikt kaut kas slikts. Atceros, vienu dienu raudāju, jo baidījos, vai vīrs pārbrauks no veikala, ka tikai neiekļūst avārijā. Un man bija bail arī no savām bailēm – ka tādējādi tiešām varētu kaut ko sliktu piesaukt. Bija sajūta, ka visi nervu gali ir atvērti, un es ļoti līdzpārdzīvoju mātēm, kas zaudējušas savus bērnus, bērniem, kas zaudējuši vecākus, bēgļiem, kas palikuši bez mājām. Pirms dzemdībām un pēc tām jutos ļoti, ļoti ievainojama. Atvērta un ievainojama. Solvita: – Tu juti ļoti daudz baiļu. Kā tev ir pašlaik? Sindija: – Tagad, kad pagājušas jau vairākas nedēļas, jūtos diezgan stabili un labi. Varu pat noskatīties filmu ar bēdīgām beigām, paraudāt, bet nenoslīkt tajā. Spēju distancēties. Skumju brīdī to nevarēju un man bija ļoti svarīgi pieķerties pie kādiem salmiņiem. Pat meklēju latviešu tautasdziesmas un aizsardzības vārdus bērniem. Ziemassvētkos ar bērniem vilkām bluķi cauri pagalmam. Tagad tas šķiet pilnīgi neracionāli.
Zināji? PEP – pirmās emocionālās palīdzības mammas ir apmācītas palīdzēt mammām un arī tētiem, kam nepieciešama emocionāla palīdzība pēc mazuļa piedzimšanas līdz viņa triju gadu vecumam. Mājaslapā pep.lv vari uzzināt vairāk par PEP mammu kustību, kā arī atrast savu PEP mammu.
Solvita: – Priecājos, ka brīdī, kad tev bija bail pat no savām emocijām, tu meklēji un atradi veidus, kas tev var palīdzēt. Jāskatās, kāpēc šāda nedrošība parādījās tik spēcīgi. Vai to ietekmēja tikai apkārtējie notikumi? Varbūt kaut kas notika jau grūtniecības laikā? Sindija: – Arī grūtniecības laikā man bija bažas, vai viss būs labi. Un dzemdībās, tieši pirms pašas bērniņa izstumšanas, man parādījās bailes nomirt, kaut gan viss ritēja labi. Bailes no savas vai tuvinieku nāves bija klātesošas visā skumju laikā. Un tad notika terorakts Parīzē, un man spilgtā atmiņā bija arī Maxima traģēdija, jo tieši tajā dienā nomira mana vecmāmiņa. Solvita: – Šādi pēkšņi ārēji notikumi spēj radīt lielu nedrošību un izsist no līdzsvara. Novembris vispār ir tumšs laiks, kad pietrūkst gaismas, un tas var būt vēl viens faktors, kas ietekmē nomāktības veidošanos. Jāņem  vērā, ka pēc dzemdībām notiek arī hormonālas pārmaiņas, kas var ietekmēt emocijas. Varbūt tās nebija klasiskās pēcdzemdību emocijas, bet tik spēcīgs notikums kā dzemdības, iespējams, pamodināja tādus senākus pārdzīvojumus kā vecmāmiņas nāve. Jāpavēro, kas ar šīm emocijām notiek tālāk. Varbūt ir nepieciešama kāda psihologa konsultācija? Kad mūsos mājo maza dzīvībiņa, tas netieši liek vairāk piesaistīties savam ķermenim un domāt par sevi. Arī tu biji atvērusies jaunai pieredzei, bērniņa piedzimšanai, bet tagad būtu svarīgi noslēgt šo pieredzi. Viens veids ir rebozo lakatu masāža, kas palīdz gan fiziski, gan emocionāli. Svarīgi neaizmirst arī parūpēties par sevi.
Pēcdzemdību skumjas parasti sākas no trešās līdz piektajai dienai pēc dzemdībām un var turpināties līdz pat divām nedēļām.
Sindija: – Grūtniecības laikā ļoti piedomāju par savām attiecībām ar vīru un bērniem, lai neatstātu viņus novārtā, bet par sevi kā sievieti esmu aizmirsusi. Tagad jūtu, ka lielāko uzmanību paņem mazais bērniņš un ka man pašai atkal īpaši daudz vietas un laika neatliek. Solvita: – Pašlaik mazā meitiņa var būt pirmajā plānā, jo viņa tomēr nosaka ikdienu – kad viņa gulēs, ēdīs, kakās, čurās, komunicēs. Bet uzreiz aiz viņas esi tu pati. Jo, ja tu nerūpējies par sevi, tev ir grūtāk pieslēgties arī viņai. Paguli kopā ar bērniņu. Meklē kādu, kas var tev palīdzēt. Varbūt kāds var iztīrīt māju. Jo bērniņš tik mazs vairs nebūs nekad. Tas, ka jūties viņā iemīlējusies, ir tik skaisti – šis laiks ir jums abām. Sindija: – Runājot ar tevi, man ir labāka sajūta, vieglāk runāt par savām skumjām un bailēm. Solvita: – Vērtīgi būtu bijis būt tev blakus šo emociju brīdī, jo reizēm palīdz baiļu nosaukšana vārdā un līdz ar to – to palaišana. Nereti ģimenē nav, ar ko runāt par to. Sindija: – Tobrīd runāju ar vīru, jo viņš un bērni redzēja, ka visu laiku raudu. Viņš mani uzklausīja, bet godīgi teica, ka viņam grūti saprast manas izjūtas un viņš nezina, kā varētu man palīdzēt. Solvita: – Viņš centās, kā vien mācēja. Ir normāli, ka viņš nespēja līdz galam izprast tavas izjūtas, jo pats tās nepiedzīvo vai piedzīvo citādi. Labi jau tas vien, ka viņš tevi var uzklausīt un godīgi pateikt, ka nezina, kā tev palīdzēt. Tas var radīt drošības izjūtu. Un vēl – bieži vien vīrietim var būt kāds racionāls situācijas skaidrojums: redzi, viss taču ir kārtībā.  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs