Pēterīti atrada glābējsilītē…

Glābējsilīte
Sindija Meluškāne
1. jūlijs, 2014
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Pirms trim gadiem Visu mīlētāju dienā, 14. februārī, mamma atstāja Pēterīti glābējsilītē, bet Justīnes mamma šā gada 14. februārī aizbēga no Rīgas Dzemdību nama. Nu Pēterim ir jau trīs gadi, mazo Justīnīti viņš sauc par māsiņu, un viņi abi aug mīlestībā Sabīnes un Andra* ģimenē.

Sabīne (38) un Andris (43) ir kopā jau 10 gadus, septiņus no tiem – precējušies. Jau veidojot attiecības, abi zinājuši, ka vēlas kopīgus bērnus, taču gāja gadi un bērniņš kā nepieteicās, tā nepieteicās. Nelīdzējusi arī mākslīgā apaugļošana, un tad abi sapratuši, ka viņu ceļš, lai piepildītu sapni par laimīgu ģimeni, ir adopcija. Tiesa, arī tas izrādījies gaidīšanas pilns un garš, jo sākotnēji abi vēlējušies jaundzimušu meitenīti, bet uz meitenītēm Latvijā ir visgarākā rinda – aptuveni divi gadi. «Man pašai ir māsa, tāpēc šķita, ka par meitenītēm viss ir zināms,» savu sākotnējo izvēli skaidro Sabīne. «Pēc adoptētāja statusa iegūšanas reizi mēnesī var zvanīt uz ministriju, lai uzzinātu, cik tālu esam rindā pavirzījušies, atbilde allaž bija, ka vēl aptuveni 70 cilvēku mums priekšā, – sapratām, ka pie meitenītes tiksim pensijas vecumā. Bet, par laimi, mums bija ļoti jauka bāriņtiesas pārstāve, kas nāca novērot mūsu dzīvesvietu, viņa teica: ko jūs uz to meitenīti esat ieciklējušies? Dzimst taču arī puisīši! Un mēs uzrakstījām iesniegumu par puisīti. Pēc tam nepagāja pat mēnesis, kad zvanīja no ministrijas un teica, ka glābējsilītē ievietots puisītis, – vai mēs vēlamies viņu apskatīt?»

Mazais Pēteris Sabīnei un Andrim iekrita sirsniņā no pirmā acu skatiena.

Abi atceras, kā viņš tur slimnīcā gulēja gultiņā ar zeķītēm kājiņās un katetru degunā, jo pats vēl nespēja paēst. Pirmajā reizē bijis bail tik mazu bērniņu pat rokās ņemt – abiem ar Sabīni šī bija pirmā saskarsme ar pāris dienu vecu zīdaini. Pirmsdzemdību kursus abi ar Sabīni nebija apmeklējuši, Sabīne arī uzskata, ka kursos tāpat grūti iemācīties un apjaust, kā būs tad, kad uz rokām ir īsts bērniņš. «Katrs mazulītis tāpat ir atšķirīgs, viens ir mierīgs, cits ne, viens aizmieg pats, cits ilgi jāmidzina. Visu risināt iemāca dzīve,» ir pārliecināta Sabīne. Viņa pati pusotra gada mācījusies par medmāsu un labi atceras, cik viegli mācībās bijis špricēt lellei, bet pavisam cita lieta – dzīvam cilvēkam. «Jā, pirmā Pētera atraudziņa likās kā kosmoss! Viņš taču vēl netur galvu, kā lai es viņu paceļu vertikāli?» tagad ar smaidu atceras Sabīne. Kad galīgi nav zinājuši padoma, zvanījuši draugiem, kam ir mazi bērni, daudz palīdzējis ģimenes ārsts. Nu jau ar otro bērniņu uztvere ir daudz mierīgāka, viss šķiet zināms un saprotams. «Barojot Pēteri, stingri ievērojām triju stundu intervālu, mazulītei ēst dodam arī 10, 15 minūtes ātrāk.»

Netic gēnu nolemtībai

Par otro bērniņu abi sākuši domāt, kad Pēterītim apritēja gads. Vai nav bijis šaubu un baiļu, no kādām ģimenēm nāks adoptētie bērniņi, kādi viņiem gēni, vai spēs iemīlēt bērniņus kā savus? «Mums nav citas pieredzes, tāpēc Pēterīti jau uzreiz uztvērām kā savu,» saka Sabīne. Lielākie uztraukumi pirmsadopcijas posmā bijuši par praktiskiem jautājumiem. Lai gan pati pirmsadopcijas procedūra, saruna ar psihologu un mājas apsekošana bijusi vairāk formāla. «Bāriņtiesas pārstāve atnāca uz tasīti tējas, gandrīz kā ideālajās vakariņās,» ar humoru saka Sabīne. Emocijas uzvirmojušas, kad ieraudzīja pašu bērniņu. «Varbūt ar lielākiem bērniem tas ir citādi, taču es, tiklīdz paņēmu zīdainīti rokās, tā radās emocionāls kontakts,» pieredzē par iepazīšanos gan ar Pēteri, gan Justīni dalās Sabīne. Andris gan par Justīni mazliet šaubījies, iespējams, tāpēc, ka bija dikti sadomājies par vēl vienu puisīti, jo, pārfrāzējot sievas iepriekš teikto, – «ar puisīšiem taču viss jau zināms, arī mašīnas sapirktas vairumā»! Un vēl sagadījies tā, ka tajā pašā palātā, kur gulēja Justīnīte, bijis arī kāds trīs nedēļas vecs puisītis no nelabvēlīgas ģimenes ar uzdauzītu aci. «Iedomājies! Trīs nedēļas vecam bērnam uzdauzīta acs!» Andris joprojām nav vienaldzīgs pret šo dzīves pabērnu.

«Pēc ēšanas paradumiem spriežot, tās nav pašas labvēlīgākās ģimenes, no kurām nācis Pēteris un Justīne. Pēterim joprojām ir problēmas ar ēšanu, kartupeli vai burkānu iemānīt grūti. Viņam nav tās garšas uztveres daudzveidības, ko parasti bērns iegūst jau grūtniecības laikā. Varbūt arī tāpēc, ka pirmajā gadā ēdis nevis mammas pienu, bet piena maisījumu, kas arī ir bez garšas niansēm,» spriež Sabīne. Vienīgā iespēja iebarot dēlam kaut ko jaunu – ja, piemēram, uz makaronu vai jogurta iepakojuma uzzīmēti vāģi. Vāģi ir topā! Kā jau visiem zēniem šajā vecumā.
Taču gēnu nolemtībai Andris un Sabīne netic. «Cilvēki ar labiem gēniem arī mēdz nodzerties un kļūt par slepkavām. Galvenais ir audzināšana un pieņemšana, jo, protams, katra jaunā paaudze aug atšķirīga. Agrāk pusaudži staigāja ar zaļiem matiem, tagad ar apspīlētām biksēm. Mēs jau varam teikt, ka mūsu laikā tā nebija. Bet arī mūsu laikā mūsu vecākiem daudz kas bija nepieņemams. Saplēstas bikses, visa mammas matu laka izlietota,» ar smaidu atceras Andris.

Īsto mammu nenosoda

Pēteris jau no gada vecuma apmeklē bērnudārzu, jo citu variantu vienkārši nav bijis. Tagad ar Justīni ģimene izbaudījusi, ka pāris gadu laikā likumdošana ir daudz sakārtotāka, bērna kopšanas pabalstu var saņemt jau no pirmās dienas, kad sākta aprūpe par bērniņu, taču, lai paliktu mājās ar Pēteri, Sabīnei bija jāņem bezalgas atvaļinājums vai arī jāmeklē aukle. «Bet kāda tad jēga adoptēt, ja trīs dienas vecu bērnu atdod auklei,» par tā brīža absurdo situāciju brīnās Sabīne. Laimīgā kārtā darba devējs ļoti atbalstījis Sabīni, pusgadu saglabājis viņai algu, lai gan reāli viņa uz darbu nav gājusi.
«Tagad visi raksta par briesmīgajiem ārzemju adoptētājiem, bet es domāju, ka tas ir ļoti pozitīvi, ja viņi parūpējas par tiem lielajiem bērniem, kurus šeit neviens negrib. Mums jau nav tāda rocība. Nav cilvēku, kas var atļauties pusgadu neiet darbā un vienlaikus nodrošināt bērnu ar visu, kas viņam nepieciešams,» saka Sabīne.
Ko abi domā par Pētera un Justīnes īstajiem vecākiem? «Par Pētera mammu sākumā Andris bija sašutis, kā var būt tāda sieviete, kas pamet savu bērnu. Bet man šķiet, ka tā ir daudz atbildīgāka rīcība, ja tu jau no paša sākuma zini, ka netiksi galā ar bērnu. Piedzemdēt un nodot viņu cilvēkiem, kas to gaida gadiem, nevis piedzemdēt, piekaut, nodzert pabalstu un pēc pusgada gaidīt atpakaļ, lai atkal saņemtu pabalstu,» viedokli pauž Sabīne.

«Nu, protams, pie sevis reizēm padomā, kas tad tā bija, kas Pēteri ielikusi tajā Baby box,» sievu papildina Andris. «Varbūt kāda jauna studentīte, kas atbraukusi uz Rīgu mācīties un iekritusi…»

Psiholoģijā pastāv uzskats, ka bērniņš atceras arī dzīvi pirms piedzimšanas, jutis, vai mamma viņa gribējusi vai ne. Vaicāju, vai Sabīne un Andris jutuši bērnos skumjas par šķiršanos no savas bioloģiskās mammas. Abi aizdomājas, ka ikdienā nekas tāds neesot manīts, taču šā gada 13. februārī pulksten trijos naktī dēls pielēcis kājās un bļaujot saucis: mammu, tēti. «Kad atnācām pie viņa uz gultu, apķērās mums abiem ap kaklu un nelaida prom. Tikai nākamajā dienā iedomājāmies, ka varbūt viņš atcerējies savu dzimšanas brīdi, jo glābējsilītē tika ielikts 14. februārī,» pārdomās dalās Andris. «Bet varbūt arī bija vienkārši sanervozējies, jo tajā dienā svinēja savu dzimšanas dienu, bija ciemiņi, opis bija atvedis riteni,» nosaka Sabīne.

Par adopciju vēl nezina

Justīnītei vēl tikai četri mēneši, taču arī Pēteris nezina, ka ir adoptēts. «Tas nav īpaši apzināts lēmums, vienkārši pagaidām šķiet, ka Pēteris nemaz tā īsti vēl neapzinās, kā rodas bērni,» stāsta Andris. Pēc Justīnes uz slimnīcu braukuši visi kopā. Jau zināmu laiku pirms tam stāstījuši, ka, iespējams, būs māsiņa vai brālītis, bet, kad uzzinājuši par Justīni, apzināti dēlu gatavojuši māsiņas uzņemšanai. Pēc māsiņas atvešanas Pēterim gan bijusi zināma vilšanās, jo viņš bija sadomājies, ka uzreiz varēs ar Justīni spēlēties. Mazliet par sevi likusi manīt arī greizsirdība, jo, kad Pēteris redz, ka māsiņai dod pieniņu, viņš arī uzreiz grib pienu ar mediņu. Citreiz viņš pat nedzer, bet tikai paprasa, tāpēc Sabīne un Andris zina, ka, lai nu kam, bet pienam vienmēr jābūt mājās. Vēl kāda zīmīga epizode – nesen Sabīnes māsai arī piedzimis dēliņš, Pētera un Justīnes brālēns. Kad māsas ģimene viesojusies ciemos, pirms promiešanas Sabīne mazo puiku paņēmusi rokās, uz ko Pēteris reaģējis, izmisušā balsī Sabīnes māsai saucot: «Tikai neaizmirsti bēbi paņemt līdzi!»

«Šobrīd esam vienojušies – kamēr bērni neprasīs, paši neko neteiksim. Bet, ja sāks interesēties, tad arī atbildēsim atbilstoši tai situācijai. Nāks laiks, nāks padomiņš. Vien negribētos, lai bērni par to uzzina no citiem cilvēkiem,» saka Andris un turpina: «Mēs jau nemaz nevaram atbildēt uz jautājumu, kur ir viņu īstā mamma? Abiem statuss bija: atradenis. Justīni mamma vienkārši pameta Dzemdību namā, un pati aizbēga. Māsiņas nesušas bērniņu barot, bet gulta tukša. Tika ierosināta krimināllieta. Viņai nebija līdzi pases, bija pateikusi citu vārdu, uzvārdu un neesošu personas kodu. Acīmredzot māte, jau ejot uz dzemdību namu, bija zinājusi, ka savu bērniņu atstās. Tāpēc atbilde uz jautājumu, kur tad ir mana īstā mamma, varētu būt: re, kur ir īstā mamma,» saka Andris, rādot uz Sabīni, kas tieši tobrīd rokās midzina Justīnīti.

Lai bērniem būtu iespēja vairāk laika pavadīt svaigā gaisā un basām kājām izskriet pagalmā, nesen ģimene no kāda Rīgas mikrorajona pārcēlusies uz privātmāju piepilsētā. Iepriekšējā dzīvesvietā, vecā daudzstāvu mājā, nevienu kaimiņu tā īsti neesot interesējis, ir ratiņi vai nav, ir bērns vai nav. Vienīgais ieinteresētais bijis kaimiņu Janka no augšējā stāva, kurš dzērumā bieži jaucis stāvus un dzīvokļu durvis. «Šeit privātmājā gan viss ir citādi, visi interesējas par meitiņu un kā mēs tā izlēmām. Jāsaka godīgi, mani tas mazliet kaitina, jo ir pozitīvi piemēri, kad pavaicā, kas un kā, pēc tam apsveic, bet ir arī tādi, kas gandrīz vai prasa paskaidrojumus. Bet kāpēc man tie būtu jāsniedz? Tas ir mūsu lēmums, mūsu dzīve. Tas ir tāpat kā prasīt – kāpēc tu gaidi bērnu vai kāpēc tev nav bērnu?» stāsta Sabīne.

Īsts Andra dēls!

Sabīne un Andris piekrīt apgalvojumam, ka bērni vecākus skolo vairāk nekā vecāki bērnus. Tāpat arī palīdz otru atklāt no jauna. «Nebiju gaidījusi, ka Andris tik daudz laika pavadīs ar bērniem,» vaļsirdīgi saka Sabīne. «Mūsu draugu vidū viņš ir visgādīgākais tētis. Cik man zināms, neviens vīrietis tā īpaši neraujas palikt mājās ar trīs mēnešus vecu zīdaini un otru trīsgadīgo, lai reizi nedēļā palaistu mani. Bet Andris var mierīgi ar abiem bērniem palikt mājās. Atceros, kad pirmo reizi pēc Pētera ienākšanas ģimenē devos nedēļu ilgā atvaļinājumā, Andris speciāli ņēma atvaļinājumu, negribēja, lai Pēterim pārāk liels stress, jo mammas nav mājās. Piektdienu vakaros, kad nākamajā dienā nav jāceļas uz dārziņu, abi ar Pēteri paliek nakšņot lejas stāvā un skatās multenes, sāk jau plānot kopīgus pārgājienus, laivu braucienu. Un vispār jāsaka, ka Pēteris ir īsts Andra dēls! Viņam šobrīd dzīvē sācies periods, kad tētis ir pats svarīgākais. Viņš man saka: nē, mammu, tu nemāki, tikai tētis māk. Viss ko dara tētis, ir pareizi, ko mamma – nepareizi,» par dēla untumiem smaida Sabīne. Viņa to neņem ļaunā, bet priecājas par labu dēla un tēva saskaņu, tikmēr pati vairāk laika var veltīt meitiņai.

Ir paziņas, kas, tāpat kā Sabīne un Andris, domājuši par adopciju, taču par gala lēmumu nespēj izšķirties. «Visiem cilvēkiem nevajag bērnus, pilnīgi noteikti. Bet man šķiet, ka veltīt laiku bērnam tomēr ir daudz sakarīgāk nekā sunītim vai tomāta stādam uz palodzes. Mums ir draugi, nodrošināti cilvēki, kam bērnu nav, bet ir divi suņi, tagad ņems trešo. Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz bērnu bērnunamos, kam vajadzīga palīdzība,» aizdomāties liek Andris. Par savu dzīvi abi var teikt – jā, tā ir kļuvusi sarežģītāka, taču nepaiet ne dienas bez priecīgiem un aizkustinošiem brīžiem. «Atceros pirmo Ziemassvētku koncertu bērnudārzā. Pēterim bija uzšūts pelēks pelēna kostīms – ar austiņām, ļipu, cimdiņiem.

Sākoties koncertam, redzu, kā nāk tāds maziņš pelēns audzinātājai pie rokas, ierauga mūs un pieskrien samīļot, tad gan uz asaru parāva,» aizkustinājumu atminas Andris.

Liels saviļņojums bijis, kad Pēteris pirmo reizi pateicis mamma un tētis. Nu jau arī Justīnīte sniedz lielu iepriecinājumu, meitenīte ir ļoti runātīga. Viņai svarīgi, lai kāds klausās, un tad Justīne stundām ilgi var čalot savā valodiņā.

Savulaik Sabīnei un Andrim bijis sapnis par ģimeni, kurā aug trīs bērni. Kā ir tagad? «Par trešo domājam un nedomājam. Lai Justīnīte paaugas. Arī par otro bērniņu sākām domāt, kad Pēterim bija gadiņš, jo tad grūtākais jau aiz muguras. Bērns jau var pateikt vai parādīt, ko viņš grib, izskaidrot, kāpēc raud, kas viņam sāp. Mūsu pašu gadiem arī ir nozīme. Jau tagad jūtu, ka ar Justīni naktīs celties ir grūtāk nekā vēl pirms trim gadiem ar Pēteri. Protams, arī divi bērni prasa lielāku uzmanību nekā viens. Ir bijis, ka Andrim saku, kā es tagad gribētu gulēt līdz 11 kā daži mūsu draugi, kam bērnu nav, un ne par ko nedomāt. Un vīrs prasa, bet vai tu tagad mainītu savu dzīvi pret viņu? Nē, nemainītu!»

*Lai pasargātu bērnus, visu stāstā minēto cilvēku vārdi ir mainīti.

Zināšanai

Pirmā glābējsilīte pie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas tika izveidota 2009. gada rudenī. Tā paša gada 23. decembrī ap plkst. 16 glābējsilītē tika ievietots pirmais bērniņš – puisēns. Persona, kura ievietoja bērnu Baby Box, atstāja zīmīti, norādot, ka bērniņš dzimis 20. decembrī. Bija norādīts arī bērna svars, saņemtās potes un asinsgrupa, kā arī pievienots autiņbiksīšu komplekts un pudelītes ar ēdienu. Uzrakstīts bija arī zēna vārds – Kristians. Zīmītē nav atklāts iemesls, kālab bērns tiek atstāts Baby Box. Pēc nedēļas bērns nonāca pirmsadopcijas aprūpē ģimenē.

Informāciju par to, kā uzņemties rūpes par glābējsilītē ievietotu bērniņu, meklē babybox.lv.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs