Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
Franču zīdaiņi noguļ visu nakti
Gatavojoties šim rakstam, grāmatu izlasīju, un man gribas teikt kā tādam negatīvajam anonīmajam interneta komentētājam, ka daudz kas ir tiesa, bet, nu, nav jau viss tik skaisti, kā viņa apraksta, un ir satiekamas arī franču mammas ar lieko svaru un nepaklausīgiem bērniem.
Dziļi personīgi šajā grāmatā mani aizķēra nodaļa par zīdaiņu gulēšanas ieradumiem. Man ilgu laiku liels noslēpums bija, kā tas iespējams, ka mūsu franču paziņu un draugu mazie bērni jau no pāris mēnešu vecuma izguļ naktis, kamēr mana meita pat pusgada un vēlākā vecumā modās. Man ir švaks miegs, tādēļ pēc nakts barošanām jutos nogurusi, bet tik un tā ilgi mocījos, lai atkal iemigtu. Skaidrs, ka es visas franču mammas ar viņu zīdaiņiem supergulētājiem stipri apskaudu.
Triks, ko izmanto franču vecāki, ir pauze – viņi nemetas pie zīdaiņa gultiņas, tiklīdz mazais ieraudas, bet nogaida – iespējams, ka bērns pats iemigs –, un lielākoties viņš arī iemiegot.
Ar manu meitu tas nedarbojās. Ja viņa bija pamodusies, tad gribēja drusku pieniņu vai manu klātbūtni un, savu nedabūjusi, raudāja aizvien stiprāk, nevis ieslīdēja atpakaļ miegā. Šo jautājumu: «Bet kā tu dabū gatavu, ka tavs dēls naktī nemostas, turklāt gan vakarā, gan pusdienlaikā iemieg viens pats?» – toreiz uzdevu Sofijai, kuras puisītis ir desmit dienu vecāks par manu meitu. Viņa raustīja plecus un teica, ka, iespējams, viņam raksturs mierīgāks vai arī ka viņš to kaut kā ir sapratis, jo viņa nemaz nevar atļauties pa naktīm ņemties, tāpēc, ka jau trīs mēnešus pēc dzemdībām bija atgriezusies darbā slimnīcā, viņa ir medmāsa. Tas, ko es jums tūliņ pastāstīšu, droši vien skanēs nejauki, bet man ir aizdomas, ka tā ir patiesā atbilde, kāpēc zīdaiņi tik labi guļ. Mēs bijām ciemos pie Sofijas, kad bērniem bija jāiet gulēt pusdienlaiku. Bija silta vasaras diena, mana meita jau bija iesnaudusies ratiņos mums blakus. Sofija dēlu uznesa uz viņa istabu mājas otrajā stāvā un jau pēc piecām minūtēm pie mums atgriezās. Uz manu izbrīnīto – viņš tik ātri aizmiga? – atbildēja, ka nē, protams. Es, domājot, ka viņš omulīgi klausās muzikālā karuseļa dziesmiņas un tā lēnām aizmieg, teicu, ka mana meita gan uz šitādu midzināšanu neparakstītos, viņai vajag, lai es esmu blakus, līdz viņa aizmieg, citādi mazā ļoti raudātu, un to es nevarētu izturēt. Sofija atbildēja, ka viņa arī nevar izturēt dēla raudāšanu, tāpēc aizver durvis un iet ārā dārzā. Tas būtu labs melnā humora paraugs, ja vien nebūtu īstenība. Vēlāk, ejot ciemos pie pāriem, kas apgalvoja, ka viņu mazuļi jau kopš dzimšanas ideāli guļ, es vienmēr ievēroju, ka bērni guļ atsevišķās istabās, kas atrodas patālu no vecāku guļamistabas. Un dažkārt arī dzirdēju, ka īstenībā ne jau uzreiz bērns perfekti gulēja – trīs naktis viņš paraudāja, bet tad rimās. Uz maniem pīkstieniem, ka diez vai tas ir labi bērnam, es vienmēr saņēmu pārliecinātas atbildes – mums no rīta ir jāceļas uz darbu, mēs nevaram negulēt.
Mammas vietā mīļmantiņa
Varbūt tas arī izskaidro, kāpēc mazie francūži tik ļoti pieķeras kādai rotaļlietai, ko te sauc par dudu? Es tiešām Latvijā to neesmu novērojusi, bet Francijā gandrīz visiem, reizēm pat palieliem – piecus sešus gadus veciem – bērniem ir viena mīļmantiņa kopš zīdaiņa vecuma, kas pēc ilgās kalpošanas un mazgāšanas reizēm izskatās drīzāk pēc lupatiņas ar vienu ausi, nevis zaķīša vai lācīša.
Dudu ir tas, kurš palīdz nomierināties, ja atgadās kas satraucošs – pote pie ārsta, saskrāpēts celis, izbīlis no kaimiņu suņa. Un tā nopietni ir traģēdija vecākiem, ja dudu pazūd, jo bērns bez tā jūtas izmisis. Lielveikalos mēdz būt speciālas mājiņas nozaudētajiem dudu, bet rotaļlietu ražotāji sola, ka viņi neizliek pārdošanā visas mantiņas, bet daļu paglabā un atsūtīs, ja jūsu mazulis to pazaudēs. Starp citu, tas ir biežs padoms franču žurnālos vecākiem – pērciet dudu divos vai pat trijos eksemplāros!
Tas skanēs skarbi, bet, iespējams, dudu bērnam ir tik ļoti svarīgs, jo ir vienīgais, kas viņu naktī samīļo, ja vecāki uz viņa raudāšanu nereaģē.
Ja man jautātu, vai francūži ir ļoti čakli, es teiktu, ka viņi lielākoties ir apzinīgi un savu darbu izdara godīgi, bet viņiem nav mērķa pārstrādāties. Nu, kaut vai fakti, ka darba nedēļa ir 35 stundas un ikgadējais atvaļinājums piecas nedēļas, taču liecina, ka viņiem patīk laiku veltīt arī kam citam, ne tikai darbam, vai ne? Jā, bet tad kāpēc mammas tik ātri pēc dzemdībām steidzas atpakaļ uz darbu? Tiesa, francūzietēm nav tik ekskluzīva bērna kopšanas atvaļinājuma kā mums Latvijā. «Veselu gadu? Apmaksāts? Un darba vieta tiek saglabāta? Tu neko nejauc?» tā ir biežākā francūžu reakcija, kad es stāstu par atbalsta sistēmu vecākiem Latvijā. Bet īstenība ir tāda, ka daudzas mammas, saliekot kopā dažādos valsts atbalstus – pabalstus par bērniem, palīdzību mājokļa apmaksai, nodokļu atlaides – vispār jau varētu palikt mājās ilgāk, bet kā man atbildēja mana kaimiņiene Agnese, divu bērnu mamma: «Es negribu būt tikai mamma, pat ja tas ir vien uz gadu. Zinu, ka neesmu perfekta mamma, bet citādi nevaru. Ļoti mīlu savus bērnus, bet es ļoti mīlu arī sevi un zinu, ka gads mājās ar katru no viņiem mani iedzītu depresijā.»
Skolā no trim gadiem
Nu, protams, nav tādas vienas – tipiskās – franču mammas, turklāt man nav plaša pētījuma, tāpēc uztveriet šo stāstu tikai kā manu pieredzi un novērojumus, ko nevajag vispārināt. Vēl pie šī politkorektā ievada piebildīšu, ka visas manas Francijas dzīvesvietas ir bijušas ārpus Parīzes un citām lielajām pilsētām, tāpēc mammas, ko pazīstu, ir mazpilsētu iedzīvotājas. Starp citu, ļoti daudzi francūži tieši tāpēc kļūst par māju īpašniekiem klusās, it kā neinteresantās pilsētiņās, lai nodrošinātu bērniem svaigu gaisu, iespēju rotaļāties savā pagalmā un, jā, arī lai pasargātu no lielo pilsētu agresijas.
Šā raksta tapšanā es pieaicināju piecas ekspertes – franču mammas, kurām pa visām kopā ir divpadsmit bērnu vecumā no viena līdz deviņiem gadiem plus viens ļoti, ļoti drīz gaidāms punčbēbis.
Manai meitiņai Stellai ir trīs gadi, un viņa jau mācās skolā. Protams, viņa ir gudra un talantīga meitene, bet šoreiz tas nav galvenais iemesls, vienkārši Francijā visi bērni var sākt iet skolā no trim gadiem. Man ir 30 gadu, un Stellas klasē esmu jaunākā no visām mammām. Tiesa, man arī vienīgajai meita ir vienaliņa, kuru manas kaimiņienes un meitas skolasbiedru mammas spītīgi sauc nevis par vienīgo, bet pirmo, jo viņas ir pārliecinātas, ka pie viena mazuļa taču neviens pāris neapstājas.
Francijā tiešām klasiska ģimene ir ar diviem trim bērniem, tāpēc viņi Eiropā ir pirmrindnieki demogrāfijas jautājumā.
To arī sekmē pabalstu politika, jo, kad ģimenē piedzimst trešais un katrs nākamais bērns, finansiālā palīdzība ir daudz lielāka nekā par pirmajiem diviem. Izpētīju statistiku, es franču vecuma standartos ierakstos ideāli: vidējais vecums, kad francūzietēm dzimst pirmais mazulis, ir 28 gadi. Parīzietes dzemdējot visvēlāk – 31 gada vecumā. Salīdzinājumam: sešdesmitajos sievietes dzemdēja ap 24 gadu vecumu. Statistiķi ir arī atraduši skaidrojumu, ka tam esot saistība ar sievietes izglītību – jo diplomētāka viņa ir, jo vēlāk dzemdē, jo vienkārši ilgāku laiku pavada mācībās un pēc tam strādājot. Manas pieaicinātās ekspertes piebilda – ne jau tikai mācības ir pie vainas, viņas arī nesteidzās dzemdēt, jo girls just want to have fun (tulk. no angļu valodas – jo meitenes taču grib papriecāties). Turklāt ne jau vienmēr uzreiz izdodas satikt to vienīgo un īsto, kā Francijā saka, šarmanto princi, ar kuru gribas dibināt ģimeni. Nu, jā, izskatās, ka šīs lietas visur notiek diezgan līdzīgi.
Lielākoties francūži vismaz ārēji ir ļoti toleranti un nepievērš uzmanību visdažādākajām izskata, rakstura un uzvedības īpatnībām, ievērojot principu: dzīvo un ļauj dzīvot citiem. Bet kā viss mainās, tiklīdz sievietei kļūst redzams grūtnieces vēderiņš! Pilnīgi sveši cilvēki (jāatzīst, lielākoties tās ir kundzes, kuras varētu būt gaidāmā mazuļa vecmāmiņas) uz ielas, stāvot rindā, sēžot pie blakus galdiņa kafejnīcā, jautā, vai mēs jau esam izvēlējušies vārdu, pieskaras puncim, jo tas nes veiksmi, komentē, kā viņām šķiet, vai tur iekšā aug puisītis vai princesīte, dod padomus vai sāk izvērsti dalīties savā, meitas vai vedeklas grūtniecības, dzemdību un zīdaiņa aprūpes pieredzē.
Tas vienkārši ir jāpieņem kā fakts – francūži uzskata grūtnieci (un arī mammu ar mazu bērnu) par sava veida sabiedrības kopīpašumu un kopatbildību.
Šajā attieksmē ir arī daudz patīkamā: cilvēki piedāvā palaist pa priekšu rindā, dod vietu transportā, vilcienā parūpējas par topošās mammas bagāžu, veikalā noceļ un ieliek iepirkuma ratiņos smagākas lietas no augšējiem plauktiem un vienkārši skatās uz tevi ar atbalstošu smaidu.
Manu draudzeni, kura gaidīja bērniņu Rīgā, ginekoloģe vienā no pirmajām vizītēm brīdināja, ka tagad nav jāsāk ēst par diviem un ka vajadzētu sekot francūziešu paraugam un pieņemties svarā ne vairāk par 11 kilogramiem. Tagad es zinu, ka skaitlis, pēc kura dakteri sāk uztraukties Francijā, ir drusku lielāks – 13 kilogramu. Bet, godīgi sakot, viņiem bieži tam nav pamata, jo francūzietes par figūru domā, arī gaidot mazuli. Esmu lasījusi visādas šausmas, ka franču grūtnieces paniski baidās pieņemties svarā un ievēro diētas, bet man ir aizdomas, ka to raksta skaudīgas citas – apaļākas – nācijas pārstāves.
Tiešām neesmu satikusi nevienu francūzieti, kas neēstu maizi, kūkas, sieru, pastētes, smalkmaizītes vai citus kalorijām bagātus ēdienus ne pirms, ne pēc, ne grūtniecības laikā.
Viņas vienkārši ir mēra sajūtas meistares, kuru, esmu pārliecināta, viņām iemācījušas mammas bērnībā. Mani, meitu gaidot, ik pa laikam piemeklēja sajūta, ka es taču esmu īpašā situācijā un kāpēc lai sevi nepalutinātu ar biezpienmaizīti, zefīriem, saldējumu vai kas nu tajā reizē bija pārņēmis manu prātu. Pazīstami? Man izskatās, ka francūzietes ar šīm kārēm tiek galā daudz labāk. Mana paziņa Aurēlija, kurai vienīgais apaļums ir viņas grūtnieces vēders, jo viņa gaida trešo mazuli, to komentēja tā: «Ja man nevaldāmi gribas zemenes, es ēdu zemenes. Ja man nevaldāmi gribas kruasānus, tad es nopērku vienu un apēdu pēc pusdienām vai launagā. Turklāt, ja to neaprij uzreiz, tad bieži vien tā gribēšana arī pāriet. Es sev atgādinu, ka tie ir tikai hormoni, kas trako, un ka dzīve pēc dzemdībām nebeidzas, man ar tiem kilogramiem pēc tam būs jātiek galā.»
Sieviete, kura apjautusi, ka viņai būs bērniņš, var doties uz neatkarīgi praktizējoša ginekologa kabinetu, pie vecmātes vai uz slimnīcu, kurā viņa vēlēsies dzemdēt. Visas manis intervētās franču mammas bija izvēlējušās slimnīcu – izmeklējumi uz vietas un sajūta drošāka, ka esmu jau iepazinusi vietu, kur dzemdēšu. Atkarībā no tā, cik liela ir slimnīca, cik noslogoti ir speciālisti, topošā mamma var izvēlēties dakteri vai viņai vienkārši piešķir to, kuram tobrīd mazāk pacientu. Valda uzskats, ka topošajiem vecākiem, tiklīdz uzzināts par grūtniecību, vajadzētu pieteikties slimnīcā, kurā viņi vēlēsies laist bērnu pasaulē.
Realitātē sieviete, kurai sākušās dzemdības, var vienkārši ierasties, viņu pieņems, un neviens nejautās, vai viņa ir te pieteikusies vai nav.
Lai nezaudētu iespēju saņemt naudas pabalstus un privilēģijas, kas pienākas mammām, sievietei līdz četrpadsmitajai grūtniecības nedēļai jāreģistrējas pie speciālista, kas viņu novēros, līdz mazulis dzims. Ja viņas grūtniecībai sekos ārsts (un tā notiek visbiežāk), viņa saņem nosūtījumu doties pie vecmātes, kas parasti nozīmē desmit individuālas vai reizēm nelielas grupas vizītes, kuru laikā runā un trenējas visam tam, kas nu sievieti gaidībās interesē. Ja viss norit gludi, pie ginekologa viņai ir paredzētas septiņas konsultācijas (līdz trešajam mēnesim viena un tad pēc ceturtā – katru mēnesi). Un ir dažādas papildiespējas atkarībā no vajadzībām: fizioterapeita apmeklējumi, ja sāp mugura, ūdens vingrošana, lai novērstu tūsku. Pazīstu sievieti, kuru nelielu sarežģījumu dēļ, kas nebija tik bīstami, lai paliktu slimnīcā, pēdējā grūtniecības mēnesī ik pēc 48 stundām mājās apmeklēja vecmāte, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Droši vien jūs interesēs, cik tas viss maksā. Grūtniecēm – lielākoties neko, ja viņas ir reģistrētas valsts veselības apdrošināšanas sistēmā. Francijas medicīnas sistēma tiek uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē, ar ko francūži ļoti lepojas. Tiesa, šo pasakot, viņi vienmēr arī piebilst, ka jau tagad daudz kas ir samazināts (piemēram, agrāk grūtniecei, kas dzīvoja pilsētā, kurā nav slimnīcas, lai tiktu uz ikmēneša vizīti pie sava ginekologa, apmaksāja taksometru) un ka ļoti ilgi tas vairs tā nevarēs turpināties, jo robs budžetā ir milzīgs.
Mazuļa sagaidīšana
Dzemdības Francijā parasti notiek slimnīcā. Mājdzemdības ir ļoti retas, jo, lai tās nokārtotu legāli, ir daudz administratīvu un ar apdrošināšanu saistītu problēmu. Turklāt nav daudz speciālistu, kas piekristu tajās piedalīties. Bet, ja ģimene ir pārliecināta, ka vēlas, lai mazulis nāk pasaulē tikai tā, – tas ir piņķerīgi, tomēr iespējams.
Gandrīz visas ārzemnieces, kas ir dzemdējušas Francijā, piekrīt, ka te dzemdības ir stipri medikamentozas.
Manas aptaujātās franču mammas tā nedomā, jo pieradušas pie šādas kārtības, turklāt, ja tā drīkst izteikties, francūžiem patīk zāles. To apliecina arī statistika – francūži ir lielākie medikamentu lietotāji Eiropā. Šeit bieži tiek lietoti līdzekļi, lai paātrinātu dzemdības, epidurālo analgēziju izmanto lielākā daļa dzemdētāju (no man pazīstamajām – tiešām pilnīgi visas), jo uz to iedrošina ārsti, turklāt tā ir par brīvu. Un lielākoties, ja izstumšanas posms ir ilgāks par 30 minūtēm, ārsti ķeras pie dzemdību stangām vai vakuumsūkņiem. Par manu šokēto sejas izteiksmi, to uzzinot, intervētās mammas smējās, un trīs no piecām atzina, ka viņām bērni arī ir izvilkti ar stangām un neesot ne vainas. Līdzsvaram jāpiebilst, ka daudzās slimnīcās ir pieejami arī homeopāta, adatu un manuālā terapeita pakalpojumi, lai palīdzētu sievietei un mazulim dzemdībās.
Varbūt, pērkot drēbes mazuļiem, esat ievērojušas – ja tās ir franču zīmolu (Okaidi, Obaibi, Petit Bateau), pārdevējas iesaka ņemt lielāka izmēra. Latvijā 3,5 kilogramu svars jaundzimušajam šķiet zelta standarts, par ko manas franču ekspertes brīnījās. Tikai viens no visiem intervētās grupas divpadsmit bērniem bija piedzimis trīs kilogramus smags, visi pārējie bija vieglāki. Aurēlijai, kura šobrīd gaida meitiņu, ultrasonogrāfe sola ļoooti lielu mazuli. Uzminiet, cik smagu! Aha, 3,5 kg. Arī garumā franču bērniņi ir īsāki. Manas meitas piedzimšanas 55 centimetri tika uztverti ar izbrīnu.
Liels pluss, kas, man ir aizdomas, nav pieejams nevienā citā valstī, ir sešas nedēļas pēc dzemdībām piedāvātie iegurņa pamatnes nostiprināšanas bezmaksas seansi, ko var veikt pie fizoterapeita vai vecmātes. Tie ir domāti, lai novērstu urīna nesaturēšanas risku un palīdzētu dzemdei atgriezties savā vietā. Bet ļoti bieži par šīm procedūrām joko, ka tās paredzētas, lai sieviete pēc iespējas drīzāk varētu atgūt labu seksuālo formu (jo tiek trenēti arī vagīnas muskuļi) un radīt atkal jaunus mazos francūžus.
Jūs tiešām barojat ar krūti?
Ļoti iespējams, ka dažādos Francijas reģionos tas notiek atšķirīgi, bet viens, kas mani patiešām ļoti pārsteidza, – knapā krūts barošanas tradīcija.
Man pazīstamie franču bēbīši mammas pienu vai nu nav dabūjuši nemaz, vai ļoti īsu laiciņu – no trim četrām dienām, kas pavadītas dzemdību nodaļā, līdz diviem trim mēnešiem, kad viņu mammas atgriežas darbā.
Stefānijai ir trīs meitas – vecākajai ir deviņi, vidējai četri gadi un jaunākajai gandrīz gads –, un viņa nevienu nav barojusi ar krūti: «Mani tas neinteresēja. Kad dzima pirmā, es zināju, ka pēc diviem mēnešiem atsākšu strādāt, es negribēju mocīties ar piena pumpjiem un atslaukšanu, tāpēc labāk uzreiz viņu baroju ar pudelīti. Vidējo meitu dzemdēju slimnīcā, kurā atbalsta krūtsbarošanu, un viņi mani pierunāja bērnu uzreiz pēc dzimšanas pielikt pie krūts. Man ļoti nepatika. Tas sāp! Es izvēlējos neturpināt. Un, galu galā, visi piena maisījumi ir speciāli izstrādāti, lai būtu ideāli piemēroti zīdaiņiem. Kāpēc man būtu jāmokās?»
Tā kā es grūtniecības laikā biju lasījusi grāmatas un uzklausījusi Latvijas vecmāšu padomus, cik mazulim svarīgi dabūt mammas pienu, nešaubījos, ka savu meitu zīdīšu, cik ilgi viņa vēlēsies. Šo manu izvēli visi franču ārsti, ar kuriem mēs vēlāk satikāmies, uztvēra atbalstoši.
Mani tikai mulsināja, ka man regulāri jautāja, vai neesmu pārgurusi no barošanas, it kā bērns dzertu nevis pienu, bet manu enerģiju tīrā veidā.
Pazīstu vairākas ārzemnieces, kuras dzemdējušas Francijā vai te ieradušās ar maziem bērniem un saskārušās ar negatīvu attieksmi pat no pediatriem par savu izvēli zīdīt bērnu. Vienai no sievietēm, kam mazulis neņēmās svarā atbilstoši standarta grafikiem, ārste nikni norādījusi, ka pietiek ķēmoties ar to zīdīšanu, laiks pāriet uz normālu piena maisījumu, kā to dara visas mātes, kurām rūp viņu bērnu veselība. Citai, kura mazuli turpināja zīdīt pēc viņa sestā mēneša jubilejas, pediatrs aizrādījis, ka tas kaitīgi ietekmēšot bērna psihi. Neticami, ka mūsdienās kaut ko tik absurdu vēl gadās dzirdēt, vai ne?
Pajautāju savai vīramātei, kura ir francūziete, vai tā ir jauna tradīcija – nebarot bērnus ar krūti. Izrādās, ka jau viņas paaudzē tā bija modes lieta – bērnam dot pudelīti. Tā esot bijusi sava veida feminisma izpausme, apliecinājums, ka sieviete ir līdzvērtīga vīrietim un viņai nav ar krūti jābūt piesietai zīdainim. Ar pudelīti bērnu taču var pabarot jebkurš, tādā veidā dodot sievietei brīvību un iespēju ātrāk atgriezties darbā. Lai arī praktiski visās dzemdību nodaļās apaļu diennakti ir pieejamas krūtsbarošanas konsultantes un visos pediatru kabinetos ir milzu plakāti, cik neaizvietojams mazuļa veselībai ir mammas piens, man izskatās, ka šis pārprastais feminisms pagaidām ņem virsroku.
Visbiežāk franču mammas pēc dzemdībām darbā atgriežas ļoti drīz. Un kur paliek mazuļi? Bērnudārzos!
Dārziņā ir bērni no pāris mēnešu līdz triju gadu vecumam; pēc tam sākas skola. Ir sievietes, kam vēl pat nav redzams grūtnieces puncis, bet viņas jau aizrunā vietu dārziņā. Ja tuvumā dārziņa nav, ļoti izplatīti ir mazuli atstāt pie tā dēvētajām nunu. Tās ir sievietes, kas izglītotas darbam ar maziem bērniem un savās mājās ir ierīkojušas minidārziņus (ar rotaļu istabu un vietu, kur gulēt pusdienlaiku). Viņas pieskata trīs četrus, reizēm piecus mazuļus. Atkarībā no ģimenes ienākumiem ir iespējams saņemt pabalstus vai nodokļu atlaides, lai samaksātu par šiem pakalpojumiem.
Labdien! Lūdzu! Paldies!
Mazie francūži lielākoties tiešām ir ļoti pieklājīgi, bet tas nav iedzimts talants, tas ir vecāku neatlaidīgs darbs. Mēs ar vīru esam drusku nejauki jokojuši par draugiem, kas nāk pie mums ciemos kopā ar bērniem un tad izvērš dresūru. Iztēlojieties – uz galda ir saliktas kārdinošas uzkodas, pie tā ar vīna glāzēm sēž pieaugušie, bet bērni (viens mūsējais un divi ciemiņu) drusku tālāk uz grīdas būvē lego pilis. Skaidrs, ka mazie, pat ja tikko ir paēduši, ar minūtes intervālu pielavās pie galda un grib panašķēties. Mūsu meita paskatās man acīs, es pamāju ar galvu, un viņa aizlavās ar sāļo riekstiņu. Ciemiņu bērniem par katru kārumu ir jāpalūdz atļauja pilnā teikumā, uzrunājot mani par kundzi un pasakot, ko viņi vēlas. Pēc tam, protams, ik reizi jānovītero Merci madame! (tulk. no franču val. – paldies, kundze!) Neaizmirsīsim – viņi ir divi un nāk ar minūtes regularitāti. Toties – cepuri nost – brīdī, kad viņu tētis pavisam mierīgi paziņoja, ka nu gan pietiek, – vizītes pie galda momentā beidzās, lai gan tur vēl bija daudz visādu gardumu.
Mūsu kaimiņi nav ar pieklājību apsēsts izņēmums. Es tiešām esmu redzējusi daudzas situācijas, kad vecāki apstājas un nekust ne no vietas, kamēr bērns nepasaka vajadzīgo burvju vārdiņu. Toties pēc tam pieklājība ir tā iedīdīta, ka, man šķiet, francūzis nemaz nespēj nepateikt paldies vai lūdzu. Reiz mani ar visiem tolaik vēl pavisam mazās meitas ratiņiem no kājām gandrīz nonesa garām traucoši pieci pusaudži uz velosipēdiem. Viņi brauca ātri, ietve bija šaura, un viņi nemaz nepiebremzēja, bet toties visi kā viens pilnā nopietnībā man uzsauca: Pardon, madame! (tulk. no franču val. – atvainojiet, kundze!)
Izstāstīšu jums vēl kādu epizodi par mazo francūžu savaldību attiecībā uz garšīgiem ēdieniem! Lieldienās mūsu ciematā mērijas parkā bērniem tika rīkota šokolādes olu meklēšana. Mēs gājām kopā ar kaimiņienēm un viņu bērniem, tāpēc bijām visai iespaidīgs bariņš, kas cits citam palīdzēja salasīt pilnus groziņus ar olām. Uzreiz pēc olu medībām katrs no bērniem apēda pa vienai šokolādītei, un, kad mana meita taisījās grābt ciet ar katru roku vēl pa vienai, es viņu apturēju, jo tas it nemaz neierakstītos kopējā noskaņā.
Lielākās meitenes pārcilāja savas šokolādes olas, skaitīja, salīdzināja krāsainos papīriņus un konfekšu izmērus, bet pat netaisījās tās ēst, kamēr mazākie bērni olas bez iebildumiem nodeva mammai glabāšanā.
Nedomājiet, nav tā, ka manai meitai ir brīvi pieejami saldumi bez ierobežojumiem, es drīzāk šo Lieldienu pasākumu uztvēru kā neizbēgamu postu – nu, labi, viņa šodien pārēdīsies šokolādi, bet ko lai es daru? Francūzietēm šāda nolemtība prātā nebija, viņu plāns bija vienkāršs un pārliecinošs – pa vienai olai katrā no nākamajiem launagiem. Pietiks vismaz trim nedēļām!
Launags tā ir viena no manām mīļākajām franču tradīcijām. Protams, arī pie mums bērniem ir šī ēdienreize, bet mazajiem francūžiem tā ir ļoti mīļa, jo vienmēr salda. Arī vecākiem, kas neatzīst našķošanos starp ēdienreizēm, tas der ideāli – ja bērns dīc pēc cepumiem, ir viegli viņam atbildēt, ka tu taču zini – launagā, pulksten četros, tev būs cepumi. Tas nav tik ilgi, to var pagaidīt. Bērni pie šīs kārtības pierod un nemaz neprasa saldumus citā laikā.
Rāmis brīvībai
Kopumā man šķiet, ka francūži ir mīloši, bet stingri vecāki, kas daudzos jautājumos ir stipri tradicionāli (īstenībā es nokautrējos lietot vārdu vecmodīgi) un ievēro principu – vecāki man tā audzināja, un, redz, viss ir labi sanācis, esmu normāls sabiedrības loceklis. Tātad es darīšu tāpat, un mani bērni arī izaugs tādi paši.
Neesmu manījusi, ka franču mammas mocītos vainas izjūtā (kas ir mīļa tēma daudzām Latvijas mammām), viņas savu neperfektumu pieņem vienkāršāk.
Tāpat franču vecāki, ja bērns ir rīkojies nepieņemami, uzskata, ka tas viņu netraumēs, bet tikai palīdzēs viņa raksturam kļūt labākam, ja viņš saņems sodu. Ar to nav domāts pēriens, nē, to franču vecāki neatzīst, bet likt bērnu kaktā, sūtīt uz savu istabu apdomāt notikušo vai atcelt plānotu izklaidi – to viņi dara gan. Turklāt strauji, izlēmīgi un bez iespējas šo lēmumu apspriest. Par franču audzināšanu bieži izmantots salīdzinājums ir rāmis – vecāki stingri nosprauž robežas, kuru pārkāpšana nav pieļaujama nekādā gadījumā, bet tā vidū bērnam ir daudz brīvības. Un man šķiet, ka tas ir labs un patiess salīdzinājums tam, kā aug nākamā francūžu paaudze.
