Īpaša mammas pieredze. Piecus mēnešus zīdīju ne tikai savu, bet arī svešu bērnu

Zīdīšana
Mans Mazais
Mans Mazais
22. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Freepik
Maija dzīvo kādā Latvijas mazpilsētā un audzina divas meitiņas. Viena jau ir skolniece, bet jaunākajai ir vien septiņi mēneši. Maijas dzīvi varētu uzskatīt par ikdienišķu jaunās māmiņas dzīvi, taču ir kāds, bet … Maija piecus mēnešus zīdīja kādas paziņas meitiņu. Lai gan emocionāli tas nemaz nebija vienkārši, viņa atzīst – ja būtu tāda vajadzība, viņa to darītu vēlreiz. Maija dalās savā pieredzē.

Kad mana meitiņa tikko bija nosvinējusi mēneša jubileju, apciemojām paziņu, kuras meitiņai arī apritēja mēnesītis. Viesošanās reizē pamanīju, ka mana meitiņa ir apaļa un omulīga, bet otrs bērniņš – vājš un čīkstīgs. Mamma izstāstīja, ka zīdot meitiņu ar krūti, taču mēneša laikā viņa bija pieņēmusies svarā tikai par 300 gramiem, bet manējā – teju par 900 gramiem. Tad ar otru sievieti nolēmām – varbūt jāpamēģina mazajai piedāvāt mana krūts un mans pieniņš. Lai gan sākumā bažījāmies, kā būs, viss bija vienkārši – man pieniņa ir ļoti daudz, tas viegli nāk ārā un, tā kā mazā ļoti gribēja ēst, viņai nebija nekas pretī pamieloties no mana pupa.

Pēc šīs pozitīvās reizes mamma meitiņu veda pie manis ēst krūts pienu divas reizes dienā – no rīta un vakarā.

Viņām tas noteikti nebija viegli, jo bija ziema, mazā bija jāģērbj, jāved, bet bērniņš ir bērniņš – te niķojas, te negrib ģērbties. Smags darbs vecākiem, bet uzskatu, ka viņa sava bērniņa labā darīja visu ko varēja. Tikpat labi viņa varēja ķerties pie mātes piena aizstājēja un sākt mazo ēdināt ar pudeli. Bet viņa izvēlējās labāku risinājumu  – citas sievietes pieniņu. Biju iedomājusies, ka varu pieniņu atslaukt un dot viņām līdzi, lai nevajag braukāt. Bet tā nebija sevišķi laba doma, jo sildīts piens ir sildīts piens, turklāt mazā nemaz negribēja dzert no pudeles. Ik pa laikam mazo pamocīja vēdergraizītes, bet citādi viss gāja labi – mazā dabūja pieniņu, kā arī pieņēmās svarā. Tā mēs turpinājām piecus mēnešus. No četru mēnešu vecuma sieviete meitiņu jau piebaroja, tāpēc sešu mēnešu vecumā izlēmām, ka pietiek pupoties. Pie manis viņas vairs nebrauc, taču mazā papildus putrām dabū arī savas mammas pieniņu, jo lai gan liess, bet pieniņš viņai tomēr ir.

Tagad, kad esmu pārtraukusi zīdīt otru meitiņu varu atzīt – emocionāli tas ir ļoti smagi. Sākumā bija bailes, jo šķita, ka es atdodu citam bērniņam to, kas tik ļoti nepieciešams pašas mazulītim.

Bija pat tā – dodu otrai meitenītei krūti, bet iekšēji – neesmu ar viņu. Jo man šķita, ka es nododu savu bērniņu. Tāpat māca bažas, vai pieniņa pietiek abām? Taču par to man raizēties nevajadzēja, jo man ir ļoti daudz piena un tas ir trekns un barojošs. Bet tādas sajūtas bija tikai, kamēr pieradu. Pēc tam atkal bija grūti šķirties no otra bērniņa. Bija smagi, kad zināju – šī ir pēdējā reize, kad zīdu mazulīti. Ik pa laikam vēl gaidīju, kad viņa atbrauks, jo pa šiem pieciem mēnešiem biju pieradusi – rīts/vakars un otra mazā ir klāt. Taču jau uzreiz bija skaidrs, ka mazajai divas mammas nevajag. Bet biju mazajai ļoti pieķērusies…

Un tagad pilnīgi droši varu atzīt – ja man būtu tik daudz piena, cik man ir (savu meitiņu vēl tagad ēdinu ar krūti) un vēlreiz būtu nepieciešamība zīdīt kādu citu, ne tikai savu bērniņu, es to darītu. Jo uzskatu – šajā pasaulē tāpat vien nekas nenotiek! Ne pa velti abas meitiņas šajā pasaulē nākušas tikai ar četru dienu starpību.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+