Kāpēc bērni krīt gar zemi, ja nedabū kāroto?

Bērns
Madara Ozoliņa
Madara Ozoliņa
27. jūlijs, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Bērnība bez niķošanās un spītības, šķiet, nav iedomājama. Tādēļ vecākiem jābūt pacietīgiem, saprotošiem un jāzina, kā rīkoties šādās situācijās. Konsultē Līga Bernāte, klīniskā psiholoģe, psihoterapeite.

Kādēļ bērni, nedabūjuši kāroto, krīt gar zemi?

Visbiežāk tas notiek tāpēc, ka bērna valoda vēl nav pietiekami labi attīstīta, lai viņš paskaidrotu un izteiktu savas vēlmes un emocijas vārdos. Var teikt, ka tā ir vecumposma īpatnība. Divu gadu vecumā bērni gaida, ka viņu vēlmes tiks apmierinātas ātri un uzreiz (līdzīgi kā zīdaiņu vecumā), kā arī viņu izjūtas par savām spējām un varēšanu ļoti atšķiras no realitātes. Kad ar to jāsastopas, ir lielas dusmas, jo bērns vēlas kļūt patstāvīgs, neatkarīgs, taču vēl nespēj.

Krišana gar zemi bērnam ir labs ierocis cīņā ar vecākiem (arī cīņā par varu) un vienlaikus arī liecina par lielu izmisumu un bezspēcību.

Noteikti jāņem vērā, vai bērns nav pārguris vai izsalcis, tad ir liela varbūtība šādam iznākumam. Tādēļ vecākiem, piemēram, pēc rotaļu laukuma apmeklēšanas, kad mazais ir noguris, izsalcis un samiegojies, diez vai vajadzētu vēl iet uz veikalu iepirkties, labāk jau laikus pamanīt šīs pazīmes un doties mājās.

Līdz kādam vecumam krišana gar zemi ir aktuāla?

Visbiežāk bērni šādi pauž savas emocijas vecumā no pusotra līdz divarpus gadiem. Parasti līdz triju gadu vecumam tas pāriet, reizēm šāda emociju izrādīšana ir aktuāla arī četru gadu vecumā, bet tad tiem jābūt atsevišķiem izņēmumiem. Ja tas turpinās arī četros gados, jāpadomā, vai šāda uzvedība nav iemācīta, respektīvi, bērns ar to var panākt no vecākiem, ko vēlas.

Kā vecākiem rīkoties brīdī, kad bērns nedabūtā dēļ atkal krīt gar zemi gan mājās, gan publiskās vietās, piemēram, veikalā?

Ignorēt, bet būt klāt. Izturēt bērna emocijas, īsi paskaidrojot, kas ar bērnu notiek. Piemēram, tu esi dusmīgs, jo…; tu spītējies, jo negribi iet mājās utt. Ja bērnam ir ļoti intensīvas emocijas, nav vērts gari un plaši skaidrot, bet jāpaņem bērns rokās un jāpalīdz viņam nomierināties vai jāieliek mazais ratos un jādodas prom. Šādā gadījumā nevajadzētu piekāpties.

Ja vecāks piekāpjas, tad māca bērnam, ka šis ir uzvedības veids, ar ko labi var panākt to, ko grib.

Ja vecāks dažas šādas reizes iztur, spēj bērnu nomierināt, vienlaikus pats neieslīgst dusmās, kaunā, vainas apziņā un spēj ignorēt arī apkārtējos, tad pēc dažām reizēm tas, visticamāk, pāries. Ja vecāks emocionāli iesaistīsies, piekāpsies, tas turpināsies ilgāk. Protams ir jāņem vērā arī bērna temperamenta iezīmes (cik bērns ir emocionāli intensīvs, jūtīgs), kā arī bērna un vecāku savstarpējās attiecības, audzināšanas metodes. Bērnu noteikti nevajadzētu kaunināt ne tajā brīdī, kad viņš, krītot gar zemi, izrāda emocijas, ne vēlāk mājās, jo, ja radīsim bērnā kauna izjūtu par sevi, vēlāk viņš var būt nedrošs, bikls, neizrādīs iniciatīvu. Mērķis pirmsskolas vecumā – mācīt bērnam tikt galā ar savām emocijām, atpazīt tās un paust ar vārdiem, nevis darbībām, mācīt saprast cēloņsakarības. Protams, tas viss prasa laiku un vecāku pacietību.

Ja bērns krīt zemē un niķojas, tiklīdz nav dabūjis kāroto, vai tas nozīmē, ka vecāki bērnu ir izlutinājuši?

Nē, šāda uzvedība bērniem ap divu gadu vecumu ir ļoti raksturīga, tam nav nekāda sakara ar izlutināšanu. Tā ir vecumposma īpatnība, kas neizpaužas visiem bērniem, taču liela daļa to piedzīvo. Līdzīgi ar pusaudžu vecumu, citi to piedzīvo vieglāk, citi – grūtāk.

Vai no šādām emociju izpausmēm ir iespējams izvairīties?

Ja bērns ir kritējs  gar zemi, tad, visticamāk, dažus mēnešus vecākiem tas būs jāpiedzīvo. Būs bērni, kas kritīs gar zemi vien pāris reižu, citi to darīs varbūt pat 20 un vairāk reižu. Ir bērni, kas nekad nekrīt gar zemi, taču mēs nekad nevaram prognozēt, vai ar mūsu bērnu tā notiks vai ne. To piedzīvojot, vienmēr jāņem vērā konteksts – bērna vecums, noguruma pakāpe, apstākļi, kur tas notiek, dzīves situācija (piemēram, ģimenē pieteicies vēl viens bērniņš, vecāki nav konsekventi savās prasībās), bērna temperaments un tas, vai vecāks ciena, saprot un respektē bērna vajadzības un intereses.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+