• Šobrīd

    weather img

    Rīga +27°C Skaidrs, Z vējš, 5.14 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Kā zemītei dārzā palīdzēt atjaunoties?

    Atbild speciālists
    Mārīte Gailīte
    21. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Jā, arī augsnei var piemesties izdegšanas sindroms, kad tā ilgstoši un vienveidīgi strādājusi tavā labā. Tagad, pirms jaunās dārza sezonas ir laiks padomāt par to, kā palīdzēt zemītei atjaunoties.

    Cilvēce nodarbojas ar zemkopību jau vairākus gadu tūkstošus, un zemnieki jau sen novērojuši, ka, ilgstoši audzējot vienu un to pašu augu sugu vienā laukā, tās raža būtiski samazinās. Tik tālu, ka vairs nav jēgas turpināt. Savukārt, ja lauku gadu vai divus liek mierā neapstrādājot, augsne atpūšas, un pēc šāda pārtraukuma atkal varam priecāties par labu ražu. Te gan jāatceras – ja augsni nemaz neapstrādā, sadīgst un savairojas nezāles, tāpēc zemnieki, kur spēja, centās uzturēt tā saukto melno papuvi. Pēc nezāļu sadīgšanas, lai tās iznīcinātu, augsnes virskārtu apstrādāja ar ecēšām. Tiesa, šāda apstrāde veicina augsnes virskārtas saputekļošanos, bet tolaik to vēl nezināja.

    Zemniekiem visos laikos bija un ir daudz darba, tāpēc ar laiku melnās papuves vietā laukus sāka izmantot lopbarības audzēšanai, un izrādījās, ka arī tas dod iespēju atpūtināt augsni. Tās noguruma cēloņu izzināšana sākās tikai 19. gadsimtā, attīstoties agronomijai, augsnes zinātnei, agroķīmijai un fitopatoloģijai. Izrādījās, ka augsnes nogurumu mēdz izraisīt vairāki faktori un ļoti bieži tie darbojas vienlaikus.

    Barības elementu izsīkšana

    Katrai augu sugai ir sava vajadzība pēc barības elementiem, kas mainās arī atkarībā no auga attīstības stadijas un, protams, ražas lieluma. Jo augstāka raža tiek novākta, jo mazāk barības elementu paliek augsnē. Vienas sugas augiem saknes atrodas vienā dziļumā, tāpēc, ja pirmajā gadā no konkrētā augsnes slāņa lielākā daļa barības elementu ir patērēta, nākamgad tās pašās sugas augiem vairs īsti nebūs, ko ēst.

    Protams, barības elementu daudzumu var kompensēt ar mēslošanas līdzekļiem, bet, lai to izdarītu, jāzina, kādi elementi un cik daudz ir iznesti ar ražu un ar kādiem mēslošanas līdzekļiem tos iespējams kompensēt. Jāsaka, ka atbilde uz šo jautājumu vēl joprojām nav pietiekami skaidra, it sevišķi attiecībā uz virkni dārzeņu sugu.

    Kaitēkļu savairošanās

    Lielākā daļa augu kaitēkļu – kukaiņu un ērču – pārziemo augsnē dažādā dziļumā. Dažas sugas ir polifāgi – barojas ar ļoti plašu augu klāstu –, tāpēc kaut kādā daudzumā augsnē ir vienmēr. Tādi ir ziemāju pūcīte (Agrotis segetum), tabakas tripsis (Thrips tabaci), sprakšķu vaboļu (Elateridae) kāpuri, kas vairāk pazīstami kā drātstārpi, maijvaboļu (Melolontha melolontha) kāpuri un citi.

    Savukārt ir sugas, kurām ēdienkarte ir ierobežota, piemēram, kāpostu mušas (Delia radicum) kāpuri barojas tikai ar krustziežu dzimtas augiem, sīpolu mušas (Delia antiqua) kāpuri dod priekšroku sīpoliem, puraviem, ķiplokiem un to radiem, bet burkānu mušas (Psila rosae) kāpuri barojas uz čemurziežu augiem.

    Pirmajā audzēšanas gadā šādu sugu specifisku kaitēkļu ir relatīvi maz, taču jau nākamajā gadā to mātītes pavasarī iznāk no augsnes un drīz vien dēj olas saimniekaugu dīgstu tuvumā. Vēl daži gadi, un sējums tiks iznīcināts gandrīz pilnībā.

    Viens no bīstamākajiem augsnē mītošajiem kaitēkļiem ir nematodes. Tie ir īstie tārpi (veltņtārpi), ļoti sīki, ar aci neieraugāmi. Vispār jau nematožu sugu augsnē ir daudz, un nebūt ne visas ir augiem bīstamas, bet dažas spēj nodarīt lielu postu. Piemēram, kartupeļu nematodes (Meloidogyne spp.).

    Audzētājs parasti redz to darbības sekas, proti, uz augu saknēm veidojas sīkas lodītes, saknes deformējas un vairs nespēj uzņemt ūdeni un barības elementus. Šīs sugas barojas uz daudzu sugu kultūraugiem. Bet ir arī tādas nematožu sugas, kuras dod priekšroku vienai vai otrai kultūraugu sugai.

    Ilgstoši audzējot saimniekaugus laukā, nematodes savairojas, dažkārt tik daudz, ka turpmāka šo sugu audzēšana kļūst neiespējama.

    Infekciju ierosinātāju uzkrāšanās

    Infekciju ierosinātāji arī mēdz būt sugām specifiski. Piemēram, zemenes bieži cieš no serdes puves, ko ierosina sēne Phytophthora cactorum. Ilgstoši audzējot zemenes vienā vietā, šī infekcijas savairojas un raža būtiski pazeminās. To pašu var teikt par krustziežu sakņu augoņiem (Plasmodiophora brassicae).

    Ja augsne ir šī patogēna inficēta, krustziežu audzēšana kļūst gandrīz neiespējama. Ar infekcijām ir grūtāk nekā ar kaitēkļiem, jo ierosinātājiem parasti ir daudz saimniekaugu, tāpat infekciju sporas mēdz izplatīties pa gaisu un ar ūdeni (ar lietu, ar paliem).

    Mazdārzā katrai sugai atvēlētā platība ir ļoti maza, vien daži kvadrātmetri, tāpēc kaitēkļi viegli var atrast saimniekaugu arī tad, ja pērn to audzēja citā dobē. Tāpat augsnē mītošās infekcijas izplatās ar augsnes apstrādes rīkiem un pat ar mūsu apaviem.

    Lauku piemājas dārzos, kur kartupeļus un dārzeņus audzē lielākā daudzumā ziemas krājumiem, katrai sugai atvēlētā platība ir lielāka, tomēr ne tik liela, lai mazinātu kaitēkļu un augsnē mītošu patogēnu daudzumu.

    Augsnes struktūras pasliktināšanās

    Ilgstoši audzējot vienu sugu vienā vietā, augsnes poras arvien vairāk tiek aizņemtas ar saknēm. Parasti tiek uzskatīts, ka tas ir labi, jo ziemas laikā visas atmirušās saknes satrūd, bagātinot augsni ar organisko vielu. Praksē satrūdēšanas process ir atkarīgs no augsnes temperatūras un mitruma.

    Ja ražu novāc agri, piemēram, ziemājus augustā, augsne vēl ir gana silta un mitra, lai mikroorganismi spētu pārstrādāt lielāko daļu palikušo sakņu. Ja ražu vāc vēlāk, oktobrī vai pat novembrī, vai arī aukstums iestājas agrāk, saknes tā arī paliek augsnē līdz galam nesatrūdējušas, un pavasarī no jauna iesēto augu saknēm gaisa mēdz pietrūkt.

    Tāpat augsnes struktūru pasliktina svaigu kūtsmēslu iestrāde, jo nesatrūdējuši kūtsmēsli mēdz salīmēt kopā augsnes daļiņas (agrāk to izmantoja, būvējot dambjus). Arī šinī gadījumā augu saknēm pietrūkst gaisa un tās slikti attīstās.

    Vēl augsnes struktūru bojā smagās tehnikas izmantošana mitros laika apstākļos. Mazdārzā tas nebūtu aktuāli, jo smagākā tehnika ir motobloks, toties lielražošanā smagā tehnika pašlaik ir lielākais augsnes struktūras pasliktināšanas cēlonis. Turpretī mazdārzā nerets vaininieks ir centība – bieža augsnes pārrakšana.

    Darot to rudenī un pavasarī, tiek veicināta organisko vielu satrūdēšana. Augsne saputekļojas, kļūst blīva, rezultātā saknēm atkal trūkst gaisa. Laba augsnes struktūra nodrošina optimālu gaisa un ūdens proporciju, tāpēc augu saknes spēj labi attīstīties un augu virszemes daļa pareizi aug un dod labu ražu.

    Kā zemītei palīdzēt?

    1. Augumaiņa

    Vislabākais augsnes noguruma novēršanas paņēmiens ir augmaiņas ievērošana. Laikos, kad lielākā daļa lauku saimniecību bija naturālās, proti, visu ražoja galvenokārt pašu patēriņam un uz tirgu veda tikai produkcijas pārpalikumu, ļoti noderīga bija augseka. Visas saimniecībā audzēto augu sugas izkārtoja noteiktā secībā tā, lai varētu racionāli pilnībā izmantot pieejamo platību. Lauku lielums bija puslīdz vienāds, tas atviegloja augsekas plānošanu.

    Diemžēl dārzeņu audzēšanā īstā augseka ir grūti īstenojama, jo katrai sugai ir atšķirīgs ražas lielums un arī vajadzība pēc, piemēram, kāpostiem vai burkāniem nav salīdzināma ar vajadzību pēc dillēm vai salātiem. Atliek izmantot augu maiņu, proti, izvairīties no vienas sugas atkārtotas audzēšanas vienā vietā.

    2. Organiskās vielas

    Augu maiņa ir efektīva arī tāpēc, ka dažādu augu sugu saknes izmanto barības elementus un ūdeni no dažādiem augsnes slāņiem, vairāk rušina augsni un arī vairāk bagātina augsni ar barības vielām. Jā, augi ne tikai patērē barības elementus no augsnes, bet arī bagātina to ar organiskām vielām, ko izdala saknes.

    Kā zināms, fotosintēzes procesā auga lapās un citās zaļajās daļās veidojas cukuri, kas vēlāk tiek transportēti uz galotni un augļiem, bet neliela daļa nonāk saknēs, lai tās spētu augt un attīstīties. Saknes daļu šo cukuru izdala augsnē, un tos savai attīstībai patērē sēnes, baktērijas un citas sīkbūtnes. Jo vairāk cukuru nāk no saknēm, jo lielāka ir mikroorganismu aktivitāte, jo vairāk veidojas organisko vielu. Ar tām barojas sliekas, vienlaikus irdinot augsni un uzlabojot to struktūru.

    • Vēl organisko vielu daudzumu augsnē bagātina augu atlieku un komposta iestrāde.
    • Mikrobioloģisko aktivitāti papildus veicina mikrobioloģisko līdzekļu (piemēram, Biomiksa) lietošana.
    • Augsnes struktūru uzlabo kaļķošana, jo kalcijs ir vajadzīgs gan mikroorganismiem, gan saknēm, turklāt tas salīmē sīkās augsnes daļiņas lielākos veidojumos.
    • Un, protams, nedrīkst aizmirst par barības elementu krājumu papildināšanu ar minerālmēsliem, lai kompensētu to iznesu ar dārzeņu ražu.

    Piedomā par šķirnēm!

    Ja augsne ir nematožu invadēta, nekāda atpūtināšana nelīdzēs, atliek piemeklēt nematožu izturīgas sugas vai šķirnes (tādas ir kartupeļiem un tomātiem) un atteikties no neizturīgu audzēšanas. To pašu var teikt par krustziežu sakņu augoņiem. Tiesa, pastāv šīs infekcijas izturīgie kāpostaugu hibrīdi, bet to sēklas ir dārgas un ļoti reti tiek piedāvātas sīkpakās.

    Ņem vērā!

    Mazdārzā augsnes nogurums parasti tiek novērots zemeņu dobēs, ja tās audzē vienā vietā ilgāk par trim gadiem, tāpēc ir svarīgi laikus atjaunot stādījumus, ierīkojot tos citā vietā.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+