Rīga +3°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Parasti šajā divu cilvēku savienībā ienāk trešais, un tas ir alkohols vai narkotikas, reizēm abi. Dažkārt arī milzīga neiecietība, kas rezultējas vardarbībā.
Kā uzsver psihoterapeite Ināra Vārpa, apreibinošas vielas gan ir tikai līdzeklis, kā cilvēki mēģina ārstēt savu dvēseles tukšumu, bet vardarbība ir rīcība, kas parāda, ka trūkst elementāras prasmes vadīt savas emocijas. Jāsaprot gan arī tas, ka pārī vienmēr satiekas cilvēki, kas sader kā podiņš ar vāciņu. «Ja viens ir psiholoģiski nevesels, arī otru viņš meklē slimu,» uzsver psihoterapeite.
Sagrozītais paštēls
Krīzes, grūtības un strīdus attiecībās piedzīvo visi pāri. Taču funkcionālās ģimenes atšķiras ar to, ka tās problēmas neignorē, bet risina un šajā procesā nepazaudē savu cilvēcisko vērtību un savstarpējo cieņu.
Lai šādas attiecības veidotu, pārī abiem jābūt sasniegušiem psiholoģisku briedumu, par ko liecina fakts, ka cilvēkā nav iekšēja konflikta starp viņa emocijām, prātu un rīcību: tavi vārdi, darbi un izjūtas saskan.
Mēs visi nākam no savas bērnības, katrs no mums ir piedzīvojis smagākas vai mazāk smagas traumas, tomēr mūsu kā pieaugušu cilvēku uzdevums ir tās pārstrādāt, rūpējoties par savu un apkārtējo cilvēku dzīves kvalitāti. Ja to neizdarām, mēs pieauguša cilvēka ķermenī turpinām dzīvot kā mazi bērni. Tas tad arī raksturo disfunkcionālas jeb atkarīgas attiecības: tās veido divas nenobriedušas personības ar sagrozītu paštēlu, kurām piemīt domāšanas, emociju vadības un uzvedības traucējumi.
Varētu šķist, ka šādus cilvēkus satopam reti, taču tā tas nebūt nav. Piemēram, mēs taču bieži dzirdam par policistu uzliktiem sodiem cilvēkiem par sēšanos pie stūres alkohola reibumā. Šis ir tikai viens piemērs, kas liecina – konkrētie autovadītāji nav spējuši ieraudzīt to, ka viņu rīcība ir nepieņemama, ka tā apdraud pašu un citu cilvēku veselību un dzīvību.
Vēl vairāk – nenobriedušas personības raksturo kritiskās domāšanas trūkums, un tieši tas liek vainot citus sabiedrības locekļus, bet sevi mazgāt baltu. Piemēram, precēts politiķis, kurš pieķerts skūpstāmies ar mīļāko, ieraudzījis šādu savu fotogrāfiju presē, kliedz: tas ir politisks pasūtījums!
Politiķim šķiet, ka pasaule viņam uzbrūk, nevis paša rīcība ir tā, kas apliecina, ka ģimeniskās vērtības, uzticība un godīgums viņam neko nenozīmē. Ka viņa vārdi un darbi nesaskan.
Nenobriedušu personību raksturo arī nespēja vadīt savas emocijas. Tā iemesli, protams, ir traumatiski apstākļi bērnībā, kad uzkrātos pārdzīvojumus bērns nav varējis veselīgā veidā izreaģēt. Taču, ja pieaugot cilvēks ar sevi nestrādā, nemēģina iekšējos konfliktus atrisināt, arī turpmāk viņa rīcību kritiskos brīžos vadīs emociju afekti. Piemēram, vīrietis, kuram ir bail, kausies, agresīvi vadīs auto, būs bravūrīgs, apliecināsies seksā – to visu viņš darīs baiļu dzīts, lai sev iestāstītu, ka ir situācijas noteicējs.
sieviete, baiļu vadīta, pieķersies vardarbīgam vīrietim, nerēķinoties ar to, ka tieši viņas bailes būs tās, kas izprovocēs šo vīrieti uz agresiju.
Notikumi, kas ietekmē visu mūžu
«Ir pieredzes, kas cilvēku bērnībā ievaino visvairāk. Ja vecāki nav bijuši taisnīgi, ja bērns ir sists, pazemots, nemīlēts, viņš ir pilns ar dusmu afektiem, attiecīgi vēlākā dzīvē viņā dusmas uzkrājas un kādā brīdī eksplodē. Kaušanās, apsaukāšanās, otra pazemošana, neiecietība – tie visi ir dusmu afekti, kas nav atpazīti un pārstrādāti.
Arī kauna izjūtai ir liela ietekme uz turpmāko dzīvi.
Ja bērns ir kaunināts un vainots par to, ka nav atbildis kādam standartam, ir liela iespēja, ka turpmākajā dzīvē viņš šo attiecību rakstu atkārtos: dzers, lai apkārtējie viņu kauninātu, vai sitīs otram, lai citi viņu vainotu. Tādējādi cilvēks neapzināti provocē to, lai atkal un atkal piedzīvotu jau pazīstamās izjūtas,» skaidro Ināra Vārpa.
Taču minētās emocijas ir grūti izturamas, tāpēc cilvēks ķeras pie anestēzijas jeb apreibinošām vielām – šādi sākas riņķa dancis, līdz patiesi iestājas vienaldzība jeb emocionālā nāve. «Rezultātā tiek pazaudēta līdzjūtība jeb empātija. Diemžēl šādu cilvēku ir gana daudz, pretējā gadījumā mūsu sabiedrībā pieaugušie nepamestu savus bērnus, nesistu otram, nerīkotu arī skaļas ballītes pa naktīm, nerēķinoties ar to, ka kaimiņi nespēj gulēt,» uzsver psihoterapeite.
Kāpēc satiekas nevesels ar neveselu?
Ja bērns nav spējis veidot emocionāli siltas attiecības ar saviem vecākiem, ja viņš nav juties pasargāts, piemēram, vienam vai abiem vecākiem bijušas atkarības (alkohols, narkotikas, darbaholisms u. c.), vecāki ir šķīrušies un uz savstarpējo domstarpību fona nav spējuši bērnam pievērsties, viņš nespēj kļūt neatkarīgs – bērnam nav bijis piesaistes objekta, tāpēc viņā ir milzīgas bailes palikt vienam.
Un arī izaugot viņš sevī nes emocionālu caurumu, ko nevar pats saviem spēkiem aizlāpīt. Viņam vajag balstu. Un viņš intuitīvi atrod otru tādu pašu: abi jau attiecību sākumā gluži vai salīmējas kopā. Viņi nespēj viens bez otra un sauc to par liktenīgu mīlestību.
Taču patiesībā viņus kopā tur neapzinātas bailes būt pamestiem…
Tā kā bērnībā ir trūcis piesaistes objekta, abi nav spējuši izveidot savu identitāti – viņi sevi neapzinās. Turklāt abiem ir dziļa rēta dvēselē – atkarīga personība nejūtas mīlestības vērta. Taču vienlaikus alkas pēc mīlestības ir milzīgas. Un rodas paradokss: iekšējā nevērtības izjūta liek piesaistīties cilvēkam, kurš, no vienas puses, kaislīgi mīl, bet, no otras, apstiprina otra nevērtīgumu – apsaukā, sit, pazemo. Pārī abi ir kā spoguļattēls: ap to gan tīksminās, gan nīst, jo otrs atgādina sevi pašu.
Šādas attiecības raksturo milzīgas emocionālas svārstības: vienu dienu mīļotais ir labākais, kas ar cilvēku šai dzīvē noticis, otru – viņam nav nekādas vērtības. Interesanti, ka dažkārt cilvēkiem šķiet, ka tieši tāda arī ir īsta mīlestība – kaislību pilna. «Šis deformētais priekšstats nereti ir iemesls, kāpēc tik daudzi cilvēki saglabā ciešanu pilnas attiecības,» saka psihoterapeite.
Ir jāmin vēl kāds aspekts. Nenobriedušu cilvēku raksturo impulsivitāte – mājās un sabiedrībā. Kā jau minēts iepriekš, impulsivitāte sabiedrībā visbiežāk izraisa apkārtējo nosodījumu. Ja kritiskās domāšanas trūkst, cilvēks nespēj ieraudzīt savu artavu notiekošajā un viņā veidojas izjūta, ka visu laiku ir jābūt kaujas gatavībā – kāds var nodarīt pāri.
Brīdī, kad nenobrieduši cilvēki izveido pāri, salīpot kopā, viņos rodas ilūzija, ka šādi viņi kontrolē situāciju: kā komanda mēs tiksim ar pasauli galā. Taču tie ir maldi.
Jo abiem ikdienā ir jāiztur ne tikai sabiedrības nosodījums, bet arī otra impulsivitāte – viņi cīnās arī savā starpā. Šīs intensīvās emocijas nav iespējams izturēt ilgstoši, tāpēc atkal glābiņš tiek meklēts apreibinošās vielās. Agrāk vai vēlāk attiecībās iestājas iekšēja tukšuma izjūta un vienaldzība.
Lai attiecības būtu veselīgas
Attiecības vienmēr sākas katram ar sevi. Tikai vesels, nobriedis pieaugušais, kas ticis skaidrībā ar savu pagātni, arī otru var atrast tādu pašu – pašvērtīgu cilvēku. «Kā definē Pasaules Veselības organizācija: veselība nav slimības trūkums, veselība ir fiziska, emocionāla, intelektuāla, seksuāla un sociāla labklājība. Tas nozīmē, ka veselīgs cilvēks labi jūtas savā fiziskajā ķermenī, viņš atpazīst savas emocijas un tajās ir līdzsvarots. Viņš spēj savu rīcību pieskatīt, jo viņam nav sveša ētika un morāle. Un šāds cilvēks arī ar citiem veidos veselīgas, cieņas pilnas attiecības,» uzsver Ināra Vārpa.
Praktiski padomi, lai novērtētu savas attiecības
Iesaka geštaltterapeite Līva Spurava
Ja esam izauguši ģimenē, kurā valdījušas destruktīvas attiecības, ir viegli ne tikai šo modeli atkārtot, bet pat nepamanīt, ka nedzīvojam veselīgās attiecībās. Lūk, sarkanie karodziņi, kam pievērst uzmanību!
- Tava pašsajūta
Vissvarīgākais rādītājs ir tavas izjūtas, vai kopumā ar attiecībām esi mierā. Un šajā gadījumā runa nav par eiforisku labsajūtu, kas raksturīga iemīlēšanās periodam. Uzsvars jāliek uz vārdu miers – ja jūties mierīga un kopumā apmierināta, tas liecina, ka attiecības rit veselīgā gultnē. Salīdzinājumam – destruktīvām attiecībām raksturīgi amerikāņu kalniņi: vienu dienu esi virsotnē, otru – dziļā emocionālā bezdibenī.
Uzmanība jāpievērš arī fiziskajai labsajūtai – problēmas attiecībās nereti izraisa veselības stāvokļa pasliktināšanos, depresiju, veģetatīvo distoniju, bezmiegu, trauksmi.
- Strīdi
Taisnība ir teicienam, ka strīdos dzimst patiesība. Nav tādu pāru, kas nestrīdētos, un tieši domstarpības ir tās, kas palīdz nonākt līdz abpusēji pieņemam kāda jautājuma risinājumam. Taču veselīgi strīdi tiek risināti ar mērķi nonākt līdz kopsaucējam.
Ja jūs katrreiz strīdaties par vienu un to pašu, kā arī ja dažādi sīki pārpratumi izvēršas skaļā vārdu apmaiņā, kas atver durvis pagātnes notikumiem, tas liecina, ka strīda iemesls ir daudz dziļāks nekā jautājums, par kuru it kā strīdaties. Iespējams, jūs strīdaties, bet tā arī nekad nenonākat līdz problēmas saknei. Tāpēc katrreiz būtu sev jāpajautā: ko es vēlos ar šo sarunu panākt? Kādas ir manas vajadzības?
Domstarpības un krīzes ir visiem, bet atšķirībā no destruktīvām ģimenēm veselīgās meklē veidus, kā problēmas risināt, neignorē tās un nepalaiž pašplūsmā.
- Tavas robežas
Lai cik ļoti mēs kādu mīlētu, mums katram ir vajadzīgs arī laiks sev un savai attīstībai. Pāriem, kas veido saplūsmes pilnas attiecības, robeža starp es un tu neeksistē vai ir pavisam vāja. Taču tas traucē apzināties katra individuālās vajadzības. Nopietns sarkanais karodziņš, kas brīdina par problēmām, ir nespēja veltīt laiku sev un sev interesējošām nodarbēm.
- Apzināšanās
Mūs katru ietekmē reiz agrīnā bērnībā piedzīvotās attiecības ar mūsu vissvarīgākajiem dzīves cilvēkiem. Neapzināti mēs kopējam ne tikai savu vecāku savstarpējās attiecības, bet ar partneri veidojam tādu pašu piesaisti, kāda tā bijusi ar mūsu vecākiem.
Ja tā bijusi nedroša, raksturīgi, ka pieaugušā vecumā cilvēks bēg no tuvām attiecībām, ar partneri veidojot neveselīgu distanci, vai, gluži pretēji, mēģina otram pielipt.
Lai attiecību rakstu mainītu, sevi ir jāizprot un jāizzina. Kā rāda pētījumi, attiecībās nedrošo piesaisti pret drošo iespējams mainīt, trīs gadus ejot terapijā (drošā piesaiste tiek veidota ar psihoterapeitu) vai vismaz piecus gadus esot ilgās veselīgās attiecībās ar partneri.
- Saprašana
Veselīgas attiecības katram sākas pašam ar sevi. Tikai tad, ja izprotam savu emocionālo pasauli un spējam definēt savas vajadzības, mēs varam būt autentiski un patiesi arī attiecībās. Piemēram, var šķist, ka mūsu pašu dusmas un neapmierinātība ir saistīta ar otra cilvēka rīcību, taču tikpat labi tā var būt kā aizsardzība: šādi psihe mūs sargā no grūtāk izturamām emocijām – vainas, kauna, bezspēcības, skumjām, bailēm.
Starp citu, brīžos, kad gribas partnerim uzbrukt, der sev pavaicāt, vai gadījumā uzbrukumu neprovocē bailes otru zaudēt?
Dažkārt arī vēlme pēc īstas tuvības tiek slēpta aiz ārējas neapmierinātības vai dusmām.
Ja mēs nepazīstam sevi, nesaprotam, kāpēc noteiktos brīžos rīkojamies tā, kā rīkojamies, mēs arī otru neredzam tādu, kāds viņš ir, bet tikai savu projekciju.
