«Mani vecvecāki padomju laikā, kad viena no pelēkajām zonām ekonomikā bija mazdārziņu saimniekošana, Jelgavā nodarbojās ar dārzeņu audzēšanu. Un manas bērnības vasaras pagāja, palīdzot lauku darbos. Toreiz man likās, ka nekad dzīvē nedarīšu neko, kas būs saistīts ar lauksaimniecību. Bet, redz, nekad nesaki nekad.
Padsmit gadu vecumā sāku braukāt līdzi vecaimātei uz tirgu Majoros. Viena no patīkamākajām nodarbēm pēc tirgus dienas bija saskaitīt kasi. Vecāmāte audzēja arī mārtiņrozes.
Ļoti labi atceros, kad viņa pavasarī, iestādot mārtiņrožu stādus, teica: «Mazdēl, ja tu rūpēsies par puķēm visu vasaru, rudenī varēsi tās pārdot un visu naudu paturēt sev.»
Citi lasa
Tas man iedeva tādu labu apziņu. Pienāca rudens, nogriezām ziedus, salikām spaiņos, un es ar spaiņiem kāpu vilcienā Jelgava–Rīga un braucu uz puķu tirdziņu Sakta. To, ka par vietu tirgū ir jācīnās, sapratu jau no Majoru tirgus pieredzes. Jo, ja netrāpi īstajā stūrī, diena var izrādīties garām. Bet man izdevās ne tikai atrast vietu, bet arī notirgot lielāko daļu puķu.
Emocionāli sarežģītākais bija uz pircēju jautājumu «vai puķes ir šodien grieztas» atbildēt ar jā. Jo tā nebija. Bet atceros, ka neiztirgotās mārtiņrozes pēc tam atstāju pie Brīvības pieminekļa. Tajos laikos tas bija drosmīgi.
Mana atziņa? Ja tev pieder kaut cik zemes un tu rosies laukos, badu necietīsi. Jo tirgus ir gadu tūkstošiem izdzīvojusi sistēma.
Bet vēl man jau kopš skolas laikiem palikusi prātā frāze no Remarka Trīs draugiem – «nauda nedara laimīgu, bet tā ārkārtīgi nomierina». Un tā arī ir. Tad, kad naudas ir drusku vairāk, pats jūties mierīgāks. Manā dzīvē nauda ir nākusi un gājusi – bijušas lielas algas, kādreiz strādājot bankā, un daudz kas no tā ticis notriekts. Es zinu, ko nozīmē nomainīt māju Mežaparkā pret Ķengaraga vienistabas dzīvokli. Viss kas ir bijis.
Zinu, cik sūri un grūti nākas staigāt pa naža asmeni, lai izveidotu mediju biznesu. Un tagad atkal ir ABAVAS vīna darītava, kur visu esam sākuši veidot no nulles. Lai nu kā, arī ar visiem sarežģītajiem mirkļiem kopumā viss šobrīd tomēr salicies veiksmīgi, un mēs turpinām attīstīties.
Liela nauda – tas ir ļoti relatīvs jēdziens.
Ir cilvēki, kas iemanās dzīvot ar ļoti mazu naudu un justies komfortabli. Reiz lasīju The Economist pētījumu par Rietumeiropas sabiedrību un izmaksām. Bija aprēķināts, ka cilvēks laimes pieaugumu sajūt no ienākumiem līdz 75 tūkstošiem dolāru gadā. Papildu nauda jau vairs nedod gandarījumu. Redzot cilvēkus, kas pelna ļoti daudz, tomēr sliecos domāt, ka tā, kas viņus dzen, vairāk ir spēlei līdzīga sajūta.
Atceros, kad mēs ar partneriem 2007. gadā iegādājāmies īpašumu LETA biroja ēkai, dabūt daudzus miljonus eiro kredītu nemaz nebija tik sarežģīti. Iznākot no bankas, paskatījāmies cits uz citu un jautājām – mēs tagad esam miljonāri?!
Man vienmēr licies, ka galvenais, kas tev pieder, ir zināšanas un galva uz pleciem – ja viena lieta dzīvē nenes augļus, tad vienmēr ir iespējas atrast kādu citu, kas tos nesīs.»