Rīga +9°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
2
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Bijušais Robežsardzes virsnieks uz sarunu ierodas sarkanbaltsarkanā kaklasaitē, kuru viņam personīgi dāvinājusi Saeimas spīkere Ināra Mūrniece. Vēl pirms sarunas, kad vietējās vidusskolas augšējā stāvā Jaunsardzes klasē pētu plauktu ar kara tēmai veltītu literatūru, Valērijs pienāk un no tā izņem Gunta Kalmes grāmatu Latviešu karotprasme. Desmit sarunas par latviešu leģionu. «Ļoti laba!» viņš saka.
– Tas, ka Zilupē ir pabijis gan Valsts prezidents, gan Saeimas priekšsēdētāja un aizsardzības ministrs, liecina, ka šai pilsētai tiek pievērsta īpaša nozīme.
– Īpaši daudz dažādos pasākumos esam tikušies ar bijušo aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, cepuri nost par viņa uzmanību pret Jaunsardzi!
– Valērij, kā jūs pats nonācāt līdz militārajai karjerai?
– 1984. gadā pabeidzu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mehanizācijas fakultāti. Tajos laikos bija kara katedra, dabūju leitnanta pakāpi un par visu militāro aizmirsu. Desmit gadu Zilupē nostrādāju padomju saimniecībā par inženieri. Tad pienāca neatkarība, izjuka kolhozi, un paliku bez darba. Piecus gadus gāzes saimniecībā nostrādāju par atslēdznieku. Bet 1999. gada 1. aprīlī mani paaicināja uz Valsts robežsardzi. Strādāju tā sauktajā zaļajā robežā – no Terehovas robežkontroles punkta 22 kilometrus uz ziemeļiem.
– Kas jums bija jādara?
– Biju priekšnieka vietnieks Opoļu robežapsardzības nodaļā, man vajadzēja organizēt robežapsardzību, atbildēju par nodrošinājumu. Nostrādāju tur 12 gadu un tiku līdz kapteiņa pakāpei.
Pusgadu pēc atvaļināšanās no Robežsardzes nedarīju neko, atpūtos, bet rudenī mani jau aicināja uz Jaunsardzi. 2012. gada februārī notika valodu referendums. Zilupē 97% nobalsoja par krievu valodu kā otro valsts valodu. Valdība aizdomājās, ko darīt. Martā uz skolu atbrauca toreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, viņam bija tikšanās skolā, un ministrs apsolīja, ka no 1. septembra šeit būs Jaunsardze.
– Kā skolā to uztvēra?
– Nezinu, kā skolā, bet pašvaldības priekšsēdētājs Oļegs Agafonovs to uztvēra ļoti pozitīvi. Viņš mani aicināja uzņemties šo darbu, un no 1. oktobra es sāku strādāt.
– Cik ilgi domājāt?
– Pilnīgi nemaz! Ar lielāko prieku pieņēmu izaicinājumu.
– Kāpēc Zilupes mērs Pabrika ideju uztvēra tik saprotoši?
– Manuprāt, Agafonovs ir liels Latvijas patriots. Tas, ko viņš izdarījis pilsētas labā, ir ļoti jūtams! Apkure pirms tam bija ļoti dārga, mēnesī ap 200 eiro, bet tagad 50 centu par kvadrātmetru, mēnesī – vidēji 25 eiro. Kur vēl Latvijā tā ir? Viņš daudz uzmanības pievērš sportam, ne velti savulaik mums bija vissportiskākā skola visā valstī.
Nometnēs ievēroju, ka jaunsargi spēlē florbolu. Aizdevos pie mēra, un viņš uzreiz atbalstīja šā sporta veida attīstīšanu. Tagad Latgalē starp Jaunsargu vienībām mums ir pirmā vieta.
– Jūs sākāt strādāt 2012. gadā, bet Zilupē mēģinājums organizēt Jaunsardzi bija jau 2001. gadā, tomēr toreiz tā neiedzīvojās.
– Tas ir mazliet cits stāsts. Savulaik Ludzā bija Zemessardzes bataljons un no turienes zemessargi brauca apmācīt jaunsargus. Bet tad bataljonu pārvietoja uz Rēzekni… Zilupē saistībā ar Zemessardzi ir problēma, visā Zilupes novadā ir tikai trīs zemessargi. Nezinu, kāpēc tā ir, varbūt ir grūtības tikt uz mācībām Rēzeknē, problēmas ar transportu…
– Bērni zina, ka esat vietējais, un jums ir vieglāk viņus piesaistīt Jaunsardzei.
– Ir tā saucamais kodols, kuriem tas ir interesanti, reizēm līdzi atnāk draugi un skatās, ar ko mēs nodarbojamies. Jaunajai paaudzei, kas visu laiku sēž telefonā, tas ir liels izaicinājums.
– Kopš esat instruktors, cik daudz bērnu ir pabijuši Jaunsardzē?
– Kopā ņemot Zilupes vidusskolu un Ludzas novada Pildas pamatskolu, tie katru gadu ir apmēram 80 bērni. Lai gan ne visi ir aktīvi, tas ir ļoti labs skaitlis. Pamatā tie ir 12–15 gadu veci skolēni, kuri, ņemot vērā zināšanas, sadalīti grupās. Ar katru grupu pēc stundām vienu reizi nedēļā ir divu stundu ilgas nodarbības.
Visgrūtāk, protams, ir ar vidusskolēniem, jo nāk tikai tie, kuriem tas tiešam patīk.
– Skolēni paši piesakās?
– Sākumā aģitējām, rīkojām prezentācijas, tagad jau skolēni zina, ko mēs darām, un nāk paši.
– Jaunsardzē skolēniem ir lielāka iespēja socializēties.
– Mēs te varam runāt latviski. Vēl pluss ir tas, ka rīkojam nometnes, kopīgi ar citiem instruktoriem veidojam komandas, kurās sajaucam skolēnus no dažādām skolām. Pārsvarā nometnes notiek Latgalē, bet vienreiz gadā ir sporta spēles, kur tiekas visa Latvijas Jaunsardze.
Jaunsardze dod iemaņas, kādas citur neiemācīsies. Piemēram, to, kā var diennakti izdzīvot pārgājienā. Pērn septembrī gājām pārgājienā, un vienai meitenītei savajadzējās uz tualeti, viņa jautāja, kur mežā ir tualete. Saku – mežā visur ir tualete. Viņa atgriezās un teica, ka tagad zina, kā aug mellenes! Tas man bija brīnums, ka Zilupē bērni nezina, kā aug mellenes!
– Jūs teicāt, ka Jaunsardze dod iespēju zilupiešiem runāt latviski. Bet cik liela ir vajadzība skolēniem runāt valsts valodā?
– Te uz vietas viņi savā starpā runā tikai krieviski, bet daudzi domā arī par nākotni. Viņi saprot, ka Zilupe nav visa Latvija un bez valsts valodas nekur tālu netiksi. Jaunsardze dod labu iespēju uzlabot valodas prasmes.
– Jūs pats esat dzimis Zilupē?
– Tieši tā! Esmu te mācījies, un mani vecāki dzīvo 12 kilometru no Pasienas.
Agrāk notika kaut kāda attīstība, bet tagad man nav tik optimistisks noskaņojums. Cilvēki te negrib veidot jaunus uzņēmumus, negrib uzņemties atbildību par sevi un citiem. Daudzi brauc prom! Ir izlaidumi, no kuriem neviena absolventa vairs nav Latvijā (acīs saskrien asaras – aut.), visi ir prom ārzemēs.
– Ko dara tie absolventi, kuri bijuši Jaunsardzē?
– Daudzi iet uz Valsts robežsardzi, tur ir labas atsauksmes par jaunsargiem, viņi ir labāk sagatavoti, disciplinēti. Brīvdienās mums bija praktiskās nodarbības Rēzeknes Valsts robežsardzes koledžā, satiku tur savu bijušo skolnieci, jaunsardzi.
Tiem, kuri bijuši Jaunsardzē, ir priekšrocība dabūt darbu robežsardzē.
– Cik Jaunsardzes instruktoru ir Latgalē?
– Varētu būt 23. Tuvākais centrs ir Ludzā. Savā starpā smejoties, mēs sevi dēvējam par Ziemeļlatgales virsaišiem.
– Jūsu viedoklis par obligāto militāro apmācību skolās?
– Ir dzirdēts, ka no 2024. gada valsts aizsardzības mācību vajadzētu ieviest kā obligāto mācību priekšmetu.
– Vai vajag?
– Jā, vajag. Lai bērni saprot, kas ir valsts aizsardzība. Lai, nedod Dievs, nenotiktu tas, kas notika Krimā!
– Bet ko darīt, lai Latvijā tā nebūtu?
– (Smagi nopūšas.) Ļoti grūts jautājums, es neesmu tāds eksperts, bet uzskatu, ka jārāda piemērs, ka mēs mīlam savu valsti un citas mums nav.
– Vai cilvēki Zilupē nejūtas atstumti, aizvainoti?
– Nē, tādas sajūtas mums nav. Ar Zilupi ir interesanti, tieši te nav bijusi nekāda nacionālā kustība, nekādu atbrīvošanas cīņu. Mums vistuvākā vieta, kur notika atbrīvošanas kaujas, atrodas Vecslabadā – 40 kilometru no Zilupes. Kad atjaunoja neatkarību, te aktīvi darbojās Interfronte, es tajā neiesaistījos, bet kā padomju laika produkts biju pret Latvijas neatkarību. Es saku, kā ir.
– Baidījāties no kapitālisma?
– Nē, laikam vairāk baidīja tas, ka Latvija neizdzīvos viena. Es neticēju komunistiem, bet no skolas laikiem ticēju vadonim – Ļeņinam. Nesen atradu tā laika avīzi Komsomoļskaja Pravda un nobrīnījos, kāda propaganda toreiz bija!
– Bet kā jūs tagad jūtaties?
– Lai visiem būtu tāds noskaņojums kā man!
– Kas ir mainījies? Kas jums dod to labo sajūtu?
– Mēs varam brīvi runāt, tagad naudu var nopelnīt daudz godīgāk. Latgales mērogā man atalgojums ir ļoti labs. Mani dēli strādā Rīgā. Viens pabeidza Stokholmas Ekonomikas augstskolu, strādāja Swedbank, bet tagad Šveices banka viņu aicina strādāt uz Londonu. Otrs dēls ir saistīts ar IT tehnoloģijām. Par abiem man prāts ir mierīgs.
Pie mums uz Zilupi aizsardzības ministrs brauc bez jebkādas apsardzes. Redzēju, kāds bija Putina brauciens Maskavā, cik liela apsardze un bailes no tautas. Ja salīdzina, mūsu prezidents nebaidās no savas tautas.
– Pirms četriem gadiem Latgalē daži gribēja izveidot Tautas republiku, tagad tādu uzskatu nav.
– Bet ko gribētos vairāk?
– Lai būtu labāka ekonomika, lai veidotos uzņēmējdarbība. Zilupē nav uzņēmumu, ir tikai lauksaimnieki. Cilvēki jūtas stabili, ja strādā valsts struktūrās. Bezdarbs vairāk skar tos, kuriem pāri 50, visi jaunie brauc prom.
– Kas jums dzīvē sagādā gandarījumu?
– Visvairāk tas, ja jaunieši nebrauc prom, bet paliek Latvijā. Mēs gatavojam kadrus Bruņotajiem spēkiem, bet, ja redzu, ka man tas tomēr neizdodas, vismaz cenšos panākt, lai viņi paliek Latvijā.
– Kā jūs to darāt?
– Ar savu piemēru, runāju par vēsturi, vedu uz vēsturiskām vietām. Mēģinu radīt interesi. Ne vienmēr tas izdodas, jo tagad jaunā paaudze negrib iziet no komforta zonas. Ar vārdiem vien, ka jāmīl Latvija, neko nepanāksi, bieži vien būs pretējs efekts. Viss jādara pa mazam solītim, katrs pasākums, ko organizējam, to tuvina.
2. martā ar jaunsargiem bijām Stompaku purvā, kur savulaik bija vislielākā nacionālo partizānu apmetne Baltijā.
25. martā braucām uz Ludzu, no kurienes 1949. gadā notika cilvēku izvešana. Visus pasākumus es plānoju.
– Stompaku purvs saistīts ar pretošanās kustību, bet jaunsargi nāk no ģimenēm, kurās ir dažādi uzskati.
– Bērni jautā: «Tie bija mežabrāļi?» – «Jā, viņi cīnījās par Latviju, un tā viņus nosauca padomju propaganda.»
Pirms braukšanas bērnu sagatavoju, pastāstu viņiem par notikumiem. Pagājušā gada 16. jūlijā jaunsargus vedu pārgājienā uz Krivandi, tās apkaimē cīnījās leģionāri.
– Kā pusaudži to uztver, jo ir taču auguši krievu ģimenēs.
– Dažādi. Tomēr bērni mēģina saprast, jo tā ir taisnība.
Man bija divi gadījumi 2014. gadā, kad Ukrainā sākās karadarbība, vecāki divus bērnus izņēma no Jaunsardzes ar pamatojumu, ka negrib, lai bērni karotu pret Putinu.
– Uz kopējā fona divi gadījumi nav daudz…
– Jā, tas nav nekas. Vecāki baidījās par saviem bērniem, jo domāja, ka viņiem būs jāiet karot.
– Jūs apzināties, ka veicat noteiktu misiju?
– Jā, apzinos, ka ar savu pieredzi varu ko iedot bērniem, iemācīt mīlēt mūsu dzimteni. Domāju, ka daļēji man tas izdodas. Īpaši, kad satieku skolēnus, un viņi ir ļoti pateicīgi, saka paldies par audzināšanu. Skola jau arī cenšas, bet ne vienmēr atzīmē vēsturiskos datumus, piemēram, Lāčplēša dienu, kad, starp citu, ir arī mana dzimšanas diena.
– Zilupes jaunsargi ir soļojuši parādē?
– Valsts 99. gadadienā Rīgā soļoja apvienotā Jaunsardzes vienība no Zilupes, Viļakas un Dagdas.
– Droši vien tā ir forša sajūta?
– O, ja jūs zinātu, kā skolēni cenšas, lai tiktu uz to parādi!
Atpakaļceļā, kad jau stāvējām pie Zilupes robežzīmes un atvadījāmies, Valērijs Meškovskis piebilda: «Vai zināt, kāds nosaukums ir šai ielai, kura ved uz Zilupi? Tā ir Brīvības iela! Jau kopš brīvvalsts laikiem. Taču pats interesantākais – tāds nosaukums tai bija saglabājies arī padomju gados…»
