Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
31
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
– Jūsu ideja bija izveidot portālu Nekropole (tagad Timenote), kura devīze ir – cilvēks nomirst nevis tad, kad apstājas viņa sirds, bet tad, kad par viņu aizmirst tie, kuri viņu ir mīlējuši.
– Man ir tāds hobijs – fotogrāfija un fotografēšana. Esmu vairāku pasaules fotoklubu resnajā galā. Ap 2004., 2005. gadu nomira vairāki pasaulē pazīstami fotogrāfi, un viņu darbi sāka pazust no tīmekļa. Tas deva impulsu veidot pašiem enciklopēdiju, kurā saglabāt piemiņu par cilvēkiem.
Savukārt mans projekta partneris Ainars Brūvelis pētījis latviešu strēlnieku vēsturi, esam ievietojuši datu bāzes par viņiem. Savu arhīvu atdeva vēsturnieks Voldemārs Eihenbaums, Jānis Hartmanis, arī tos integrējām saturā. Atšķirībā, piemēram, no Vikipēdijas nešķirojam cilvēkus svarīgajos un mazāk nozīmīgajos.
Nekropoli palaidām pirms astoņiem gadiem. Tad sāka nākt vēstules ar jautājumiem, kā uzzināt, kur cilvēks apbedīts. Nopirkām no Valsts zemes dienesta kartes un secinājām, ka Latvijā ir ap 3200 kapsētu. Pa šiem gadiem esam pierakstījuši klāt vēl vairāk nekā četrus simtus, kuras pēc kadastra nemaz neskaitās kapsētas – pētot vēsturi, sapratām, ka cilvēki glabāti arī ārpus kapsētām, piemēram, baznīcās.
Mums ir ļoti laba sadarbība ar Ārlietu un Tieslietu ministriju. Ņemot vērā, ka ziņas par cilvēka nāvi ir publiskas, mēs tās publicējam, un cilvēki zina.
Pamazām sāka veidoties nodaļa Placenote. Vispirms ielikām skolas, tad citas vietas, kur bijuši cilvēki un risinājušies notikumi. Un tad loģiski šķita pievienot arī kalendāru ar notikumiem. Tā parādījās timenote.info, kas atbild uz trim jautājumiem: kas, kur un kad? Lūk, piemērs: esmu beidzis Rīgas 6. vidusskolu – tas ir punkts kartē. Viens aplis ap to ir visi cilvēki, kas saistīti ar skolas projektēšanu, celšanu, labiekārtošanu. Otrs aplis – pedagogi, un katram pedagogam ir klase, katram skolēnam piederīgie, un tā tālāk veidojas bezgalīgs saišu tīkls.
Esam izveidojuši arī dzimtaskoku, un mūsu lapa pati ģenerē radniecību. Un vēl mums ir sociālais koks – cilvēku draugi, paziņas, kaimiņi, kolēģi un tā tālāk. Šobrīd ir izlikti apmēram 12 miljoni personu, 11 valodas, un kopā ģenerēts aptuveni 51 miljons lappušu. Ja parādītos nauda, tad varētu turpināt strādāt ar neizmantoto datubāzi, kurā ir vēl apmēram 40 miljoni cilvēku, kā arī būtu jāpieliek spāņu, itāļu, portugāļu valoda.
– Minējāt, ka fotogrāfija ir jūsu vaļasprieks. Vai tā bijusi arī jūsu profesija?
– Savu karjeru prokuratūrā sāku kā stažieris-kriminālists, kuram vajadzēja fotografēt. Tā bija ļoti elitāra un tikpat kā nesasniedzama darbavieta. Tolaik, beidzot universitātē juristus, puiši parasti sāka strādāt milicijā, bet meitenes – par notārēm vai tiesā.
Man nebija aizmugures, ģimenes, kas mani kaut kur iebīdītu, tāpēc 4. kursā nolēmu pats sākt meklēt profesijā un reizi mēnesī apstaigāju dažādu iestāžu kadru daļas.
Nekāds fotogrāfs nebiju, tikai amatierītis, kas pie kanāla banāli bildē gulbīšus. Bet reiz iegadījos LPSR Prokuratūras kadru daļā brīdī, kad notika sanāksme – Prokuratūra kārtējo reizi bija saplēsusies ar Iekšlietu ministriju. Sēdēja visi lielie veči un sprieda, ka prokuratūras kriminālistikas daļā vajag pieņemt kādu, kas reāli fotografē un prot apieties ar kriminālistikas tehniku, nevis taupīt stažieru vietu svarīgu cilvēku bērniem, kuri mācās juristos. Kad ienācu telpā, man kaklā bija uzkārti divi fotoaparāti. Pirmais jautājums bija, kur mācos. Kad atbildēju, ka juristos, man paziņoja: rīt deviņos jābūt darbā.
Kad sāku strādāt, sapratu: nu ir ziepes, es taču neko nezinu! Gada laikā izstudēju četrdesmit divas grāmatas par fotografēšanas tehnisko pusi, pagrabā iekārtoju fotolaboratoriju. Strādāju ar prokuratūras centrālo izmeklēšanas aparātu – bildēju notikuma vietu: līķi, pēdas, asinspēdas, kopējo situāciju. Kamēr notika nozieguma vietas apskate un tika rakstīts protokols, drausmīgā tempā attīstīju filmu, sakopēju bildes, noglancēju un uzlīmēju uz fototabulām, kuras kopā ar protokoliem varēja parakstīt. Tā veidojās reputācija, un, beidzoties stažiera laikam, mani atstāja darbā Rīgā.
– Un kā var pierast pie nāves?
– Mana mamma bija šokā, ka esmu izvēlējies tādu darbu. Tiku audzināts kā siltumnīcas stādiņš, biju iepazinis visas krāšņās mūzas – teātri, mūziku, zīmēšanu. Un te pēkšņi no skaistuma pasaules pie līķiem… Pirms pirmās fotografēšanas, lai notikuma vietā nenoģībtu, aizgāju uz morgu.
Biju šokā, redzot, kā jauna un simpātiska eksperte pa līķa galvaskausu dzīvojas kā pa zaptsburku. Domāju – johaidī, vakarā viņa ar šīm rokām gatavo vīram ēst…
Ar laiku pieradu, un bija tā – ja esi vērīgs, tev katrs priekšmets notikuma vietā kaut ko stāsta. Arī mirušais – kā jebkurš objekts notikuma vietā – ar tevi runā. Jautājums, cik tu spēj sadzirdēt, saredzēt un nofiksēt. Nācās būt tādam kā pēddzinim bērnības indiāņu stāstā…
– Tātad jūsu karjera veidojās sekmīgi. Vienkārši veiksme?
– Var teikt, pelnrušķītes stāsts. Pateicoties akurātam darbam, centrālajā aparātā biju ievērots, mani zināja. Man bija virkne priekšrocību attiecībā pret citiem kolēģiem – visur būts, viss redzēts, izveidoti personīgi kontakti, ir daudz iemaņu. Piemēram, Rīgā kādu brīdi strādāja PSRS galvenais militārais tiesu medicīnas eksperts, un es biju viņam pielikts par asistentu. Prombraucot viņš sacīja: ja vajadzīgs padoms vai kāda īpaša ekspertīze, nebaidies, zvani – palīdzēsim, izdarīsim Maskavā.
Un vēlāk atsūtīja man rokasgrāmatu, kurā aprakstītas smalkas tiesu medicīnas un kriminālistiskās izmeklēšanas iespējas. Starp citu, toreiz gan arī Latvijā bija ļoti augsta līmeņa ekspertīžu dienesti, kā arī izmeklēšana. Sevišķi svarīgas lietas vadīja Rita Aksenoka, kura nebaidījās ņemt darbā jaunus, rutīnas nesabeigtus darbiniekus. Tagad bieži ar vāji slēptām šausmām skatos uz notiekošo. Darbs, kas virzīts uz sevišķi smagu noziegumu atklāšanu, ir nokauts.
– Un kas to nokāva?
– Sistēma. Augstas klases prokurori pēc sliktāko amerikāņu filmu paraugiem nevis tiek iesaistīti smagu noziegumu atklāšanā, bet gadiem ilgi sēž procesos un cīnās par mundiera godu savās lietās, kurās vajadzīgs spriedums. Labam izmeklētājam nav jābūt tiesu oratoram. Viņam tīrām rokām jāpabeidz sava lieta, un viss.
Vienmēr esmu uzskatījis, ka izmeklēšanā ir meistara un zeļļa attiecības. Universitāte iemāca pamatus, bet, ja gribi sasniegt ko vairāk, jāstudē pašam.
Ir svarīgi nonākt labās rokās. Man paveicās. Man vienmēr patikuši nestandarta gājieni, papildus pamatīgi studēju psiholoģiju. Dzīvē esmu pārliecinājies, ka no katras situācijas jāmācās. Diemžēl cilvēks tā uzbūvēts, ka mācās tikai no sliktām situācijām, no labām ne. Labās pieņem kā pašas par sevi saprotamas. Tomēr ir arī lietas, pie kurām nepierod. Un vēl svarīgs jautājums ir: vai tu spēj, proti un vari pateikt nē? Cilvēkam dzīvē ir dažādi pārbaudījumi.
– Kāpēc neieņemat nevienu amatu Latvijas Republikā?
– Piedāvājumi ir bijuši. Bet bez jelkāda patosa, ņemot vērā visu redzēto, pieredzēto un to, ka esmu strādājis PSRS iestādē, kura sargājusi tās valsts tiesisko kārtību, uzreiz paziņoju: nevienu amatu neatkarīgajā Latvijā nepieņemšu un neieņemšu. Nekad neatsaku palīdzēt ar savām zināšanām, bet tas arī viss. Ar to pietiek.
Tāpēc arī pēc darba prokuratūrā sāku darboties privātā vidē un konsultēju juridiskos jautājumos. Esmu iesaistījies dažādos sociālos projektos, labdarībā. Atbalstīju dzīvesbiedri, kad viņa veidoja Ulubeli, jo uzskatu, ka nedrīkst dzīvniekus uzlikt uz nāves lentes.
Pieslēdzos, ja redzu kliedzošu netaisnību. Iesaistos arī, ja pazūd kāds bērns.
– Par jums runāts, ka esat piedalījies čekas maisu pazušanā.
– Tas mīts ir ļoti dzīvs, bet par šo es vispār vairs pat nestrīdos. Lai mīts dzīvo. Ko tikai neesmu par sevi dzirdējis… Ka esmu strādājis valsts drošības komitejā. Ka man ir nez kādas dienesta pakāpes. Vēl esmu dzirdējis, ka esmu Lemberga komandā. Pēc tam dzirdēju, ka esmu Šķēles komandā, vēlāk Šlesera.
Kāda deputāte bija dzeltenajos medijos redzējusi, ka esmu saticies ar Ainaru Šleseru un kopā esam nofotografēti. Viņa teica: tagad es zinu – es redzēju jūsu fotogrāfiju! Un tā skaļi, lai visi dzird. Ko es varēju atbildēt? Teicu: labi, ka jūs mani neredzējāt kapos, tad sagaidītu ar bēru vainagu.
Latvijas ārkārtīgi mazajā vidē tas ir vismaz stulbi – būt pārsteigtam, ka kāds ar kādu ir sveicinājies, pusdienojis vai sarunājies.
Tai pašā laikā uzskatu – lielākā daļa latviešu ir gatavi par savu valsti nolikt galvu, bet iespēju kaut ko nozagt arī nepalaidīs garām. Tie, kas parakstījuši Latvijai nelabvēlīgus lēmumus, jau ir tepat blakus.
– Jūsu sirdsapziņa šai ziņā ir tīra?
– Neesmu piedalījies privatizācijā. Esmu strādājis kompānijās, kas tajā piedalījās, un uzskatu nesakritības dēļ aizgājis prom. Vairāk esmu pasākumu vērotājs un novērtētājs nekā dalībnieks. Ir kāds slieksnis, kuram nekāpšu pāri. Apmaksāti amati, amati padomēs un tā tālāk. Mani nevar nopirkt, jo rīkojos tikai pārliecības dēļ.
Brīžiem ar apbrīnu esmu vērojis cilvēkus, kuri piekrīt ieņemt amatus, kaut viņiem nav ne zināšanu, ne IQ, nekā. Bet strādā.
Jāsaprot, ka bija laiks, kad uzņēmīgie dabūja vairāk nekā tie, kas kultūras namā gaidīja bezmaksas deju kursus.
Es nemoralizēju. Reiz kādam dāņu uzņēmējam uzdeva jautājumu, vai viņš ir pārkāpis likumu. Uz to viņš atbildēja gan gudri, gan asprātīgi – viņa vectēvs esot teicis tā: ja, sākot pelnīt otro miljonu, tu vēl arvien pārkāpsi likumu, es tevi nopēršu.
– Jūs nekad nepaceļot balsi.
– Ja runā klusu, sadzird daudz labāk.
Jau ļoti sen esmu sācis vākt un krāt aforismus, un no tiem daudz ko esmu mācījies. Piemēram, ka strīdas tikai muļķi. Un, ja tu strīdies ar muļķi, tad pieņem, ka viņš dara to pašu.
Dēls man reiz jautāja, vai mani kaut kas vispār var izvest no pacietības. Iekšēji reizēm esmu pat ļoti nikns, bet iekšēji ar šo niknumu arī tieku galā.
Visas lietas uz pasaules ir mazāk svarīgas, nekā sākumā šķiet. Ja vien tās neskar dzīvību un nāvi…
Sens pašaizsardzības paņēmiens ir iedomāties, kā stulba konfliktsituācija varētu izskatīties kādā labā franču komēdijā. Tāpēc tur, kur nevajadzētu smaidīt, es reizēm pasmaidu. Esmu noskatījies savu iekšējo kino, bet apkārtējie jau to neredz.
Manai vecmammai bija teiciens – no rīta, kad piecelies, pasmaidi. Ar domu, ka citi tev smaidīs pretī. To ievēroju līdz šai dienai. Man šķiet, par daudz ļaunuma ir mums apkārt. Pat pasakas, lasot tās mazbērniem, pārveidoju, improvizēju. Pasakā par Sarkangalvīti vilks man nekad nav sliktais tēls. Faktiski tas ir viens no maniem mīļākajiem dzīvniekiem – par vilkiem saka: tos mēs cirkā neredzam.
– Jūs pašu mēdz dēvēt par vientuļo vilku. Ārēji sabiedrisks, ar bezgalīgu paziņu loku, bet iekšēji vienpatis.
– Kāds paziņa, kurš nodarbojas ar austrumu medicīnu, man reiz sacīja: tev ir tāds enerģētiskais lauks, ka tev nevar tikt klāt. Atbildēju: tev tur nav ko darīt. Privātai drošības zonai ap sevi jābūt.
– Gandrīz nekad nestāstāt par savu ģimeni.
– Tāpēc jau tā ir privātā dzīve. Mūsdienu pasaule ir ļoti netoleranta, sabiedrība var izgāzt negācijas pat pār visgaišākajām lietām, tāpēc vajag izsargāties runāt par personīgo.
Par vecākiem varu teikt to labāko. Piekasīgi izturos pret latviešu valodu, bet vārdus Mamma un Paps rakstu ar lielo burtu. Man bija milzīga brīvība, nekritiska brīvība. Lai kas notiktu, mani vienmēr attaisnotu. Centos vecāku uzticību nepievilt. Manis dēļ viņiem nekad galva nav sāpējusi.
– Jūsu fotogrāfijās visvairāk bildēti kaķi un jūsu mazbērni. Droši vien ar mazbērniem jums ir īpaša saikne?
– Man ir pārliecība, ka bērnu, kas nāk tev klāt, nekad nedrīkst atstumt, lai cik aizņemts tu būtu. Jo būs brīdis, kad tu gaidīsi, lai viņš pienāk tev klāt, bet viņš to nedarīs. Atradīs citu vietu, kur un pie kā iet.
Savukārt no iepriekšējās dzīves – manas bērnības – man ir vēl viens psiholoģisks vērojums. Vecāki neviļus, netīšām vairāk mīl jaunāko bērnu. Un vecākajam pārāk bieži saka: «Netraucē, viņš taču vēl maziņš!», «Nebāzies virsū, tu redzi, ka brālītis guļ!» Vecākajam visu laiku kaut kas jādara, jāpalīdz, jāpieskata, un tāpēc viņam ar laiku rodas sajūta, ka mazākais ir svarīgāks.
Manas mammas dzīves gudrība bija – atgādināt, lai vairāk uzmanības pievēršam vecākajam. Pie tā jāpiedomā, lai lielākais nav atstumts.
Savukārt, vecvecākiem tas, kurš norauj jumtu, ir tieši pirmais mazbērns. Nākamie ir mīļi, bet tomēr statistika. Un arī par to es piedomāju. Mums pavisam ir pieci mazbērni: četras meitenes un puika. Vecākajai mazmeitai ir vienpadsmit gadu, jaunākajam janvārī būs trīs.
– Vecāki bieži cīnās ar iekšējiem pārmetumiem par to, ka bērniem veltīts par maz laika.
– Noteikti arī es esmu parādnieks saviem bērniem. Man bija nenormāls darba režīms, svētdienās no darba nācu mājās ap astoņiem vakarā. Bērniem pirmajos gados tomēr nepieciešams ielikt pamatīgu fundamentu – veltīt pēc iespējas vairāk laika, barot ar labu, veselīgu ēdienu, parūpēties par labu valodu. Kādreiz apsaucu mājiniekus: nerunājiet ar bērniem žargonā, mēģiniet ar viņiem runāt pareizā, tīrā latviešu valodā. Jo mēs ieliekam viņos domāšanas fundamentu, valodu kā domāšanas instrumentu. Tas ir ļoti svarīgi.
Pats bērnībā ļoti daudz lasīju. Par nodoto pudeļu naudu un kabatas naudu pirku grāmatas.
Desmit vienpadsmit gadu vecumā biju pierakstījies trijās bibliotēkās un izlasījis visas pasaku grāmatas, kādas tai laikā tika izdotas latviešu valodā.
Ļoti daudz esmu lasījis Vili Lāci, visus viņa kopotos rakstus. Par viņu var teikt – nodevējs un kolaboracionists –, bet tas nemazina viņa romānu nozīmību – tieši valodas dēļ.
Man bija labs atestāts, ļoti labs atestāts. Taču vienpadsmitā klasē mājās nemācījos vispār. Toties skolā septiņas astoņas stundas mācījos, nepaceļot acis. Sapratu – no skolas var un vajag paņemt visu, ko var dabūt. Un man bija izcili skolotāji. Es tiešām nežēlošu laiku, lai par viņiem stāstītu jau pieminētajā enciklopēdijā. Piemēram, vācu valodas skolotājs Juris Ansviesulis (vēlāk viņš bija Rīgas Vācu kultūras biedrības priekšsēdētājs) pirmajā stundā pateica frāzi, kas man iegravēta prātā: «Es neuztaisīšu jūs par vāciešiem, bet mans mērķis ir jums vācu valodu iemācīt tā, lai ar vārdnīcas palīdzību jūs spētu vācietim pateikt, ko vēlaties, un ar vārdnīcas palīdzību spētu saprast, ko viņš jums atbild.»
Viņa teorijas pamatā bija, ka jebkuram cilvēkam īstajā brīdī ir jāzina, no kurienes saņemt precīzu un pareizu atbildi. Ekselenti! Svarīgi zināt, kurp pastiept roku un iegūt virzienu, kas iedod vektoru. Lūk, te jāmeklē, te jārok. Tāpēc man pa tvērienam vienmēr bijušas un joprojām ir enciklopēdijas, rokasgrāmatas, uzziņu krājumi.
– Dzīvē esat sastapies ar neskaitāmām nāvēm. Tomēr vairums no tām neskāra jūs personīgi, līdz 1994. gadā zaudējāt meitu Baibu – viņa gāja bojā autoavārijā vienpadsmit gadu vecumā…
– 27. novembrī paliek divdesmit pieci gadi, kopš viņas nav… Un tas joprojām nav pārdzīvots. Tas ir līdzīgi kā ar dzirdi – zaudējam kādas frekvences joslas un vienkārši nedzirdam. Dzirdēšanas spēja kļūst selektīva. Vai kā ar redzi – ar gadiem sākam redzēt arvien sliktāk, vispirms mijkrēslī, tad arī citās situācijās.
Zaudējums, ar kuru nevar samierināties un kuru nevar aizmirst.
Baibika tēma ir mūžīga. Un nav apspriežama. Es bieži domāju par viņu, bet man nav svarīgi runāt.
Attiecībā uz ļoti personīgām lietām esmu absolūti introverts. Savā dzīvē esmu daudz nāvju redzējis un saprotu – man nevajag citiem bāzties virsū ar šīm sarunām, lai neuzplēstu brūces. Ja kāds grib runāties – es atbildu, bet neuzbāžos.
– Reiz IEVĀ bija publicēta saruna ar mammu, kura zaudēja savu bērnu negadījumā. Lasītāju atsaucība bija milzīga. Izrādījās, ka sievietēm, kas pārdzīvojušas līdzīgu zaudējumu, nav, ar ko parunāt.
– Jā, arī es saņēmu daudz līdzjūtības. Taču tādā brīdī ļoti svarīgi, lai līdzjūtību izsaka tieši kāds, kurš arī zaudējis bērnu. Negribu teikt, ka tas ir sāpju ego. Bet tam, kurš piedzīvojis zaudējumu, ir svarīgi parunāt ar kādu, kurš piedzīvojis tādu pašu zaudējumu un spējis izdzīvot. Ja uzzinu par šādu gadījumu, nebaidos būt uzmācīgs un pateikt kādu vārdu, jo tam cilvēkam ir svarīgi saprast, kam esmu izgājis cauri.
Un vēl – ģimenē jābūt kādam saprāta indikatoram, kurš neļauj dominēt mirušā bērna mīlestības sindromam. Citādi bērni aug ar vainas apziņu, ka viņi ir dzīvi, bet brālis vai māsa ne. Tā ir ārkārtīgi delikāta un smalka tēma, tāpēc sarunai par to jābūt ļoti iejūtīgai. Jūtas un emocijas ir ļoti saasinātas, un tas kādā brīdī var robežoties ar zaimošanu. Jo cilvēki ir ļoti dažādi…
Kādreiz internetā lasu rakstus, par kuru saturu vajadzētu priecāties. Taču vienmēr atrodas cilvēki, kuri arī priekā atrod iespēju kādam iekost. Citu pazemošanas vēlme ir traka. Tāpēc kādreiz cepos par to, ka pēc hokeja spēles cilvēki iet nolikt puķes pie tās valsts vēstniecības, kuras komanda zaudējusi. Kas tas ir?! Tu uzvarēji, tas ir sports. Vai tiešām tev vajadzīgs vēl viens gandarījums pazemojot? Man tas nav pieņemami.
– Kas jums palīdz izdzīvot grūtos brīžos?
– Uz to es nevaru atbildēt, es vienkārši dzīvoju.
Daudzās situācijās palīdz humors. Bieži klausos Comedy Club, un reizēm šķiet – viņiem nekas nav svēts, viņi par visu var pasmieties. Reizēm domāju – ja kāds mūsu komiķis atļautos tā ņirgāties par valsti, valodu, par sevi, te būtu pilsoņu karš vai kolektīvais suicīds. Piemēram, visasprātīgākās anekdotes par ebrejiem esmu dzirdējis no viņiem pašiem. Pēdējā anekdote, ko dzirdēju – Barselonā publika sadalījusies divās daļās. Vieni izkar Spānijas karogu un dedzina Katalonijas, otri izkar Katalonijas un dedzina Spānijas. Tikai emigranti no Odesas Fima un Moņa augām dienām šuj jaunus šos abus karogus.
