• Šobrīd

    weather img

    Rīga 0°C Daļēji apmācies, A/DA vējš, 2.57 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Boriss Rezņiks: Mēs bijām tik populāri, ka fani salauza durvis, jo nevarēja iekļūt zālē

    Mūziķi
    Kaija Zemberga
    1. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Leģendārās grupas Eolika vadītājs, komponists un skaņu režisors Boriss Rezņiks paralēli mūzikas un reklāmu rullīšu ieskaņotājs.

    Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2017. gada 4. numurā.

    Pārbaudīts kalnos

    Ar Borisu Rezņiku tiekamies mūzikas ierakstu studijā «Studio 55», ko atmodas sākumā viņš dibinājis kopā ar Ivaru Vīgneru. «Man dzīvē ir vairāki posmi – bērnība, pirmā «Eolika», otrā «Eolika», trešā «Eolika» un studija. Bet pa vidu – ģimene,» retrospektīvi atskatoties uz savu dzīvi, saka komponists Boriss Rezņiks. 

    «Bērnība man bija smaga, bet interesanta.

    Skolā slodze bija tik liela, ka nebija īsti laika pagalmā ar zēniem dzenāt bumbu, kā rāda filmās. Emīla Dārziņa mūzikas skolā mācījos vienā klasē ar slaveno vijolnieku Gidonu Krēmeru. Viņam bērnības vispār nebija – viņš spēlēja sešas septiņas stundas dienā, un joprojām ir pasaules zvaigzne.

    Esmu rīdzinieks. Veselības problēmu dēļ pirmo gadu mācījos parastā skolā, lai gan man bija muzikālās dotības. Mani vecāki – mamma Anna un tēvs Semjons Rezņiki – nebija saistīti ar mūziku. Tēvs bija inženieris, mamma – mājsaimniece. Mamma labi dziedāja. Brālis Valērijs bija par mani sešus gadus vecāks, pirmajā klasē veda mani uz skolu. Viņš bija žurnālists, strādāja ziņu aģentūrā, pēc tam bija diktors Latvijas Radio krievu raidījumu nodaļā. Brālis diemžēl ir miris.

    Kad man bija divpadsmit gadi, ar sirdi nomira tēvs. Mammai nebija specialitātes, un pēc tēva nāves viņa strādāja vienkāršu darbu. Es biju kārtīgs, apzinīgs, mammai ar audzināšanu problēmu nebija, taču dzīvojām ļoti trūcīgi. Bija liels prieks, kad nopelnīju pirmo naudiņu. Dziedāju zēnu korī, un par pirmo algu, ko nopelnīju, ar kori dziedot operas izrādē «Karmena», nopirku niršanas masku un pleznas. Joprojām mazliet kaunos par to – varbūt vajadzēja naudu atdot mammai…   

    Koncertējot ar zēnu kori, jau no trešās klases ieguvu skatuves pieredzi. Agrāk televīzijas raidījumi gāja gaisā «dzīvajā». No ierakstu studijas lampām nāca liels karstums, telpā trūka gaisa, un puikas cits pēc cita ģība. Es negāzos. Biju izturīgs, pārbaudīts kalnos. Pionieru nometnē «Arteks» braucām kalnos pa serpentīna ceļu. Citiem bērniem kļuva slikti, man ne.

    Mūzikas vidusskolā mācījos kordiriģēšanas klasē, spēlēju klavieres un vijoli. Jaunībā iemācījos spēlēt gandrīz visus instrumentus. Skolas laikā fakultatīvi pie profesora Ģederta Ramana mācījos kompozīciju, bet pēdējās klasēs jau sāku komponēt. Arī Konservatorijā studēju kordiriģēšanu pie profesora Jāņa Dūmiņa. Esmu ļoti pateicīgs saviem pedagogiem. Padomju laikā bija izcila mūzikas izglītība, kas man vēlāk noderēja dzīvē. Es varu uzrakstīt notis vijolei vai citam instrumentam, jo zinu, kā tas jādara. Jubilejas koncertam esmu uzrakstījis dziesmu korim. Zinu, kā tā skanēs kora izpildījumā, jo esmu profesionāls kordiriģents.

    Skola izprovocēja manu ceļu uz estrādi. Mums bija tradīcija – katru gadu 10. klase brauca ekskursijā uz Ļeņingradu. Braucienu parasti apmaksāja vecāki, taču mēs šo tradīciju lauzām – klasē nodibinājām grupu, uzstājāmies pasākumos un nopelnījām naudu braucienam. Es spēlēju klavieres un basģitāru.»

    «Eoliku» pamana Pauls

    «1965. gadā pabeidzu Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu un iestājos Konservatorijā, bet pēc diviem gadiem kopā ar domubiedriem nodibinājām grupu «Eolika». Nosaukums radās no sengrieķu vēja dieva Eola vārda, mūzikā ir arī termins Eola arfa. Tā bija sensācija. Ģitāru spēlēja Zigismunds Lorencs. Viņš jau 14 gadus dzīvo Kanādā. Ar ģitāristu Juri Griņevu kopā mācījāmies «Dārziņos», pēdējos gados viņš uz skatuves pavadīja Žoržu Siksnu. Basģitārists Juris Kuzminovs arī mācījās «Dārziņos», bija talantīgs čellists. Septiņdesmitajos gados pārcēlās uz Ameriku. Vēl šodien nevaru saprast, kā viņam tas izdevās, jo viņš nebija ebrejs. Amerikā kļuva diezgan bagāts, bet diemžēl ir miris. Sitamos instrumentus spēlēja Eduards Novikovs. Par viņu nekādu ziņu nav. Es spēlēju taustiņinstrumentus. Dziedājām populāras «Bītlu» un citu ārzemju grupu dziesmas angļu valodā, vēlāk arī paši sākām komponēt. Uzstājāmies studentu klubos, īpaši populāras bija Mākslas akadēmijas balles.

    Mēs bijām tik populāri, ka Politehniskā institūta klubā fani salauza durvis, jo nevarēja iekļūt zālē.

    Par mums ieinteresējās Raimonds Pauls. Maestro jau jūt jaunos. Viņš kopā ar dažiem cilvēkiem bija atnācis uz klubu, noklausījās, kā spēlējam, un uzaicināja mūs strādāt REO. Mēs noslēdzām koncerta otro daļu. Pusgadu strādājām kā profesionāļi, Filharmonija maksāja algu. Tā gan nebija liela, taču spēlēšanu varējām apvienot ar mācībām. Studijā ierakstījām dziesmas. Vienā no pirmajiem ierakstiem es dziedu kopā ar Noru Bumbieri. Ar REO uzstājāmies Minskā, Ļeņingradā un citās Padomju Savienības pilsētās, taču vislielākos panākumos guvām Maskavā, kur angliski nodziedājām piecas dziesmas. Tie bija dziļi padomju laiki, Hruščova režīms, taču žurnālā «Sovetskaja muzika» par mums bija nopublicēts cildinošs raksts. Pēc pusgada Filharmonijas direktors un Pauls mums pateica paldies. Joprojām nesaprotu – kāpēc? Turpinājām spēlēt. Ierakstījām pirmo plati ar četrām dziesmām. Viena no tām bija Lorenca komponētā «Vecāmāte un runcis», kas 1970. gada «Mikrofona» aptaujā ieņēma 4. vietu. Naivi domājām, ka par plati daudz nopelnīsim, taču saņēmām grašus. Es atsevišķā burtnīcā atzīmēju koncertus un par uzstāšanos nopelnīto. Visu peļņu ieguldījām aparatūrā. Padomju nabadzībā instrumentus nevarēja nopirkt. Pirmo basģitāru man uztaisīja kaimiņš, kas bija galdnieks. Šo to iegādājāmies no Dienvidslāvijas mūziķiem, taču tas bija bīstami. Mums varēja inkriminēt spekulāciju.

    1969. gadā izcēlās liels skandāls Konservatorijā. Pēc televīzijas ieraksta, kurā dzīvajā atskaņojām piecas dziesmas, avīzē «Cīņa» par mums publicēja iznīcinošu rakstu. Acīmredzot rietumnieciskā bija par daudz, un Konservatorijas vadība mūs izsauca uz pārrunām – ko darāt; kas ar jums notiek? Mums paziņoja – piektdien nospēlēsiet dziesmas, ko atskaņojāt televīzijā. Uzstāšanos klausījās rektors Jānis Ozoliņš, prorektors, pasniedzēji Jānis Dūmiņš, Jēkabs Mediņš, Gido un Imants Kokari. Pēc pārliecinošās uzstāšanās viņi piecēlās, aplaudēja un pateicās par koncertu. Augstskolā strādāja inteliģenti, saprotoši cilvēki. Rājienu ķeksīša dēļ izteica, taču no augstskolas neizslēdza. Tā bija uzvara.»

    Latviešu ABBA

    «Pēc Konservatorijas beigšanas mani iesauca armijā. Dienēju ansamblī «Pesņi i pļaski Pribalķijskovo vojennovo okruga», kurā muzicēja studenti no Baltijas republiku mūzikas augstskolām. Izcili mūziķi! Dienēju kopā ar komponistu Pēteri Vasku, viens no vijolniekiem vēlāk Telavivas orķestrī bija galvenais koncertmeistars. Ar koncertiem apbraukājām visu Padomju Savienību, tikai šaut neizdevās.

    Pēc armijas apprecējos. Ar sieviņu Aleksandru Solovjovu esam kopā kopš 1972. gada. Viņa ir pianiste. Iepazināmies Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Studiju laikā mani nosūtīja praksē uz «Mediņiem», kur diriģēju orķestri, bet Aleksandra spēlēja klavieres. Vai iespējams izskaidrot, kāpēc kāds cilvēks iekrīt sirdī? Tas ir liels noslēpums. Taču izvēle bija veiksmīga. Aleksandra saprata mūziķa darbu, zināja, ar ko jārēķinās muzikanta sievai. Dēlu Oļegu es redzēju reti, biju svētdienas tētis. «Eolikas» laikā šad tad mēnesi biju prom koncerttūrē. Sieva ilgus gadus strādāja «Mediņos» par pedagoģi. Pēdējos gadus viņa ir jauniešu teātra studijas direktore, māca bērniem dziedāt. Viņa ir arī manas studijas grāmatvede.

    Pēc armijas atjaunoju «Eoliku», tikai sastāvs bija cits. Kļūdījos, saglabājot nosaukumu, jo daudzi jauc šos abus sastāvus. Jaunizveidotajā grupā dziedāja Ilona Bāliņa, viņai pievienojās Ilona Stepanova, bet lielu panākumu nebija. Tajā laikā mākslinieki no Baltijas stilistiski bija soli priekšā citiem, šuvām apģērbus «Rīgas Modēs», arī kustības bija iestudētas. Vārdi Latvija un Igaunija – tas nozīmēja kvalitāti. Īpaši negatavojoties, pieņēmām uzaicinājumu piedalīties Vissavienības estrādes mākslinieku konkursā. Nemīlu riskēt, taču trešajā tūrē, kad citi konkursa dalībnieki dziedāja padomiskas dziesmas par komjaunatni, «Bamu», mēs virtuozi nodziedājām sarežģītu gabalu angliski. Risks attaisnojās, un mēs ieguvām «Grand prix», komiķis Arkādijs Raikins man pasniedza diplomu.

    Uzvara atvēra visas durvis, taču komerciāli mēs nemācējām to izmantot. Es neesmu biznesa cilvēks, un menedžments mums nebija augstā līmenī. Studijā ierakstījām jaunas dziesmas, izmantojām piedāvājumu aizbraukt uz Kubu. Mūsu tirgus bija bijusī Padomju Savienība, kur mēs varējām koncertēt bezgalīgi. Zvaigznes mēs bijām visur – Vidusāzijā, Ukrainā, Baltkrievijā, Gruzijā, Armēnijā, Maskavā, Ļeņingradā. Vien igauņu klausītāji mūs ne īpaši pieņēma. Viņiem bija savi mākslinieki.

    Pie manis pienāca Viktors Zemgals un teica: «Es gribu dziedāt jūsu ansamblī.» Gribējām grupā piesaistīt puišu balsis. Noklausījos viņu un pieņēmu. Olgu man rekomendēja vokālā pedagoģe Maiga Grietēna, kas teica, ka viņai esot meitene ar kolosālu balsi. Olgai bija astoņpadsmit, viņa dziedāja ansamblī «Vitamīns». Aizbraucu uz koncertu. Olga smejas, ka es, noslēpies aiz koka, esot klausījies koncertu.

    Uzaicināju viņu uz «Eoliku». Dzintaru koncertzālē starp koncertiem skaņu režisoram Linardam Alksnim teicu, ka man ir trīs solisti, bet pieteicies vēl viens dziedātājs – Dainis Dobelnieks. Viņš saka: «Klau, uztaisi ansambli ABBA!» Mjā, nebiju par to aizdomājies. Tā izveidojās pēdējais sastāvs, kas bija ļoti veiksmīgs projekts. Pamazām sāku rakstīt dziesmas arī pats. Bija sīkas nesaskaņas, problēmas ar disciplīnu, taču kopumā klimats grupā bija labs.

    Mani gan brīdināja:

    «Boris, ja kolektīvā ir viena sieviete – tā ir nāve, ja divas – tas ir vēl sliktāk nekā sieviete uz kuģa.

    99 procentos gadījumu sieviete vainojama grupas izjukšanā.» Taču Ilona un Olga nebija cimperlīgas, nekad no viņām nedzirdēju vārdus – es gribu izpildīt to dziesmu, bet nevēlos dziedāt to. Visos kolektīvos kādreiz kādam nepatīk, kā otrs uzvedas, ģērbjas, kādas smaržas lieto, taču man izdevās nogludināt pārpratumus un nebūšanas. Man viens no svarīgākajiem vārdiem dzīvē ir tolerance. Ir jāciena otrs cilvēks, lai kāds viņš būtu.

    Mums ansamblī bija tradīcijas, tāds kā iekšējs kodekss. Māksliniekam nav pieņemts īsi pirms koncerta pie durvīm sagaidīt draudzeni un ievest zālē. Ar to man šad tad izbraucienos bija jācīnās. Vēl viens tabu – pirms koncerta nedrīkst sauļoties. Saule atņem spēku. To visi zināja, bet ne vienmēr ievēroja. Izbraukuma tūrēs ierakstījām koncertu magnetofona lentē, vakarā savācāmies lielākajā numuriņā, pie tējas un ne tikai, klausījāmies un analizējām – ahā, te ir garām, tur neskan labi. Tas bija ļoti svētīgi. Man ir saglabājušies daži koncerta ieraksti un jāteic, ka līmenis bija augsts. Reizēm bija pat trīs koncerti dienā, katrs pa divām stundām. Tik milzīgu slodzi fiziski ir grūti izturēt, nemaz nerunājot, ja mākslinieks ir slims vai ir problēmas ar balsi.

    Mēs bijām jautri, mums patika jokot. Māksliniekiem ir tāds jēdziens kā zaļais koncerts – pēdējā uzstāšanās tūrē, kad viss ir piegriezies, un, lai pašiem būtu jautrāk, pārveidojām dziesmām ar latviešu tekstiem vārdus. Bija viens nerakstīts likums, ko es pats izdomāju, – lai kurā zemē tu uzstātos, zālē vienmēr sēž vismaz viens latvietis. Viņš starpbrīdī pienāk klāt un latviski saka: «Labdien, paldies par koncertu!» Oi, mēs visi saraujamies, atceroties muļķības, ko esam atļāvušies uz skatuves. Koncertējot esam piedzīvojuši arī rūgtus brīžus. Diemžēl tu nekad nevari būt drošs, vai, nokāpjot no skatuves, grimētavā vai ģērbtuvē atradīsi savas mantas. Atceros, kad vēl dziedāja Ilona Bāliņa, izpildījām «ABBA» dziesmu «Money, Money, Money». Abas Ilonas iznāk uz skatuves un nevar padziedāt, raud. Pauzes laikā viņas bija iegājušas grimētavā un konstatējušas, ka nauda nozagta…

    Ar «Eoliku» uzstājāmies Afganistānā kara laikā. Tas nebija obligāti, bet mums lika saprast – ja atteiksimies, netiksim uz Ungāriju. Tas bija bezjēdzīgs karš! Afganistānā dienēja arī mūsu puiši. Pēc koncerta pienāk latvietis, raud, jautā: «Vai drīkstu pieskarties meitenei?» Acīs nolasāms, ka viņš nezina, kas ar viņu būs rīt, parīt, vai dzīvs atgriezīsies mājās. Viņš jautā: «Kā ir Latvijā, kā tagad tur izskatās?» Blakus nostājas leitis un prasa: «Kak tam v Kaunas?» (Kā tur Kauņā? – krievu val.) Pienāk kareivis no Ļeņingradas, Igaunijas, raud, jautā par savu zemi… Tas bija ārprāts. Bet bija arī gandarījums, jo caur mums mūsu puiši kaut uz mirkli atgriezās Latvijā.

    Es saindējos, un hospitāļa galvenajam ārstam, kas sniedza palīdzību, uzdevu idiotisku jautājumu: «Vai viņi slimo?» Biju domājis slimības, ar ko inficējas dienvidu zemēs. Viņš uz mani paskatījās un atbildēja: «Viņi mirst…» Man bija kauns par šo muļķīgo jautājumu.»

    Baltijas ceļa himna

    «Žēl, ka «Eoliku» uz popularitātes viļņa uznesa padomju laikā. Mēs varbūt būtu mēģinājuši ielauzties Rietumu tirgū. Lai gan tirgus apstākļiem nebijām gatavi. Kad likvidēja Filharmoniju, kas nodrošināja koncertus, maksāja algu, sākās «Eolikas» noriets. Astoņdesmito gadu otrajā pusē Olga pieņēma uzaicinājumu dziedāt Imanta Kalniņā grupā «Turaidas roze». Tas «Eolikai» bija pirmais sitiens. Viņas vietā pieņēmām Rutu Salenieci, pēc tam Viju Ruskuli. Pusotru gadu velti tērēju laiku, cenzdamies saglābt ansambli, taču zaudēju tikai laiku.

    Koncertējot ar «Eoliku», pelnījām labi, taču līdz astoņdesmito gadu sākumam mēs ar ģimeni dzīvojām vienistabas dzīvoklī. Šaurība man netraucēja radoši strādāt. Ja esi profesionālis, tev ir brīva stundiņa, apsēdies un raksti, nav ko gaidīt iedvesmu. Tuvojoties 70 gadu jubilejas koncertam, režisors teica – vajag vienu aktīvu dziesmu! Ja vajag, vajag – piesēdīšos un uzrakstīšu,» apņēmīgi saka komponists.

    «Eolikas» koncertos uz bis tika izsaukti Borisa Rezņika hiti «Pasaule, pasaulīt», «Es neesmu Džeina Fonda», taču balāde «Atmostas Baltija» kļuva par neoficiālu Baltijas ceļa himnu un Atmodas laika simbolu. «Man radās ideja trīs Baltijas valstīm veltīt dziesmu,» stāsta mākslinieks. «Ieceri izstāstīju Valdim Pavlovskim, kas uzrakstīja tekstu. Vārdi bija ģeniāli, un es sakomponēju mūziku. Bija 1988. gads. Nabadzība, taloni pēc ziepēm, cukura, šņabja. Daudz ko aizliedza sūtīt uz ārzemēm, arī kasetes. Pats iedziedāju dziesmu latviski, bet man bija nepieciešams teksts igauņu un lietuviešu valodā. Aizgāju pie Latvijas Pasta direktora, izstāstīju ieceri, un viņš atļāva nosūtīt kaseti lietuviešu un igauņu dzejniekiem. Kad viņi atsūtīja tekstu lietuviešu un igauņu valodā, sāku meklēt solistus. Latviski to iedziedāja Viktors Zemgals, bet man bija vajadzīgs igaunis un lietuvietis. Padomju armija vēl nebija aizgājusi. Piezvanīju Baltijas kara apgabala ansambļa «Pesņi i pļaski» vadītājam, un viņš ieteica sazināties ar Robežsardzes ansambli. Tajā dienēja izcils lietuviešu dziedātājs «Žilvins Bubēlis». Armijas vadība viņu palaida uz ierakstu, acīmredzot nezināja, kas tā par dziesmu. Dziedātājs ieradās padomju armijas formā (smejas). Tallinā man ieteica populāro roka dziedātāju «Tarmo Pihlapu», viņš pats atbrauca uz Rīgu ierakstīt dziesmu. Latvijas Radio dziesmu negribēja atskaņot, un es aizgāju uz Tautas fronti. Dainis Īvāns noklausījās, un nākamajā dienā tā pirmo reizi izskanēja Latvijas Radio. «Atmostas Baltija» skanēs arī manā jubilejas koncertā, bet citu mākslinieku izpildījumā. «Tarmo Pihlaps» diemžēl 1999. gadā gāja bojā, bet «Žilvins Bubēlis» ir pārcēlies uz Ameriku.»

    1997. gadā par īpašiem nopelniem Latvijas labā Borisam Rezņikam piešķīra Latvijas pilsonību. Viņš ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. «Lai gan esmu dzimis Latvijā, pilsonis nebiju. Mani vecāki ir krievi, mājās runājām krieviski. Latviski sāku runāt augstskolā. Vienā brīdī sadusmojos, ka neesmu pilsonis, piezvanīju Raimondam Paulam un jautāju – ko darīt? Viņš teica: «Es ar to nenodarbojos, piezvani Saeimas deputātam Ojāram Grinbergam.» Ojārs mani rekomendēja pilsonības piešķiršanai. Ieradies uz komisiju, skatos – zāle pilna ar žurnālistiem. Nē, tik populārs es neesmu, nodomāju, bet kāpēc viņi ir sanākuši? Atveras durvis un zālē ienāk Kargins…» 

    Prieka avots – mazbērni

    «Mēs ar Aleksandru esam kopā 45 gadus, bet ne reizi neesam strīdējušies. Laikam abiem tādi raksturi. Mēs esam mūziķi un saprotam viens otru. Domāju – ja ģimenē viens ir aizņemts savā profesijā, bet otram ir cita nodarbošanās, grūti atrast kopīgu valodu. Jaunībā sieva izteica vēlēšanos dziedāt manā grupā, taču es uz to «neparakstījos». Bet viņa neapvainojās. Tas ir riskanti – dzīvot un strādāt kopā. Mans lielākais trūkums – nemāku gatavot, taču sieva ir īsta meistare ēst gatavošanā. Savukārt es varu salabot pilošu krānu, taču zinu robežu, cik daudz varu pats un ko labāk uzticēt speciālistam. Man dzīvē ir laimējies – bohēma mani neinteresē, bet, pateicoties gēniem, man nav bijis problēmu ar alkoholu. Man gan ir cits netikums – smēķēšana. Pirms vairākiem gadiem sievai izdevās atmest smēķēšanu, es arī to vēlos, bet nevaru.

    Ir divi vīriešu tipi – vieni rūpējas par veselību, bet otri – ne. Es piederu pie pirmajiem. Pārbaudu veselību, jo nevar nereaģēt uz simptomiem.

    Man patīk ceļot. Pēc intensīvās koncertēšanas ar «Eoliku» bija laiks, kad negribēju redzēt ne lidmašīnu, ne autobusu. Kad atvērās robežas, ar sieviņu apceļojām Eiropu. Pēdējos gados mēs ik gadu desmit dienas atpūšamies siltajās zemēs. Peldoties un sauļojoties saīsinām ziemu. Vairākas reizes esam bijuši Tenerifē. Vasaras gan vienmēr pavadu Latvijā. Mums ir dzīvoklis Pļavniekos, bet pa vasaru dzīvojam vasarnīcā Skultē, ļoti skaistā vietā.

    Dēls nodarbojas ar biznesu, viņa darbs saistīts ar internetveikaliem. Viņam ir absolūtā dzirde. Tā kā abiem ar sieviņu bija smaga bērnība, kurā daudz jāmācās, mēs nespiedām dēlu apmeklēt mūzikas skolu. Divpadsmit gadu vecumā viņš apsēdās pie klavierēm, sieva parādīja, kā pareizi turēt rokas uz taustiņiem, un nedēļas laikā viņš apguva notis un iemācījās spēlēt. Gadu spēlēja, bet tad apnika. Tagad dēlam ir četrdesmit, viņš ir iegādājies klavieres un no notīm spēlē «Scorpions» un citu grupu gabalus. Mazdēls Roberts mācās pirmajā klasē, mazmeitai Margaritai ir divi gadi. Mazbērni dāvā lielāku laimi nekā savs bērns. Un es zinu – kāpēc. Jo rūpju mazāk, bet prieka vairāk!

    Esmu pensijā, bet nevaru nestrādāt. Sestdien kaut ko padaru mājās, svētdien jau sāku nervozēt. Sieva saka: «Ko tu mokies? Brauc uz studiju!» Es atbraucu, uzspēlēju, šo to uzrakstu, lai gan to varētu darīt mājās.

    Kas mani iepriecina? Cilvēki, kas ir vecāki par mani, bet joprojām aktīvi, strādā atbildīgu, grūtu, psiholoģiski smagu darbu – vada valsti vai ir kāda fonda priekšsēdētāji. Viņi ir apliecinājums tam, ka nevajag pārdzīvot par gadiem. Skumdina, ja aiziet tuvs cilvēks, kolēģis, kas ir jaunāks par mani. Esmu laimīgs, ka varu turpināt strādāt, komponēt. Mani iepriecina izdevies ieraksts, skaista dziesma. Priecājos, ja citiem mans darbs patīk, kāds pateicis labu vārdu. Mums, māksliniekiem, ir vajadzīgi aplausi. Priecē mazbērni. Nāk jauna paaudze, un tu saproti – dzīve turpinās.»

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+