Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Šogad savāksim tikai sešus līdz astoņus tūkstošus aitu,» teic Hunkubakkar māju saimniece Johanna Jonsdotira vakarā pirms lielā notikuma. Šim skaitlim esot tendence sarukt līdz ar katru nākamo gadu, tomēr pat šis cipars raksta autores ausīm šķita gana liels.
Tuvojoties ziemai, laikapstākļi Islandē kļūst neparedzami un mainās ik mirkli – te saule, te stipras lietusgāzes, bet todien pamostoties bija skaidrs – diena būs skaista. Ātri steidzot apdarīt rīta darbus, visi mājas iemītnieki veikli sakāpj divās automašīnās un dodas uz vietu, kur varēs pievienoties tik gaidītajam aitu pulcēšanas procesam.
No paaudzes paaudzē
Maija beigās fermeri izlaiž aitas ganīties pļavās un kalnos, lai gada siltākos mēnešus tās pavadītu, ganoties brīvā dabā savā vaļā – bez jebkādas pieskatīšanas no cilvēku puses. Baudītu veselīgo ledāju ūdeni, gardo zāli un svaigo gaisu, kas patiešām spēj apreibināt.
Par brīvo ganīšanos te neviens neuztraucas, jo Islande ir sala, tādēļ aitas nemēdz pazust, turklāt privātīpašumu šeit tikpat kā nav – zeme ir kopīga visiem iedzīvotājiem un brīvi pieejama ikvienam.
Lieli un mazi islandieši katru rudeni dodas uz laukiem, lai palīdzētu vecākiem un vecvecākiem saganīt aitas. Tās ir vispārējas sajūsmas pilnas dienas, pasākums, kurā ikviens piedalās ar lielu degsmi un aizrautību. Gandrīz katrs Islandes iedzīvotājs ar lepnumu atzīst, ka aitu savākšanas procesā ir iesaistīts jau kopš bērna kājas vai pabijis šajā nozīmīgajā notikumā vismaz dažas reizes mūžā. Tas islandietim ir cieņas un goda jautājums.
Réttir parasti norisinās vairākas dienas, dažkārt pat nedēļu, izturīgākie un zinošākie vīri dodas dzīt aitas jau krietnu laiku pirms pārējo dalībnieku iesaistīšanās. Pārvarot kalnus un lejas, upes un lavas laukus, dzinēju galvenais pienākums ir atrast un aizganīt līdz mājām ikvienu aitu, neviena nedrīkst palikt kalna ielejā vai pļavas viducī. Šis darbs ir ļoti atbildīgs un smags, veicot garas distances jebkuros laikapstākļos.
Sala tiek sadalīta vairākos sektoros, par kuriem atbildīgas ir tur dzīvojošās saimniecības, to ģimenes un radi.
Mums iedalītā teritorija ir lielākā Islandē. Tiesa, mēs pievienojamies réttir procesam jau beigu posmā – pirmspēdējā dienā, kad dzinējvīri līdz ar tikpat nokusušiem lopiņiem jau nododas pelnītai atpūtai. Aitas paliek ganāmies kalna pakājē, dzinēji pusdieno, bet apkārtējo saimniecību radi un draugi lūko pievienoties lielajam saganītāju pulkam.
Laiks šeit ir apstājies – nav ne mobilo telefonu, ne interneta, ne atgādinājumu par nokavētiem rēķiniem un nepabeigtiem darbiem. Baudot melleņu garšu un vērojot mazu bērnu rotaļas, sēžam pļavas vidū, un pamazām top skaidrs, ka pārgājiens mājup būs daudz garāks, nekā bija domāts. Mūsu – nejaušo notikuma dalībnieku – vidū valda liela neziņa un neizpratne par apkārt notiekošo, par mums iedalīto lomu šajā nozīmīgajā aitu pasākumā. Bet, atbildot uz mūsu ziņkāres pilnajiem jautājumiem, vietējie tikai attrauc: «Sekojiet pārējiem!»
Pirmā diena: garais pārgājiens
Pēc brīža steidzamies lejup, kur ganu suns jau sācis savu darbu – aitas skaistā līklocī tiek izvestas no aploka, gatavas pēdējam ceļa posmam uz nakšņošanas vietu. Cilvēki, sēžot zirgu mugurās vai izmantojot kvadraciklus, sastājušies abās pusēs aitu ceļam, neļaujot ganāmpulkam izplesties pārāk plaši, savukārt pārējie réttir dalībnieki, tai skaitā arī mēs, iet nopakaļus, skubinādami dzīvniekus soļot ātrāk un uzmanīdami, lai neviens netiktu aizmirsts. Vietējie pacilāti stāsta, ka vienmēr visi mājdzīvnieki tiek atrasti neatkarīgi no aitu dislokācijas vietas un laika apstākļiem.
Godprātīgi pildām ganu pienākumus: sitam plaukstas, vicinām rokas un visādi bļaujam, lai iekustinātu slinkākās aitas.
Mums par izbrīnu tas patiešām palīdz, troksnis mudina dzīvniekus kustēties mazliet ātrāk, un garā aitu rinda lēni dodas mājup. Šķērsojot pļavas, purvus, ceļus un upītes, tiek pievarēts varen daudz kilometru un visas aitas nogādātas lielajā aplokā, lai jau nākamajā dienā sāktu réttir tradīcijas jautrāko daļu.
Pievakarē visi priecājas, ka aitas savāktas laikus, jo salas ziemeļu daļā dzīvnieki vēl ganījušies savā vaļā, kad negaidīti uznācis liels aukstums, sals un sniegs. Lopiņu saimniekiem radās lieli zaudējumi, jo daudzi dzīvnieki bija pazuduši sniegā vai nosaluši. Šeit būtiski pieminēt, ka aitas ir viena no islandiešu ģimeņu pamatvērtībām. Senākos laikos aitas bija galvenais iztikas avots salas iedzīvotājiem – sadzīvē tika izmantota gan šo dzīvnieku gaļa, gan piens, protams, arī vērtīgā un siltā vilna. Pielietojums bija pat kauliem – tie noderēja rotu darināšanai.
Otrā diena: ģimeniska atkalsatikšanās
Notikuma vieta sadalīta vairākās daļās: lielais aploks, kur ganās dižais aitu pulks, mazais aploks, kur ielaisti pāris desmiti aitu, kā arī sektori, kur katram saimniekam iedalīts laukums sev piederošajām aitām. Interesants skats paveras, uzkāpjot netālu esošajā klintī: notikuma laukums atgādina pīpenes zieda formu.
Gaisā valda pacilāta un priecīga atkalredzēšanās noskaņa, kuru ik pa laikam papildina uztraukti blējieni, zemes rīboņa un sabadītu sānu sajūta.
Paēduši brokastis, dodamies pie skaļajiem blējējiem uz aploku, kur prāvais aitu bars pavadījis nakti. Mūs sagaida jau krietni vairāk dalībnieku nekā iepriekšējā dienā. Liekas, cilvēkus tas neuztrauc, viņi nesteidzīgi čalo, sadalījušies radu un draugu pulkos, stāvēdami apļveida ieloka viducī. Starp mierīgajiem tērzētājiem ir daži apņēmības pilni vietējie, kas aizrautīgi kāpj aitu mugurās, pa vienai velkot katru balto spītnieci uz tai piederīgo aploka daļu.
Aitai pie ragiem!
Pēc pāris minūšu apjukuma, vērojot apkārt notiekošo, lūkojam iemēģināt darāmo arī mēs. Vispirms tiek izveidota cieša cilvēku līnija, ielencot mazu aitu baru, kurš, izbīstoties no cilvēku radītā trokšņa un kustībām, steidzas mukt uz visām četrām debess pusēm. Izveidotajai līnijai jābūt pietiekami noslēgtai, lai aitām nebūtu, kur dēties, un tās tiktu vadītas caur nelielo eju uz mazo apļveida aploku. Nabaga dzīvnieciņi pēc mierīgās vasaras dzīves ir tik sabijušies, ka dažkārt pat lec cits citam pāri un kļūst grūti kontrolējami. Skats ir patiesi neticams un mazliet atgādina aitu skaitīšanu brīžos, kad nenāk miegs.
Nelielajā aplokā starp garā pacilātiem dalībniekiem dzīvnieciņi tā vien meklē vietu, kur izmukt. Iestājas azarts: cilvēki atrotītām džemperu piedurknēm cenšas notvert spēcīgos ragaiņus, savaldīt tos, iežmiegt starp kājām, lai ielūkotos aitu auss ļipiņā – tā caurdurta ar piederīgās saimniecības numuru. Kad tas uzzināts, katrs sagūstītais dzīvnieks jānogādā atbilstošajā sektorā – pēc viņa piederības saimniekam.
Visgrūtākā daļa ir aitu notveršana: vispirms jānolūko aita, kuru spēsi noķert un savaldīt, – tās ir brīnumaini spēcīgas un ņipras (varbūt tāpēc raksta autores kontā ir tikai viena aita!). Pēc tam dzīvnieciņš jānogādā pie īstajiem saimniekiem, kas nebūt nenākas viegli.
Jaunas meitenes un mazi bērni dažkārt darbojās divatā – viens kāpj aitai virsū, otrs meklē ciparu kodu dzīvnieka ausī, bet pēcāk abi kopīgiem spēkiem nogādā aitu pareizajā vietā.
Nagi, ragi, smaidi, čalas un aizrautība visapkārt. Pēc nelielas pusdienu pauzītes iesāktais turpinās no jauna, līdz viss aitu bars ir sadalīts. Visu silto pavasara un vasaras sezonu aitas ir dzīvojušas savā nodabā, laimīgā mierā bez cilvēku klātbūtnes, tāpēc rudens savākšanas pasākums izraisa tām divkāršu stresu. Bet nu aitas atkal var atviegloti uzelpot, vēl tikai priekšā ceļš mājup uz savu fermu, kam sekos miers līdz nākamajam rudenim.
Un tā ik gadu šeit, Islandes dienvidos, satiekas kā veci vīri, tā mazi bērni, lai kopīgi izbaudītu ģimenisku atmosfēru un padarītu atbildīgo pirmsziemas darbu. Réttir ir dabas, cilvēka un tradīciju mijiedarbība, kas enerģētiski uzlādē un ļauj aizmirsties no ikdienišķā. Izlemjot doties uz Islandi, šis ir veids, kā dziļi iepazīt šai valstij un kultūrai raksturīgo, nokļūstot aitpilnā pasakā – vietā, kur starp lavas laukiem, karstajiem avotiem, kalniem un ledājiem dzīvo, iespējams, vislaimīgākās aitas pasaulē.
