• Šobrīd

    weather img

    Rīga -13°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Traumatologs ortopēds Andrejs Finogejevs: Cilvēkam jādara tas, kas viņam patīk un izdodas

    Tavs ārsts
    Ralfs Dravnieks
    Ralfs Dravnieks
    28. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Andrejs Finogejevs
    Foto: Matīss Markovskis
    Andrejs Finogejevs
    Traumatologs ortopēds ANDREJS ELKSNIŅŠ-FINOGEJEVS ir jauns un ļoti talantīgs ārsts. Viņa karjeras ceļu nevarētu saukt par veiksmes stāstu. Tas drīzāk ir neatlaidības un darba stāsts, jo ar veiksmi vien dzīvē ir par maz.

    Anamnēze

    • Traumatologs ortopēds, kuram profesija ir viņa sirdslieta. Strādā Orto klīnikā, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Gaiļezers un Daugavpils reģionālajā slimnīcā.
    • Specializējies ceļa un pleca locītavu artroskopijas operācijās un kaulu lūzumu operācijās.
    • Beidzis prestižo Daugavpils Krievu vidusskolu-liceju.
    • Skolas gados strādājis par dīdžeju. Mīļākā grupa ir Linkin Park un viņu izpildītā dziesma In The End.
    • Par savu iecienītāko grāmatu sauc Roberta Kijosaki bestselleru Rich Dad, Poor Dad.
    • Brīvajā laikā patīk aktīva laika pavadīšana ar ģimeni, apmeklē sporta treniņus, nodarbojas ar daivingu un izpletņlēkšanu, brauc ar motociklu.
    • Dzīves moto aizguvis no vācu filozofa Frīdriha Šillera: «Cilvēks atspoguļojas viņa rīcībā.»
    • Dzimis Krievijā, Tulas apgabala Odojevas ciemā, 1987. gada 4. augustā.

    – Tā ir taisnība, ka jūs strādājat teju bez brīvdienām?
    – Jā, tā ir. Orto klīnika ir mana pamatdarbavieta, šeit esmu no pirmdienas līdz piektdienai. Mana darba diena sākas no agra rīta un dažreiz ilgst līdz pat vēlam vakaram. Ir ambulatorās pieņemšanas, operācijas, asistēšana, zinātniskais darbs… Dažkārt domāju, cik īsas ir tās divdesmit četras stundas diennaktī! Savukārt brīvdienās nereti strādāju Daugavpils slimnīcā par dežūrtraumatologu un vēl Daugavpilī ambulatori konsultēju Orto klīnikas filiālē. Tāpat reizēm strādāju slimnīcā Gaiļezers par atbildīgo traumatologu.

    – Svētdienās esat izvēlējies strādāt Gaiļezerā.
    – Gaiļezera slimnīcā diennakts dežūru laikā ir cita darba specifika. Tā ir vieta, kur nonāk pacienti ar politraumām, multipliem smagiem akūtiem lūzumiem, kad nepieciešama steidzama hospitalizācija un operācija. Mani šī joma interesē, jo tas ir adrenalīns, izaicinājums un milzīga pieredze. Šādas situācijas palīdz attīstīties, ātri domāt un pieņemt lēmumus. Akūtajā traumatoloģijā, pie politraumām ļoti bieži aktuāls ir jautājums par cilvēka dzīvības saglabāšanu, tāpēc pie viena pacienta strādā vesela komanda – divdesmit minūšu laikā pacients tiek izmeklēts, viņam uzstāda diagnozi, un dodamies uz operāciju zāli, kur mēs, ķirurgi, darām savu darbu. 

    Savukārt privātklīnikā specifika ir citāda. Te pārsvarā cilvēki nāk uz plānveida operācijām un mēs neoperējam ar mērķi izoperēt labi, mūsu mērķis ir panākt perfektu rezultātu, maksimāli uzlabojot pacienta dzīves kvalitāti. Mums ir jāoperē ideāli, lai atveseļošanās būtu pēc iespējas ātrāka un komfortablāka, kā arī dzīves funkcionālās spējas būtu sasniegtas augstākajā līmenī.

    – Gribat teikt, ka valsts slimnīcās operē vienkārši labi?
    – Noteikti nē. Valsts slimnīcās strādā zinoši, pieredzējuši un neatlaidīgi kolēģi, un viņu darba ieguldījums manī raisa dziļu cieņu. Bet būtu nekorekti salīdzināt darba iespējas valsts medicīnā ar privātās medicīnas sektoru traumatoloģijā ortopēdijā.

    Valsts medicīna pēc būtības pacientam nodrošina nepieciešamo minimumu – to varu apgalvot, jo strādāju gan privātklīnikā, gan valsts slimnīcās.

    – Parasti ārsti jūsu vecumā nonāk Stradiņos, Gaiļezerā – vietās, kur apstākļi ir krietni citādāki…
    – Tādā ziņā man ir paveicies.

    – Jo satikāt savu skolotāju dakteri Andreju Peredistiju?
    – Viņam bijusi liela nozīme manā dzīvē. Taču es jau no bērnības gribēju kļūt par ārstu, jo pats nāku no ārstu ģimenes. Abas manas vecmammas bija ārstes – mana vecmāmiņa Jevdokija Finogejeva bija viena no pirmajām onkoķirurģēm Latvijā. Arī mans tēvs ir ārsts traumatologs, bet mamma ir farmaceite. Viss, ko savā bērnībā redzēju, bija adatas, skalpeļi un pincetes.

    Pēc vidusskolas uzreiz iestājos Stradiņa universitātē. Tiku budžetā un visus eksāmenus nokārtoju ar pirmo reizi. No trešā mācību gada es volontēju Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā – man šķita, ka būšana tur ir superiespēja, jo tā ir vieta, kur viss notiek maksimālā jaudā. Savukārt rezidentūras laikā ir ļoti svarīgi atrast savu skolotāju un mentoru. Vasarā uz trim mēnešiem nonācu pakļautībā ārstam, kurš uz diviem mēnešiem grasījās doties atvaļinājumā. Man šāda situācija šķita nepieņemama, jo tas nozīmētu, ka es divus mēnešus vienkārši nāktu uz darbu un neko jaunu neiemācītos. 

    Daudz labu vārdu biju dzirdējis par traumatologu ortopēdu Andreju Peredistiju, un kādā dienā dzīve sakārtojās tā, ka man radās iespēja ar viņu iepazīties personīgi. Es viņam piezvanīju, un mēs norunājām tikšanos.

    Viņš man noorganizēja interviju Orto klīnikā, pēc kuras izgāju no telpas nosvīdis slapjš.

    Dakteris Peredistijs man ļoti skaidri lika saprast, ka šeit es to vien darīšu, kā mācīšos, un darba stils būs grūts un nesamērīgs jaunam rezidentam. Sarunas nobeigumā viņš uzdeva man tiešu jautājumu: «Vai joprojām gribat nākt pie mums?» Es ne mirkli nešaubījos un piekritu. Paņemot nosūtījumu, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca man ļāva trīs mēnešus rezidēt privātklīnikā. Septembrī man vajadzēja atgriezties Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā.

    Tie bija unikāli mēneši manā izaugsmē, tāpēc sāku meklēt iespējas, kā tur palikt. Kādu laiku, beidzot rezidenta darbu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, skrēju pāri ielai uz Orto, un tā sešus mēnešus. Visbeidzot dakteris Peredistijs man uzdeva jautājumu: «Kāpēc tu skraidi šurpu turpu, bet nenāc pie mums par rezidentu pavisam?»

    – Tas bija tik vienkārši?
    – Neviena slimnīca labprātīgi negrib zaudēt savus rezidentus. Pusgada laikā es sakārtoju visus dokumentus, uzrakstīju rezidentūras programmu, tiku pie atļaujas, ko izsniedz universitāte, līdz atlika saņemt atļauju, ko izsniedz Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca… Visbeidzot kļuvu par pirmo rezidentu traumatoloģijā, kurš rezidentūras programmu spēja realizēt privātklīnikā.

    Pēc tam, kad beidzu rezidentūru, man neviens skaļi neteica, ka palikšu šeit strādāt. Divas dienas pēc sertifikāta aizstāvēšanas man zvanīja vairāki darbadevēji no dažādām privātklīnikām un valsts slimnīcām ar darba piedāvājumiem, par kuriem pirms pieciem gadiem varēju vienīgi sapņot. Tie visi bija labi piedāvājumi! Taču es atteicos un gaidīju, ko teiks Orto klīnikas valde. Pagāja divas nedēļas, bet joprojām valdīja klusums. Tolaik braucu uz kongresu kopā ar dakteriem Peredistiju un Andersonu, tāpēc cerēju, ka man radīsies izdevība pajautāt par darba iespējām, esot neoficiālā gaisotnē. Taču, līdzko sāku šo tēmu skart, viņi mani pārtrauca un sarunu ievirzīja pavisam citā gultnē. Šis laiks man bija ļoti saspringts.

    Tad kādā darba dienā mani klīnikā pārtvēra dakteris Peredistijs, kurš teica, lai dodos uz trešo stāvu parakstīt dažus papīrus. Tas papīrs bija darba līgums.

    – Tagad esat savu skolotāju kolēģis!
    – Man ir milzīgs respekts pret ārstiem, ar kuriem kopā strādāju. Kad saņēmu sertifikātu, dakteris Peredistijs man teica: «Tagad varēsi mani uzrunāt uz tu.» Taču es nevarēju pārslēgties. Joprojām visus uzrunāju uz jūs. Dakteris Vitolds Jurkevičs pat sāka par to jokot, sakot: «Tu vari Peredistiju uzrunāt uz jūs, jo viņš ir vecāks. Bet mani gan turpmāk uzrunā uz tu.» Skolotājs ir tas, kurš savam audzēknim māca, bet man no kolēģiem gribas paņemt vēl vairāk, tāpēc pievēršu uzmanību tam, kā viņi risina ikdienas lietas, un arī tam, kā viņi, piemēram, izturas pret savām ģimenēm, draugiem un apkārtējiem.

    Kad sāku šeit strādāt, biju nedrošas izvēles priekšā. Man vajadzēja izvēlēties starp akūtu traumatoloģiju valsts slimnīcā un darbu privātklīnikā, bet jaunam rezidentam iemaņu attīstībai ir svarīgi ikdienā veikt multifunkcionālas operācijas. Kādu dienu dakterim Jurkevičam uzdevu jautājumu, kādas ir viņa domas par personīgo izcilību. Viņš atbildēja: «Tev vienkārši daudz un labi jāstrādā.» Es ieklausījos šajos vārdos un izpratu galveno savas karjeras pamatelementu. Viss ir atkarīgs no manis paša, jo darbs dara darītāju.

    – Kā jums šķiet, jūs spētu strādāt kara apstākļos?
    – Spētu. Noteikti.

    Atceros savu pirmo smago dežūru, kad biju uzņemšanas nodaļas traumatologs Gaiļezerā. Todien notika lielveikala Maxima traģēdija, slimnīcā ieradās arī ārsti, kam bija brīvdiena. Visi kolēģi bija gatavi iesaistīties un palīdzēt.

    Tā ir nakts, kas mūžīgi paliks manā atmiņā. Pēc tās nakts dežūras biju izsmelts.

    Pirmos smagos pacientus ieveda ap astoņiem deviņiem vakarā, pacientu plūsma turpinājās līdz astoņiem rītā. Visi gadījumi bija ļoti smagi, turklāt daudzi robežojās ar nāvi.

    Piemēri, kur dzīve mijas ar nāvi, manā praksē ir regulāri. Atminos divus pensionārus, kurus notrieca tramvajs. Trešais negadījumā iesaistītais bija miris notikuma vietā. Divus pacientus smagā stāvoklī vienlaicīgi nogādāja pie mums. Toreiz vajadzēja rīkoties ļoti ātri. Steidzami nācās saprast prioritātes – kurš ir cietis vairāk. Process notika automātiski. Nevienā brīdī man neradās jautājums – ko tagad darīt?

    – Uz jūsu labās rokas ir tetovējums. Tam ir kāda nozīme?
    – Tās ir divas maskas. Viena smaida, bet otra skumst un raud.

    – Tātad komēdija un drāma.
    – Jā. Cilvēkā ir abas šīs puses. 

    Es, kā jebkurš cits cilvēks, uz vienu un to pašu notikumu spēju paskatīties no dažādām pusēm. Ārstam ikdienā redzēt pozitīvo ir ļoti svarīgi. Dažkārt gadās tikties ar draugiem un uzklausīt viņu problēmas, piemēram, kā viņi nevar mašīnai nomainīt riepas. Tādās reizēs es viņiem vairāk akcentēju pozitīvo dzīves pusi.

    – Lai gan esat iemācījies distancēties, jums joprojām mēdz gadīties pacienti, kuri liek aizdomāties?
    – Esmu iemācījies izskatīties bezrūpīgs, bet pārdzīvojums manī nekur nav pazudis. Orto klīnikā mūsu politika ir tāda, ka ar pacientu strādājam sazobē, proti, mēs daudz komunicējam, es dodu pacientam savu telefona numuru. Tādēļ gadās, ka reizēm, kā jebkurš ārsts, jūtos morāli noguris, bet pacients, kurš zvana un prasa padomu, nav vainīgs pie tā, ka esmu noguris. Man ir jāsaņem sevi rokās un jāpalīdz.

    Nekad neaizmirsīšu kādu reizi, kad biju vēl rezidents. Ģērbtuvē pie operāciju zāles satiku dakteri Vitoldu Jurkeviču, kas tur sēdēja. Es viņam jautāju: «Dakter, kāpēc esat tik skumjš?» Viņš atbildēja, ka pēc operācijas jūtas stipri noguris. Toreiz to nesapratu, par ko viņš runā, jo manās acīs viņš bija liela figūra – cilvēks ar milzu pieredzi. Tagad saprotu, ka līdz ar izaugsmi aug arī atbildība, kas prasa lielu atdevi. Un tas ir spēcīgs spiediens nervu sistēmai.

    – Kā jūs no šī spiediena atbrīvojaties?
    – Man palīdz mana ģimene. Man ir divi dēli. Viņi skrien, spēlējas, viņi ir tik ļoti dzīvespriecīgi, enerģiski. Līdzko ienāku mājās pa durvīm, puikas mani sagaida, un mēs dodamies rotaļāties. Bērni dalās ar savu laimi, līdztekus es gūstu enerģijas lādiņu un kļūstu laimīgs. Ģimenes lokā es pakāpeniski par visu aizmirstu un atpūšos no ikdienas.

    Otrkārt, man palīdz sports. 2018. gadā aktīvi mācījos un spēlēju golfu. Lai izspēlētu visas astoņpadsmit bedrītes, man nepieciešamas piecas sešas stundas. Tajā laikā koncentrējos tikai uz to, ko daru. Spēlējot cenšos relaksēties – jo relaksētāks ir spēlētājs, jo tālāk un precīzāk bumbiņa lido. Šogad golfam esmu pievērsies retāk. Tā vietā man ir funkcionālie treniņi ar treneri. Šie treniņi ļoti nogurdina, jo starp vienas minūtes darba cikliem ir tikai desmit sekunžu pauze, taču smadzenes atpūšas.

    – Jums ir diezgan apskaužamas darba spējas. 
    – Es strādāju kopš piecpadsmit gadu vecuma. Skolas laikā biju dīdžejs, iesākumā, kamēr pats patstāvīgi nespēlēju, palīdzēju vairāk pieredzējušam dīdžejam. No trešdienas līdz sestdienai strādāju pa naktīm klubos, no rītiem cēlos un gāju uz skolu. Bet brīvdienās man bija sports, spēlēju basketbolu. Kad iestājos rezidentūrā, diskotēkām metu mieru. 

    – Teicāt, ka skolas laikā spēlējāt basketbolu. Basketbolistu biežākā trauma ir krustenisko saišu plīsums.
    – Saites neesmu pārrāvis, bet man ir plīsis menisks. (Smejas.) Pagaidām tas netraucē.

    – Uz ko jūs šobrīd dzīvē tiecaties?
    – Man vienmēr ir mērķi, tie stimulē attīstīties. Liels virzītājspēks ir mana ģimene, kas arī ir viens no maniem dzīves lielākajiem mērķiem un vērtībām. Profesionālā ziņā mērķis ir pilnveidoties, ik gadu apmeklēt kongresus un kursus. Tāpat man ir mērķis pievērsties zinātnei, attīstīt plecu locītavas endoprotezēšanas iespējas Latvijā. To es noteikti izdarīšu.

    – Sakiet, kādas ir jūsu domas par izglītību? Kāds, jūsuprāt, ir tās virsuzdevums?
    – Manuprāt, skolas un augstskolas galvenais uzdevums ir disciplinēt un iemācīt nodefinēt savus mērķus. Un, kas vēl svarīgi, iemācīt cienīt sevi un apkārtējos cilvēkus. Es mācījos Daugavpils Krievu licejā. Mūsu skola bija ļoti ambicioza – vairākus gadus pēc kārtas tā bija viena no labākajām Latvijas skolu reitingā. 

    Atceros, pirmos četrus gadus sākumskolā mājasdarbus ar mani kopā pildīja mamma, jo es nebiju centīgs skolnieks, drīzāk otrādi. Mājasdarbi aizņēma četras piecas stundas, dažkārt arī visas brīvdienas, bet man patika mācīties. Pēc pamatskolas klasesbiedrus, kuriem vidējā atzīme bija zemāka par 7,4 ballēm, palūdza pāriet uz citām skolām, jo viņi netur līdzi. Puse no maniem draugiem aizgāja. Līdz pat šim brīdim tas liekas nepareizi, jo zaudēju sev tuvus draugus tikai prestižā skolas statusa dēļ.

    – Bet, no otras puses, ja skola vēlas saglabāt prestižu, tai ir jāpatur tikai labākie. Viduvējībām vietas nav.
    – Es saprotu mērķi, bet šādas metodes mērķu sasniegšanai man nav pieņemamas, cieņpilnai attieksmei ir jābūt visur un vienmēr. Vidējā atzīme semestrī – tas ir cipars, nevis diagnoze. Manā klasē mācījās meitene, kuras vidējā gala atzīme bija 9,8 balles. Viņu iegāza vienīgi fizkultūra, pārējos priekšmetos viņa bija teicamniece. Tagad viņa dzīvo Amerikā un strādā zinātnē. Būtībā viņa ir vienīgā, kura gan klasē, gan vēlāk dzīvē pierādījusi sevi kā izcilniece. Ja analizētu procentuālo varbūtību izaugsmē, ņemot vērā skolēnu vidējo atzīmi semestros, tas nebūtu galvenais rādītājs, kurš noteiktu cilvēka iespējas nākotnē.

    Domāju, cilvēkam dzīvē jādara tas, kas viņam patīk un izdodas. Es spriežu pēc sevis. Esmu dzīvojis slimnīcā astoņas diennaktis pēc kārtas. Tas nav viegli. Bet, kad analizē šīs situācijas, saproti, ka ko tādu vari izturēt vienīgi tad, ja tev darbs patīk. Man ir klasesbiedrs, kurš bieži maina darbu. Viņš ieņem ļoti labus amatus, taču gandarījuma par dzīvi viņam nav.

    – Viņam noteikti nav arī ģimenes.
    – Tieši tā. Viņš gaida piektdienu, lai varētu aizlaist uz kādu klubu. Skatoties uz mani, viņš uzdod jautājumu: «Kad tu pēdējo reizi biji atpūsties?» Es atbildu, ka atpūšos guļot, spēlējoties ar bērniem, sportojot un braucot brīvdienās ciemos pie vecākiem. Es dzīvoju baudā, man laime nav jāmeklē. Jāsaka paldies vecākiem, kuri man nespieda izdarīt kādas izvēles. Tēvs negribēja, ka studēju medicīnu. Viņš pat teica: «Ej studē banku lietas. Pēc trim gadiem jau būsi baņķieris.»

    – Ko jūs pats teiksiet saviem dēliem, kad viņi būs svarīgas izvēles priekšā?
    – Es gribētu, lai viens no viņiem būtu ārsts, jo tā ir profesija, kurā mācies visu dzīvi. Pat ja dzīves laikā kas atgadās un ārsts ir spiests pārkvalificēties, tādam cilvēkam ar to nav problēmu, jo viņš radis mācīties. Labs piemērs ir Valdis Zatlers. Iesākumā viņš bija ārsts. Tad kļuva par nodaļas vadītāju, pēc tam par slimnīcas vadītāju un tad par prezidentu. Kad man jautā, kāpēc izvēlējos kļūt par traumatologu, atbildu, ka tas ir īsākais ceļš līdz prezidenta amatam. (Smejas.) Savukārt, runājot par otru dēlu, gribētu, lai viņš kļūst par juristu.

    – Bet, ja nenotiks tā, kā jūs vēlaties?
    – Nekas. Es atbalstīšu un cienīšu viņu izvēli. Es varu tikai piedāvāt iespējas, viss cits ir viņu rokās.

    Galvenais, ko vēlos – lai viņiem būtu mērķi. Man ir žēl to bērnu, kuriem padsmit gados nav nekādu mērķu un interešu. Likumsakarīgi, ka šie bērni nekad ilglaicīgi nav nodarbojušies ar kādu no sporta veidiem. Manuprāt, ir svarīgi, lai dēli nodarbojas ar sportu. Tas disciplinē, liek kļūt mērķtiecīgam. Sports arī māca ātri un neatlaidīgi rīkoties. 

    – Ko jūs šodien teiktu jaunajiem rezidentiem?
    – Daudzi izvēlas profesiju, kas viņiem nepatīk, un dara to tikai tāpēc, ka tai ir vairāk budžeta vietu vai kādi citi atvieglojumi. Es iesaku nebaidīties no grūtībām un, ja nepieciešams, mācīties par maksu. Tikai tā tu nejutīsies noguris pat tad, ja nodaļas vadītājs teiks, ka šodien tik ātri mājās netiksi. Un vēl, jāatceras, ka medicīna nav bizness. Ārstiem jāatceras, ka viņi strādā ar pacientiem, tāpēc liela nozīme profesijas izvēlē ir līdzestībai, cilvēcībai un godīgumam pret sevi un pacientu. 

     

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+