Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
ANAMNĒZE
- Par neiroķirurgu strādā kopš 2006. gada. Pirmā darbavieta – P. Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca, tagad pacientus pieņem privātpraksē un operē Aiwa Clinic.
- Līdzdibinātājs medicīnas tehnoloģiju jaunuzņēmumam Vigo Health.
- Par saviem pirmajiem skolotājiem neiroķirurģijā uzskata dakterus Edmundu Kārkliņu un Jāni Stuķēnu.
- Tēvs – programmētājs, mamma – ķīmiķe.
- Precējies. Sieva Ieva Šlēziņa ir ārste, meitas Dārta (6 gadi) un Dora (3 gadi).
- Bērnībā apmeklēja sporta skolu, trenējās burāšanā. «Sapņoju, ka tagad varētu nopirkt savu buru laivu. Nelielu.»
- 39 gadi, dzimis Rīgā.
– Negribu, lai to uztverat kā pārmetumu, bet – kāpēc aizgājāt no Stradiņiem? Man vienkārši žēl, ka labi speciālisti pamet valsts slimnīcas.
– Gribējās kaut ko pamainīt. Tā taču gudrās grāmatās raksta – ik pēc pieciem vai desmit gadiem vēlams nomainīt darbavietu, ka tas visādā ziņā nākot par labu. Tad sāku strādāt Bērnu slimnīcā, bet paņēmu pauzi, jo vēlējos vairāk laika veltīt Vigo Health projektam.
– Vigo Health ir Kristapa Kraftes un jūsu jaunuzņēmums, kas pacientiem pēc insulta piedāvā digitālu rehabilitācijas programmu – katram pielāgotas vingrojumu video nodarbības… Kā veicas?
– Es teiktu, ka labi. Potenciāls ir milzīgs. Vigo ietver ne tikai insulta pacientam individuāli pielāgotu funkcionālo terapiju – fizioterapiju, ergoterapiju, logopēdiju –, bet arī kognitīvi biheiviorālo terapiju.
Atcerieties, kad pirms pandēmijas visi ceļojām, daudzās lidostās bija aparāti, kas nolasa pases. Tas nozīmē, ka lidotgribētāju skaits ir daudz lielāks nekā to darbinieku, kas spēj pārbaudīt pases. Tāpēc ir nepieciešama tehnoloģija, kas to dara. Un ar rehabilitāciju pēc insulta notiek tas pats! Mēs taču nevaram uzcelt desmit Vaivaru rehabilitācijas centrus un tos nodrošināt ar personālu, lai visi insulta pacienti, kuriem tas nepieciešams, saņemtu palīdzību pietiekamā apjomā. Šie speciālisti nav katram pieejami! Rezultātā pacienti zaudē rehabilitācijas potenciālu.
Piemēram, cilvēks, kurš, strādājot ar sevi, vingrojot, varētu sasniegt līmeni, ka pats spētu sevi aprūpēt, paliek kopjams, atkarīgs no citiem. Cits būtu varējis iet darbā, bet – tagad sēž mājās un saņem invaliditātes pabalstu. Cieš gan ģimenes, gan valsts.
Tāpēc ir vajadzīga tehnoloģija, kas padara ikdienas rehabilitāciju viegli pieejamu ikvienam pacientam, neatkarīgi no dzīvesvietas.
Tagad mēs strādājam pie tā, lai šis risinājums – Vigo – tiktu iekļauts valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu klāstā.
Bet insults jau nav vienīgā slimība, kurai vajadzīga rehabilitācija. Tā nepieciešama arī pēc traumām, vēža pacientiem… Vigo ir pētīts Rīgas Stradiņa universitātes lietojamības pētījumā – aptaujāti pacienti, vai programma ir lietderīga, vai patika, vai darbojās. Mēs ieguvām ļoti pozitīvas atsauksmes. Tagad mums plānā ir veikt klīnisko pētījumu. Ja iegūsim pierādījumus, ka tiem pacientiem, kuri darbojas ne tikai pēc klasiskās rehabilitācijas programmas, bet arī ar Vigo, ir labāki atlabšanas rezultāti, tad Vigo kļūs par pilntiesīgu digitālo terapiju.
– Ko tas nozīmē?
– Parasta terapija ir tā, ka cilvēks iedzer tableti un mijiedarbība ar medikamentu uzlabo viņa veselību. Digitālā terapija – cilvēks mijiedarbojas ar tehnoloģiju, un tas noved pie objektīva veselības uzlabojuma. Digitālā terapija pasaulē ir pilnīgi jauns koncepts, tam ir seši septiņi gadi. Šādi ārzemēs jau aktīvi tiek ārstētas muguras sāpes, cukura diabēts, dažādas atkarības.
– Jūs tagad strādājat par neiroķirurgu privātā medicīnas iestādē.
– Salīdzinot ar valsts medicīnu, tas ir pilnīgi cits žanrs. Privātajā medicīnā visu laiku pašam jādomā un jārūpējas, lai tev ir darbs, lai pie tevis nāk pacienti. Tajā pašā laikā ir daudz vieglāk realizēt dažādas inovācijas, piedāvāt modernas, efektīvas un viegli panesamas ārstniecības metodes.
– Mūsdienās muguras sāpes ārstē – neirologi, algologi, ortopēdi, vertebrologi, neiroķirurgi, arī fizioterapeiti, rehabilitologi… Pie kura doties? Un tad seko frāze – «Tikai ne pie ķirurga – viņiem to vien gribas, kā griezt!»
– Tieši pretēji! Patiesībā vairums cilvēku ar muguras sāpēm nav ķirurģiski ārstējami. No divdesmit varbūt viens ir jāoperē. Skalpelis nav risinājums visām muguras problēmām. Tikai atsevišķām, konkrētām situācijām, un to nebūt nav tik daudz.
Piekrītu, ķirurgiem patīk operēt, bet – labu rezultātu nodrošina fakts, ka operācija bijusi pamatota. Māksla operēt ir arī māksla neoperēt.
– Vai vēl kādi mīti?
– Piemēram, ja man operēs muguru, es noteikti palikšu ratiņkrēslā… Pēc operācijas būs nenormālas sāpes… Būs jāguļ slimnīcā nedēļa… Atkopšanās prasa pusgadu, vairāk… Tas viss mūsdienās nav taisnība!
Lielāko daļu operāciju var veikt ar minimāli invazīvu pieeju caur mazu, mazu griezienu, visu izdara mikroskopa palielinājumā, un pacients slimnīcā parasti paliek tikai vienu dienu. Precīzāk – vienu nakti.
– Bet ja notiek kas slikts… Es pat negribu meklēt vainīgo – apstākļu sakritība, organisma īpatnība, varbūt ķirurgs visu neizvērtēja… Neveiksmi noteikti pārdzīvojat. Bet kā šo situāciju nomenedžēt attiecībā pret cietušo?
– Šādās reizēs jābūt maksimāli godīgam pret pacientu. Ja radusies problēma, tā arī jāpasaka. Jāpaskaidro, kas noticis. «Mēs kļūdījāmies…»
Parasti, ja ķirurgs atzīst, ka pieļāvis kļūdu, pacients izturas saprotošāk nekā tad, ja ķirurgs sāk stāstīt pasakas, cerot, ka cilvēks tāpat neko no medicīnas nesaprot. Tas arī daudzos pētījumos pierādīts. Pacienti novērtē godīgumu. Un turpina ķirurgam uzticēties vēl vairāk.
– Jā, jā, bet – kas tālāk?
– Lielākā daļa sarežģījumu ir ārstējami. Tikai daži ir ar neatgriezeniskām sekām. Ja radusies komplikācija, pie kuras pacients nav vainīgs, tad mēs Aiwa klīnikā risinām radušos situāciju, nekādu papildu maksu neprasot. Bet ir bijušas situācijas, kur pacients pats apzināti kaitējis savai veselībai, neievērojis mūsu rekomendācijas.
Piemēram, cilvēks pēc diska trūces operācijas, kad viņam saka «Nesaliekties, necelt smagumus, nesēdēt!», sajūtas tik lieliski, ka paiet divas dienas un viņš jau dodas ar sabiedrisko transportu, kurā ir sēdējis, apkopt kapus. Viņš ir racis ar lāpstu, liecies uz priekšu un darījis visu – pilnīgi visu! –, ko nedrīkst darīt, lai nedabūtu diska trūces recidīvu. Un vēl piedevām atpakaļceļā no kapiem viņa autobuss iekļūst autoavārijā, cilvēks ir nokritis. Tas viss notiek divas dienas pēc diska trūces operācijas!
– Cik gadu ir bijis vecākajam pacientam, kuru esat operējis?
– Ārzemēs operēju galvu arī simtgadīgam kungam. Mugurkaula biežākā ķirurģiskā problēma ir stenoze. Tā vairāk sāk izpausties ap piecdesmit, sešdesmit gadu vecumu un uz augšu. Tādā ziņā, jā, arī astoņdesmitgadīgie ir operēti.
Vecums jau nav slimība vai diagnoze – svarīgs vispārējais veselības stāvoklis.
– Operējāt ārzemēs… Kādā saistībā?
– Latvijā ir unikāla parādība, kas nav nekur citur, – kamēr tu esi ārsts rezidents, vienlaicīgi skaities arī students un esi piesaistīts augstskolai. Pateicoties tam, es drīkstēju braukt ES jauniešu apmaiņas programmā Erasmus un daļu no savas rezidentūras pavadīju Portugālē, strādājot par ārstu Porto slimnīcā.
Savukārt, kad rezidentūru un arī doktorantūru jau biju pabeidzis, man vienmēr ir bijis sapnis padzīvot un pastrādāt kādā lielā valstī, kurā ir desmitiem miljonu cilvēku, milzīgs daudzums pacientu, milzīgas slimnīcas, daudz gadījumu. Gribēju nokļūt Lielbritānijā. Kāpēc tur? Jo britu un amerikāņu medicīniskā izglītība visā pasaulē kotējas ļoti augstu.
Man jau kopš 2010. gada ir tiesības praktizēt medicīnu Lielbritānijā, esmu reģistrējies GMC – General Medical Council.
Tā es 2014. gadā pieteicos ļoti prestižā slimnīcā King’s College Hospital Londonā. Atradu darba sludinājumu. Drīz saņēmu uzaicinājumu uz interviju Londonā. Tobrīd slimnīcā bija divas vakances, bet, kad ierados uz interviju, koridorā ieraudzīju vairāk nekā divdesmit citu pretendentu. Visi uzvalkos, diplomu čupas… Nu viss, tādā konkurencē darbu dabūt ir gandrīz nereāli…
– Bijāt ieradies džinsos?
– Nē. Pieklājīgi ģērbies, bet ne uzvalkā. Intervijā man gāja fantastiski labi. Izgāju no intervijas telpas absolūti apmierināts ar sevi, laimīgs – gan jau darbu tāpat nedabūšu, bet vismaz labi parunājām, laba pieredze… Tā bija piektdiena. Bet, man par pārsteigumu, pirmdien, jau Rīgā, saņēmu zvanu no Londonas par darba piedāvājumu. King’s College Hospital ir slimnīca – viens centrs – uz 4,5 miljoniem iedzīvotāju. Līdz ar to varat iedomāties, kāda ir neiroķirurga slodze un gadījumu skaits. Nesalīdzināmi ar to, kas notiek Rīgā. Iekļauties King’s College Hospital darba ritmā pirmos trīs mēnešus, maigi sakot, bija murgs. Otri trīs mēneši – tikpat intensīvs darbs, bet ne murgs, sajutos tīri labi. Ļoti, ļoti daudz iemācījos, pieredze uzkrājās nesalīdzināmi ātrāk nekā Latvijā, tas mani padarīja par labāku ārstu.
King’s College Hospital nostrādāju pusgadu – tur kontrakts vienmēr tiek slēgts uz sešiem mēnešiem. Jo, ja tev nepatīk vai tu nepatīc, pēc pusgada attiecības beidzas. Man piedāvāja līgumu pagarināt. Bet es jau biju atradis darbu Liverpūlē, kas ir otrs lielākais neiroķirurģijas centrs Lielbritānijā. Saucas Walton Centre for Neurology and Neurosurgery. Tur nostrādāju gadu. Un tad atgriezos Latvijā.
Man bieži vaicā: «Kāpēc nepaliki?» Nepaliku, jo man nebija plāna palikt.
Gribēju iegūt pieredzi, padzīvot lielā valstī, milzīgā pilsētā ne tikai kā ārsts, bet arī kā cilvēks, jo tas vienkārši šķita interesanti, un pēc tam atgriezties Latvijā.
Lai gan strādāt Lielbritānijā ir brīnišķīgi – tur nav svarīgi, no kurienes esi, tur vērtē tavas prasmes, spēju strādāt komandā. King’s College Hospital vietējie britu ārsti faktiski bija minoritāte, pārsvarā mediķi no Grieķijas, Itālijas, Spānijas, es biju latvietis, arī daudz indiešu, kas Lielbritānijā dzīvo jau paaudzēm… Arī Liverpūlē izbaudīju brīnišķīgu attieksmi pret sevi. Tādā ziņā tur ir labi. Bet tās nav tavas mājas. Es uzskatu, ka Latvija ir brīnišķīga vieta, kur dzīvot. Te ir droši, te ir plaši, te ir skaisti, te ir daba – viss, ko vajag. Te ir arī laba lidosta – ja vēlies, vari nokļūt, kurā pasaules malā vien gribi.
– Jūs tobrīd bijāt precējies?
– Formāli nē, bet dzīvoju kopā ar draudzeni, tagad sievu, un mums jau bija bērns. Es uz to laiku biju paņēmis bērna kopšanas atvaļinājumu, pusotru gadu. Līdz ar to man bija saglabāta darbavieta Stradiņa slimnīcā. Darba devējs, Stradiņi, zināja, ka man plāns ir iegūt pieredzi ārzemēs, atgriezties un turpināt strādāt.
– Varu derēt, ka jūsu sieva ir ārste. Jo kura cita sieviete gan labāk jūs saprastu, atbalstītu šādus lēmumus…
– Viņa ir ārste, vienlaikus vada Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas izglītības tehnoloģiju centru. Es ļoti lepojos ar savu sievu. Tas ir vienīgais simulāciju centrs Latvijā un lielākais Baltijā ar atbilstošu aprīkojumu, lai topošie un esošie mediķi varētu apgūt un pilnveidot savas prasmes dažādās veselības aprūpes nozarēs.
Kad pirms gada sākās kovids, centra speciālisti ļoti operatīvi izstrādāja un Latvijas slimnīcās īstenoja Covid-19 simulācijas mācības, kā arī izveidoja tehnoloģisku risinājumu klepus simulācijai, lai sabiedrībai uzskatāmi demonstrētu, kā sociālā distancēšanās un aizsargmasku lietošana pasargā no vīrusu infekcijām.
– Starp citu, kā jums kovida pandēmijas laikā trūkst visvairāk?
– Kā visiem – aiziet pie kāda ciemos. Ārstiem tādā ziņā ir vieglāk – gandrīz visi tik un tā dodas uz darbu, satiekas ar kolēģiem, ar pacientiem, lai gan sejas maskās. Daudz vairāk no nekontaktēšanās cieš tie, kas karantīnas dēļ ieslodzīti mājās vai strādā attālināti, vai nestrādā vispār. Līdz ar to varētu teikt, ka man nav problēmu.
– Esat uz jaunajām tehnoloģijām tendēts ārsts… Kas jūs medicīnas zinātnē pārsteidz?
– Interesanta un ar lielu perspektīvu šķiet jaunā, ļoti jaudīgā gēnu rediģēšanas tehnoloģija CRISP-R. Tātad spēja mainīt genomu, dzīvības molekulas – bojātos gēnus pārrakstīt pēc mūsu pašu prāta. Šis virziens šobrīd strauji attīstās. Tā būs medicīnas nākotne.
Arī neiroķirurģijā, jo daudzu ļaundabīgo galvas audzēju ārstēšana ķirurģiski ir sevi izsmēlusi, tā neatrisina problēmu. Pagaidām, izoperējot audzēju, var cilvēkam tikai pagarināt dzīvi, bet ne viņu izārstēt, tāpēc ir skaidrs, ka nākotnē šīs slimības ārstēs citādāk. Iespējams, ar gēnu rediģēšanu.
– Tikko ienāca prātā – interesanti, vai jaunās paaudzes ārstiem pateicīgie pacienti nes dāvanas?… Tā cilvēcīgi.
– Kādu alkohola pudeli reizēm, kādus saldumus, pašgatavotus gardumus. Bet tas notiek arvien retāk. Kādreiz kāda paciente ziedus uzdāvina.
– Tiešām – jums ziedus?
– Jā, un ne reizi vien. Ziedus saņemt ir ārkārtīgi patīkami. To arī ārzemēs praktizē – ziedus un končas ārstam drīkst dāvināt, tas nav nekas īpašs.
– Lielbritānijā arī tā bija?
– Jā. Intensīvo dežūru laikā diezgan labi varēja pārtikt no nodaļās visur esošajām pacientu atnestajām šokolādes konfektēm.
– Kādām rakstura īpašībām jāpiemīt neiroķirurgam?
– Precizitātei, stresa noturībai – spējai saglabāt vēsu prātu spriedzes situācijā. Jābūt fiziskai izturībai, jo operācijas mēdz būt garas. Droši vien jāpatīk ķimerēties. Daudzas stundas tu dari sīkas manipulācijas, un tad tas viss nedrīkst piegriezties.
– Jums ir ķirurga talants?
– Domāju, ka manas ķirurga spējas ir proporcionālas ieguldītajam darbam.
– Kā jūs baudāt dzīvi, jo tā jau nav tikai medicīna?
– Lūk, tā ir lieta, ko visu laiku cenšos apzināti mācīties, bet nezinu, cik ļoti man šis priekšmets padodas. Es tiešām cenšos, par to domāju. Tagad es, pieņemsim, sapņoju, ka tad, kad beigsies aizliegumi un atvērsies restorāni, vajadzētu biežāk uz turienei aiziet un pasēdēt. Tā taču ir bauda, vai ne?! Būtu forši biežāk kaut kur aizbraukt.
Tādā ziņā man baudu sagādā tās pašas lietas, kas daudziem citiem cilvēkiem. Ceļojums vai kāds foršs koncerts.
Pirms pāris gadiem Rīgā uzstājās Placebo – britu alternatīvā roka grupa, tas bija viens no labākajiem koncertiem, ko esmu piedzīvojis. Relatīvi nesens atklājums bija Positivus festivāls. Cenšos uzturēt sevi formā, regulāri skrienot. Šobrīd ir populāras arī lietotnes ar vingrojumu programmām, izmantoju tās. Vasarā spēlēju spīdmintonu, bet šoziem varēju izbaudīt kalnu un distanču slēpošanu tepat Latvijā.
– Un svētki – kuri ir jūsējie?
– Ja godīgi, daudziem svētkiem neredzu jēgu.
– Kā to saprast?
– Kaut vai Lieldienas… Pajautājiet cilvēkiem, ko viņi svin? Oliņu svētkus? Kristus augšāmcelšanos? Dabas atmošanos? Es nesvinu Augšāmcelšanos, un arī dabas pamošanos ne. Es priecājos par dabas pamošanos, bet ne jau speciāli veltu tam dienu. Es svinu tos svētkus, kur saskatu kādu jēgu. Tas ir 18. novembris, kad mūsu valsts dibināta. Ģimenes dzimšanas dienas. Tie man ir lielākie svētki. Jaungads – kaut kādā ziņā visa jaunā sākums, jauns atskaites punkts. Ziemassvētki – vienkārši tāpēc, ka bērniem prieks, bet personīgi es tos neizjūtu. Tāpat ir ar Jāņiem. Pats esmu Jānis, un tad sevi mierinu, ka tā ir mana vārdadiena, bet – ja man prasa, ko svinu, neprotu paskaidrot. Saulgriežus? Garāko dienu un īsāko nakti? Bet, protams, es arī necenšos ar savām domām bojāt citiem svētkus, piedalos un turu līdzi. Vispār esmu ļoti parasts cilvēks. Bet – es redzu jēgu tajā, ko daru kā ārsts.
– Tad, lūdzu, tradicionālais jautājums – kāpēc jūs par ārstu kļuvāt?
– Un par to man ir stāsts! Divpadsmit gados sāka sāpēt vēders – lejasdaļā labajā pusē. Tētis, būdams programmētājs, noorientējās, ka tas varētu būt apendicīts, izsauca ātro palīdzību. Mani aizveda uz Bērnu slimnīcu, un patiešām izrādījās, ka iekaisusi aklā zarna. Man to izgrieza, un vēl kādu laiku pavadīju slimnīcā. Tur man ļoti iepatikās – gaisotne, baltie halāti, ārsti… Es ar savām bērna acīm saskatīju slimnīcu kā laimes fabriku. Jo uz turieni atved slimus bērniņus, raudošus, ar sāpēm, dakteri viņus izārstē, un bērni priecīgi dodas mājās. Un man arī sagribējās strādāt laimes fabrikā! Tur, kur cilvēkus no nelaimīgiem un slimiem padara par laimīgiem un veseliem. Tā es divpadsmit gadu vecumā nolēmu kļūt par ārstu, un šaubu man vairs nebija nekādu.
