Mums ir stress. Urīnpūslim arī

Cilvēki mēdz sacīt vienkārši – nervozs urīnpūslis, taču mēs, ārsti, šādus traucējumus saucam par pāraktīva urīnpūšļa sindromu. Tas nozīmē, ka tik bieži, steidzami un neatliekami vajag čurāt, ka šķiet – es nemaz nedrīkstu iet tālu prom no tualetes!

Šāda ķibele ir vidēji 15–17 procentiem cilvēku. Pārsvarā – sievietēm, jo mums no dabas ir vājāks urīna saturēšanas mehānisms nekā vīriešiem. Visbiežāk pie manis ar šo problēmu nāk kundzes, kurām līdz ar gadiem, ķermenim novecojot, vai kādu blakus slimību dēļ organismā ir kas pamainījies un smalkajā urīna saturēšanas mehānismā nojucis. Bet arī jaunām sievietēm urīnpūslis mēdz sanervozēties. Tad meklējam risinājumu.

Kas sajucis?

Normāla situācija ir šāda: ja tavs urīnpūslis ir tukšs vai tajā sakrājies tikai mazdrusciņ urīna, tu to gandrīz nejūti, jo pūšļa sieniņu muskulis ir elastīgs. Tas paklausīgi pastiepjas, līdz ar to spiediens nepieaug un netiek kairināti tajās esošie receptori, kas atbild par zvaniņa zvanīšanu – vajag pačurāt! Savu urīnpūsli tu sāc just, kad tajā ir sakrājies aptuveni 300 mililitri urīna. Tad parādās doma: «Tā kā varētu aiziet mazajās darīšanās…» Taču, ja tobrīd tualete nav pieejama, tu vari mierīgi kādu brīdi paciesties.

Citi lasa

Gita Vīksne

Attiecības

«Viņa vienkārši aizgāja…» Kāpēc basketbolistu Kristapu Valteru pametusi trešā sieva?

Marta Kalniņa

Slavenības

«Traki. Tā notiek pirmo reizi.» Račs pēkšņi paziņo ka «bet bet» koncerts šodien Ventspilī nenotiks

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Reizēm šajā ciklā kaut kas noiet greizi un vēlme pačurāt mēdz kļūt neciešami steidzīga. Tā gadās, ja urīnpūšļa sieniņas receptori saņem nepareizus un haotiskus impulsus un sāk sarauties (ārsti šo, ar gribu nekontrolējamo, kustību sauc par kontrakcijām), lai gan pūslī ir tikai dažas pilītes.

Realitātē situācija ir tāda, ka steigas nav nemaz, bet pūslis nervozi zvana visus zvaniņus – tagad, tūlīt uz tualeti, es nevaru gaidīt ne mirkli!

Tālākā notikumu gaita jau ir atkarīga no tā, kā darbojas pārējais regulācijas mehānisms – vai attiecīgie galvas smadzeņu centri, kas par to atbild, tiks galā, un vai tev ir pietiekami stipri starpenes un urīnizvadkanāla slēdzējmuskuļi, kas palīdzēs noturēties.

Dakteri saka: urīnpūslis mēdz nervozēt divos variantos. Viens ir tā dēvētais sausais tips, kas, protams, sagādā nepatīkamu sajūtu un trauksmi par tualetes pieejamību, taču reāli tu spēj noturēties. Slapjais tips dzīvi bendē daudz nopietnāk. Tad vēlme čurāt ir tik stipra, ka cilvēks patiešām bieži vien nepagūst nokļūt uz tualeti. Šis gadījums var būt saistīts ne tikai ar urīnpūšļa funkcijas traucējumiem, bet arī ar citām ligām, piemēram, vāju starpenes muskulatūru.

Neatsakies no ūdens!

Sievietes, kurām ir slapjais nervozā urīnpūšļa tips, reizēm man atzīstas, ka pirms iešanas ārā no mājas viņas pat vairākas stundas vienkārši nedzer, jo baidās apčurāties. Es šīs bailes saprotu, bet, mīļās, tas nepalīdzēs! Tā tu tikai savam organismam nodarīsi pāri, nenodot tam vajadzīgo šķidruma daudzumu, bet problēmu ar čurāšanu tik un tā neatrisināsi, jo, dzer vai nedzer, urīnpūslis turpinās saņemt viltus impulsus, un pēkšņā, spēcīgā vajadzība saglabāsies.

Vienmēr jau pirmajā vizītē pacientēm stāstu, cik svarīgi ir izdzert vismaz 1,5–2 litrus ūdens diennaktī.

Ja tu dzersi mazāk, tava urīna koncentrācija paaugstināsies – tas būs kodīgāks, asāks, jo pilnāks ar atkritumvielām, kurām paredzēts izvadīties no organisma, tādēļ tas vēl vairāk kairinās tavu pūsli. Turklāt šādā veidā palielināsies urīnceļu infekciju risks. Īsāk sakot – atteikties no ūdens nav pareizais problēmas risinājums.

Tiesa, manā praksē bijušas arī pacientes, kuras ievēro kādu diētu vai intensīvi sporto un izdzer 3–4 litrus ūdens dienā. Tas gan ir pavisam cits stāsts – tad, samazinot šķidruma uzņemšanu, čurāšana visdrīzāk sakārtosies.

Kā ieviest skaidrību

Nervozs urīnpūslis ir kaite, kas vairāk bojā dzīves kvalitāti, nevis ir veselībai bīstams. Tomēr pie daktera noteikti vajadzētu aiziet, lai pārliecinātos, vai biežā un pēkšņā mazā vajadzība neliecina par kādu nopietnāku problēmu, piemēram, urīnceļu infekciju.

• Ideāli, ja pie urologa tu ieradīsies ar jau aizpildītu urinācijas dienasgrāmatu. Veidlapu atradīsi lapā urologs.lv. Bet tu vari arī bez izdrukāta parauga vienkārši vismaz trīs diennaktis pēc kārtas pierakstīt, cik reizes dodies mazajās darīšanās, cik daudz sanāk izčurāt, un, ja gadās nesaturēšana, tad, cik bieži un kādās situācijās tas notiek.
• Sākumā urologs tevi uzklausīs un izvaicās. Tad būs jāveic urīna analīze un ultrasonogrāfija vēdera dobuma orgāniem. Nosakot atlieku urīnu, jāizvērtē arī tas, vai urīnpūslis normāli iztukšojas.
• Reizēm papildus nepieciešami urodinamiskie izmeklējumi, kuru laikā analizē urīna plūsmas ātrumu un spiedienu pūslī. Iespējams, būs nepieciešama arī cistoskopija, lai izmeklētu urīnpūšļa gļotādu, lai izslēgtu onkoloģiskas saslimšanas iespēju. Savukārt, ja būs radušās aizdomas par nierakmeņiem, varbūt vajadzēs veikt arī datortomogrāfiju.
• Jāteic, ka visbiežāk nervoza urīnpūšļa gadījumā pacientēm analīzes ir labas un arī anatomiskas novirzes es neatrodu. Parasti šādi urīnpūšļa niķi liecina par, kā saka ārsti, funkcionālu apakšējo urīnceļu problēmu. Tas nozīmē, ka organisma kārtībā kaut kas ir nojucis, bet tāda viena īsta, reāla bojājuma, kuru novēršot problēma tiktu atrisināta, nemaz nav.
• Biežu un steidzamu vēlmi čurāt var izraisīt dzemdes vai maksts noslīdējums, arī ļoti atrofiska maksts gļotāda.

Tāpēc bieži vien es savām pacientēm jautāju – kad tu pēdējo reizi biji pie ginekologa? Jo, kamēr nebūs novērstas ginekoloģiskas problēmas, urologa izrakstītie medikamenti būtisku uzlabojumu nedos.

• Pie vainas var būt arī mugurkaula kaites, piemēram, starpskriemeļu disku trūces, kas izjauc urīnpūšļa un galvas smadzeņu centru sadarbību. 
• Urīnpūšļa kaprīzes kādreiz ir saistītas arī ar cukura diabētu, ja cukura līmenis ir slikti koriģēts, vai arī tad, ja slimība ilgst jau vairākus gadus un tāpēc bojāti perifērie nervi, kas muguras smadzenes savieno ar urīnpūsli.
• Tikai ap 10 procentos pāraktīva urīnpūšļa gadījumu izdodas atrast vienu konkrētu iemeslu, un tad visbiežāk tie ir samērā smagi neiroloģiski bojājumi, piemēram, multiplā skleroze vai stāvoklis pēc insulta.
• Ja pēc sarunas redzu, ka sieviete ļoti cieš no stresa un urīnpūslis viņai pat traucē naktī gulēt, iesaku, ka varbūt ir vērts pakonsultēties ar neirologu vai psihiatru. Jo, ja problēma nav urīnizvades orgānos, bet datorā, kas to visu diriģē, – galvas smadzenēs, diemžēl es palīdzēt nevarēšu.

Uzdevumi tev!

1. Trenēt starpenes muskuļus. Ja tev ir slapjais pāraktīva urīnpūšļa sindroms ar urīna nesaturēšanu, var palīdzēt Kēgela vingrinājumi, par kuriem, iespējams, jau esi dzirdējusi. To būtība ir pavisam vienkārša: lēni savilkt starpenes muskuļus un maksimāli pāris sekundes sasprindzināt. Lai arī izklausās viegli, silti iesaku konsultēties ar fizioterapeitu, kas iemācīs to darīt pareizi un ierādīs, kādām niansēm pievērst uzmanību. Ar šiem vingrinājumiem nav iespējams novērst urīnpūšļa sieniņas pārmērīgo uzbudinājumu, taču tu iemācīsies pārvaldīt starpenes muskuļus, kad rodas viltus signāls par steidzamu nepieciešamību čurāt. Tā gan mazināsies nepatīkamā spiedošā sajūta, kad gribēsies čurāt, gan nenotiks nevēlama urīna noplūde. Pacientes man ir stāstījušas, ka, sajūtot pēkšņu vēlmi čurāt, palīdz apsēšanās uz cieta krēsla vai piespiešana pie kaunuma kaula – šādi manevri novērš urīnpūšļa sieniņas tālāku kontrakciju.
2. Lieto zāles. Ārsts var izrakstīt recepšu medikamentus (antiholīnerģiskie jeb antimuskarīnu grupas), kas atslābinās pūšļa sieniņas tieši urīna uzkrāšanās fāzē, tāpēc vēlme pačurāt radīsies pakāpeniski, nevis būs pēkšņa un asa. Pacientes bieži baidās, ka, lietojot šīs zāles, organismā tiks aizturēts šķidrums un sāksies tūska. Par to nav jāraizējas – šķidruma vielmaiņu šīs zāles neietekmē.
   
   Vēl pacientes baiļojas, ka medikamenti traucēs pūšļa sieniņām sarauties brīdī, kad vajadzēs pačurāt. Nē, šīs zāles ir izstrādātas tik smalki, ka pūšļa sieniņas relaksē tikai laikā, kamēr pūslī urīns uzkrājas. Čurāšanas procesā ir iesaistīti citi receptori. Ja zāles panesīsi labi, pirmais ārstēšanas kurss būs trīs mēneši. Un tad ir jāskatās, kas notiek. Iespējami trīs varianti.  Pirmais – smagāku bojājumu gadījumos urīnpūslis atsāks dumpoties jau pēc pāris nedēļām, un zāles nāksies dzert ilgstoši. Otrais – ja laimēsies, efekts saglabāsies vairākus mēnešus. Tad medikamenti būs jālieto pāris kursu veidā gada laikā. Taču jācer, ka piederēsi trešajam pulciņam, kam pēc šo zāļu lietošanas urīnpūslis nomierinās uz vairākiem gadiem vai pat pavisam.
3. Veikt botulīna toksīna injekciju. Ja urīnpūsli ar zālēm nav izdevies savaldīt, tā sieniņā var špricēt botulīna toksīnu – jā, to pašu, ko izmanto skaistumkopšanā krunku savaldīšanā. To dara īpašas procedūras cistoskopijas laikā, kad ārsts, caur kameru redzot urīnpūšļa sieniņu un izmantojot speciālu instrumentu, vairākās vietās ievada botulīna toksīnu. Rezultātā pūšļa sieniņa ap injekcijas vietu tiek paralizēta, tā novēršot pārlieko aktivitāti. Izklausās labi, taču šo procedūru piedāvā tikai un vienīgi tad, ja urīnpūslis ir ļoti niķīgs un medikamenta lietošana, tā maiņa vai pat vairāku zāļu kombinācija nav devusi vēlamo rezultātu. Parasti injekciju izdara, ja urīnpūslī ir paaugstināts spiediens, kas apdraud nieru darbību. Šai metodei nav simtprocentīgas garantijas, turklāt var rasties nepatīkama blakne – grūtības iztukšot urīnpūsli. Var gadīties, ka vairs nevarēsi normāli pačurāt un vismaz kādu laiku būs jānokārtojas caur pūslī ievietotu katetru.

Ja viss izdodas labi, injekcijas iedarbība saglabājas vidēji 6–9 mēnešus, labākajā gadījumā – gadu, jo botulīna toksīns organismā noārdās. Diemžēl injekcijas nevar veikt pastāvīgi, jo nav pētījumu, kādas sekas tad varētu rasties. Pēc atsevišķiem vērojumiem, urīnpūšļa sieniņā var veidoties fibroze, proti, saaugt saistaudi, kas ar laiku noved pie pūšļa sarukšanas.

Taču, ja biežā čurāšana ļoti bendē dzīvi, zāles ir izmēģinātas un nelīdz, un pēc konsultācijas ar ārstu tomēr esi nolēmusi izmantot šo metodi, tad jārēķinās aptuveni ar 400 eiro izmaksām.

Atceries!

Pierādīts, ka urīnpūšļa kaprīzes veicina vairāki pārtikas produkti, piemēram, tomāti, citrusaugļi, tumšā šokolāde, pikantas garšvielas, etiķis, kečups, alkohols, kofeīnu saturoši un gāzēti dzērieni. Tāpēc, kamēr ārstējies, labāk atturies no tiem!

Tā nedari!

Nereti sievietēm ir nepareizs priekšstats, ka starpenes muskuļus var vingrināt, aizturot un atsākot urinēšanu. To drīkst darīt ne biežāk kā reizi nedēļā vai mēnesī, lai saprastu, kuri muskuļi jāsaspridzina. Urīnpūslim saraustīta čurāšana nepatiks, tāpēc var rasties vēl citi traucējumi. 

Kur meklēt fizioterapeitu, kas palīdzēs tikt galā ar urīna nesaturēšanu:

• Medicīnas centrā ARS;
• Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā Gaiļezers;
• Rīgas 1. slimnīcā;
• Liepājas reģionālajā slimnīcā;
• Siguldas slimnīcā un arī citviet. 

Vingrojumi starpenes muskuļiem

1. Iedomājies, ka makstī ielikts tampons! Centies to stingri saspiest, noturēt 3–5 sekundes un tad lēni atslābināties. Šim nolūkam vari izmantot arī vaginālās lodītes, kas šobrīd nopērkamas arī interneta aptiekās.
2. Lēnām sasprindzini maksts, starpenes, sēžas un taisnās zarnas muskuļus. Noturi tos vismaz 3 sekundes un pamazām atslābini līdz sākotnējam stāvoklim. Katru nedēļu sasprindzinājumu pagarini par 1–2 sekundēm (kopā līdz 10 sekundēm).
3. Apsēdies uz cieta krēsla, ieliec starp augšstilbiem bumbu un vairākkārt to saspied.

Lai vingrojumi dotu reālu labumu, atkārto tos 10–15 reižu vismaz trīs reizes dienā.