• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Māsas palīdze Gunta Maslinarska: Palātā visi ir vienādi – vai nabadziņš no ielas vai liels un svarīgs kungs

    Tavs ārsts
    Iveta Troalika
    Iveta Troalika
    22. maijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Gunta Maslinarska
    Foto: Matīss Markovskis
    Gunta Maslinarska
    Gunta ir pirmā, kas saņēmusi Gada balvu medicīnā 2020 kategorijā Māsas palīgs. Un par to nekāds brīnums – viņa ir mīļa, uzmanīga un rūpīga.

    Anamnēze

    • 12 gadus strādā par māsas palīdzi. Tagad RAKUS slimnīcā Biķernieki intensīvajā nodaļā, bet tieši šobrīd ir maza pauzīte pēc sirds operācijas. 
    • Divu pieaugušu meitu – Daigas un Ivetas – mamma. Un vecmāmiņa trim mazbērniem.
    • Kopš pērnā augusta, kad dzimšanas dienā saņēma to kā dāvanu, saimniece šinšillu meitenei Čipai.
    • Pēc pirmās profesijas šuvēja.
    • •Mīl ceļojumus uz siltajām zemēm, bet, kamēr turp tikt nevar, dodas garās pastaigās uz jūru.
    • Par Guntu kolēģi saka: «Maz runā, daudz dara!» Un novēl: «Kaut katrs pacients būtu tā aprūpēts, kā Gunta lolo savus!»
    • Mīļākās puķes: narcises un lefkojas. 
    • Mīļakā dziesma: ļoti patīk, kā Žoržs Siksna dzied dziesmu Muļķe sirds
    • Grāmata: Vējiem līdzi, ekranizējums arī dikti patīk.

    – Šopavasar pirmo reizi pasniedza Gada balvu medicīnā kategorijā Māsas palīgs. Un tā tika jums. Apsveicu, Gunta!
    – Ak, paldies! Joprojām jūtos samulsusi. Saprotu, ka balva ir pacientu balsojums, ļoti patīkami, jūtos novērtēta. Taču kurš ir mani izvirzījis? Nav ne jausmas! Kolēģes arī nezina. Nevaru iedomāties, kā tas noticis.

    – Bet ir! Jūsu pacienti atveseļojās un nobalsoja. Tātad pelnīti. Cik sen jūs esat šajā profesijā?
    – Sanāk divpadsmit gadu. 

    Tas ir interesanti, jo pērn es skatījos Gada balvas medicīnā pasniegšanu un nodomāju: hm, dakterīši ir, māsiņas ir, bet māsas palīgu nav. Un man ir tik daudz čaklu, labu kolēģu! Un tagad man… Man pat ir kauns, ka tā, jo kopš janvāra esmu uz slimības lapas pēc operācijas, dakteri Uldis Strazdiņš un Gvido Jānis Bergs man nomainīja sirds vārstulīti. Izcili ārsti! Paldies viņiem. Un man gadījās, ka nonācu nodaļā, kurā pirms tam pati strādāju. Jā, vēl salīdzinoši nesen biju gan Stradiņos, gan Biķerniekos. Kad man veselība drusciņ sašķobījās – man gan patika kolektīvs, gan lai būtu tuvāk mājām –, izvēlējos palikt tikai Biķerniekos.

    Man ļoti patīk darbs intensīvās terapijas nodaļā. Viegli nav. Bet man tas ir pie sirds.

    Dežūras ir kā mana mīļā jūra – reizēm mierīgas, reizēm bangojošas, tā ka pat apsēsties nav laika. 

    Savukārt Stradiņos es strādāju Kardioloģijas nodaļā, kurā mani tikko operēja. Kad man kļuva labāk, meitenes jokoja, ka man nevajadzēja iet projām, redz, tagad dabūju nākt atpakaļ uz operāciju. Izbaudīju, kā tas ir būt pacienta pusē. Reanimācijā strādāja pazīstama māsiņa, un, kad es jau biju daudzmaz atguvusies, viņa teica: «Guntiņ, tu laikam mani neatpazini!» Es tiešām tobrīd nevienu neatpazinu. Tagad pēc pieredzes zināšu, kā jūtas mani pacienti, kad viņi guļ un paši lāgā neko nespēj izdarīt. Ūdens glāze stāv blakus uz galda, bet, ja to nepadod, tu nevari padzerties un mokies slāpēs.

    Sanāca, ka kolēģītes mani appuišoja. Bet es jau zinu, ka visus pacientus tā aprūpē, nebija pret mani nekāda speciālā, draugu attieksme. Tā ir gan Stradiņos, gan Biķerniekos. Reizēm mums atnes kādu cienastiņu un saka: «Lūdzu, pieejiet pie manas omītes biežāk.» Bet, goda vārds, mēs tiešām nešķirojam pacientus, darām visu vienādi, vai tas ir nabadziņš no ielas ar kašķi, vai kāds liels un svarīgs kungs. Palātā visi ir vienādi – pacienti.

    Tagad traki, tas kovidlaiks, neviens nevar slimnīcā apciemot. Arī es pati izjutu, ka gribas satikt tuvos, bet nedrīkst, drošība pirmajā vietā. 

    – Kuri ir jūsu mīļie, kurus gribējās satikt?
    – Man ir divas meitas – Daiga vecākā, Iveta piecus gadus jaunāka. Un mani trīs mazbērniņi: Danija, vecākā mazmeitiņa, nodarbojas ar mākslas vingrošanu, viņai ir brālis, arī jau brašs puika izaudzis – Martins. Un Ivetas meita Martiņa.

    Iveta strādā Rīgas satiksmē, Daiga darbojas lielformāta tekstila un drukas reklāmas firmā Ink Idea – viņi gatavo lielos plakātus pie tirdzniecības centriem. Kādreiz, senākos laikos, mani arī sauca palīdzēt šūt tos milzīgos karogus.

    – Šūšana ir jūsu hobijs?
    – Tā ir mana pirmā profesija. Kādreiz daudz šuvu. Meitenēm štātes, jo nebija jau ne naudas tērēties, ne izvēles veikalos. Tagad gan tikai kādu sīkumiņu mājām. Re, savai šinšillai Čipai šūpuļtīklu sašuvu!

    Es ilgi nostrādāju kooperatīvā – šuvām gultasveļu, kreklus, kas nu kuru reizi bija pasūtīts. Bet tad uzņēmumu likvidēja, un mēs visas zaudējām darbu. Iestājos bezdarbniekos, tur man piedāvāja kursus sociālajā aprūpē. Sāku strādāt šajā jomā, sākumā Valsts sociālajā aprūpē, tad pie samariešiem, līdz man piedāvāja darbu slimnīcā. Bija bail, vai tikšu galā, bet man šķita arī interesanti, un es piekritu. Tā es piecus gadus nostrādāju Psihiatriskajā slimnīcā, tad arī uzsāku mācības par māsas palīdzi.

    – Ko dara māsa, bet ko – māsas palīgs?
    – Piemēram, medmāsa ņem asins analīzes, veic injekcijas, es to nedrīkstu. Būtībā man vispār nav nekādas darīšanas gar medikamentiem.

    Es atvedu pacientu, sagatavoju operācijai vai manipulācijai – ja kāda vietiņa jānoskuj, jānodezinficē. Reanimācijā no rīta galvenais darbs ir visiem izmērīt temperatūru – ja ir bijusi asins pārliešana, tad jāmēra ik pēc stundas.

    Reizēm mūsu nodaļā notiek arī reanimēšanas pasākumi, mēs visi rindā pēc kārtas esam veikuši sirds masāžu, jo vienam nav tika daudz spēka.

    Un, kad cilvēks atgriežas, kad sirds atsāk pukstēt, ir milzu prieks. Ir! Būs! Tā ir izglābta dzīvība.

    Ja slimnieks pats nav kustīgs, tad ik pa divām stundām mēs viņu grozām, arī saliekam spilvenus, lai atslogo ķermeni, lai nerodas izgulējumi.

    No rītiem katram pacientam saklājam tīru gultasveļu, lai svaigāka sajūta. Ir pacienti, kuri jānomazgā. Ja šī procesa laikā redzu jaunu apsārtumu, kur varētu veidoties izgulējums, ja katetra vieta tā kā grib iekaist, varbūt uz muguras izsitumi parādījušies, to pasaku māsiņai. Es nedrīkstu apiet māsiņu, es neeju uzreiz pie daktera. 

    – Reizēm saka – pacientu izkopa. Aprūpe, it kā sīkie darbiņi, patiesībā ir liela un svarīga ārstēšanas daļa, vai ne? Tas ļauj cilvēka organismam pašam veseļoties. 
    – Es domāju, ka ļoti būtiska. Mēs visas māsas un māsu palīdzes strādājam kā vienota komanda, kā tīkls. Bieži ir tā, ka viena nevar tikt galā, tad kāda pacientu pietur, otra – paveļ, notīra…

    Ārsts ir izoperējis, izdarījis visu labāko, ko varēja, un tad pacients guļ palātā. Bet, ja viņam neviens neies klāt, neiedos padzerties, negrozīs gultā, cilvēks panīks.

    Pēc operācijas pacients ir jāuzmundrina visu laiku. Jāmudina ēst, pat ja negribas. Es zinu, kā ir, kad it nemaz nekārojas, man arī pēc sirds operācijas šķita, ka ne kumosu nespēju norīt. Bet es vienmēr mēģinu pierunāt: «Tev slikta dūša? Nē? Tad ēd. Ja neēdīsi, tev nekas nedzīs. Nu, vienu karotīti!» Kolēģes smejas: «Guntai visi ēd!» Reizēm slimnieks spītīgi saka – nē, neēdīs, bet beigās izrādās, ka viņš negrib, jo pēc tam vajadzēs pa lielam uz tualeti. Tad es saku: «Tas taču ir nieks, nekautrējieties, tas viss ir normāli, tiksim galā!»

    Reizēm jau es arī domāju – kāpēc neaizgāju mācīties par māsiņu, varbūt vajadzēja. Bet tur bija tikai dienas mācības, taču man vīrs agri nomira. Jaunākā meitiņa gāja pirmajā klasē, vecākā – piektajā. Vīramāte bija ar savām vajadzībām, man vecāku, kas palīdz, nebija, pašai nācās tikt ar visu galā, es nevarēju atļauties mācīties dienas nodaļā. Vecākā meita gāja mūzikas skolā, abas gribējās sapucēt, jāpabaro, vienkārši nebija citas izvēles. 

    – Kur bija jūsu vecāki?
    – Man mamma nomira, kad tikko biju uzsākusi skolas gaitas. Arī tētis agri aizgāja, viņam bija 42 gadi. Tad es uz brītiņu biju pie mammas māsas, vēlāk pie tēva mammas. Bet daudz sanāca dzīvoties pa valsts iestādēm: ziemā internātskola un sestdienās svētdienās pie omes, vasarās – dažādas pionieru nometnes. Tāda man tā dzīve salikās – raibu raibā. Tāpēc, kad man auga meitas, es ļoti gribēju būt klāt, lutināt, visu viņām dot, jo, manuprāt, mamma bērnam ir tā lielā mīlestība. Tētis, protams, ir svarīgs. Bet mamma, nu, manuprāt, mamma bērnam ir viss. 

    – Man tas saistās arī ar jūsu profesiju. Jo savā ziņā esat kā mamma pacientiem, kad viņi ir aprūpējami.
    – Varbūt tiešām man darbā tāpēc nav grūti parūpēties pat par netīrāko bezpajumtnieciņu, jo es redzu, ka tas ir vienkārši nelaimīgs cilvēks. Protams, nav jau tā, ka man vienmēr ir patīkami. Es arī gan redzu to šmuci, gan jūtu smakas.

    Bet varbūt, ka es pret citiem izjūtu, pat nezinu, kā to nosaukt, – līdzjūtību? –, jo man pašai tik ļoti pietrūka mīlestības bērnībā, tik ļoti gribējās, lai par mani parūpējas, pažēlo. Un tagad es to visu jūtu pret citiem.

    Man pret slimniekiem nav ne ļaunuma, ne dusmu, ne nepatikas, pat ja reizēm viņi ir ar kādām savām kaprīzēm vai pat rupji. Es tik un tā daru visu bez sliktām domām. Skaidrs, ka es arī reizēm esmu pārgurusi, bet tā, ka man kādreiz ļoti negribētos kaut ko darīt, – tā man nav bijis.

    – Saņemot balvu, jūs minējāt gandarījumu pacientu acīs. Tas ir tas dzinulis?
     – Ziniet, lielākais gandarījums tomēr ir, kad pacients, kurš ir gulējis nodaļā un bijis pavisam aprūpējams, pats ar savām kājām atnāk pie mums. Lūk, tie ir svētki!

    Ir cilvēki, kam palātā pieej klāt, un var just, ka no viņa plūst labestība. Varbūt tas ir tas, ko sauc par auru? Kaut viņš ir slims un salauzts, no viņa staro gaišums. Ne visiem tā ir. Un ir cilvēki, kuri tiešām ar acīm saka paldies, pat ja nespēj runāt. Tad jūties vajadzīgs, un ir priecīgi strādāt. 

    – Jums arī jāmāk no acīm nolasīt – gan pateicība, gan tas, ka sega sakrunkojusies un spiež, gan slāpes.
    – Bet to redz – acis smaida, acis lūdz… Acis tiešām ir dvēseles spogulis – ja tajās ieskatās, var saprast, kā cilvēks jūtas.
    Reizēm, kad cilvēku ved prom no mūsu palātas, viņš klusiņām atkārto: «Paldies, paldies!» – un acīs mirdz kaut kas tāds, neizsakāms. Tas ir aizkustinoši un īpaši.

    Bet, būsim godīgi, ir jau arī daudzi pacienti ar pilnīgi pretēju attieksmi. Rupji, asi, uzkliedz, dzen prom, spļauj virsū, sūta uz visām debespusēm. 

    – Un jums dusmas neuznāk?
    – Tā kā strādāju arī psihiatrijas nodaļā, iespējams, esmu iemācījusies, es saprotu, ka, pat ja pacients ļoti izlamā, es nedrīkstu to uztver personīgi un atbildēt asi. Viņš ir slims cilvēks. Saku sev: viņam sāp, viņš ir neapmierināts ar savu stāvokli, viņam ir ļoti slikti, viņš nespēj to pieņemt, iespējams, meklē vainīgos, un es te pa ceļam gadījos.

    – Bet ko jūs sakāt? Kādus vārdus?
    – «Mazliet pacietības, drīz kļūs vieglāk.»

    Arī pati mēģinu drusku pagaidīt, pacientam tās lielās dusmas mēdz pāriet. Un es tāpat neteikšu, ka man nepatīk mans darbs. Es tāda esmu – kur strādāju, tur es pierodu, pieķeros, man tas kolektīvs, telpas, vieta kļūst mīļa. Bet, kad mainu darbavietu, vienmēr ir skumji. Arī, kad gāju prom no psihiatrijas, man bija žēl, kaut gan jāatzīstas, ka biju ļoti nogurusi. Tur tie slimnieki bija citādāki. Smagi tur ir.

    – Bezcerīgi?
    – Jā, daudzi atgriežas atkal un atkal. Un pacienti mēdz būt agresīvi. Reiz nakts dežūrā sēdēju uzraugāmajā telpā, viss tik kluss, ka iesnaudos. Pamodos, jo man pie kakla turējās divas rokas.

    – Jūs žņaudza?! Un jums bija žēl iet prom no tāda darba?
    ­– Jocīgi izklausās, es zinu. Bet bija žēl. Un ziniet, katru dienu jau neviens tevi nežņaudz. 

    ­– Te nu jums sanāca tāds melnais humors…
    – Bet galu galā es tomēr pieņēmu darbu reanimācijā un sākumā strādāju abās vietās. Bet, kad mani uzaicināja uz Sejas un žokļa ķirurģiju, tepat Pārdaugavā, Dzirciema ielā, tad gan es no Psihiatrijas slimnīcas aizgāju projām pavisam.

    – Sanāk, ka jūs vienmēr esat strādājusi divās darbavietās? Varbūt tāpēc jums sirds piekusa.
    – Ja jau finansiāli varētu atļauties, es strādātu tikai vienā, bet man gribējās savas meitas palutināt. Un sevi ar’! Man ļoti patīk ceļot. Ēģipte, Turcija, Horvātija…

    Ja mana dzīve būtu salikusies citādāk, droši vien es būtu kaut ko citu darījusi, mācījusies. Ome redzēja, ka man patīk un padodas rokdarbi, un teica: «Šuvējai vienmēr būs darbs un maize.» 

    – Kas jums patika skolā? Ko jūs būtu gribējusi mācīties dziļāk?
    – Man tiešām arī patika rokdarbi – šūt un adīt, arī zīmēšana. Bet jaunībā es gribēju kūkas cept. Man meita tagad hobija līmenī cep kūkas. Tad es smejos, ka viņa realizē manu sapni. Man patīk tādi sīki, smalki, precīzi darbiņi. Es ilgi vēru stikla pērlīšu krelles, izšuvu brošas. Tagad acis vairs tik labi nerāda, nevaru.

    – Jums ir novērojumi, kas palīdz cilvēkam atveseļoties? Tas ir kāds iekšējs dzinulis? Tuvinieku atbalsts?
    – Man šķiet, ka visi, pat tie, kuri zina, ka ir visbezcerīgākajā situācijā, cer un grib atveseļoties. Un reizēm cilvēki to vēlas ļoti! Izmisīgi. Viņi dara visu, ko ārsts liek, bet tā nenotiek. Mūsu nodaļā ir smagi slimi cilvēki, tāpēc daudzi arī aiziet. Šķiet, mēs viņā tik daudz dvēseles ieguldījām, tā centāmies un, likās, tūlīt, tūlīt, viņam jau kļūst labāk! Un tomēr viņš nomirst…

    Sākumā es to šausmīgi pārdzīvoju, caur sevi laidu. Atceros, tikko biju sākusi strādāt, kad nomira kāda kundzīte. Man viņa tik ļoti asociējās ar manu omi, kas mani izaudzināja, man tik ļoti raudiens nāca. Raudāju, nu, ko gan citu. Bet tad es pamazām centos ar sevi sarunāt, ka tā nedrīkstu sev darīt pāri.

    Un kaut kā ar laiku pierod, saprot, ka nāve ir mūsu darba daļa.

    Reizēm izdodas, reizēm ne. Ar prātu saprotu, ka nedrīkstu tā pieķerties, bet, kad pie mums kāds pacients ir ilgāk, gribot negribot pie viņa pierodu, sveicinos, aprunājos, ja var. Ja viņš pateikt ar vārdiem neko nevar, tad atbild ar acīm. Un ja pēc laika viņš aiziet… Reanimācijā nav viegli strādāt, jo daudzi pacienti aiziet mūžībā.

    – Jūs arī apkopjat cilvēku pēdējo reizi. 
    – Sākumā tas šķita savādi, bet nu jau esmu pieradusi. Vienkārši ar cieņu, rūpību mirušais ir jānotīra, jāapkopj, jāsasien. Tas viss ir vienkārši jāizdara. 

    – Kāda psihoterapeite man teica tā: ar tiem, kuri emocijas šķaida uz āru, ir grūti apkārtējiem; bet tiem, kas emocijas tur sevī ,– ir grūti pašiem ar sevi. Jūs esat tik mierīga, runājat tik maigi, jūs pati sev nenodarāt pāri, tik ļoti klusinot savas jūtas? 
    – Man reizēm draudzene jautā, kā es varu būt tik mierīga. Darbā es tiešām esmu pilnīgi mierīga, jo manā uztverē darbs ir darbs, tur nekādus asumus es nedrīkstu atļauties, pat ja pacients nokaitina. Bet sadzīvē es krāju, krāju sevī, un tad gan var visādi gadīties. Bet mani tomēr vajag ļoti novest. 

    – Plauktā blakus bērnu un mazbērnu fotogrāfijām jums stāv Jēzus bildīte. Esat ticīgs cilvēks?
    – Remontu taisot, es to atradu un nevarēju izmest. Vienkārši roka necēlās. Noliku blakus saviem mīļajiem, lai sargā. Man bērni ir kristīti tepat blakus, Mārtiņa baznīcā. Pati tur vēl vakar biju, palīdzēju uzkopt, puteklīšus noslaucīju. Bet vispār es neesmu liela baznīcā gājēja, es uzskatu, ka Dievs ir katram no mums te, sirsniņā. Katrs drīkst ticēt pa savam. Un man ticībā galvenā lieta ir labestība.

    – Ko jums vēl dzīvē gribētos?
    – Man galvenais, lai maniem bērniem viss saliekas labi dzīvē. Lai manas meitenes, mazbērniņi ir laimīgi. Man pašai tā ļoti neko nevajag. Tikai tikt atkal uz pekām, lai varu atgriezties slimnīcā. Es esmu noilgojusies pēc darba, pēc kolektīva, pēc kolēģēm. Es nezinu, kā būs, vai varēšu pa naktīm strādāt, vai veselība pēc operācijas turēs, bet es centīšos.

    – Bet, Gunta, kaut ko sev! 
    – Nu, varbūt vēl kādā ceļojumā. Jā, to gan man vēl gribētos. Uz kādu siltu, saulainu vietu. Tas man patiktu – sasildīties pēc šīs ziemas.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+