Ģimenes ārste Gundega Skruze-Janava: Vienīgais, ko studiju laikā nespēju izturēt, bija kājas amputācija

ANAM­NĒ­ZE

• Par ģimenes ārsti strādā ceturto gadu. Sociāli aktīva. Kā pati saka – ir vaksere un maskere.
• Prakses vieta – Ādaži, dzīvo Rīgā.
• Māca anatomiju Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes studentiem. «Priecājos redzēt, kā no bailīgiem pirmkursniekiem izaug zinātkāri, erudīti nākotnes ārsti.» 
• Viņasprāt, labākā grāmata: M. Bulgakova Jauna ārsta piezīmes.
• Svaigākā mazā laimīte: uzdāvināja vīram plašu atskaņotāju. «Jā, mēs esam tieši tik mainstream hipsteri. Nočučēju kolosāli saldu diendusu, kamēr vīrs grieza AC/DC un Rammstein.»
• Šobrīd katrs negatīvs Covid-19 tests ir maza laimīte!

– Daudzi par jums saka: «Dros­miniece! Cilvēkiem beidzot jā­sāk uzņemties atbildību par sa­viem vārdiem un citu pazemošanu internetā!»
– Jā, un priecāšos, ja tādēļ kaut viens sociālajos tīkos nesaņems tās preteklības, ko saņēmu es. Jo anonimitāte internetā ir šķietama – ikvienu, kurš pārkāpj vārda brīvības robežas, iespējams saukt pie atbildības. 

Viss sākās ar to, ka televīzijas intervijā Rīta Panorāmā izklāstīju, kāpēc sejas masku valkāšana nekādi nekaitēs skolēnu veselībai. Pēc tam televīzija to ielikta feisbuka lapā, un tur vienas dienas laikā bija pāri tūkstotim komentāru, no kuriem liela daļa bija ļoti, ļoti personīgi apvainojoši. 

– Un jūs visus tūkstoš komentārus izlasījāt?
– Es ne. Man tajā vakarā bija saruna ar moderatoru, kas teica, ka viņi dzēš rupjus komentārus vienā laidā, bloķē, bet tāpat to ir ļoti, ļoti daudz. Cik komentāru patiesībā bija, nespēju pat iedomāties. Visus neizlasīju. Taču mani draugi tam sekoja līdzi, un tādas lietas, kurām man vajadzētu pievērst uzmanību, viņi man atsūtīja.

Citi lasa

Inita Dilāne

Horoskopi

Horoskops 18. – 24. aprīlis. Kā tevi ietekmēs astroloģiskā pāreja, kas ir reizi 14 gados?

Marta Kalniņa

Teātris

Nacionālais teātris ticis pie jaunas aktrises! Direktors Vītols ir sajūsmā

Gita Vīksne

Slavenības

Šlāgerdziedātāja Aija Legzdiņa dramatiski novājējusi. Viņu vairs nevar atpazīt…

Tā no visas komentāru gūzmas izcēlās pieci visbriesmīgākie. Uzrakstīju iesniegumu policijai.

– Kas bija šajos piecos komentāros?
– Seksuāla rakstura rupjības.

– Kas jūs visvairāk pārsteidz, atskatoties uz šo gadījumu? 
– Laikam lielais cilvēku daudzums, kas bija gatavi ar putām uz lūpām, bez jebkādas pierādījumu bāzes, aizstāvēt to, ka: «Nē, mans bērns skolā masku nevalkās! Man ar masku kļūst slikti!» Cilvēki postoja dažādus tīri uz savām subjektīvajām sajūtām radušos viedokļus, ka mums šādu zinātni nevajag, kas pieļauj, ka bērniem atņem skābekli.

Jā, piekrītu, ir cilvēki, kas tiešām nevar paelpot ar masku – kam ir ļoti smaga sirds mazspēja vai psihiska rakstura traucējumi, bet tādu nav daudz.

Auduma maskas lielākoties ir kokvilnas, un objektīvu iemeslu, kāpēc caur to nevarētu elpot, nav. Cilvēki, kuri apgalvo, ka sejas maska traucē plaušām iztīrīties, ir tie paši, kas teic, ka – ja vēja ģenerators sāks griezties uz otru pusi, tad saražotā elektrība tiks paņemta atpakaļ.

Bet tā tas notiek – medicīnā vislielākās bailes un skepsi cilvēkiem sagādā tieši visrevolucionārākās, visvairāk dzīvību izglābušās lietas: vakcīnas, antibiotikas, anestēzija, hormoni, radioloģiskie izmeklējumi, cilmes šūnas. Tagad arī sejas maskas. 

– Kāda ir jūsu pašas ikdiena pandēmijas laikā?
– Klātienē pieņemto pacientu skaits pagājušajā gadā šajā laikā pilnīgi noteikti bija daudz lielāks. Tagad slodzi palielina telefonkonsultācijas. Pat ne tikai tas! Pacienti sūta WhatsApp attēlus, jautā: kas tas ir un ko man ar to darīt? Kovidpacienti jāapzvana – tie, kas ārstējas mājās. Jāapzvana arī kontaktpersonas – gan uzsākot karantīnu, gan to beidzot; un pašlaik kontaktpersonu ir daudz.

Ievērojami pieaudzis arī to pacientu skaits, kuri zvana un grib uzzināt, vai viņu simptomi varētu būt saistīti ar inficēšanos ar Covid-19. Tā ka ļoti daudz sanāk runāt pa telefonu. Dokumentācija, katra pacienta talona aizpildīšana. Tas jau pats par sevi ir diezgan noslogojošs pasākums, bet nu ir nianses, kas to padara vēl sarežģītāku. Proti, ja pacients vienreiz bijis klātienes vizītē pie ārsta un pēc tam viņam sniegta telefokonsultācija, man jāaizpilda divi dažādi taloni. Bet, ja cilvēks arī otrreiz būtu konsultējies klātienē, tas būtu viens talons. Šādi sīkumi, savācoties kopā, noēd laiku.

Taču lielākoties darbu smagāku padara emocionālā slodze. Tu nezini, kas notiks rīt, tu nezini, kurā brīdī pati kļūsi par kontaktpersonu.

Neziņa vairāk noslogo, nevis tīri fiziskais darbs.

– Cik ilgi strādājat par ģimenes ārsti? 
– Šis būs ceturtais gads. Man praksē ir mazliet virs 1300 pacientiem. No viņiem vairāk nekā tūkstotis ir bērni. 

– Jūs pati nesen bijāt rezidente, jaunā ārste… Droši vien redzējāt arī televīzijas sižetu par kādas rezidentes saslimšanu ar Covid-19. Jaunie ārsti, kuri par medicīnas studijām maksā paši, ir sociāli pilnīgi neaizsargāti, jo nesaņem atalgojumu. Un tad, kad slimība skar pašus, viņi nevar pretendēt uz slimības pabalstu.
– Jaunie ārsti par šo problēmu ņemas gadiem. Gadiem! Līdzko kāds ierunājas publiski, cilvēki brīdi pašokējas un aizmirst. Un nekas, nekas nemainās.

Arī man pašai par to ir bijušas skarbas pārdomas. Rudenī Francija deva iespēju imigrantiem, kas pandēmijas laikā strādā sabiedrības veselības labā, piešķirt pilsonību paātrinātā kārtā… Un es tviterī padalījos ar savu fantāzijas lidojumu, ko gribētos sagaidīt no Latvijas valsts… Īsumā – lai kļūtu par sertificētu ārstu, pēc medicīnas augstskolas ir jāmācās 3–6 gadi rezidentūrā.

Ir budžeta vietas – tu strādā, saņem algu, dodies mācīties uz semināriem, un Veselības ministrija augstskolai sedz izdevumus par tavu apmācību. Bet ir ārsti, kas par savu rezidentūru maksā paši. Strādā, apmeklē seminārus, algu nesaņem.

Lai izdzīvotu, strādā neatliekamajā palīdzībā, uzņemšanas nodaļās, dežurē reģionālajās slimnīcās, pieņem ambulatori.

Un ir vēl trešā jauno ārstu grupa, kas iestājas rezidentūrā budžeta vietā, saprot, ka nav savā īstajā specialitātē, un nomaina uz citu. Šajā situācijā pašam ārstam jāatmaksā izdevumi, ko valsts iztērējusi par apmācību pirmās rezidentūras laikā, cik nu ilgi tu tur nomācījies.

Nu, lūk, un es piederu tiem, kas ar pirmo reizi neuztrāpīja īsto. Nomācījos divus gadus, lai saprastu. Par to man Veselības ministrijai jāatmaksā 12 tūkstoši eiro. Iegūtās zināšanas, protams, naudā nav novērtējamas un nāk talkā ik dienas. Bet… 12 tūkstoši ir ļooooti daudz. Strādāju savā specialitātē, atbalstu savas valsts medicīnas sistēmu un, kā visi ģimenes ārsti, cīnos ar kovidu. Varbūt, varbūt, kad pandēmija būs uzvarēta, varētu rast iespēju mūsu visu rezidentūras parādus atlaist vai samazināt? Lūdzu!

– Negribējās kļūt par ķirurgi? 
– Studiju gados dažādiem posmiem ir iets cauri. Kad mācījos rezidentūrā un rotēju no nodaļas uz nodaļu, gribēju darīt VISU. Izņemt intrauterīno spirāli? Lūdzu! Nopunktēt artēriju? Dodiet adatu! Asistēt operācijā? Jau ģērbjos!

Vienīgais, ko nespēju izturēt, bija kājas amputācija.

Tādas – pa gabalu – redzēju divas. Viens bija jauns vīrietis ar onkoloģisku vainu. Neizsakāma netaisnība. Otrs bija rūdīts smēķētājs, kurš vienu kāju bija zaudējis jau pirms dažiem gadiem, un šoreiz tika noņemta palikusī. Pirmo reizi redzēju, kā izskatās patiesa bezcerība…

Taču – vēlreiz uzsveru: medicīnā man patīk VISS. Un ģimenes ārstam ir šī priekšrocība, ka diagnozes pacientiem ir tik dažādas, un es esmu spiesta katru reizi no jauna visu ko atkārtot, rakt augšā svaigākās vadlīnijas, skatīties, kas tajās mainījies. Dažādība ir ģimenes ārsta darba aizraujošākā sadaļa. 

– Un – visapgrūtinošākā. Jo viens cilvēks taču nevar zināt visu, visas nozares!
– Nav arī viss jāzina. Tāpēc ir nosūtījumi pie citiem speciālistiem. 

– Kā jūs nokļuvāt Ādažos? 
– Pirms manis šajā praksē strādāja cita daktere, kura veselības problēmu dēļ bija nolēmusi paņemt pauzi, un es sākumā biju aizvietotāja. Nostrādāju divus gadus, iepazinu pacientus, un daktere izdomāja, ka viņa šajā praksē vairs neatgriezīsies, ka nodarbosies ar citām lietām, un tā es to pārņēmu.

Bet vispār esmu no Rīgas un biju domājusi, ka strādāšu tur. Jo – kurš tad braukā no Rīgas uz Ādažiem?!

Par lielu pārsteigumu izrādījās, ka tas ir pat ļoti ērti, jo trakajās rīta stundās sanāk doties pretējā virzienā korķiem.

– Par ko ādažnieki tagad uztraucas? 
– Ir pacienti, kas jautājuši, vai kovids tiešām ir tik nopietns un vai statistikas skaitļi nav safabricēti. Kāda paciente, kas baro mazuli ar krūti un uzzinājusi, ka ir kovidpozitīva, jautāja, ko darīt. Nu tad internetā izgāju cauri pasaules rekomendācijām par Covid-19 un krūts barošanu. 

Ja mamma ir kovidpozitīva, turpināt zīdīt mazuli drīkst un vajag!

Līdz šim veiktajos pētījumos vīrusa izdalīšanās krūts pienā nav konstatēta. Mazulis jebkurā gadījumā ir kontaktpersona, uz kuru attiecas karantīnas noteikumi. Mammai, atrodoties bērna tuvumā, noteikti jāvelk sejas maska un ikreiz pirms pieskaršanās mazulim rūpīgi jānomazgā rokas.  

– Par pulsa oksimetriem cilvēki nevaicā? 
– Ja kāds grib pirkt, to var darīt, cena ir ap 30 eiro. Bet principā ģimenes ārstu praksēs ir paredzēts kovida pacientiem uz konkrētu laiku izsniegt pulsa oksimetrus. Cilvēkam par to nav jāmaksā, pulsa oksimetru kovida pacientam vienkārši izsniedz, nomu un tā piegādi mājās valsts apmaksā. Man praksē ir divi pulsa oksimetri, vienu kā reiz tikko nodevu pacientam lietošanā. Pasūtījām vēl, lai ir rezerve.

– Jūs vakcinēsieties pret kovidu? 
– Es jau pirmo poti esmu saņēmusi. Tiklīdz tāda iespēja parādījās, tā uzreiz braucu uz Austrumu slimnīcu – uz Gaiļezeru. 

– Nebija šaubu?
– Man tiešām nav nekādu šaubu, jo es saprotu savas kompetences robežas, un es saprotu, kurās jomās man vienkārši ir jāuzticas pasaules līmeņa ekspertiem. 

– Tajā pašā laikā ir pietiekami daudz mediķu, kas saka: «Paskatīsimies, paskatīsimies, kā jūs, vakcinētie, jutīsities pēc diviem mēnešiem…»
– Kad dzirdu frāzi «Man draugos ir mediķi, kas saka…», man sāk raustīties plakstiņš. Ārsti ir atšķirīgi! NAV visi speciālisti vienlīdz virtuozi visās jomās! Neprasiet man par amputācijām, tāpat kā pensionētam ķirurgam par vakcināciju. Neirologs neoperēs hemoroīdus, un traumatologs jums neizstāstīs par kovida vakcīnām! Tas pirmkārt. Otrkārt… Cilvēki, kas ir piedalījušies kovidvakcīnu pētījumos, pēc diviem mēnešiem jutās ļoti labi.

Bet tāda lieta kā vakcīnas ilgtermiņa blaknes pēc desmit, piecpadsmit un divdesmit gadiem ir absolūts mīts, ko uztur antivakcinācijas kustība, lai visus biedētu.

Mani pārsteidz arī praktiski viss, kas nāk no konspirācijas teorijas. Ka koronavīrusa pandēmija ir daļa no stratēģijas, kuru izstrādājušas globālās elites. Ka vakcinācijas slēptais nolūks ir cilvēkiem injicēt vakcīnas, kas satur izsekošanas čipus. Ka šie čipi vēlāk tiks aktivizēti ar 5G mobilo sakaru tehnoloģiju palīdzību. Tas, ka vakcīnas ir vainīgas pie visa, tai skaitā – bija raksts, ka cukura diabēts bērnam attīstījies tāpēc, ka viņš bērnībā vakcinēts. Tādas absurdas, savstarpēji pilnīgi nesaistītas lietas.  

– Vairums jūsu pacientu ir bērni. Vai ir arī tādi, kuri principā netiek vakcinēti vecāku pārliecības dēļ?
– Protams, jo vecākiem ir dažādi informācijas avoti, no kurienes smelties zināšanas vai, tieši otrādi, absurdas lietas par vakcināciju. To es saprotu, ka visi nekad nedomās vienādi un nekad visi nebūs tādi, kas paļaujas uz zinātni.

Līdz ar to, ja vecāki uzraksta atteikumu, bērns vakcīnas pret smagām infekcijas slimībām nesaņem.

Teorētiski pietiek ar viena vecāka piekrišanu, lai bērnu vakcinētu, bet – ui, kādos ģimenes konfliktos šādi var iebraukt. Zinu vairākas ģimenes, kurās viens no vecākiem grib bērnu vakcinēt, bet otrs ir pret. Uzminiet nu, pēc kura prāta šajās situācijās allaž notiek. Vismaz tajās ģimenēs, ko zinu es, viss notiek pēc vakcīnskeptiķa prāta, neatkarīgi no dzimuma. Otra puse piekāpjas mīļā miera labad – ar domu, ka nekas taču slikts nenotiks.

– Un tomēr, vai jums nav azarta, iekšējas vēlmes pārliecināt, ka potēties ir svarīgi?
– Vēlme ir, un mēs arī stāstām – gan es, gan medmāsiņa, gan ārsta palīdze. Un katrai ir savs sakāmais. Piemēram, ārsta palīdze izstāsta, kā tiek ārstēta difterija un cik tā patiesībā ir agresīva, ka tas bērnam ir daudz, daudz lielāks pārdzīvojums un organismam lielāka slodze nekā no vakcinēšanās.

Es savukārt vairāk varu izstāstīt, kāda ir valstu pieredze ar salīdzinoši jaunajām vakcīnām. Kaut vai pote pret cilvēka papilomas vīrusu meitenēm no 12 gadu vecuma, tā arī līdz šim tiek ar lielu skepsi ņemta pretī – dakter, tā taču ir tik jauna, nepārbaudīta! Tad stāstu par Austrālijas datiem un citām valstīm, kas bija vienas no pirmajām, kuras uzsaka šo vakcinēšanos. Es drīzāk tā – ļoti pragmatiski.

Stāstu par iespējamām komplikācijām, kas notiek, ja saslimst ar dzemdes kakla vēzi, kuru izraisa cilvēka papilomas vīruss, cik liela ir reālā iespēja saslimt. 

Šobrīd dārgo deviņu tipu CPV vakcīnu, kas pasargā no septiņiem biežāk sastopamajiem augsta riska onkogēnajiem cilvēka papilomas vīrusa tipiem – tātad tā ir arī pret maksts, vulvas, tūpļa kanāla, galvas un kakla vēzi, dzimumorgānu kārpām un elpceļu papilomatozi – meitenēm no 12 gadu vecuma līdz viņu 18 gadu dzimšanas dienai valsts apmaksā, tāpēc aicinu šo iespēju izmanot. 

– Pavisam muļķīgs jautājums – kā jūs izdomājāt kļūt par dakteri?
– Katrā ziņā uz citām profesijām nekad neesmu skatījusies ar ļoti nopietnu interesi. Medicīna vienmēr ir sēdējusi manī iekšā – 
ka tas ir tas, ko gribu darīt, un es diezgan mērķtiecīgi gāju uz to, ko gribu. No devītās klases pilnīgi apzināti – soli pa solim. 

Mana tante bija ārste. Taču par medicīnu ar viņu diskutēt sāku tiešām tikai tad, kad jau pati biju izlēmusi kļūt par ārsti. Bērnībā daudz neslimoju, tā ka arī tas manu izvēli nevarēja ietekmēt. 

– Ko dara jūsu vecāki?
– Es uzaugu ar mammu un vecvecākiem. Mans vectētiņš vadīja vispirms izdevniecību Liesma un pēc tam līdz 1994. gadam – Avotu. Viņš bija visgudrākais cilvēks, ko zinu. Nodzīvoja līdz 90 gadiem. Pazina teju visus sava laika rakstniekus, publicistus, māksliniekus. Mājās bija autoru dāvinātas gleznas, grāmatas ar sirdssiltiem ierakstiem un pat suvenīrs no Rundāles pils atjaunošanas darbiem. Vecāmamma savulaik bija latviešu valodas skolotāja un eksperte, bet mamma vairāk strādā ar aprēķiniem. 

– Sakiet, ar ko atšķiras labs ārsts no ne tik laba? 
– Man liekas, ka, pirmkārt, labam ārstam ir jāseko līdzi medicīnas jaunumiem. Labs ārsts nevar būt tas, kurš ārstē pa vecam tāpēc, ka tā ir pierasts.

Otrkārt, ir jāprot pateikt, ka – šo es nezinu, ar šo es nenodarbošos. Nav jāmēģina tēlot citas specialitātes ārstu, tai skaitā ģimenes ārstam nav jābūt psihoterapeitam. Visi, protams, runā par to, ka ģimenes ārsts ir vienlaikus gan sociālais darbinieks, gan psihologs, gan ķirurgs un tā tālāk, bet – tā nevajadzētu būt.

Jā, mums māca, kā rentgenā atpazīt tipisku pneimoniju, un arī psihoterapijas pamatus. Bet tas mūs nepadara par kompetentiem radiologiem un psihoterapeitiem.

Mēs varam būt sarunu biedri saviem pacientiem, bet noteikti mēs nevaram aizstāt cilvēkus, kas šajā jomā ir speciālisti.

Ļoti gribētos, lai tā vairs netiek uztverta par normu, ka ģimenes ārstam ir jābūt visam vienlaikus. Bet – labs ārsts, protams, būs gatavs pacientu uzklausīt un, kā saka, izlobīt to, kas patiešām ir svarīgs.

– Vai jūs saviem pacientiem esat arī ieteikusi psihoterapiju?
 – Bet protams! Un, cik saprotu, šobrīd psihiskās veselības projekts virzās uz realizācijas pusi – ka kaut kāda daļa psihoterapijas konsultāciju būs valsts apmaksātas, ja uz to nosūta ģimenes ārsts. Psihoterapija ir ļoooti vajadzīga. Protams, arī īstais psihoterapeits jāatrod, tas, manuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi un grūti. Bet, kad tāds ir atrasts, pozitīvais efekts veļas kā sniega bumba. Esmu redzējusi, kā cilvēki pēc psihoterapijas izmainās, kā viņi atplaukst, izveseļojas. 

Otra lieta, ar ko ģimenes ārstiem mūsdienās nākas bieži saskarties, ir depresija. Par to arī būtu jālauž stereotipi – ka tā nav ne slinkuma kaite, ne bezdarbības slimība.

Depresija ir reāla saslimšana, tieši tāpat kā arteriālā hipertensija jeb augsts asinsspiediens vai kā miokarda jeb sirds infarkts, kas nevienam šaubas nerada.

Jā, cilvēkiem nebūtu jābaidās ne no psihoterapeita, ne no psihiatriem un arī no antidepresantu lietošanas ne. Pastaiga mežā katru otro dienu diemžēl šīs veselības problēmas reāli nerisina. 

– Bez darba kas jūs vēl aizrauj?
– Man ļoti patīk dzīvnieki. Esmu pati kaķīšus no ielas paņēmusi un atkopusi. Vairāki ir pēc tam dzīvojuši pie manis. Pēdējais atkoptais, ko mēs pavasarī, kad bija pandēmijas pirmais vilnis, atradām, šobrīd dzīvo pie manas mammas. 

Ja runājam par svaiga gaisa baudīšanu, man nepatīk pastaigāties – labprātāk izvēlos braukt ar riteni. Taču mans suns vēl neprot skriet blakus ritenim, tāpēc nākas staigāties. Suns vēl ir jauns. Man ir kardigānkorgijs. Šīs šķirnes suns man vienmēr ir bijis sapnis, kopš ieraudzīju, cik viņi amizanti izskatās. Sunīši ar īsām kājiņām, spicām ausīm – kā mazas lapsas. Pēc rakstura viņš ir skaļš, patstāvīgi domājošs. Patiesībā korgijam ir divi stāvokļi: traks korgijs un aizmidzis korgijs. Starpstāvokļa nav! (Smejas.)