• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Acu ārste Irina Repina: Pat nakts sapņos cenšos izgudrot kādu jaunu ārstēšanas metodi

    Tavs ārsts
    Indra Ozoliņa
    17. aprīlis
    1 komentārs

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Matīss Markovskis
    Droši var sacīt, ka acu ārste IRINA REPINA ir viena no labākajām tīklenes slimību speciālistēm Latvijā. Viņa bija arī pirmā, kas ārstēšanā sāka izmantot injekcijas acs ābolā. Daktere, kuru darbs joprojām ļoti aizrauj.

    ANAM­NĒ­ZE

    • Ļoti pieredzējusi, kolēģu un pacientu cienīta acu ārste. Darbam veltīti 45 mūža gadi.
    • Pašlaik strādā Dr. Solomatina Acu rehabilitācijas un redzes korekcijas centrā. Vienu dienu nedēļā veic optiski koherentās tomogrāfijas izmeklējumus Medicīnas centrā ARS. 
    • Pirmā darbavieta – Aizkraukles, toreizējās Stučkas, poliklīnika. No 1983. līdz 2004. gadam strādāja P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā, no 1982. līdz 2010. gadam – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā par neatliekamās medicīniskās palīdzības ārsti.
    • 2006. gadā pirmā Latvijā sāka veikt intravitreālās injekcijas.
    • Meita Anna Repina – radioloģe Jelgavas slimnīcā.
    • Ārpus darba lielākais prieks – mazdēli: Teodors un Artūrs.
    • Brīvajā laikā daudz lasa un izšuj krustdūrienā.

    – Lai uzsāktu ko jaunu, vajag apņēmību un drosmi. Arī – lai pirmā Latvijā veiktu injekcijas tieši acs ābolā…
    – Tīklenes slimību ārstēšanā sāku specializēties 1983. gadā, kad iestājos rezidentūrā Stradiņa slimnīcā. Acu funkcionālās diagnostikas kabinetā atbrīvojās vieta, un Oftalmoloģijas klīnikas vadītāja profesore Ideja Vaļkova man piedāvāja izmeklēt tīkleni. Tolaik tā bija vienīgā vieta Latvijā, kur varēja veikt tādas smalkas lietas kā tīklenes elektrofizioloģisko izmeklēšanu un acs dibena fluorescento angiogrāfiju. Tā arī sāku specializēties tīklenes slimībās.

    Bet tīklene ir ļoti, ļoti svarīga – tā izklāj acs ābola iekšpusi un sastāv no nervu galiem, kas, uztverot gaismas kairinājumu, ļauj redzēt…

    Pacienti uz Stradiņiem brauca no visas Latvijas, un es gribēju viņiem ne tikai noteikt diagnozi, bet arī palīdzēt.

    Taču tolaik nekādu īpašu ārstēšanas iespēju nebija. Tikai 2005. gadā pirmie pētījumu rezultāti liecināja, ka centrālo tīklenes deģenerāciju var apturēt jauns preparāts Macugen. Izmantoju ražotāja Pfizer pārstāvju piedāvājumu kopā ar pieciem citiem ārstiem braukt uz Prāgu mācīties veikt intravitreālās injekcijas. Uzreiz gan tām nebiju gatava, jo nespēju saņemties durt acī. Bet tobrīd man bija kāds pacients, kuram nelīdzēja nekāda ārstēšana. Viena acs bija pilnīgi neredzīga, bet otrā – aktīvs slimības process ar tīklenes tūsku un asinsizplūdumu, un viņam vajadzēja palīdzēt.

    Saņēmos pirmajai injekcijai, un domāju, ka biju nobijusies vairāk nekā slimnieks, kurš nezināja, ka to daru pirmo reizi.

    Taču viss izdevās, un viņam kļuva labāk. Tagad izdaru vismaz 60 injekcijas mēnesī. Pašlaik Latvijā intravitreālās injekcijas veic daudzās klīnikās, un ir ļoti pieaudzis pacientu skaits ar centrālo tīklenes deģenerāciju. Kad sāku strādāt, tie bija tikai atsevišķi gadījumi, taču tagad man tādi pacienti ir katru dienu. 

    – Ar ko tas varētu būt saistīts? 
    – Pētījumos pierādīts, ka tīklenes deģenerācijas galvenais iemesls ir vecums. Tā kā pieaudzis cilvēka mūža ilgums, ir arī vairāk slimnieku. Daudziem maniem pacientiem ir pāri 80 un pat 90 gadiem. Arī statistikas dati liecina: pēc 60 gadu vecuma tīklenes deģenerācija attīstās trim no simta, taču pēc 80 gadu vecuma – jau katram trešajam. 

    – Vai injekcijas vispār palīdz?
    – Jā, pacientiem kļūst labāk. Arī pētījumi liecina, ka, veicot injekciju ik pēc mēneša, gada vai divu gadu laikā ap 70 procentiem slimnieku vērojams uzlabojums. Taču, kad šos pašus pacientus izmeklēja pēc četriem un septiņiem gadiem, atklājās, ka slimība tomēr progresē. Taču, ja cilvēks zaudē redzi divu trīs mēnešu vai pusgada laikā, viņam ir grūti tam pielāgoties, bet, ja tā samazinās pakāpeniski piecu vai desmit gadu laikā, tam var diezgan labi adaptēties. Mani pacienti, kuriem centrālā redze saglabājusies pavisam nedaudz, spēj sevi apkopt un iepirkties. Parasti viņi saka: «Dakter, jūs neuztraucieties, man viss ir kārtībā, es redzu.» 

    – Tātad ne vienmēr tīkleni var izārstēt… 
    – Parasti pilnībā nevar, taču aklums nedraud. Skarta ir tikai tīklenes centrālā daļa, taču perifērā redze saglabājas. Tīklene šai situācijai pielāgojas, un kāda tās daļa sāk labāk uztvert gaismu, var arī uzlaboties perifērā redze. Ir pacienti, kuriem nemaz negaidīju tik labu rezultātu, kādu izdevās panākt. Citkārt domāju, ka viss būs normāli, taču rezultāts nav tik iepriecinošs. Un, pat ja cilvēkam šodien ir labi, nevaru solīt, ka viss būs kārtībā līdz mūža galam. 

    Laimīgi ir ķirurgi, kuri operē kataraktu, jo pacients atgūst redzi uzreiz, un tā ir tik brīnišķīga sajūta! 

    – Vai, kļūdama par acu ārsti, piepildījāt savu bērnības sapni vai arī tā bija nejaušība?
    – Gan tā, gan tā. Manas skolas draudzenes mamma bija acu ārste. Viņa ļoti gribēja, lai meita studē medicīnu, un pierunāja arī mani. Interesanti, ka katrs otrais mans kursabiedrs apgūt medicīnu bija izvēlējies, pateicoties Jurija Germana grāmatai Tavs uzdevums (Дело, которому ты служишь). Tā iedvesmoja arī mani.

    Sākumā vēlējos kļūt par terapeiti, jo, manuprāt, iekšķīgo slimību ārsts cilvēkiem var palīdzēt vairāk.

    Mēs ar bijušo vīru bijām sarunājuši darbu Krāslavas slimnīcā kā jaunie terapeiti. Taču, kad bija jāparaksta līgums, galvenais ārsts man piedāvāja anesteziologa reanimatologa vietu. Man šī specialitāte likās pārāk smaga, negribēju, ka mani pacienti mirst. Ļoti nopriecājos, kad izrādījās, ka vajadzīgs arī acu ārsts. Tā bija nejaušība, taču esmu apmierināta. Man ir ļoti interesanta profesija.

    – Kas jums visvairāk patīk savā darbā?
    – Mums katrā kabinetā ir tik daudz dažādu aparātu! 2005. gadā Dr. Solomatina klīnikā, kur strādāju, parādījās Latvijā pirmais optiski koherentās tomogrāfijas aparāts, ar kuru varam izmeklēt tīkleni praktiski šūnu līmenī. Tā ir ļoti interesanta izmeklēšanas metode, kas visu laiku attīstās, tāpēc nepārtraukti jāmācās. Un, kad uzzinu ko jaunu, gribas pastāstīt citiem, tāpēc lasu lekcijas ārstiem. Vēl tīkleni var labi pārbaudīt ar elektrofizioloģisko izmeklēšanu un fluorescento angiogrāfiju. 

    Man ir interesanti, jo acu slimības ir tik dažādas, arī saistītas ar cukura diabētu, reimatismu, tuberkulozi un dažādām iekšķīgām slimībām. 

    – Vai katra jūsu darbdiena ir ļoti atšķirīga?
    – Jā, jo katru dienu ir citi pacienti. Tā kā daudziem ir hroniskas slimības, novēroju viņus jau gadiem. Piemēram, vakar man zvanīja kāda paciente, kuru pazīstu jau trīsdesmit gadus, lai pastāstītu, ka nomiris vīrs. Slimnieku, kas man stāsta ne tikai par veselības problēmām, bet savu dzīvi un ģimeni, ir daudz. Gandrīz katru dienu pieņemu no deviņiem rītā līdz septiņiem vakarā, un dažreiz gadās, ka, ejot mājās, domāju, vai šodien strādāju par acu ārsti vai psihoterapeiti. 

    – Vai nešaubījāties no Stradiņa slimnīcas un Bērnu slimnīcas pāriet strādāt uz privātklīniku?
    – Dr. Solomatina klīnikā sāku strādāt 1997. gadā, taču vairākus gadus turpināju paralēli pieņemt pacientus arī valsts slimnīcās, jo tur varēju ārstēt arī trūcīgus cilvēkus. Uz privātklīniku nāk tie, kuri var atļauties samaksāt. Un cenas nevar būt zemas, jo jāsedz kredīts par aparatūru. Optiski koherentās tomogrāfijas aparāts vien maksā, sākot no 60 tūkstošiem eiro, un apmēram pēc pieciem gadiem to vajag mainīt, jo ir radīts labāks. Taču nevaru sacīt, ka esmu zaudējusi savus agrākos pacientus. Kā jau sacīju, daudzi turpina nākt pie manis. 

    Mēs klīnikā esam septiņi ārsti. Ja ir kāds sarežģīts slimnieks, kopā skatāmies un domājam, kā labāk ārstēt. Man ļoti patīk, ka mūsu kolektīvā ir koleģiālas attiecības, savstarpēja cieņa, sapratne un palīdzam cits citam. 

    – Taču tuvredzības lāzerkorekciju daudzi brauc taisīt uz Lietuvu…
    – Es nezinu, kā tur operē, bet, kad paziņas man jautā, vai braukt operēties pie kaimiņiem, iesaku to darīt pie mums, jo maniem kolēģiem šajā jomā ir pieredze jau kopš 1997. gada. Esmu pārliecināta, ka viņi visu izdarīs vislabākajā veidā. 

    – Kas pārsvarā ir jūsu pacienti?
    – Manu pacientu vidējais vecums ir 73 gadi, visi strādā ar datoriem un lieto viedtālruņus. Pacientu kontingents kopš manu darba gaitu sākuma ir ļoti mainījies. Ja pirms četrdesmit gadiem no skolas absolventiem tuvredzība bija vien 2–3 procentiem, vēlāk 10 procentiem, tad tagad – vismaz 30 procentiem jauniešu. Šo gadu laikā ir pieaugusi redzes slodze pie datora monitora, taču visvairāk ar smartfoniem.  

    – Kādā interneta forumā atradu atsauksmi, ka esat laba ārste, bet diezgan šerpa…
    – Saprotiet, ka mēs nevaram izārstēt visus pacientus un tāpēc cilvēki paliek neapmierināti. Es izdaru visu, kas manos spēkos, taču ir pacienti, kuriem šķiet, ka ar viņiem nav pietiekami daudz un laipni runāts. 

    – Galvenais, lai dakteris labi ārstē. Kādas jūs gribētu pacienta un ārsta attiecības?
    – Es vēlētos, lai pacients pie manis nāk ar atvērtu sirdi, atklāti stāsta par savām problēmām un jautā, kā varu viņam palīdzēt. Un es godīgi pateikšu, vai iespējams apstādināt slimības procesu un mēģināt saglabāt redzi tādu kā pašlaik vai arī tā pasliktināsies. Taču pat tad, ja cilvēkam ir iedzimta smaga slimība, nekad nesaku, ka viņš var zaudēt acu gaismu.

    Ārsts nedrīkst pacientam laupīt cerību.

    Man bija kursa biedrene ķirurģe ar onkoloģisku slimību, divas reizes operēta. Kad viņa savam dakterim vaicāja, kā viņš vēl varētu palīdzēt, viņš sacīja: «Neko vairs nevar darīt, vajag gatavoties galam.» Bet viņa nesamierinājās, aizgāja pie mācītāja, kurš ieteica meklēt citu ārstu un cīnīties. 

    Man gribētos tā: es nozīmēju ārstēšanu, pacients visu izpilda, tad tiekamies un apspriežam, vai tā ir palīdzējusi vai arī jāizmanto cita metode. Diemžēl reizēm pacienti ir noskaņoti cīnīties nevis ar slimību, bet ar ārstu, piemēram, atnāk un saka: «Paskatieties, līdz kādam stāvoklim mani noveda tas ārsts!» Protams, ir dakteri, kuri var palīdzēt labāk, citi – mazāk, taču neviens nedara pāri savam pacientam.  

    – Tā kā jums kabinetā ir daudz ziedu, secinu, ka pacienti ir jums pateicīgi… 
    – Jā, arī daudzi no tiem, kuriem nevaru īpaši palīdzēt, ir apmierināti, jo zina, ka esmu darījusi visu, kas manos spēkos. Kad māsiņai pacienti prasījuši, ko man uzdāvināt, viņa atbildējusi: «Sālītus gurķus!» (Sirsnīgi smejas.)

    Man pacienti ir nesuši tik daudz konfekšu, ka saldumi vairs negaršo.

    Tāpēc kādā dzimšanas dienā kolēģi un pacienti man uzdāvināja piecas skaisti noformētas burciņas ar sālītiem gurķiem.

    – Vai jums ir kāds vaļasprieks, kas palīdz atgūt spēku tik intensīvam darbam?
    – Man nav īpašu hobiju, jo dzīve pārsvarā paiet darbā. Nesen zvanīja kursa biedrene un sacīja: «Mēs abas nevaram iet pensijā, jo mums nav hobija!» Kad vēl strādāju Stradiņa slimnīcā, Bērnu slimnīcā, Oftalmoloģijas katedrā un piedalījāmies pētījumā, kurā izmeklēja cukura diabēta slimniekus, man bija tikai divas brīvas dienas mēnesī un trīsreiz nedēļā nakšņoju slimnīcā.

    Tolaik man šķita: «Ja cilvēkam ir divas brīvdienas nedēļā, tad jau atvaļinājums nemaz nav vajadzīgs.» 

    Taču pēdējā laikā, saprotot, ka vairs neesmu jauna, tomēr cenšos atpūsties. Atslēgties man palīdz grāmatu lasīšana. Pēdējā laikā klausos audiogrāmatas un vienlaikus izšuju krustdūrienā. Sanāk ļoti skaisti!   

    Pašlaik mana vismīļākā autore ir rīdziniece Dalija Truskinovskaja. Esmu izlasījusi gandrīz visas viņas grāmatas, jo ļoti patīk viņas rakstīšanas veids.  

    Mani ļoti interesē vēsture, tāpēc pēdējos desmit gados pārsvarā lasu vēsturiskas grāmatas. Piemēram, bija periods, kad lasīju tikai par Romas impērijas un Bizantijas laikiem. Ļoti mīlu Rīgas Krievu teātri. Kad bija iespējams, gāju uz izrādēm vismaz reizi mēnesī. Noskatījos gandrīz visu repertuāru, un izrādi, kas man ļoti patīk, Не всё коту масленница (Ne vienmēr runcim krējums pods) redzēju pat septiņas reizes!  

    Kopā ar mazdēliem esmu bijusi ceļojumos – uz Disnejlendu, Legolandi un Stokholmu. Citas valstis man ir bijusi iespēja mazliet apskatīt, braucot uz oftalmoloģijas kongresiem. 

    – Vai jūsu ģimenē ir vēl kāds dakteris?
    – Mana meita Anna Repina strādā par radioloģi Jelgavas slimnīcā. Viņa skolas laikā visas brīvdienas pavadīja pie manis Stradiņa slimnīcā. Kad paaugās, aizvietoja manu medmāsu atvaļinājuma laikā un, arī studējot Latvijas Medicīnas akadēmijā, strādāja Oftalmoloģijas klīnikā. Visi domāja, ka Anna būs acu ārste, taču viņa izvēlējās diagnostiku. Mazdēliem Teodoram un Artūram gan medicīna neinteresē.  

    Agrāk katrās brīvdienās braucu pie mazdēliem uz Jelgavu. Tagad viņi ir paaugušies un vecmāmiņa tik bieži nav vajadzīga, taču mums ir labas attiecības, un mana atvaļinājuma laikā mazdēli dzīvo pie manis, par ko man ir vislielākais prieks. Mēs ļoti labi saprotamies. 

    – Kuram kolēģim uzticat pārbaudīt savas acis?
    – Manas acis pēdējā laikā izmeklē ļoti laba un gudra ārste Aīda Macijevska. Ar viņu arī visbiežāk runāju par saviem pacientiem, dalāmies ar jaunu informāciju par acu slimībām. Kad viņa uzzina ko jaunu, sūta informāciju man, un es savukārt – viņai. Reizēm arī kopā apskatām pacientus. 

    – Interesanti, kādas acu krāsas slimnieki jums bijuši visvairāk…
    – Es acu krāsu un sejas vaibstus neievēroju. Ja mani kāds pacients sveicina, parasti domāju, ka redzu šo cilvēku pirmo reizi. Atceros tikai tad, kad kartītē ieraugu, ka esmu pārbaudījusi viņa acs dibenu.  

    Nesen pie manis bija kāds jauns vīrietis, kurš bērnībā bija cietis autoavārijā, kurā radzeni savainoja stikli. Vārdu un uzvārdu neatcerējos, taču, izmeklējot acis, sapratu, ka esmu viņu operējusi, un biju tik priecīga, ka viņam tagad ir laba redze.

    Vienmēr jūtu gandarījumu, kad laikus izdodas noteikt diagnozi un nosūtīt pacientu uz tīklenes operāciju, lai saglabātu redzi. 

    – Vai acu slimības vienmēr viegli atklāt?
    – Kaut diagnostikas iespējas ir ļoti labas, ne vienmēr uzreiz izdodas tikt skaidrībā. Reiz piezvanīja kāds jauns vīrietis, jo vietējā ārste ieteikusi braukt pie manis uz injekcijām. Kad man atsūtīja izmeklējumu bildes, sapratu, ka tā nav tīklenes deģenerācija, bet gan iekaisīgs process, un steidzami jātiek skaidrībā, vai slimību izraisījusi vīrusu vai kāda cita infekcija, un jāsāk cita veida ārstēšana.

    Taču reizēm cilvēki paši nekļūdīgi nosaka, kas viņiem vainas. (Smejas.) Man bija intervija IEVAS Veselībai par tīklenes deģenerāciju. Un līdz pat šai dienai nāk pacienti, kas saka: «Es izlasīju rakstu un sapratu, ka arī man ir šī slimība.» 

    – Bet vai jums patīk, ka pacienti daudz ko zina paši?
    – Jā, tikai man gribētos, lai viņi būtu atklāti. Ir cilvēki, kuri, kad prasu par viņu sūdzībām, atbild: «Nu paskatieties un pasakiet, kas man ir par vainu!» Dažreiz, kad pēc izmeklēšanas skaidroju situāciju, atbild: «Jā, pareizi, es jau biju pie cita ārsta un viņš sacīja to pašu.» Tas ir normāli, bet kāpēc gan nepateikt uzreiz, ka grib zināt cita daktera viedokli. Vairāk pacienta labā varu izdarīt, ja viņš grib ar mani sadarboties. 

    – Mēdz sacīt, ka cilvēki mūža pirmajā pusē veselību sabojā un dzīves otrajā pusē to lāpa. Vai tas attiecināms arī uz acīm? 
    – Acīm nenāk par labu liela redzes slodze. Jo tā lielāka, jo biežāk attīstās un progresē tuvredzība. Sākotnēji tuvredzība ir tikai optiska problēma, ka cilvēks valkā brilles, kontaktlēcas vai arī veic lāzerkorekciju un to novērš. Problēma ir liela tuvredzība, kas izraisa tīklenes atslāņošanos un pat aklumu. Dioptriju skaits nav tik svarīgs kā izmaiņas acs dibenā. Ja ir -8 dioptrijas un tīklenē nav izmaiņu, nav liela bēda, taču, ja cilvēkam ar –5 dioptrijām ir tīklenes deģenerācija, tā jau ir slimība.

    Nav tiešas sakarības starp tuvredzības pakāpi un tīklenes stāvokli, taču tuvredzīgajiem jābūt uzmanīgākiem.

    Lai gan vispār ikvienam acis būtu jāpārbauda vismaz reizi gadā – pat ja redze normāla. 

    – Ir pavasaris. Vai iesakāt acis no saules noteikti sargāt ar saulesbrillēm? 
    – Fiziologi teic, ka saules ultravioletie stari tīklenei ir ļoti bīstami un tāpēc kopš agras bērnības jāvalkā saulesbrilles, taču es to īsti nevaru pamatot. Dabiskā lēca darbojas kā ultravioleto staru filtrs un nelaiž tos cauri. Taču, ja operēta katarakta un ievietota mākslīgā lēca bez filtra, tad gan acis noteikti jāsargā no saules.

    – Vai jums ir kāds sapnis, ko gribētu piepildīt?
    – Vēlos turēties līmenī un turpināt strādāt, kaut man nākamgad paliks 70 gadi. Tā kā man visa dzīve paiet darbā, pat naktī sapņoju par medicīnu. Piemēram, šonakt pamodos pēc sapņa, kurā risināju problēmu, kā ārstēt pacientus ar centrālo serozo horioretinopātiju. Prātoju, ka varbūt viņiem varētu uzlikt binokulāro pārsēju un organisms izārstētos pats. (Aizrautīgi smejas.) Ik pa laikam man rādās līdzīgi medicīniski sapņi, kuros cenšos izgudrot kādu jaunu ārstēšanas metodi. 

    Joprojām atceros, ka pirmajā klasē skolotāja jautāja par mūsu sapņiem, jo palicis prātā kāda klasesbiedra sapnis – izgudrot tādas zāles, lai izārstētu visus cilvēkus. Tolaik man bija kauns, ka mans sapnis nav tik cēls kā šim zēnam, bet tagad es tiešām gribētu radīt tādas zāles, lai gan zinu, ka tas nav iespējams. Un vēl man gribētos, lai mums būtu bezmaksas medicīna. Pacientam nevajadzētu maksāt par to, ka viņš ir slims. 

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    1 komentārs

    Ārija Logina
    Mīļš paldies dakterītei Irinai Repinai,kura man atgrieza redzi,lai gan es arī neatlaidīgi izpildīju viņas norādījumus vairāku gadu garumā,protams pateicos arī acu ārstei Ievai Kalējai Talsos,kura nosūtīja mani pie viņas ar piebildi,ka viņa man noteikti palīdzēs.Esmu ļoti pateicīga par man dāvāto acu gaišumu,vēlu veselību un neizsīkstošu darba prieku,paldies.

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+