5 asi jautājumi nažu pavēlniecei Lindai

Virtuves blogi
24. februāris, 2018
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

360TV Hobiju sestdienas raidījuma 8 naži un gardēdis septītajā epizodē galvenā loma bija restorānam Mazais Otto, kuru vada LINDA MŪRNIECE. Tāpēc šoreiz pieci jautājumi Lindai!

360TV Hobiju sestdienās turpinās aizraujošs šovs – 8 naži un gardēdis, kurā cits cita restorānus novērtē astoņu Latvijā populāru restorānu vadītāji. Tā kā septītajā epizodē galvenā loma ir restorānam Mazais Otto, kuru vada LINDA MŪRNIECE, šoreiz pieci jautājumi viņai.

 

Iveta: Kad jūs ejat uz restorānu, kā izvēlaties, ko pasūtīt?

Linda: Varbūt es daru nepareizi, bet es visbiežāk ēdu savās mājās, tas ir, mūsu viesnīcas restorānā, lai redzētu, ko mūsu darbinieki gatavo. Tā kā ēdienkarte ir gana plaša, kad esmu visu pagaršojusi, ir jau nomainījusies sezona, jauni ēdieni, un man jāsāk visu garšot no gala.

Bet, kad gribu iziet ārpus savas teritorijas, dodos uz pārbaudītām, zināmām vietām. Turklāt bieži vien es eju uz noteiktiem restorāniem baudīt noteiktus ēdienus, piemēram, esmu gatava īpaši braukt uz Jūrmalu pie Laura uz 36. līniju, lai nobaudītu laša tartaru, kas man ļoti garšo, kaut gan es neesmu tartaru cienītāja. Un vēl pie Laura, es uzskatu, ka ir garšīgākās mīdijas Latvijā.

Tā ir, es labāk izvēlos pārbaudītas vērtības, nevis eksperimentēju un, iespējams, viļos.

Kāds ir pats šausmīgākais restorāna apmeklējums, ko esat piedzīvojusi?

Vismaz līdz šim man restorānos nekas tāds nav atgadījies, kas varētu šaušalīgi man sabojāt garastāvokli. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuriem, ja kaut kas nepatīk, to pasaka. Un, ja to nevar novērst, tad es vienkārši eju projām.

Piemēram, reiz pasūtīju gaļu, kas nebija ēdama, ļoti cīpslaina. Pavārs piekrita, ka gaļa nav laba, toreiz no manis vienkārši nepaņēma naudu. Es zinu, kā mēdz gadīties gan pavāriem, gan viesmīļiem, tāpēc izturos saprotoši, bet mēdzu teikt, man, lūk, nepatīk šis vai tas un gribētos citādāk. Bet nevis, lai kasītos, bet komentētu. Un parasti mums tās sarunas sanāk ļoti draudzīgas.

Kas ir trakākā situācija, kas pēc tam izvēršas kurioza, kas atgadījusies jūsu restorānā?

Šīs situācijas parasti ir saistītas ar viesiem. Piemēram, mums ir vienošanās ar viesmīļiem, ka viņi drīkst neapkalpot cilvēkus, kuri izturas pazemojoši kā pret kalpiem, teiksim, saukt, lai pienāk pie galdiņa, uzsvilpjot. Reti, bet gadās. Ja uz to paskatās ar humoru, tas, protams, izskatās gana kuriozi.  Vienā no šādiem gadījumiem, kad pēc tādas rīcības šo cilvēku tiešām neviens neaizgāja apkalpot, viņš tik ļoti mainījās, ka kļuva par mūsu patstāvīgo viesi, un, kad atbrauc ciemos, ir pats mīļākais klients. Sanāca ne traģiski, ne komiski, bet audzinoši.

Vai ir kāds restorāns pasaulē, kurā jūs gribētu nonākt un to izbaudīt?

Man kā ne-pavāram nav šādas sapņu vietas. Ceļojot es vairāk orientējos uz skatiem, vietām, izjūtām.

Visiem jūsu kolēģiem līdz šim uzdevu jautājumu par bērnību, kādi notikumi viņus ir tā ietekmējuši, ka viņi ir pievērsušies restorānu biznesam, bet jūsu gadījums ir atšķirīgs.

Jā, patiešām, manā gadījumā man vispirms uzticēja vadīt viesnīcu un tad pēc manas iniciatīvas un viesu pieprasījuma, mēs radījām restorānu. Un vienai bijušajai Iekšlietu ministrei tas bija nopietns izaicinājums. Man tas bija kaut kas pilnīgi jauns, es nekad neesmu bijusi šajā biznesā. Atzīšos, arī raidījumā pavāru kompānijā es nereti jutos savdabīgi, jo viņi mēdza runāt par lietām, par kurām man nebija ne mazākā priekšstata. Viņu sarunas parādījās tādi ēdienu un garšvielu nosaukumi, ko es dzirdēju pirmo reizi. Tur varēja uzskatāmi redzēt atšķirību starp pavāriem un restorānu vadītājiem, kuri paši virtuvē nedarbojas.

Bet, verot vaļā Mazo Otto, es vienkārši loģiski izskaitļoju, ar ko jāsāk, un tad lūdzu palīdzību cilvēkiem, kas šajā jomā strādā un to izprot. Jautāju gan par to kā bāru iekārtot, kā pavārus sameklēt, konsultējos par tehnisko iekārtojumu, šādām praktiskām lietām... Man toreiz palīdzēja daudzi, bet īpaši daudz man nāca talkā brāļi Reizenbergi, kuri, paši strādājot šajā biznesā, nedomāja, ka viņiem būs konkurence, bet gan par to, kā radīt vēl vienu labu vietu un kā palīdzēt draugam. Es to ļoti novērtēju.

Sākums kā jau visām jaunām vietām nebija viegls, jo ir vajadzīgs laiks, lai cilvēki vietu iepazītu un iemīļotu. Bet tagad mēs varam justies gandarīti, jo pie mums uz restorānu nāk ne tikai pilsētas un viesnīcas viesi, bet arī vietējie.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+