Ozolu-Ozoliņu neparastā dzīve mājā uz salas Daugavas viducī

Dita un Genādijs Ozoli-Ozoliņi uz savām mājām var nokļūt tikai laivā. Neviens ceļš uz turieni neved, jo māja atrodas pašā Daugavas viducī, Ploņu salā pie Jersikas.
Dzimtas stāsts
Gunta Šenberga
17. janvāris

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons, no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva

Pirms aptuveni trīsdesmit gadiem māju uz salas Dita un Genādijs nopirka ģimenes vasaras atpūtai, tomēr galu galā pārcēlās tur dzīvot pavisam. Trīs kilometrus garā un vairākus simtus metru platā Daugavas sala viņus pamazām vien ir pieradinājusi un ievilinājusi. Pavisam vieni uz salas gan viņi nav. Ir vēl otra māja, taču redzēt kaimiņus nevar, un nošķirtības un vienatnes sajūta ir pilnīga. Salas galā ir pat pašiem savi kapi, kur apglabāti vecie salinieki. Bet Ozoli-Ozoliņi ir jaunienācēji, un neviena viņu tuvinieka tur nav.

Vai uz salas ir elektrība un kā uz tās nokļūt pašiem un aizgādāt nepieciešamo?

Agrāk salā reizēm bija problēmas ar elektrību, jo elektrības vadi līka pāri Daugavai, bija jābaidās, vai vēja nolauztie koki nepārraus vadus, un arī palu laikā strāvu vienkārši atslēdza. Tagad strāva plūst no Daugavas kreisā krasta pa kabeli zem upes un par atslēgšanu vairs nav jāraizējas. Viss, kas vien saimniecībā vajadzīgs, sākot ar adatu un beidzot ar traktoru, gan jāved pāri Daugavai vai nu ar laivu, vai arī ziemā pa ledus ceļu. Tomēr uz ledus ceļu īsti paļauties nevar, jo dažu ziemu ledus tikai vienu nedēļu noturas tik stingrs, lai pa to varētu braukt. Arī, dodoties pāri plānam vai nestabilam ledum, līdzi vajag īpašu viegla metāla ziemas laivu un speciālus airus, lai starp lediem var airēties. Ja nu ledus sāk lūzt, tad veikli jālec laivā iekšā, lai paliktu vismaz virs ūdens. Dzīvoklis krastā gan viņiem ir, taču tajā dažkārt, kad laiks nelāgs, paliek lielākoties tikai Dita. Genādijam labāk patīk uz salas.

Reizēm kaimiņiene, krustus mezdama, skatās, kā viņš pa ledus gabaliem lēkšo no salas uz krastu. Bet, ja pavisam malā netiek, tad zvana priekšniekam, ka nebūs darbā.

Savulaik, kad bērni – Ditai un Genādijam ir divas meitas, tagad jau 28 un 26 gadus vecas – bija mazi un cita darba nebija, uz salas pat nodarbojās ar lauksaimniecību. Audzēja labību un kūla pa senču modei ar kuļmašīnu, jo kombaina, protams, uz salas nebija. Turēja govis, un arī tām uz salu vajadzēja doties peldus. Genādijs tik nosmej: «Govis ir itin labas peldētājas, tikai jāpalīdz viņām galvu noturēt virs ūdens. Ja ūdens tiek nāsīs un ausīs, tad laižas dibenā. Bet, kad sajūt zemi zem kājām, tad lēkšus metas krastā.»

Kādas dabas vērtības atrodamas uz salas?

Nošķirtība no pārējās pasaules salā ļāvusi saglabāties unikālām dabas vērtībām, piemēram, krāšņai zilo Sibīrijas īrisu pļavai, ar kuru saimnieki ļoti lepojas, to saudzē un lolo. Centrā ap māju krāšņas puķu dobes un regulāri pļauts mauriņš.

Jo tālāk no centra, jo mazāk saimnieki jaucas dabā. Taču attīrītas vairākas skatu vietas uz Daugavu, un mežā Genādijs izpļāvis vairākus kilometrus garas pastaigu takas, padarot dabisko ainavu par dārza turpinājumu. Kad vēl turēja lopus, bija citas prioritātes, viss iežogots, lai lopi nekur neaizklīstu, neko neizpostītu. Kad lopu vairs nebija, varēja žogus nojaukt un vairāk pievērsties ainavas un dārza veidošanai.

Kādreiz te bijušas pat divas vītolu alejas, tagad no tām par piemiņu palikuši tikai daži vecie koki, kas arī pamazām iznīkst.

Genādijs no meža atnesis un tuvāk mājai iestādījis arī gana daudz eglīšu un priedīšu, taču ne visas ieaug. Uz salas dzīvo arī stirnas, kas nebaidās nākt līdz pašai mājai un noēst par naudu pirktos un stādītos dzīvības kociņus.

Reizēm vai nu atpeld, vai pa ledu uz salu atnāk pat brieži, un arī sava lapsu saime te mīt.

Vai uz salas iespējams iekopt krāšņu dārzu?

Lai gan visapkārt plešas ūdens, zeme te ir smilšaina un sausa, grūti pielaistāma. Tāpēc, piemēram, augļu koki nīkuļo. Lielā vējā ābele var izgāzties, jo tās saknes pa zemes virsu vien gājušas. Tāpēc saimnieki nolēmuši – kas nu no vecajiem augļu kokiem ir palicis, tas lai aug, bet jaunus vairs nestādīs. Sakņu dārzam gan sava vietiņa atvēlēta, un IEVAS Mājā pirms pāris numuriem, kad stāstījām par dārza laistīšanu karstajā vasarā, rādījām arī Ozolu-Ozoliņu siltumnīcu, kur katram tomātam līdzās ierakta plastmasas ūdens pudele laistīšanai, un apaļās augstās gurķu un ķirbju dobes, kas veidotas no siena un mitrumu tur labāk nekā liesā zemīte.

Toties puķēm tiek viss Ditas brīvais laiks: «Strādāju par grāmatvedi, tāpēc sestdienās un svētdienās vairāk gribas parušināties pa zemi. Gribas, lai puķes ir gan dobēs, gan vāzēs, gan ko uz kapiem aiznest.» Tomēr Dita gudro, ka pamazām derētu dobes pārveidot – tā, lai puķu būtu tikpat daudz, bet darba mazāk. Senāk, kad dārza darbos vairāk varēja piedalīties arī meitas, visu apkopt bija vieglāk. Tagad viņas ir pieaugušas un aizņemtas pašas ar savām lietām.

Ar ko uz salas nodarbojas Genādijs?

Tomēr īsto šarmu salai piešķir Genādija rotaļlietas. Vispār jau viņš ir sapnis, ne vīrietis – par to liecina kaut vai malciņa, kas sagādāta jau vairākiem gadiem uz priekšu, sazāģēta, saskaldīta un glīti sakrauta. Bet viņa aizraušanās ir koks: «Mans vectēvs bija galdnieks, pat mēbeles taisīja, un arī es uz vecumu esmu sācis ar koka lietām nodarboties. Eh, varbūt jau agrāk vajadzēja.»

Turklāt Genādijs darina ne jau tikai praktiskas lietas – solus, galdus vai plauktus. Viņa īpašais meistarstiķis ir skatu tornis.Viņš pats lepojas: «Es domāju, ka otra tāda Latvijā nav. Ir daudzi parasti torņi, bet manējais ir vienreizējs, mobils: kur gribu, tur aizvelku – te vienā pusē salai, te otrā. Ja labi skatās, no tā varbūt pat Daugavas lokus var redzēt. Nu, vismaz tos, kas tuvākajā apkārtnē.» Un Dita pasmaida: «Tā mēs te niekojamies. Reizēm lielie darbi apstājas, bet darām to, ko sirdij sagribas.» Genādijs: «Jumti cauri, bet torni vajag.» Dita: «Bet jumtiem vajadzīga liela nauda, toties tornim ne.» Ziemassvētkos torni izgaismo un augšā, kur pa vasaru karogs, ceļ spuldzīšu virtenēm rotātu eglīti, ko var redzēt no tālienes.

Kad pirms vairākiem gadiem diriģents Ints Teterovskis ar savu kori Balsis ar plostu ceļoja pa Daugavu, priecēdami vietējos ļaudis abpus upei ar brīnišķīgiem koncertiem, arī te viņi piestāja. Kāpa tornī, skatījās pāri Daugavas plašumiem, dziedāja un priecājās par saimnieku radošo garu.

Ko iesaka salas iemītnieki Dita un Genādijs?

  • Darīt to, kas sagādā prieku. Ditai un Genādijam ir gan katram savas, gan abiem kopīgas aizraušanās, un viņi neuzskata laiku un līdzekļus, kas tām veltīti, par nelietderīgi iztērētiem, bet gan priecājas un atbalsta viens otru.
  • Atvēlēt vietu un laiku atpūtai. Viņu salā ir daudz soliņu un atpūtas vietu. Pat taka caur mežu izpļauta nevis tāpēc, lai kaut ko atvestu vai aizvestu, bet lai ērtāk būtu aiziet papriecāties par skaisto Daugavas skatu, doties pastaigā, paskatīties puķu ziedēšanā un paklausīties putnu dziesmās.
  • Nopļauto zāli izmantot komposta gatavošanai. Agrāk uz salas pat turēja lopus. Tagad, kad govju vairs nav, joprojām daļu pļavu pļauj un sienu krauj kaudzēs. Pļaušana palīdz uzturēt bioloģisko daudzveidību pļavās, siena kaudzes skaisti izskatās ainavā, un siens vēlāk noder komposta gatavošanai un dārza un puķu dobju zemes ielabošanai.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs