Vai bērnības pāridarījumi kādreiz arī sadzīst?

Emocionāla vardarbība
Solvita Velde
6. oktobris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Neviens no mums neizaug bez bērnības traumām. Dzīve ir gara, un mēs visi dabūjam savus sitienus un sāpes. Jautājums – ko pēc sitiena darām. Paliekam guļam, lai citi zina, ka pirms divdesmit gadiem kāds iesita? Vai tomēr laizām brūces, tās dziedējot, lai pēc kāda laika varētu palūkoties atpakaļ un ieraudzīt, ko no šā sitiena esam iemācījušies. Kā veidot savu dzīvi, lai līdz sirmam vecumam nevajadzētu atsaukties uz pāridarījumiem, kas piedzīvoti bērnībā, skaidro psihoterapeite DIĀNA ZANDE.

Tikai traumējošs notikums vai trauma?

Potenciāli traumējošs notikums ir pārmaiņas bērna dzīvē, pēc kurām vairs nevar dzīvot tā, kā līdz šim. Piemēram, brālīša piedzimšana, jo pēc tās mainās pilnīgi viss. Parasti traumējošs notikums ir negaidīts vai arī tam nav iespējams pretoties, to nevar paredzēt, un no tā nevar izvairīties.

Tie ir notikumi vai notikumu sērija, kas nav pieskaitāmi ikdienas dzīvei un rada situācijas, kurās bērns jūtas bezpalīdzīgs. Potenciāli traumējošas var būt ne tikai sliktas lietas, bet arī šķietami labas, piemēram, pārlieka mammas aprūpe. Ja viņa bijusi pārņemta ar mātes lomu, pārlieku atbalstoša un nemitīgi klātesoša, bērnam faktiski nav bijusi iespēja elpot, un viņš nav varējis normāli attīstīties.

 

Ja sekas netiek risinātas, tad bērnībā iegūtā trauma savā veidā turpina tevi vadīt.

Ir daudz traumējošu notikumu, kas gandrīz vienmēr kļūst par reālu psiholoģisko traumu – agrīna pamestības pieredze, vecāku nāve, fiziskā, seksuālā un emocionālā vardarbība ģimenē, medicīniskas iejaukšanās agrīnā vecumā, katastrofas, kari, nelaimes, uzbrukums, aplaupīšana. Arī prasīgi vecāki, kuri visu laiku bērnā uztur stresu. Traumējošais notikums bērna dzīvi pamaina tik būtiski, ka to nevar tik vienkārši aizmirst un pārdzīvot. Tomēr – ja bērns laikus saņem atbilstošu palīdzību, traumējošā pieredze tiek pārstrādāta un normāla dzīve ir iespējama.

  • Trauma. Tas, vai traumējošs notikums kļūs par traumu, atkarīgs no daudziem apstākļiem. Būtisks faktors ir bērna nervu sistēma un tas, vai viss pārējais dzīvē rit mierīgi un stabili. Un noteikti nozīme ir pašam notikumam. Brāļa piedzimšana, ļoti iespējams, traumu neradīs, bet ilgstoša vardarbība – noteikti.

    Trauma izveidojas tad, ja traumējošais notikums netiek apstrādāts, ja vecāki nepalīdz paši un nepiesaista visu iespējamo palīdzību. Ja bērnam vēl nav trīs gadi un viņš nerunā, traumējoši notikumi parasti kļūst par traumu, jo nav iespējams tos pārrunāt. Psiholoģiskā trauma ir sekas pēc traumējošā notikuma, un tā uz mums atstāj pietiekami spilgtu iespaidu, lai arī vēlāk dzīvē spētu ietekmēt mūsu izvēles, rīcību un motīvus.
  • Traumas sekas. Bieži vien tie, kas bērnībā piedzīvojuši traumas, cieš no trauksmes vai depresijas. Var attīstīties pēctraumatiskā stresa sindroms, personības traucējumi, tendence izvairīties no dažādām traumējošām pieredzēm vai pakļaušanās uzvedība – cilvēks dzīvo kā upuris, kuram viss ir slikti. Var attīstīties arī hiperkompensēšana, kas nozīmē, ka, bēgot no sajūtām, kas atgādina traumas, ielec otrā grāvī – man bērnībā bija totāla nabadzība, tāpēc es būšu miljonārs. Vai – man bērnībā teica, ka esmu muļķis, tāpēc pierādīšu, ka varu būt profesors.

Žanra klasika – visā vainot mammu

Vēl pagājušā gadsimta 50. gados psihoterapijā viens no plaši izplatītiem pieņēmumiem vēstīja, ka cilvēka personību ļoti daudz nosaka viņa agrīnā pieredze un mijiedarbība ar māti. Mātes tika vainotas par visu, kas bērna dzīvē noticis. Starp citu, ne velti radies teiciens, ka tev ir vajadzīga psihoterapija tad, ja tev ir bijusi māte, tātad – tā ir vajadzīga visiem.

Kad sāka attīstīties ģimenes psihoterapija, tika noņemts akcents no viena cilvēka ietekmes un arvien vairāk tika uzsvērts, ka cilvēks dzīvo ģimenē, kurā šādu ietekmju ir daudz, turklāt pastāv to mijiedarbība, kas nozīmē, ka ģimene kā sistēma mijiedarbojas ar citām sistēmām – skolu, kultūru, valsti. Kultūra attīstās ātrāk, nekā mainās stereotipi, tāpēc šobrīd pie bērnības traumām jau tiek vainoti vecāki, nevis tikai māte.

Tas joprojām ir viens no jājamzirdziņiem – pie tā, kāds es esmu, ir vainojami vecāki.

Protams, vecāki ir ļoti atbildīgi, jo iedod ģenētisko mantojumu un veido vidi, kurā bērns aug. Tāpat vecāki parāda citas vides ārpus ģimenes, iepazīstina ar pasauli un diemžēl neizbēgami bērnam arī rada traumas. Bet tā ir mūsu kā pieaugušu cilvēku izvēle – apzināties savu vecumu un iespēju pašiem veidot savu dzīvi, nevis nemitīgi atgriezties trīs gadu vecumā, kad tika piedzīvota trauma.

Ja varam iemācīties rīkoties ar jauniem gadžetiem un datorprogrammām, apgūt prasmi braukt ar mašīnu, tad tieši tāpat varam iemācīties paši valdīt pār savu dzīvi un dzīvot, pieņemot, ka traumas ir bijušas, nevis katrā izdevīgā brīdī teikt – man dzīvē neveicas tāpēc, ka vainīga ir mamma, tētis vai vecmāmiņa.  Nē, šodien tu pati pieņem lēmumus.

Ērtā un izdevīgā upura loma

Ja bērnības traumas radītās sekas netiek risinātas, tad tā savā veidā turpina tevi vadīt. Tas nenotiek nemitīgi un katru dienu, tomēr tā neļauj par sevi aizmirst un vajadzīgajā brīdī signalizē. Piemēram, bērnam bija pieci gadi, kad ģimenē piedzima slims brālītis vai māsiņa, un vecāki viņam pievērsās pilnībā. Bet vecākais bērns uzreiz kļuva par lielo un jutās noraidīts, tāpēc pieaugot turpina dzīvot ar šo noraidījuma sajūtu un katrās attiecībās, kurās viņu nepieņem pilnībā un kurās viņš jūt kritiku vai nevērību, jūtas tieši tāpat, kā tad, kad viņam bija pieci. Un tas nozīmē, ka trauma turpina viņu vadīt. Dažreiz viņš to neapzinās, citreiz pasaka tieši – man tas ir tāpēc, ka… un tiek piesaukts kāds bērnības notikums.

Savā ziņā turpināt dzīvot savā bērnības traumā un katrā izdevīgā brīdī uz to atsaukties ir bezatbildīgi. Tas nozīmē upura lomas pieņemšanu.

Zināmā mērā šī loma ir pat ļoti ērta, proti, es dzīvoju sev pierastā veidā un citu negribu mācīties. Būt par upuri ir arī izdevīgi – kad tu ciet, citi tevi var pažēlot. Parasti upuris darbojas pēc principa – labāk zināma nelaime, nekā nezināma laime. Bet jāsaprot, ka 50 gadu vecumā atsaucoties uz savu piecgadnieces traumu, tu uzvedies kā piecgadniece, nevis kā pieaugusi sieviete. Uzņemties atbildību par savu dzīvi – tas ir nobrieduša cilvēka stāsts. Atsaukties uz bērnības traumām nozīmē teikt – es neesmu vainīga, citi man to nodarīja.

Jā, viņi sāpināja, bet – kas notiek šobrīd? Par to atbildi tikai tu pati. Mainīt dzīves pagriezienu ir ļoti grūti, jo tas nozīmē mainīt zināmo nelaimi pret kaut ko ļoti nezināmu. Un var taču gadīties, ka laimes nebūs, bet vairs nevarēsi atsaukties uz citiem, jo pati par to būsi atbildīga.

Protams, ir reizes, kad izkāpt no upura lomas tikpat kā nav iespējams. Tie ir gadījumi, kad runa ir par ļoti nopietnām traumām, kuru atstātās sekas ir jāārstē nereti visu mūžu.

Nedzīvo uz plūstošām smiltīm!

Ja vien runa nav par dramatiskām un vardarbīgām bērnībā iegūtām traumām, mums visiem ir iespēja izvēlēties, kā dzīvot savu pieauguša cilvēka dzīvi, un tas nozīmē, ka 30, 40 un pat 50 gadu vecumā varam pieņemt lēmumus, kas mūsu dzīvi ietekmēs pēc dažiem gadiem, nevis ļaut bērnības notikumiem ietekmēt visu mūžu. Vēlme iegūt jaunu pieredzi parasti parādās brīdī, kad sākam nobriest kā personības, apzināties to, ka gribam dzīvot kvalitatīvāk, ka nevēlamies būt savas skumjās vai sāpīgās pieredzes vergi.

Bet, lai tiktu līdz jaunu lēmumu pieņemšanai, vispirms jāsaprot, kas noticis bērnībā. Jā, tas nozīmē rakņāties pagātnē, un lielākoties tas ir sāpīgi, tāpēc daudzi to nemaz nevēlas darīt. Tas savā ziņā nozīmē dzīvot uz plūstošajām smiltīm. Tomēr – nesavelkot piedzīvotā bilanci un pēc ziemas nenomazgājot putekļainos logus, saules gaisma istabā vienmēr iespīdēs caur sakrāto putekļu filtru.

Lielākoties bilances savilkšana nozīmē došanos pie psihoterapeita, jo cilvēks pats neizprot, kāpēc tā rīkojas, un nezina, kā domāt par savu dzīvi, lai sev palīdzētu.

Pašanalīze nepalīdz, kamēr nezini, kā tehniski to izdarīt. Terapijas process iemāca par savas dzīves notikumiem domāt citādi. Kad tiek uzdoti īstie jautājumi, tad arī paši sākam tos uzdot sev. Tie, kuri, par spīti sāpīgajiem notikumiem, ir labā kontaktā ar sevi, varbūt arī var tikt galā pašu spēkiem. Viņi spēj ieraudzīt no malas to, kā uzvedas, rīkojas, reaģē, un spēj novērtēt, vai tas ir situācijai adekvāti. Tad ir lielākas iespējas saprast, kā trauma ietekmējusi dzīvi un ko iespējams pamainīt.

Tavs rīcības plāns

Ja esi gatava doties šajā pagātnes ceļojumā, rēķinies, ka domās būs jāiet cauri savai dzīvei un jāmēģina saprast, kuri bijuši sāpīgie notikumi, kas atsaucas arī uz šodienu. Iespējams, lai arī apstākļi jau sen ir mainījušies, tu turpini dzīvot tā, it kā tikko būtu piedzīvojusi traumu. Piemēram, vecāki tevi bērnībā sodīja par mazāko pārkāpumu, radot pastāvīgu stresu, piedevām izturējās arī vardarbīgi. Lai izdzīvotu un izbēgtu no soda, tu iemācījies melot un rādīt tikai viņiem vēlamo pusi.

Tāpēc pieaugot tu ar cilvēkiem nespēj būt atklāta, jo neapzināti sagaidi – ja būšu patiesa, var būt slikti; ja kaut kas neizdosies, var būt slikti.  Bērnībā par savu atklātību dabūji pa degunu, tāpēc neveido atklātas attiecības, baidoties, ka tās būs traumējošas. Vai arī – skolā klasesbiedri par tevi smējās un apsaukāja. Tas tevi padarīja ļoti jūtīgu, un tu joprojām pārlieku saasināti reaģē, ja kāds par tevi izsakās. Tā, it kā tu joprojām mācītos pirmajā klasē.

Traumējošā pieredze var kļūt par izaugsmes punktu.

Analizējot bērnībā piedzīvotās traumas, vajadzētu raudzīties ne tikai uz traumu, bet padomāt par to, kas konkrētajā dzīves periodā bija labs un darbojās pretēji traumai. Proti, mēģināt ieviest zināmu līdzsvaru starp sāpēm un prieku. Piemēram, vecāki izšķīrās, kad tev bija pieci gadi, bet tieši to vasaru tu pavadīji laukos pie vecmāmiņas un juties droši, stabili un mierīgi, jo viņa ar tevi runāja par notikušo. Vecmāmiņa tajā laikā bija kā resurss. Uzdevums ir nevis mēģināt sev iestāstīt, ka nebija jau tik traki, bet gan ieraudzīt faktorus, kas traumējošo pieredzi līdzsvaroja.

Nākamais solis, kuru vajadzētu spert, – nu jau kā pieaugušam cilvēkam saprast, kāpēc šādas traumas radās. Kāpēc mamma tik reti bija blakus? Pirmkārt, laikā, kad mēs augām, nerunāja par to, ka bērniem ir emocionālas vajadzības. Šodien par cilvēku emocionālajām vajadzībām mēs zinām vairāk, nekā zināja mūsu vecāki. Tas arī savā ziņā rada problēmas, jo mēs gribam, lai vecāki mums būtu devuši to, kas, kā mēs šodien zinām, bija mums nepieciešams. Taču viņi to nezināja.

Tas ir apmēram tāpat, kā – ja mēs nosodītu vecākus par to, ka viņi mums ziemā nedeva spinātus. Kādi spināti Padomju Savienībā? Tolaik ziemā salāti bija marinēti gurķi, bet pirmie tomāti parādījās 9. maijā. Otrkārt, mamma nebija blakus, jo viņa cīnījās un strādāja. Ņēmās kā traka, lai nodrošinātu dzīvi, sagādātu skolas formu, stāvēja rindā pēc desas. Tētis iedzēra pārlieku. Bet kāpēc? Tāpēc, ka arī viņa tēvs dzēra.

Patiesībā vecāki palika kopā, jo mamma bija stāvoklī, bet kā pāris viņi bija nelaimīgi.

Šāda analīze var palīdzēt ieraudzīt vecāku pozīciju. Ideāli, ja ir iespēja ar vecākiem aprunāties. Bez pārmetumiem izrunāt savas bērnības traumatiskos notikumus un uzzināt viņu pozīciju, jo tas pavērs pavisam citu redzespunktu. Tomēr šādas sarunas ir ļoti emocionālas, tāpēc ļoti grūtas pat tad, ja starp bērniem un vecākiem ir labas attiecības. Ja attiecības ir distancētas, tad izrunāšanās ir tikpat kā neiespējama, taču var palīdzēt tā dēvētās terapeitiskās vēstules. Uzraksti vecākiem vēstuli, izstāstot to, kā juties toreiz un kā tas ietekmējis tavu tagadējo dzīvi. Šīs vēstules nebūt nav jānosūta, pietiek uzrakstīt. Tas ļoti noder arī situācijās, kad vecāki jau ir miruši.

Pietiek ar sīkumu, lai skatpunkts mainītos

Pagātnes problēmu, kas radīja bērnības traumu, atrisināt nav iespējams. Bet ir iespējams iemācīties uz to skatīties citādi, lai tā tevi vairs neierauj sevī kā putekļsūcējs putekli, liekot justies tikpat slikti kā bērnībā. Ja pieaudzis cilvēks vēlas iet dzīvē uz priekšu, tad viņa uzdevums ir saprast – jā, man sāp, ir skumji, ir zaudējums, bet es spēju to pieņemt. Tad traumējošā pieredze var kļūt par izaugsmes punktu.

Tas notiek brīdī, kad sāc domāt, ko vari darīt, lai savu dzīvi dzīvotu veiksmīgāk, labāk, stabilāk, harmoniskāk, par spīti bērnībā ieliktajam pamatam. Mamma neiedeva mīlestību, jo pati nebija to saņēmusi? Bet cik ilgi vainosi mammu? Sāc domāt, kā pati vari iedot sev to, ko neiedeva vecāki, un kā iedot vairāk saviem bērniem.

Mamma neiedeva mīlestību, jo pati nebija to saņēmusi? Bet cik ilgi vainosi mammu?

To izdarīt ir grūti. Jo mainīties vispār ir grūti, turklāt nav iespējams mainīties pilnībā. Taču mēs varam pamainīt kādu daļu savas uzvedības, uztveres un domāšanas. Varam skatīties uz bērnības pieredzi kā uz kaut ko šausmīgu, bet varam uz to lūkoties reālistiski, racionāli novērtējot to, kas bērnībā bija vērtīgais un kas – sāpīgais. Arī tad, kad tev sāp, tu vari uzvesties kā pieaugusi sieviete, nevis maza, abižota meitene. Sākumā tie ir tikai mēģinājumi. Nav jāveic straujš pagrieziens. Pietiek ar sīkumu, lai skatpunkts mainītos.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs