Par ko mēs patiesībā raudam Mātes dienas koncertā?

Nezinu, kā jums, bet mana dzīve pēc dēla piedzimšanas apgriezās kājās gaisā. Situācijā, kur citreiz būtu izteikusi kādu ironisku piezīmi, pēkšņi asaras sāka birt kā pupas. Arī tad, ja tas ir pilnīgi neiederīgi, piemēram, atskanot himnai pirms Rīgas Dinamo hokeja spēles, bērnu koncertos, pēc skumjiem sižetiem Panorāmā, par filmām nemaz nerunājot.
Māmiņdiena
Sindija Meluškāne
9. maijs

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Mana situācija mātes dienas koncertā dēla bērnudārzā bija vienkārši neapskaužama. Mums, mammām, bija jāsēž puslokā uz skatuves. Fonā skanēja Killing me softly salkanā aranžējumā, un viens pēc otra zālē nāca mana dēla grupas biedri ar puķītēm rokā. Droši vien pie vainas bija arī fakts, ka tikai pirms trim mēnešiem bija piedzimusi mūsu jaunākā meitiņa, kas klusi gulēja vīram uz rokām aizmugurējā rindā, bet es sēdēju tur uz skatuves un nekādu nespēju novaldīt asaru kamolu, kas lēni, bet nenovēršami kāpa uz augšu. Raudāšana šeit bija nevietā, tāpēc centos emocijas savaldīt, bet tās nežēlīgi atriebās, izlaužoties uz āru nejaukā gārdzienā, pārbiedējot gan bērnus, gan citus vecākus, gan arī mani pašu. Kas tas bija? Par ko man nāca tāāāds raudiens?

«Nav jau runa tikai par Mātes dienas koncertu. Kas tas ir, kad, piemēram, skatoties filmas, mēs par kaut ko raudam? Un par ko? Kāpēc es raudu par bērniem, kurus vecāki sabar? Vai žēloju tos bērnus vai arī pati sevi, jo labi pazīstu to sajūtu, kā bija, kad kāds pieaugušais sabāra,» situāciju komentē psihoterapeite Diāna Zande. «Ja es raudu par to, kā mans bērns skaita dzejolīti, varbūt es atceros sevi viņa vecumā? Kā es uztraucos un kā gribēju, lai mamma un tētis atnāk un redz, kā es skaitu, bet viņi toreiz nevarēja atnākt, jo bija jāstrādā.

Parasti jau mēs tomēr raudam par sevi. Par kreņķīgām un neizsāpētām, neizsērotām lietām mūsu pašu dzīvē,» uzskatu pauž Diāna Zande.

Kāda sieviete vērsās terapijā, jo nesaprata, kāpēc viņa vienmēr raud, kad amerikāņu filmās visa zāle ceļas kājās un aplaudē, lai izteiktu atzinību kādam cilvēkam, tas pats notika, arī skatoties Oskaru ceremoniju un Spēlmaņu nakti. Notikumi taču priecīgi, bet viņai jāraud! Terapijā šis stāsts aizveda līdz sievietes bērnībai, kurā viņa izmisīgi centās iegūt sava tēva atzinību. Viņa ļoti centās, bija labākā skolniece klasē, piedalījās olimpiādēs, taču tētis tā arī ne reizes nebija meitu paslavējis. Tik skumji, ka jāraud…

Satikšanās ar iekšējo bērnu

Bērnus uztveram kā daļu no mums, tāpēc viņi tiešā veidā uzrunā mūsu iekšējo bērnu, viņa pieredzi – gan skaisto, gan arī skumjo, kas, iespējams, jau daudzus gadus noglabāta kaut kur dziļi, dziļi, dažkārt pat izstumta. Zinu stāstu par kādu sievieti, kurai bijis ļoti smagi doties uz Mātes dienas koncertu meitas skolā, viņa fiziski jutusies slikti, pat saslimusi. Un tā gadu no gada. Individuālajā terapijā atklājies, ka sievietes māte, būdama atkarīga no alkohola, nekad nav apmeklējusi Mātes dienas koncertu, lai gan meitene gaidījusi. Un tagad viņa pati, to nemaz negribot, šīs skumjas pārnesa uz savas meitas koncertiem.

«Tas ir tikai normāli un dabiski, ka pēc bērna piedzimšanas mēs kļūstam jūtīgākas, jo tas palīdz saprast bērna pasauli. Viņa lielās sāpes, kad saplīst mazā rotaļu mašīna. To redzot, arī mums, pieaugušajiem, sirds sāp vairāk nekā tad, ja salūst mūsu auto, jo tad mēs loģiski varam izdomāt, ka tagad jābrauc uz servisu, bet bērna mašīnīte ir pavisam cits stāsts… Bērna jūtas ir patiesas, un, ja viņam sāp sirsniņa, tad viņa sirdssāpes saslēdzas ar mūsējām, un tādas ir bijušas katram, lai cik laimīgā ģimenē mēs būtu auguši. Mamma nepapūta celīti, tētis neuzspēlēja futbolu, vecāki apsolīja, bet neaizveda nopeldēties, pa ceļam no skolas kāds piesējās, aizskāra mani, un man pašai bija jātiek galā ar lietām, ar kurām nezināju, kā tikt galā,» pieaugošo emocionalitāti pēc bērna piedzimšanas skaidro Diāna Zande.
No šāda skatpunkta raugoties, ļoti svarīga loma ir arī hormoniem, kas grūtniecības laikā plosās kā negudri un sakāpina sievietes emocijas, dažkārt liekot regresēt līdz bērna līmenim. Šādā veidā daba parūpējusies, lai mamma labāk izprot savu bērniņu. Atceros, kā man pašai grūtniecības laikā pēc kārtējā strīda un durvju aizciršanas, kad sēdēju guļamistabā uz gultas, asaras bira aumaļām, un es ļoti labi apzinājos, ka pati esmu sarīkojusi skandālu un saniķojusies kā mazs bērns. Un vienīgais, ko šajā mirklī gribētu, – lai vīrs atnāk un mani pažēlo. Tad arī sapratu, cik cietsirdīgi būtu šādā pašā situācijā rāties uz bērnu: nu, ko tu vari niķoties?

– Bet es nevaru neniķoties! Lūdzu, izturi manus niķus un samīļo, man ir ļoti, ļoti grūti!

Starp citu, raud arī tēti

Ne jau tikai mammas pēc bērna piedzimšanas kļūst emocionālākas. Pēc bērna piedzimšanas raud arī tēti, un, kā saka Diāna Zande, tas ir labi! Arī tētiem tā ir iespēja atmodināt savu iekšējo bērnu un nokļūt tuvāk savām emocijām. Iespējams, tētiem tas ir pats svarīgāk nekā mammām, jo puikām nereti jau kopš agras bērnības savas emocijas māca apspiest, sakot, ka puikas neraud, esi taču vīrietis, u. tml. Bet tikai tāpēc, ka esi puika, nesāp taču mazāk…
Tāpēc, no vienas puses, līdz ar mūsu iekšējo bērnu tiek atmodinātas arī tādas emocijas, kas liek raudāt, bet, no otras puses, – tā ir ļoti vērtīga dāvana. Un tā ir iespēja sevi dziedināt. Ja man ļoti gribējās, lai mamma vakaros lasa pasaciņu, bet viņa to nedarīja, tad, lasot pasaku savam bērnam, es aizceļoju atpakaļ laikā un dziedinu arī savu iekšējo bērnu. Jā, man, iespējams, sakāps kaklā asaru kamols, bet, ja vien es atkal šīs asaras neapspiedīšu, bet ļaušu tām nobirt, sāpe būs izsāpēta. Protams, arī te ir svarīgi uzmanīties un atšķirt, kuras ir manis pašas un kuras – mana bērna vajadzības. Lai nav tā, ka man mamma Bārbiju nenopirka, tāpēc es savai meitai nopirku piecas.

Varbūt mana meita nemaz negrib Bārbiju, varbūt viņa grib Makvīnu, bet saka paldies, lai mammītei būtu prieks?

Kad jāmeklē palīdzība

«Ja raudulīgums kļūst par traku, ir vērts paskatīties uz savu dzīvi un savu pieredzi no malas, iespējams, kopā ar psihologu vai psihoterapeitu, lai nenodotu to tālāk savam bērnam,» atzīst Diāna Zande. Arī tas mēdz notikt nemanot. Mamma baidās vest savu bērniņu uz bērnudārzu, jo uzskata, ka viņš jūtas nedroši, ka audzinātājas nav gana iejūtīgas, ka viņš nav vēl tam gatavs, lai gan patiesībā stāsts ir par to, ka mamma pati tika aizvesta uz bērnudārzu pārāk mazā vecumā un jutusies tur nedroši. Vai, piemēram, kāda četrgadīga bērna mamma saka, ka ne reizes vēl nav atstājusi bērnu ar savu mammu, lai aizietu ar vīru uz teātri vai vakariņās, jo negrib, lai bērns justos pamests. Diez vai tas tik daudz ir stāsts par bērnu, cik par pašu mammu, kas, iespējams, bērnībā jutusies pamesta un tagad šīs jūtas pārnes uz savu bērnu.

Bet atgriežoties pie raudāšanas mātes dienas koncertā, asaras var birt arī tāpēc, ka bieži esam pārgurušas, gan fiziski, gan emocionāli. Būt mammai ir skaisti, bet būt maza bērna mammai ir arī ļoti grūti. Ikdienas darbos un rūpēs par citiem par to nav laika domāt, bet mātes dienas koncerts ir emocionāli piesātināts brīdis, kad pēkšņi vesels bērnu koris tev nodzied: Paldies, māmiņ, par visu, ko esi man devusi. Un ikdienā nostumto emociju slūžas tiek atrautas vaļā. «Tāpēc ir svarīgi atcerēties, ka drīkst paraudāt arī ikdienā, palūgt palīdzību, atbalstu un pažēlot sevi brīžos, kad viss ir līdz brošai. Un tad varbūt koncertā tik ļoti raudiens vairs nenāks….» aizdomāties liek Diāna Zande.

Jautājumi, kas var palīdzēt saprast, par ko es raudu!

Ko man atsauc atmiņā situācija, kurā es raudu? Kas tieši mani šajā situācijā uzrunā? Vai es pati esmu bijusi līdzīgā situācijā? Kā es toreiz jutos? Kā es būtu vēlējusies, lai šī situācija atrisinās?

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs