Bērns baidās no suņa! Kā palīdzēt pārvarēt bailes?

Psiholoģija
26. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Daudzi psihologi uzskata, ka bērns piedzimst bez jebkādām bailēm jeb fobijām. Tikai pēc tam, vērojot savus vecākus, bērns atkārto viņu reakciju uz apkārtējo vidi.

Ja mamma vai tētis baidās no suņiem un izrāda to, izvairās no tikšanās ar suņiem, mazulis sākumā var vienkārši kopēt viņu rīcību, bet vēlāk jau pierod pie šīm baiļu sajūtām. Taču praksē šī teorija neapstiprinās. Ir ģimenes, kurās ļoti mīl suņus, taču bērnam tik un tā piemīt kinofobija – bailes no suņiem. 

Kāds gan ir šo baiļu iemesls? Gandrīz katram suņa saimniekam kaut reizi dzīvē nācies saskarties ar maza bērna ziņkāri. Mazulis droši pieskrien pie suņa, neņemot vērā tā izmērus, stiepj viņam pretī rociņas, cenšas noglaudīt, paraustīt aiz astes vai jebkādā citā veidā sadraudzēties ar pūkaino un simpātisko radību.

Pat ja suns uzvedas ne visai draudzīgi, mazi bērni to uztver kā rotaļu. Gados vecāki bērni uzvedas nedaudz nosvērtāk.

Ja arī viņiem ļoti, ļoti iepaticies suns, lūgs saimniekam atļauju paglaudīt dzīvnieku un paturēt pie pavadas. Taču daudziem bērniem ar laiku izveidojas bailes no suņiem – ieraugot dzīvnieku, mazulis sāk raudāt, prasīties vecākiem opā, slēpties. Gados vecāks bērns apiet visus suņus ar līkumu, piespiežas kāpņutelpā pie sienas, kad kaimiņš ved savu suni, šausmās atrauj roku, kad suns cenšas viņu apostīt. Kāpēc tā?

Jāsaprot baiļu iemesls

Pirmkārt, vajag noskaidrot, kāpēc bailes radušās. Diezin vai tavam bērnam vienā jaukā dienā tās vienkārši bez jebkāda iemesla parādījās. Visdrīzāk baiļu iemesls ir kāds nepatīkams notikums, kas saistīts ar suni. Piemēram, bērnu aprēja pēkšņi no krūmiem izskrējis klaiņojošs suns, vai arī viņš kļuvis par liecinieku kādam suņu kautiņam, varbūt pret viņu agresīvi izturējies kaimiņu suns, kas izvests pastaigā bez pavadas, vai arī suns sargājis sētu, kurā bērns nejauši iegājis.

Diezin vai tavam bērnam vienā jaukā dienā vienkārši bez jebkāda iemesla parādījās šīs bailes.

Mēs visi esam veidoti tā, ka visvairāk baidāmies no tā, ko nesaprotam. Jebkuru suņa nedraudzīgu uzvedību pret sevi bērns iztulko aptuveni šādi: «Es nevienu neaiztiku, suns ne no šā, ne no tā man pats uzbruka. Tātad suņiem tā ir normāla uzvedība, no viņiem ir jābaidās.» Tagad paskatīsimies, ko var izdarīt, ja mēs zinām situāciju, kas kalpoja par baiļu rašanās iemeslu. Piemēram, bērnu nobiedēja klasesbiedra suns, pie kura viņš bija atnācis paciemoties. Sākumā viss bija mierīgi, bet pēc tam no mājas stūra izskrēja suns un ar skaļiem rējieniem mētās pie bērna. Šādā gadījumā izskaidro bērnam, ka suņa uzvedība bija skaidra un paredzama.

Nav tā, kā viņš domā, ka visiem suņiem pret viņu ir kāds naids, – vienkārši no suņa skatupunkta viņš bija svešinieks, ko vajag padzīt no teritorijas. Ja tavs bērns spēlēja futbolu kopā ar citiem bērniem, un tajā laikā uz laukuma uzskrēja suns un nobiedēja viņu, ņemot nost bumbu, paskaidro, ka arī suns grib paspēlēt bumbu, nevis uzbrukt, lai sakostu viņu.

Meklē izskaidrojumu jebkurai situācijai – tas, ko var izskaidrot ar bērnam saprotamu loģiku, vairs nešķiet tik bīstams.

Pie viena iemāci bērnam pareizi uzvesties dažādās situācijās. Ja viņš, piemēram, redz, ka viņa virzienā skrien suns bez pavadas, lai izrautu bumbu, viņam jāatmet bumba prom no sevis. Iemāci viņam vienmēr prasīt atļauju, pirms ieiet svešas mājas sētā, no kuras dzirdamas suņa rejas. Izstāsti bērnam, kā nevajag uzvesties sveša suņa tuvumā: vicināties ar rokām, kliegt, mukt prom. Gluži otrādi – jāuzvedas mierīgi, pārliecinoši, neprovocējot suni. Ja suns pieskrējis klāt un vēlas iepazīties, lēnītēm var iedot viņam apostīt rociņu.  

Nekad apzināti nebaidi bērnu!

Tikai 1,5–2 procenti bērnu, kas paniski baidās no suņiem, pārdzīvojuši īstu traumējošu suņa uzbrukumu, pārējie bijuši liecinieki vai dzirdējuši par tiem no vecākiem. Un visi izteikumi Nelien pie suņa – iekodīs!, Neklausīsi, atdošu tavas rotaļlietas tam dusmīgajam sunim! tikai palielina baiļu veidošanos. Bērna iztēlē, kas vēl tikai attīstās, vārdiskie brīdinājumi transformējas asiņainos murgos. Agrāk vai vēlāk visas šīs situācijas var novest pie fobijas.

Protams, teikt bērnam, ka suns viņu nekādā viedā neapdraud, arī nedrīkst, jo piesardzībai jābūt vienmēr.

Jāpaskaidro bērnam, ka nākt klāt, iepazīties, aiztikt dzīvniekus var tikai ar saimnieku piekrišanu. Ne vienmēr lieli zobi un izmērs liecina par suņa agresivitāti. Nedaudz pavērojot suņus, mazulis sapratīs, ka ar rūkšanu un rejām suns demonstrē, ka ir gatavs aizstāvēt saimnieku (saimnieci) vai arī vienkārši brīdina, ka tuvoties viņa barības traukam labāk nevajadzētu.

Atrodi pozitīvos piemērus

Ja psiholoģiskā trauma no izbīļa izrādījusies pārāk dziļa un, par spīti visām tavām pūlēm, bērns turpina krist panikā ikreiz, kad tuvumā ierauga suni, pastāsti viņam kādu pozitīvu piemēru par suņa un cilvēka draudzību. Pastāsti par suņiem glābējiem, suņiem ārstiem, suņiem, kas glābuši cilvēku dzīvības kara laikā, par suņiem, kuri adoptējuši citus dzīvniekus – vārgus un neaizsargātus. Atrodi filmas un multfilmas ar pozitīvu sižetu, kur galvenajā lomā ir suns – gudrs, uzticīgs, labsirdīgs. Atrodi iespēju iepazīstināt mazuli ar kādu mierīgu kucēnu, kurš vēl neprot riet. Ja bērns negrib, nevajag viņu ar varu spiest pieskarties vai paglaudīt dzīvnieku.

Gados vecāku bērnu var paņemt līdzi uz suņu apmācības laukumu, kur dresē suņus.

Vēlams, lai tās būtu paklausības vai adžiliti apmācības – jautrs un skatāms pasākums aizgaiņās bērnam nepatīkamās atmiņas. Nevajadzētu ņemt bērnu līdzi uz treniņiem, kur suņi tiek apmācīti aizsardzībai. Jebkurš atgādinājums par suņa agresiju tikai pasliktinās situāciju.

Ja jūti, ka baiļu pārvarēšanas process izkustējies no vietas, var pamēģināt iepazīstināt bērnu ar kādu paziņu suni, vēlams, lai tas būtu neliela izmēra, nosvērts (pastāvīgi lēkājošs holēriķis nederēs) un, protams, draudzīgs. Palūdz saimniekiem atļauju pienākt pie suņa ar bērnu, paglaudīt viņu. Sāc pats – parunā ar suni, paglaudi, pēc tam piedāvā to pašu izdarīt arī bērnam.

Uzmanīgi seko suņa reakcijai – ja viņam apniks bērna uzmanība, viņš pats aizies, bet tikpat labi var arī skaidri nodemonstrēt savu nevēlēšanos kontaktēties: atņirgt zobus, uzrūkt utt. Nekādā gadījumā nepieļauj šādu situāciju! Beidz kontaktēšanos tad, kad sunim vēl gribas to darīt un viņš pats tiecas pie bērna. Ik pa laikam atkārto šādus kanisterapijas seansus, piesaistot arvien jaunus un jaunus suņus, lai kontaktētos. Ja tu pieliksi pūles un būsi pacietīgs, bailes no suņiem tavam bērnam ar laiku pāries.  

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs