Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
26
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Kad sāku rakstīt recenzijas par teātra izrādēm, man vēl nebija deviņpadsmit. Sev par milzīgu pārsteigumu secinu, ka mani joprojām atpazīst pēc vārda. Aizeju pie zobārsta vai atnāk īpašuma vērtētājs un saka: «Mēs jūs zinām, mēs lasām jūsu rakstus!» Lai gan pēdējo pusotru gadu recenzijas tikpat kā vairs nerakstu.
Tas ir ārkārtīgi interesants process, taču prasa ļoti daudz laika – tu noskaties izrādi, izlasi lugu, ja tas ir dramatizējums, izlasi arī romānu, ja plaši zināma fabula, tad noskaties vēl arī filmu. Tieši tas padara procesu tik interesantu, bet tās ir divas trīs dienas, par ko beigās saņem četrdesmit eiro… Līdz ar to tas vairāk ir hobijs, un šobrīd man nepavisam nav tam laika.
Teātra kritiķe nejaušības dēļ
Kaut neesmu fatāliste un ezoterikas piekritēja, ir lietas, kas vienkārši notiek. Pēc laika tu domā – tas laikam pat nevarēja nenotikt. Stājos filologos parastajos. Man bija astoņpadsmit, biju iemīlējusies un absolūti vieglprātīga. Tobrīd mani ne pārāk interesēja mācības, bet, tā kā abiem maniem vecākiem bija augstākā izglītība, nebija pat domas, ka pēc vidusskolas varētu nestāties augstskolā. Mana piecpadsmit gadu vecā meita, piemēram, jau šobrīd centīgi aplūko dažādas studiju iespējas. Man tā galīgi nebija, es plūdu un plūdu, un, tā kā kaut kur bija jāstājas, devos uz Filoloģijas fakultāti, ko bija pabeigusi arī mana mamma.
Es daudz lasīju, un literatūra bija mans mīļākais priekšmets.
Kad nācu uz otro kārtu, jau bijām sadalīti pa grupām – pie kabinetiem karājās zīmītes, un es konstatēju, ka man otrā kārta būs teātra kritiķu grupā. Ielauzos ar savu ekstraverto temperamentu – Silvija Radzobe to man piemin joprojām – un teicu, ka es nekādos teātra kritiķos nestājos! Kas vēl nebūs! Silvija mierināja: neuztraucieties, ar varu jūs te neviens nevilks.
Aizgāju uz otro kārtu pie filologiem. Ja būtu saņēmusies tobrīd palikt kritiķos, es noteikti nebūtu pabeigusi augstskolu. Teātris man bija tumša bilde. Ne es zināju aktierus, ne režisorus. Kad Aristoteļa svētkos atnācu uz fakultāti, uzzināju, ka es vienalga esmu ieskaitīta teātra kritiķos. Mans tā brīža dzīvesbiedrs, kura ģimenē teātris ļoti patika, teica – tas noteikti ir daudz interesantāk nekā filologs vienkāršais. Man nav nekas pret filoloģiju, bet, visticamāk, ja ievads valodniecībā un literatūras teorija būtu kļuvuši par manu studiju saturu, es nebūtu pabeigusi. Tas man būtu bijis par garlaicīgu.
Darīju, ko gribēju
Mans teātra kritiķu kurss bija ļoti samīlējies tā brīža Daugavpils teātrī, kur ar abiem saviem kursiem strādāja režisors Pēteris Krilovs. Tur bija Vilis Daudziņš, Artis Robežnieks, Zane Burnicka, Ilze Rudzīte, Andris Makovskis, Indra Roga, Vigo Roga… No viņiem visiem Daugavpils teātrī palikusi vienīgi Maija Korkliša, pārējie visi jau sen Rīgā.
Mēs braucām uz Daugavpili skatīties izrādi, un es ar vēl dažām kursa biedrenēm tur iestrēgu. Īstenībā tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc izjuka mana tā brīža kopdzīve ar šo jauko puisi, kurš mani pierunāja palikt teātra kritiķos.
Man ilgu laiku dzīvē bija tāda nostādne, ka daru tikai to, kas man ienāk prātā, un tā es vienkārši paliku tajā Daugavpils teātrī.
Un paliku uz daudzām dienām. Vienkārši nebraucu mājās, negāju arī uz lekcijām. Mums jau nebija tikai plika dzeršana. Mēs palīdzējām būvēt izrādi un ļoti daudz runājām par teātri. Mājās to ne ar vienu nevarēju, jo vienā brīdī tās kompetences sāka tik ļoti atšķirties, ka tam otram kļuva neinteresanti klausīties. Man pat nebija tur ne ar vienu romāns, tas bija romāns ar visu Daugavpils teātri… Grabinājām kapeikas biļetēm, ēst uz vietas nebija ko, tiem nabaga cilvēkiem lauku radi bija saveduši kartupeļus, biezpienu, un mēs, tās kritiķes rīdzinieces, vēl nekrietni viņiem noēdām tos pēdējos kartupeļus. Bet tik forši bija!
Lūzuma brīdis
Par teātri gan sāku rakstīt jau studiju laikos. Nebija arī izejas – nedzīvoju kopā ar vecākiem, bija jāstrādā. Bet baigi paveicās, jo mēs tie aktīvākie un rakstošākie bijām uz izķeršanu. Mūs uzreiz sāka publicēt, mani un Līgu Ulberti pieņēma darbā Neatkarīgā Rīta Avīze, kur mēs kā Rokpelnis ar Vanagu rakstījām dubultrecenzijas.
Mums maksāja algu un vēl deva kuponus, kurus Preses nama kafejnīcā varēja samainīt pret burgeriem.
Man ar recenzijām ir konkrēts lūzuma brīdis, kad es no «jaunavas ložmetējnieces», kā mani sauca brīnišķīgā teātra zinātniece, nu jau nelaiķe, Lilija Dzene, kļuvu par tādu stipri iejūtīgāku rakstītāju. Man bija divdesmit pieci gadi, kad vienā nedēļā nomira vectēvs un brālēns, kurš tai laikā bija ļoti jauns vīrietis. Tās bija pirmās tuvu cilvēku nāves, ar kurām saskāros. Un tajā noskaņā biju aizgājusi uz izrādi Pie zelta ezera, kuru bija iestudējis Mihails Kublinskis ar absolūti lieliskajiem aktieriem Veltu Līni un Alfrēdu Jaunušanu.
Izrādē bija tā ļoti viegli izstāstīta mūža norieta tēma – režisoram Kublinskim raksturīgā vieglā, elēģiskā, nedaudz rotaļīgā tonī. Mani tas tajā brīdī tā aizvainoja! Biju nikna un uzrakstīju diezgan iznīcinoši recenziju par to, ka nāve ir uztaisīta kā komerciāls projekts un kas tas vispār tāds ir? Pagāja vairākas nedēļas, un sapratu, ka esmu savas privātās sāpēs izlējusi pār absolūti nevainīgu iestudējumu, kurš bija iestudēts ar pavisam citu mērķi, nevis mierināt mani vai iegremdēt filozofiskās pārdomās.
Beidzot sapratu to, ko man bija teikuši teātra cilvēki un kam līdz tam nepiekritu.
Cik tomēr subjektīva ir teātra kritika un cik grūti ir atdalīt savu personisko nostāju un emocionālo attieksmi no tā, ko ir gribējuši izrādes veidotāji, kuriem nav vienmēr jāatbilst tavām gaidām. Kad to sapratu, atvainoties vairs nebija iespējams – kas padarīts, tas padarīts. Bet tā man – ja tā varētu teikt – bija traumatiska atskārsme, un es ļoti radikāli pārskatīju savu rakstīšanas veidu. Kopš tā laika es varbūt esmu par daudz korekta.
Es nemeloju – ja man izrāde nepatīk, tad nepatīk, bet es izsakos tik diskrēti, ka man dažreiz cilvēki prasa: tad tev patika tā izrāde vai nepatika? Jo nevar saprast. Un tad pienāca brīdis, kad laikraksti vairs nevarēja atļauties štatā turēt teātra kritiķi, un es lēnām kļuvu par plaša profila kultūras žurnālisti.
Nebiju mammai vienkāršs bērns
Mans temperaments droši vien nāk no tā, ka man ir daudznacionāla ģimene. Kādreiz ironizēju: maniem senčiem, turklāt no abu vecāku puses, gandrīz vai principa jautājums ir bijis – nedod Dievs, apprecēties ar savas tautības cilvēku. Mammai tēvs ir lietuvietis, mamma – pa pusei poliete, pa pusei latgaliete.
Papam mamma ir krieviete, tēvs – pa daļai latvietis, pa daļai vācietis, viņa babuškās vēl francūziete… Neviens latvietis manos senčos nav apprecējis latvieti, vai krievs – krievu, lietuvietis – lietuvieti… Piedzimu un uzaugu Rīgā. Pirms iestājās pusaudžu gadi, ļoti labi mācījos un visu brīvo laiku lasīju. Tad vieglā formā saslimu ar tuberkulozi un mani ievietoja sanatorijā, kur piedzīvoju īstu mobingu. Pēc tam radikāli mainījās mans raksturs, – kļuvu daudz ekstravertāka un kareivīgāka, daudz vairāk spējīga pateikt nē un ko es gribu.
Kā pusaudzis biju diezgan neciešama, tāpēc tagad savai meitai pieļauju pilnīgi visu.
Man ir izteikta taisnīguma izjūta – saprotu, ka tas, ko viņa dara, ir pilnīgas puķītes pret to, ko es darīju savos pusaudžu gados. Maniem vecākiem visu mūžu ir bijušas savstarpēji ļoti sarežģītas attiecības, tēvam – problēmas ar alkoholu, kas negatīvi iespaidoja arī gaisotni mājās. Tas noveda pie tā, ka no mājām prom gāju, kad gribēju, un mājās nācu, kad gribēju.
Piemēram, mana māsa savulaik smēķēja, bet viņa to darīja slepus. Pat četrdesmit gadu vecumā viņa to no mātes slēpa. Es sāku smēķēt sešpadsmit gados, neatceros pat, kāpēc, un es to momentā sāku darīt arī vecāku klātbūtnē. Kaut arī viņi nesmēķēja. Man nešķita, ka es to darīju demonstratīvi, bet, iespējams, zināma demonstrācija tā bija…
Bet mammu tomēr mīlēju un mīlu joprojām, un pilnīgi no ceļa nenogāju. Varbūt mani noturēja grāmatās izlasītais vai dzīves nostādnes, kuras lika saprast mamma. Uz skolu iespēju robežās tomēr gāju un parādus kārtoju. Kavēto stundu dēļ man mūždien bija neapmierinoša uzvedība. Protams, bija alkohols, vazāšanās, bet tajā tīņu berzē citam pret citu diezgan ātri iemācījos arī tādu demokrātisku attieksmi – biju mazliet vīzdegunīga, biju tik daudz lasījusi un centos apdeitot arī vienaudžus, bet viņi man ātri pateica: pieveries, neviens vispār nesaprot, par ko tu te runā. Garlaicīgi.
Mammai bija dažādas veselības problēmas un joprojām ir, ar kurām man šobrīd jātiek galā. Nevarētu teikt, ka viņa baigi man pievērsās. Drīzāk glāba brīžos, kad kārtējo reizi kavēju kādus termiņus. Palīdzēja mobilizēties, pārrakstīja tīrrakstā manus darbus, skrēja iesiet manu maģistra darbu.
Pat manu bakalaura darbu viņa pārrakstīja savā skaistajā skolotājas rokrakstā, jo kavēju visus termiņus. Un nesaprata gandrīz neko, jo tas bija par postmodernismu un Alvi Hermani.
Ar kultūru uz tu
Man tiešām ļoti agri sāka patikt māksla, vienalga, vai tā būtu literatūra vai kino, vai mūzika, ko mēdz saukt par elitāru, jo to nelieto liels daudzums cilvēku. Bērnībā man mēģināja iestāstīt, ka es izrādos, lai izskatītos labāka par citiem. Bet man tiešām patika, es neizlikos. Tomēr vienlaikus sapratu, ka tas ir normāli, ka ir ļoti liela daļa cilvēku, kam patīk pilnīgi citas lietas. Un man tas ir jārespektē. Viņi varbūt ir labāki cilvēki par mani, bet viņiem patīk šlāgeri. Un tad es vienmēr domāju – man jau arī ir kādi šlāgeri, kas man patīk.
Mamma man mācīja savas bērnības dziesmas – visas Pie dzintara jūras un Dzīvīte, dzīvīte… Es gan šos šlāgerus speciāli nemeklēju spotifajā un neklausos, bet tie izraisa manī siltas jūtas. Vienkārši ir tāds liels cilvēku daudzums, kam tie izraisa siltas jūtas lielākā kvantumā nekā man. Savukārt viņiem pilnīgi vienalga, kā Rostropovičs iespēlējis Bēthovenu. Un es to sapratu jau tolaik, pateicoties šai savai ļoti dažādajai bērnības kompānijai. Un arī tagad strīdos ar 100 gramu kultūras žūriju vai ar cilvēkiem, kuri uzskata, ka uz Kultūrdevu jāaicina tikai augstās mākslas pārstāvji. Mums pat bija diskusija par to, ka pie manis studijā viesojās dīdžejs Ruda un mūziķis Dons. Man tas pilnīgi asini uzsita, es neredzu, kāpēc uzlūkot šos cilvēkus vīzdegunīgi.
Jo runa jau ir par kvalitāti, ko cilvēks savā žanrā ir sasniedzis.
Mēs nevis principā uz televīziju neaicinām popkultūras pārstāvjus, bet neaicinām māksliniekus, par kuriem uzskatām, ka viņi savu darbu nav izdarījuši kvalitatīvi. Vai nedara to labi, vai halturē… Kultūrdeva pat sākotnēji bija iecerēts kā demokrātisks raidījums, bet, tā kā 100 gramu kultūras nišā tas tagad palicis vienīgais, man joprojām ir draugi, kas pārdzīvo, ka īstajai kultūrai vairs nav vietas, ka ir tikai tāds plašpatēriņš…
Mārtiņa Ķibilda vietā…
Man bija nepilna nedēļa laika, lai iebrauktu raidījumā Kultūrdeva, kuru pirms tam veidoja nu jau nelaiķis Mārtiņš Ķibilds. Nebiju pirms tam to īsti skatījusies. Tobrīd man pašai bija pilnīgi nenormāls posms dzīvē. Pabeidzu filmu par Žagariem, kas bija sarežģīts un grūts process, jo, kā zināms, Andrejs aizgāja mūžībā.
Vienlaikus mēs ar ģimenei pārvācāmies uz mazu pagaidu mitekli, jo sākām celt māju. Un vēl pie tā visa smagi saslima abi vecāki. Tas viss notika vienā laikā. Vienā brīdī domāju, ka sajukšu prātā. Bet šo situāciju pārdzīvoju, nokoordinēju un nokārtoju – vecākiem uzradās kopējas, filmu pabeidzu.
Atceros, tā bija piektdiena, kad savam vīram Andrejam teicu – nu tagad gan es varu mazliet ievilkt elpu, jo man paliek tikai Teātris Zip, kam esmu redaktore, un Kultūršoks, kur maināmies ar kolēģēm. Nu gan es varēšu ievilkt elpu! Un sestdien nomira Mārtiņš… Ja tas būtu noticis ātrāk, es vienkārši būtu atteikusies. Bet tas notika taisni tajā brīdī, kad man tas lielums bija nost, un virsroku ņēma mana pienākuma un atbildības sajūta. Jo īsti nebija alternatīvu versiju raidījuma vadītājam – vismaz tā man teica. Turklāt televīzija man daudz nākusi pretim – esmu gājusi prom un viņi mani ņēmuši atpakaļ. Domāju – bet ko viņi iesāks? Tie visi taču man tuvi kolēģi… Un tad atkal kārtējo reizi pārliecinājos, ka darba dēļ varu izdarīt ļoti daudz, jo 70 procenti no tā ir ļoti aizraujoši, un tikai 30 procentus veido mazāk patīkamas lietas.
Starp citu, ar filmu par brāļiem Žagariem viesojos raidījumā pie Mārtiņa. To veidojot, domāju par savu brāli. Gan mana māsa, gan brālis ir mammai no pirmās laulības.
Ar māsu man ir brīnišķīgas attiecības, ar brāli – dažādas domstarpības, par kurām negribēšu te izpausties.
Man viņa pietrūkst un vienlaikus bieži uz viņu dusmojos, un es domāju – viņam ir tāpat. Tādā ziņā man šis stāsts par divu brāļu brīnišķīgo sakabi ļoti uzrunāja. Beigās kopā ar režisori Zitu Kaminsku uztaisījām filmu tieši par to, kas varbūt nepatika vairākiem Andrejam tuviem kolēģiem un draugiem, kuri nesagaidīja no šīs filmas tādu kā atskatu uz viņa spožo posmu…
To es neizdarīju, jo sapratu, ka tas laiks ir diezgan daudz jau dokumentēts. Mani interesēja, kā tas ietekmēja abu brāļu attiecības. Pēc filmas man tik daudzi atrakstīja facebook. Gan kultūras cilvēki, gan pavisam nepazīstami, kas aizkustināja visvairāk. Ļoti daudzi rakstīja: pēc jūsu filmas es piezvanīju savai māsai, es aizgāju pie brāļa uz kapiem… Tātad mesidžs ir nolasījies.
Tik labi, ka otrs saprot
Man tagad ir grūti iztēloties, ka es varētu dzīvot kopā ar cilvēku, kuru pilnīgi nemaz neinteresē tas, kas interesē mani. Protams, ikvienam pārim ir sekss, ir kopīgas izklaides un tamlīdzīgi, bet ar Andreju mūsu saista gara radniecība.
Ar viņu iepazinos uzņemšanas laukumā. Andrejs studēja Zviedrijas kino institūtā un savu diplomdarbu filmēja Lielupē, kur viņa vecākiem pie jūras bija māja. Manas draudzenes, kuras bija no kino vides, palīdzēja viņam organizēt masu skatus un mani vienkārši pasauca uz tusiņu, sakot – būs baigi jautri, atbrauc!
Aizbraucu, un atklājās, ka viena no aktrisēm, kura bija paredzēta epizodiskai, bet diezgan nozīmīgai lomai, bija paprasījusi par filmēšanos naudu, kuras viņiem nebija, un neatbrauca.
Tā kā visiem šķita, ka man ir attāls sakars ar tēlošanu, jo es taču studēju teātra kritiku, tad man apsēja sarkanu banti, ieģērba kleitā un lika tēlot lomu.
Godīgi sakot, no tās reizes Andreju atceros ļoti maz, labāk atceros zviedru režisoru no Andreja augstskolas, kurš stāstīja par manu tēlu. Man bija jāsit Ilzei Rudzītei pa seju, un es to nespēju izdarīt. Nemācēju ne marķēt, neko. Ilze, sava darba entuziaste, tik teica – nu mauc tad man pa īstam! Līdz ar to Andreju, cilvēku aiz kameras, pat neatcerējos. Bet pēc tam kā pateicību par to, ka cilvēki viņa darbā iesaistījušies par velti, viņš sarīkoja Lielupē tusiņu.
Kopš tā brīža ar savu dzīvesbiedru sākām uz Lielupi piebraukāt, līdz piefiksēju, ka Andreja sieva Lielupē ir pārstājusi figurēt. Pēc tam viņš mani uzaicināja braukt līdzi uz dzimšanas dienu Lielirbē, kas man prātā palicis kā brīnišķīgs brauciens un kas tagad nebūtu iespējams – viņš man ļāva mašīnā smēķēt, es dzēru kokteiļus, atbrīvojos… Mans tā brīža dzīvesbiedrs skumjš palika uz balona un māja man ar rociņu – viņš nevarēja šajā braucienā piedalīties, jo nebija uzaicināts. Un tad es sapratu, ka mūs ar Andreju vieno kaut kas vairāk par draudzību. Tā mēs arī pārgājām citā kvalitātē…
Andreja bērni tolaik bija maziņi, paldies viņu mammai, kas nelika šķēršļus, nedz arī kūdīja pret mani. Andrejs vienu brīdi bija ļoti aizņemts, un sanāca, ka to laiku, ko viņi bija it kā ar mums, viņi vairāk bija ar mani. Man nebija ne mazākā priekšstata par bērnu audzināšanu. Diezgan brīvi ļāvu viņiem darīt to, ko grib, ik pa laikam tikai koriģēju, jo man likās dīvaini, ka viss tiek nomests zemē un nekas netiek pacelts. Šis bija principāls punkts arī attiecībā pret savu bērnu. Tolaik mēs diezgan daudz kopā izklaidējāmies, lasīju viņiem priekša Lindgrēnas Sālsvārnas salas vasarniekus, Brāļus Lauvassirdis – neraugoties uz to, ka viņi bija vecumā, kad jau paši varēja lasīt. Mums ir ļoti labas attiecības. Kad pašai piedzima meitiņa, pēcdzemdību periods man izrādījās diezgan grūts…
Ļoti labi atceros to sajūtu, ka Katrīna, tas mazais kukucis, gulēja šūpulītī un man bija bail ieiet tajā istabā.
Mūs sagatavo dzemdībām, bet nesagatavo tam, kas sekos… Ļoti labi atceros, kā padomāju – nu gan ir viss… Nebiju sagatavota tam, ka dzīve tik radikāli mainīsies. Es vairs nevaru jebkurā brīdī piecelties un iziet ārā. Līdz tam man bija raksturīgs niķis, ka tad, kad apvainojos, es gāju prom.
Tagad meitai ir piecpadsmit, bet tā sajūta… Ja Andrejam kaut kur jābrauc, viņš tā arī pasaka – man ir operatoru saiets, no tāda līdz tādam datumam būšu prom. Bet man – neraugoties uz manu feminismu – joprojām ir sajūta, ka tad, kad es kaut kur gatavojos braukt, man tas ir ar viņu jāaprunā. Un tas ir no tā laika, kad Katrīna bija maziņa. Kaut gan patiesībā man ir laiks pierast pie tā, ka es drīkstu darīt to, kas man ienāk prātā.
Un mana meita ir vienkārši lieliska – tik brīva un sakarīga. Tas, ka viņai Doma kora skolā ar tās dubulto slodzi vidējā atzīme ir virs 9, pat nav tik svarīgi, kā tas, cik ļoti viņai rūp, kas notiek, kā viņa pieslēdzas man un Andrejam mūsu lietās, cik lieliski un organizēti viņa ar draudzenēm palīdzēja man Kilogramā kultūras…
Jā, es esmu feministe!
Es esmu par vīriešu un sieviešu līdztiesību. Šajā ziņā man nav jāmet krūšturis uz skatuves vai jāataudzē spalvas uz kājām, bet es esmu…
Izstāstīšu gadījumu. Kāds ļoti jauks mans paziņa no sendienām, saistīts ar mākslas aprindām, bija nopublicējis niknu manifestu par to, kas politikā Latvijā ir slikti. Principā, daudz kam tur var arī piekrist, bet viens no punktiem tur bija – labklājības ministre mums ne tikai ģērbjas kā palaistuve, bet arī viņas politiskā darbība ir tāda.
Mani tas vienkārši nežēlīgi aizskāra, jo par politiķiem vīriešiem tika runāts tikai par viņu politisko darbību, bet te – pieminēts izskats.
Mēs sākām strīdēties. Viņš kā argumentu šajā facebook ierakstā minēja, ka viņa ir ienākusi politikā un viņai ir jāsaprot – pret viņu attieksme būs tāda pati kā pret visiem citiem politiķiem. Un es rakstu: mīļais draugs, nav jau! Ja tu saki, ka kāds ir politiskā prostitūta, jo viņš ir pārdevies, tas ir viens. Bet, ja tu apspried, ka ministrei bijušas bildes ar dekoltē… Nu nav viņa saģērbusies viena toņa kostīmā kā filmā Kāršu nams. Jā, stila eksperts var piesieties, bet, ja tu analizē politisko darbību, nevajadzētu par to džadžot cilvēkus.
Jā, tādā ziņā esmu feministe, es uztveru šo atšķirību, un mani pārsteidz, ka vīrieši to nejūt. Un tas man Latvijā nepatīk, ka te ir iesakņojies – sievietei jāatbilst daudz vairāk standartiem, lai viņa vispār varētu eksistēt kādā lietišķā vai politiskā vidē. Mierina, ka jaunajai paaudzei ar to nav problēmu, un tas šķiet simpātiski.
