Marija Montesori: Mēs neesam dzimuši, lai vienkārši priecātos par dzīvi

Montesori
Ieva Krastiņa
7. jūnijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Montesori skolas un pirmsskolas izglītības iestādes vairs nav nekas neparasts. To rodas arvien vairāk. Bet šķietami jaunmodīgās Montesori pedagoģijas radītāja ārste un pedagoģe MARIJA MONTESORI patiesībā dzimusi un augusi pirms pusotra simta gadu.

Vienīgais bērns ģimenē

Mazā itāliete Marija pasaulē nāca tālajā 1870. gada 31. augustā Ankonas provincē. Viņas tēvs Alesandro ģimeni apgādāja, strādādams grāmatveža darbu, bet māte Renilde bija tā laika izpratnē labi izglītota sieviete un aizrāvās ar grāmatu lasīšanu. Kad mazajai meitiņai bija pieci gadi, Montesori ģimene no mazpilsētas pārcēlās uz dzīvi Romā. Tur Marija, kā vienīgais bērns vecākiem, auga laimīga un īpaši lolota. Meitenei jau mazotnē piemita izteikta vēlme mācīties. Kad viņa uzsāka mācības vietējā skolā, atklājās Marijas spējas filoloģijā un mūzikā, kā arī izrādījās, ka viņai padodas matemātika. Tā laika meitenēm tas īsti nepiedienēja, jo valdīja uzskats, ka eksaktos priekšmetus vērts apgūt vien nopietnā darba darītājiem – vīriešiem.

16 gadu vecumā Marijai izdevās spert neparastu soli – viņa iestājās zēnu tehniskajā skolā, kur pavadīja četrus mācību gadus, plānodama kļūt par inženieri. Kad jaunkundze pabeidza skolu, vecāki atvasi mudināja uzsākt skolotājas darbu. Tā bija viena no retajām sabiedrībā pieņemtajām sieviešu algotajām nodarbēm. Spītīgā meita gan lēma par labu gluži citai jomai – viņa grasījās kļūt par ārsti. Tas šim laikam bija tikpat drosmīgs un neparasts lēmums kā mācīties zēnu skolā, jo Itālijā par ārstiem tolaik strādāja tikai vīrieši.

Pāvests aizliek vārdu

Tēvs meitas izvēli neatbalstīja. Arī skolas vadība sākotnēji Marijai atteica vietu studentu rindās, lai gan viņa bija tik drosmīga, ka sarunā ar profesoru pārliecinoši bilda: «Es zinu, ka man jākļūst par ārsti!» Viss kļuva tik nopietni, ka par meiteni labu vārdu aizlika pats Romas pāvests Leons XIII. 1890. gadā Marija uzsāka studijas Romas Universitātē, kur divus gadus apguva fiziku, matemātiku un dabas zinātnes, bet pēc tam iekļuva Medicīnas fakultātē, kļūdama par vienu no pirmajām sievietēm, kas Itālijā mācās mediķu skolā.

Viņa šīs mācības uztvēra kā daļu no savas dzīves misijas, jo uzskatīja, ka dzīves laikā paveicams kas vērienīgs.

Marija dzīvoja ar pārliecību: «Mēs neesam dzimuši, lai vienkārši priecātos par dzīvi.»

Viņa juta atbildību par cilvēkiem.  Jauno vīriešu, studentu, attieksme pret Mariju augstskolā nebija draudzīga. Viņu uzskatus pārvaldīja aizspriedumi. Tomēr, laikam ejot, neviens vairs nevarēja noliegt – šī meitene ir talantīga, viņa pievēršas studijām ar degsmi. Turklāt dažiem skolas biedriem nācās nokaunēties par nespēju uztvert jaunās dāmas nodomus nopietni, jo tieši Marija nocēla viņiem stipendiju. Meitenei nauda lieti noderēja, viņa to ieguldīja studiju maksā.

26 gadu vecumā Marija Montesori kļuva par pirmo sievieti ārsti Itālijā un uzsāka darbu smagā jomā – neiroloģiskajā klīnikā ar garīgi slimiem bērniem. Tā kā Marija atšķīra jaunu lappusi Itālijas vēsturē, jaunās mediķes slava aizceļoja pāri valsts robežām. Kad Mariju uzaicināja Berlīnē uzstāties starptautiskā kongresā, kas bija veltīts sieviešu tiesībām, viņa savā runā akcentēja nepieciešamību sievietēm saņemt algu, kas būtu līdzvērtīga vīriešu darba samaksai. Uz kāda žurnālista uzdoto jautājumu, kā pacienti uzņēmuši to, ka viņus ārstē sieviete, Marija atbildēja: «Cilvēki intuitīvi jūt, ja viņu veselība ārstam patiesi rūp. Tikai augstākajā sabiedrībā ir aizspriedumi pret sievietēm, kas vada jēgpilnu eksistenci.»

Jā, šī neparastā sieviete apsteidza laiku, kurā dzīvoja. Tolaik garīgi slimos bērnus pat mediķi, ar pilnīgu tolerances trūkumu, sauca par vājprātīgiem. Montesori apzinājās, ka bērniem nepietiek ar medicīnisku aprūpi vien, bet nepieciešams par viņiem gādāt no sirds, gluži kā mājās. Viņa allaž pārliecinājās, vai mazie slimnieciņi ir silti saģērbti un paēduši. Daktere uzstāja, ka no šiem bērniem var dabūt ārā vairāk, nekā šķiet. Un Montesori to izdevās savienot ar mediķa pienākumiem, tādējādi veicinot bērnu attīstību.

Rezultāti iedvesmoja – kad vēlāk ārste vadīja mācības garīgi slimiem bērniem, pēc divu gadu darba viņas audzēkņi nokārtoja valsts eksāmenus rakstīšanā, skaitīšanā un lasīšanā ne sliktāk kā skolnieki parastās skolās.

 

Pazaudētais dēls

Strādājot Romas Universitātes psihiatriskajā klīnikā, Marija iepazinās ar kolēģi Džuzepi Montesano. Izveidojās romantiskas attiecības, kas atnesa ne vien laimes piepildītas dienas, bet arī lielāko personisko traģēdiju Marijas Montesori dzīvē. Montesano māte, kuras senču radu raksti aizved līdz pat Aragonas karaļnamam, kategoriski liedza pārim precēties. 1898. gadā mīlnieku pārim pasaulē nāca dēls Mario. Neprecējusies sieviete dzemdē bērnu?! Tolaik tas bija kauns un negods. Jaunā ārste to nevarēja atļauties.

Marijai, kas tik aizrautīgi atdevās darbam ar svešiem bērniem, kas bija gatava tiem veltīt visu iespējamo pasaules laiku un padarīt viņu ikdienu, cik vien iespējams, saulaināku, nācās savu dēliņu atdot audzināšanai ģimenei, kas dzīvoja laukos.

Tikmēr Džuzepe izmisušajai Marijai solīja mūžīgu mīlu, apgalvodams, ka nekad neprecēs nevienu citu. Marija zvērēja to pašu. Jau pēc gada mīlnieks… apprecēja citu dāmu, un kopējo dēlu par savu vairs neatzina.

Montesori dēlēnu bieži apciemoja. Tomēr to, ka šī sieviete ir viņa māte, Mario uzzināja krietni vēlāk. To, ka Marijai ir bērns, esot zinājuši vien viņas vecāki un pāris tuvāko draugu. Kad 1912. gada nogalē mūžībā aizgāja Marijas māte, uz Marija tas atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka nākamajā gadā viņa paņēma savu nu jau 14 gadus veco dēlu dzīvot pie sevis. Vispirms viņa paziņas ar zēnu iepazīstināja kā ar radu bērnu, bet vēlāk – kā adoptēto dēlu. Par spīti slepenībai un pārdzīvojumiem, Mario ar māti izveidojās cieša saikne, pieaugot dēls kļuva par Montesori pedagoģijas atbalstītāju un kolēģi. Viņš turpināja Marijas iesākto darbu arī pēc mātes nāves. Publiski Montesori Mario atzina par miesīgu dēlu vien neilgi pirms nāves un testamentā rakstīja – mans dēls.

Montesori māja

Strādājot ar bērniem, Marijai radās nopietna interese par pedagoģiju, tādēļ viņa sāka studēt pedagoģisko antropoloģiju un eksperimentālo psiholoģiju. Vēlāk pati Romā pasniedza antropoloģiju un lasīja lekcijas par garīgi slimu cilvēku aprūpi. Jau tad Marijas darbs bija zināms plašākai sabiedrībai. Reiz tēvs meitai parādīja savdabīgu grāmatu, kurā bija savācis – izgriezis un ielīmējis – jau aptuveni 200 gan vietējās, gan ārzemju preses avīžrakstu par savu eleganto un izglītoto meitu.

Turpinot izglītoties, Marijai radās interese pastrādāt ar parastiem bērniem. Un liktenis šo iespēju piespēlēja interesantā veidā. Roma tolaik strauji attīstījās, cēla daudz jaunu ēku, savukārt dažas celtniecības kompānijas bankrotēja, atstājot aiz sevis nepabeigtas jaunbūves, kuras ātri vien savām vajadzībām sāka izmantot skvoteri – ļaudis, kuri dzīvo pamestās ēkās. Vienu no pamestajām celtnēm Sanlorenco kvartālā nolēma glābt turīgu baņķieru grupa, izveidojot daudzdzīvokļu namu strādniekiem. Kamēr vecāki pavadīja garas darba stundas ārpus mājām, viņu mazie bērneļi ālējās pa jaunbūvēm, tās postot un bojājot. Baņķieri vērsās pie Montesori ar piedāvājumu – lai viņa izveido vietu, kur savā vaļā atstātie pirmsskolas vecuma bērni varētu saturīgi pavadīt laiku, vienlaikus tādā veidā nami un to apstādījumi tiks glābti no kārtējiem postījumiem. Vienā no dzīvojamām mājām 1907. gada 6. janvārī atvēra pirmo Montesori bērnudārzu. Marija noorganizēja simbolisku atvēršanas ceremoniju, kaut gan apkārtējiem nekādu gaidu no jaunā projekta nebija. Toties Montesori, kā ierasts, tas itin nemaz neapbēdināja. Viņa pašpārliecināti uzskatīja: «Es biju pārliecināta, ka aizsākas kas tāds, ko kādudien sapratīs visa pasaule.» Ar bērniem strādāja pati Marija, gūdama vērtīgu pieredzi, no kuras veidot turpmākos secinājumus. Viņa pieņēma darbā palīdzi – meiteni bez profesionālas izglītības. Marija ar bērniem daudz sarunājās, tos novēroja, kā arī lika palīdzei atstāstīt savus novērojumus. Viņa pasūtīja tieši bērnudārza, ko vēlāk sauca par bērnu māju, bērniem paredzētus mācību materiālus un rotaļlietas, kas sekmētu attīstību. Turklāt pārveidoja un pilnveidoja tos tik ilgi, līdz tie spēja pilnībā piesaistīt bērnu interesi.

Marija bija pārliecināta, ka bērni paši, pat trīs gadu vecumā, ir spējīgi izvēlēties sev atbilstošus rīkus, ar kuriem darboties, un spēj sasniegt augstu koncentrēšanās pakāpi.

Svarīgi, lai viņiem būtu iespēja pašiem brīvi izvēlēties nodarbi. Šajā dzīves posmā Marija iepazinās ar Annu Makeroni, kura kļuva par viņas skolnieci un domubiedri un vēlāk par Marijas pieeju darbam rakstīja: «Viņa strādā kā cilvēks, kurš atklājis kādu jaunu varu, nevis kā tāds, kurš izmanto pats savas teorijas.» Anna aizrautīgi pievērsās pedagoģijai un nostrādāja tajā visu mūžu. Viņa vadīja Milānā pirmo bērnu māju, kuru papildināja dārzs, dīķis ar zelta zivtiņām un pat vistām aplokā.

Cieņa un ļaušana būt

Jau strādājot ar garīgi slimiem bērniņiem, Montesori atklāja, ka dažādas lietas viņi labāk apgūst, darbinot sajūtas un maņas. Vēlāk pašas izveidotajā bērnu mājā pārliecinājās, ka tas strādā neatkarīgi no tā, kāda ir bērna garīgā veselība, – šāda pieeja veicina straujāku attīstību, sevišķi intelektuālo. Montesori pedagoģija ir balstīta uz bērna radošo potenciālu, aicina pedagogu nevis mācīt, bet palīdzēt, novērot un atbalstīt. Skolotājs ir kā gids. Bērni, kas, sākot apmeklēt Montesori bērnudārzus, bija nekopti, nevīžīgi un palaidnīgi, drīz vien iemācījās pieklājīgi uzvesties un paši izrādīja interesi par dažnedažādiem darbiņiem un uzdevumiem – no burtu rakstīšanas līdz kurpju tīrīšanai. Kas raisīja tādas pārmaiņas? Cieņa pret bērniem kā personībām un uzticēšanās, kādu izrādīja līdzās esošie pieaugušie.

Kad sabiedrībā radās interese par veiksmīgās pedagoģes bērnudārziem, Marija 1909. gadā Romā noorganizēja pirmos kursus, kuros iepazīstināja ar savu pedagoģijas praksi un teoriju. Klausīties ieradās interesenti ne vien no dzimtās Itālijas, bet no visas pasaules – tik tālu bija tikusi Montesori slava! Marija uzskatīja, ka bērnu sasniegumos nepastāv tāds faktors kā iedzimtība, jo jebkurš bērns jebkurā pasaules zemē vienādi radītos apstākļos varot sasniegt vienādu rezultātu ar pārējiem vienaudžiem. Lai arī šo pedagoģijas novirzienu dēvē par Montesori pedagoģiju, Marija to neuzskatīja par pašas izveidotu metodi, bet gan par bērna attīstības iekšējiem likumiem, kuros jāieklausās un kuri jāņem vērā. 1914. gadā viņa rakstīja:

«Es neradīju mācību metodi. Es vienkārši dažiem maziem bērniem devu iespēju dzīvot.»

Audzināšana, viņasprāt, uzskatāma par iedzimtu psihisko spēku respektēšana, jo: «Bērns nav tukšs trauks, kas mums jāpiepilda ar zināšanām, jūtām un gribu. Bērns pats ir cilvēka radītājs, un mūsu vidū nav neviena, kuru nebūtu veidojis tas bērns, kurš viņš pats kādreiz bijis.» Savukārt pieaugušie, uzspiežot savu gribu, varot ievirzīt attīstības procesu nepareizās sliedēs, bremzēt to.

Turpmāk Marija Montesori pedagoģijas kursus rīkoja arī citviet – Parīzē, Londonā, Barselonā, pat Indijā. 1913. gadā viņa pameta pasniedzējas darbu Romas Universitātē, slēdza savu ārstes privātpraksi un pilnībā pievērsās pedagoģijai. Sāka rakstīt grāmatas, kurās izklāstīja savu redzējumu un pieredzi. Pamazām tika iekārtotas skoliņas ārpus Itālijas, kuras balstījās uz Montesori ieviestās pedagoģijas principiem.

Kad 1917. gadā dēls Mario apprecējās ar Helēnu, Marija pārcēlās uz Barselonu, kur turpināja iepazīstināt ar savu pedagoģiju. Darbā pievienojās gan dēls, gan vedekla, kā arī šeit auga Marijas četri mazbērni – Mario, Rolando, Marlēna un Renilde. 1929. gadā Berlīnē nodibināja Starptautisko Montesori asociāciju, kuras galvenā biroja mītne tagad atrodas Nīderlandē. Savukārt mazmeita Renilde turpināja vecmāmiņas darbu un līdz pat 2000. gadam bija Starptautiskās Montesori asociācijas ģenerālsekretāre, bet pēc tam vēl piecus gadus – prezidente.

Slava nelaikā

Pati Montesori atzina, ka slava pie viņas atnākusi pārāk ātri. Turklāt laiks izrādījās neveiksmīgs labi gribētajai revolūcijai izglītībā. Montesori pedagoģijas attīstību kavēja politiski notikumi – spāņu revolūcija Barselonā, fašisms Itālijā un Otrais pasaules karš. Tā kā radās konflikts ar nacistu valdību, pakāpeniski tika slēgtas Montesori skolas Itālijā un Vācijā. 1933. gadā Vācijā vairs nedarbojās neviena Montesori skolas, bet grāmatas nonāca ugunskuros. Marijas dzimtajā Itālijā diktators Musolīni plānoja Montesori skolās iekļaut jauno fašistu kustību. Montesori atteicās. Protams, pēc tādas uzdrošināšanās skolas slēdza. Arī Montesori bērnudārzi nebija vēlami, jo tajos lika uzsvaru uz personību, audzināja patstāvīgas un brīvi domājošas būtnes. Kad Spānijā sākās pilsoņu karš, Montesori 1936. gadā devās miera un mierpilna darba meklējumos uz Angliju, vēlāk Nīderlandi. Turpinādama čakli darboties iesāktajā lauciņā, viņa piedalījās arī starptautiskos kongresos.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Marija kopā ar dēlu devās uz Indiju, kur trīs mēnešu garumā plānoja vadīt kursus. Montesori pieeja bērnu apmācīšanā pārsteidza Indijas politisko un garīgo līderi Gandiju, kurš bija apmeklējis Montesori skolas Romā. Paredzēto trīs mēnešu vietā abiem Montesori nācās Indijā aizkavēties septiņus gadus. Tā kā viņi bija Itālijas pilsoņi, un šī valsts bija iesaistīta karā pretējā pusē, Mario kļuva par cietumnieku, bet Marijai piesprieda mājas arestu. Šo laiku viņa pavadīja lauku mājā, kur gūtā pieredze atstāja uz viņu milzu iespaidu un iedvesmoja jaunai pasaules izpratnei. Te viņa sāka apjaust ikvienas dzīvas būtnes un dabas mijiedarbību. Šī tēma kļuva tik tuva, ka Montesori to attīstīja visus atlikušos dzīves gadus un tā zināma kā kosmiskā audzināšana. Jēdziens kosmoss ietver visu, kas ir – no universa līdz pat sīkākai būtnei. Marija Montessori uzsvēra, ka viss ir saistīts, viens no otra atkarīgs un viens otrā klātesošs. Cilvēks ir šī kosmosa daļa, sava veida mikrokosmoss lielajā makrokosmosā. Un katra radība pilda savu īpašo uzdevumu kosmiskajā radīšanas plānā.

Pirms Indijas Marija bija pārliecināta katoļticīgā. Montesori no sirds sapņoja par mieru starp tautām un konfesijām, tādēļ dažkārt ideoloģija viņas grāmatās pārklāja pedagoģiju. Laikā, kad vadījās pēc katoļticības principiem, viņa uzskatīja, ka reliģiskā saikne pieder pie cilvēka būtības, tādēļ reliģiskā audzināšana ir svarīga jau cilvēka dzīves sākumā, citādi to var nokavēt. Viņa vēlējās, lai katrā bērnu mājā ir speciāli reliģiskās noskaņās ierīkota telpa ar skaistām bildēm un Tēvreizi, desmit baušļiem un citiem reliģiska rakstura tekstiem, statuetēm, pie kurām nolikt ziedus.

Pienākot 70. dzimšanas dienai, Marijai Montesori bija tikai viena vēlēšanās – dēla atbrīvošana.

To viņa lūdza Indijas valdībai, kas lūgumu izpildīja. Kamēr karš nebija beidzies, abi nedrīkstēja izceļot no Indijas. Māte un dēls kopā vēl paguva apmācīt vairāk kā tūkstots Indijas skolotāju. Tikai 1946. gadā Marija beidzot atgriezās Nīderlandē pie mazbērniem. Drīz vien pamazām sāka atjaunot Montesori skolas pedagoģes dzimtenē.

Sākot ar 1949. gadu, Montesori trīs gadus pēc kārtas tika nominēta Nobela miera prēmijai, tomēr to nesaņēma. Toties viņai piešķīra goda doktores titulu vairākās ietekmīgās pasaules augstskolās. 81 gada vecumā Marija Montesori aizgāja mūžībā Nīderlandē – valstī, kur arī tagad ir īpaši daudz Montesori skolu.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs