Rīga +11°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zaudētais un atgūtais uzvārds
«Tajā 1950. gada rudenī mamma mani aizveda uz Pumpuru vidusskolu un pierakstīja nevis kā Gunti Ulmani, bet gan Gunti Rumpīti. Patēvs nebija mani adoptējis, bet mamma ar skolas vadību bija vienojusies, ka turpmāk es saukšos tā, un man bija jādzīvo ar svešu uzvārdu, kam tolaik sevišķu uzmanību nepievērsu. Pirmajā skolas dienā skolotāja klasē, nosaucot manu vārdu kopā ar jauno uzvārdu, pajautāja, kāds ir mans tēva vārds. Es apjuku.
Pilnīgi noteikti zināju, ka Aleksandrs Rumpītis nav mans tēvs, bet par to, kas ir mans tēvs, mana ģimene klusēja.
Man bija vienīgi māte. Un es atbildēju: «Vera.» Klasē iestājās mēms klusums, kas uzsprāga vienbalsīgos smieklos. Bērni bija sajūsmā, ka klasē nu ir viens kārtīgs memmes dēliņš. Tēva nebija vēl dažiem, taču tiem bija vismaz tēva vārds. Man nebija pat tā. Veru klasesbiedri neaizmirsa gadiem ilgi.
Iespējams, ka kopš tās reizes, sākumā varbūt neapzināti, es kļuvu visai piesardzīgs attiecībā pret to, ko runāju. Biju pieredzējis, cik bīstams var kļūt viens neuzmanīgs vārds un sabojāt visas tālākās gaitas.
Mammai bija ļoti sarežģīta dzīve. Rumpītis viņu ārkārtīgi mīlēja, bet tikpat stipri ienīda mani. Varbūt tā bija greizsirdība pret manu bojā gājušo tēvu, jo oma teica, ka labāka cilvēka uz pasaules par viņu nav bijis. Lai gan uzaudzis bez mātes glāstiem, es, protams, mīlēju mammu. Vai mamma mīlēja Rumpīti, es nezinu. Tas man ir balts plankums. Es drīzāk pieņemu, ka mamma ar Rumpīti nokārtoja savu dzīvi un varbūt tajā bija arī kāda salduma piegarša. Viņai ar Rumpīti piedzima meita, man ir pusmāsa, bet mammas jaunajā ģimenē neizjutu pret sevi nekādu ģimenes siltumu.
Man nav rūgtuma pret mammu, es viņu nenosodu.
Rumpītis viņu izglāba no bada nāves, atveda mājās no Sibīrijas. Tas bija tāds laiks, un viņa pieņēma tos dzīves noteikumus, kādus no viņas prasīja. Viņu var nosodīt sabiedrība, bet pašas dēls viņu nenosodīs. Rumpītis vēlāk sāka smagi dzert, kļuva par alkoholiķi. Mammai tie bija grūti gadi, bet man vēl grūtāki. Kad Rumpītis piedzēries nāca mājās, visādi mani terorizēja, divos naktī cēla augšā un dzina ārā tīrīt sniegu. Man bija sešpadsmit gadi, kad reiz iedevu viņam nokautu, un man bija miers. Rumpītis saprata, ka esmu izaudzis.
Kad man palika sešpadsmit gadi, izdarīju savas dzīves pirmo lielo izvēli – es atguvu savu uzvārdu. Biju atradis mammas šūplādē savu dzimšanas apliecību, un zināju, ka mans uzvārds bijis Ulmanis. Ar gadiem kļuvu arvien domīgāks, kāpēc esmu Rumpītis, ja piedzimu kā Ulmanis. Kad vajadzēja izņemt pasi, es aizgāju uz miliciju, noliku uz galda savu dzimšanas apliecību, kur bija rakstīts, ka esmu Guntis Ulmanis, un ar tādu uzvārdu saņēmu pasi. Es atkal biju tas, kas patiesībā vienmēr bijis, – sava tēva Eduarda Ulmaņa dēls.
Kad nomainīju uzvārdu, mājās bija šausmīgs skandāls, bet mana brīnišķīgā matemātikas skolotāja un klases audzinātāja Pumpuru vidusskolā Olga Miltiņa teica, lai neuztraucos, nekas man par to nebūs.
Viņa bija izcila sieviete, lielisks cilvēks. Skolā es nebiju paraugzēns ne mācībās, ne uzvedībā, bet viņa manī laikam saskatīja kaut ko vairāk, nekā es pats tolaik apzinājos. Skolotāja Miltiņa sagaidīja, kad es kļuvu par prezidentu, un apsveica mani. Tagad domāju, ka jau tolaik, kad, nevienam neko nesakot, ar atrasto dzimšanas apliecību, sešpadsmit gados aizgāju uz miliciju izņemt pasi ar Ulmaņa uzvārdu, veidojās prezidenta raksturs.»
Iegūta ģimenes sajūta
«Kad dzīve nodzīvota līdz astoņdesmit gadiem, var jau par sevi spriest, kāds esi cilvēks – ļauns vai labs, laimīgs vai nelaimīgs. Zinu, ka es esmu ļoti labestīgs un ļoti laimīgs. Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis, bet man ir sacīts, ka man to ir vesels bars, un pats arī tā domāju. Dzīves laikā par to neaizdomājos, bet tagad vecumā, pārdomājot, kas garajā mūžā noticis, es to apzinos.
Padomju laikos par psiholoģiju neinteresējos, tagad ar interesi lasu tāda satura grāmatas un atziņas saistu ar savu dzīvi. Sāku atcerēties aizmirsto, un tagad dzīves atziņas ir citādas, nekā domāju jaunībā.
Nav vairs baiļu no dzīves gala, nav bail gandrīz ne no kā attiecībā uz sevi. Bailes ir par saviem tuvajiem, par bērniem un mazbērniem.
Ģimeniskumu un mīlestību, kādai jābūt ģimenē, es iepazinu, kad satiku Ainu. Viņa ir izcila sieviete – gan prāta, gan stājas, gan jūtu un emociju ziņā. Mums laulībā drīz būs sešdesmit gadi, un esmu Ainai par tiem ļoti pateicīgs.
Esmu viņai pateicīgs par visu kopā nodzīvoto mūžu, sākot no studiju laikiem. Reizē stājāmies Universitātē, gribējām studēt ģeogrāfos, bet aizgājām uz ekonomistiem. Iestājeksāmenā piebikstīju viņai un jautāju, kāda ir pareizā atbilde, un viņa, saprazdama, ka esam konkurenti uz vietām, lai tiktu Universitātē, neatbildēja. Ar to es viņu ievēroju un sāku pievērst uzmanību. Aina vienmēr bijusi ļoti ieturēta.
Viņā ir milzīgs, vidzemniekiem raksturīgs, atturīgums. Nākusi no piecu bērnu ģimenes, augusi grūtos apstākļos. Tēvs bija galdnieks, ļoti labs cilvēks, māte – zelta rakstura sieviete. Apprecējāmies studiju laika beigās, jo nāca valsts sadale un mūs varēja aizsūtīt katru uz savu Latvijas malu, bet precētos vajadzēja sūtīt kopā vai dot brīvo diplomu. Abi atradām darbu Rīgā, dzīvojām vienā istabiņā Jūrmalā pie Rumpīša.
Aina ar savu raksturu un lepno stāju visu mūžu bijusi mans stiprākais balsts. Man ir ļoti laimējies, jo domāju, ka tādi pāri, kur otrs savu dzīvesbiedru tik ļoti atbalsta un palīdz visās dzīves situācijās, lai cik tās būtu smagas, ir liels retums. Esmu viņu arī sāpinājis un pāri nodarījis… Bet domāju, ka Aina jūt manu mīlestību pret ģimeni un bērniem un zina – ir principi, kuros mēs abi esam vienoti un nekļūdāmies.
Ja saka, ka sieviete var vīrieti celt un var nogremdēt, tad Aina mani ir tikai cēlusi. Bez viņas es nebūtu sasniedzis un izdarījis to, ko liktenis man piedāvāja un es uzņēmos. Bez viņas es nebūtu tas cilvēks, kāds esmu. Pirms lielām izvēlēm, kad sievai jautāju, ko darīt, viņa izsaka savu viedokli, es uzklausu, bet izdaru tā, kā pats izlemju. Vīrietis nevar būt mīkstais un gaidīt, lai sieva pasaka priekšā, ko darīt. Ainai vienmēr ir sava principiāla nostāja, es ieklausos viņas argumentos, bet lēmumu pieņemu pats. Nekad tāpēc nav bijis pārmetumu. Acīmredzot savus lēmumus balstu arī uz viņas padomiem.
Ģimenes sajūtu es ieguvu ar Ainu. Izaudzinājām meitu Guntru un dēlu Alvilu. Viņa ģimene mums ir dāvājusi trīs mazbērnus. Esmu veiksminieks. Par to, ka ilgus gadus man nebija ģimenes, es ieguvu savu stipro ģimeni.»
Intervijas turpinājums:
