Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
2
-
0
-
0
-
0
-
«Atceros to brīdi – vai nu tieši tad viss sākās manā sirdī, vai arī gaisma tā krita uz Sandru, bet viņa man tajā vakarā izskatījās superskaista. Tas bija neformāls pasākums, klaunu pelmeņu tusiņš pēc mācībām,» stāsta Sergejs. Sandra ir radio žurnāliste, vadījusi arī daudzus raidījumus televīzijā, taču sākumā Sergejs par viņu nezināja neko, tikai pamanīja, cik Sandrai skaista valoda.
«Sākām iet kopā iedzert kafiju vai alu, papļāpāt, sarunas ievilkās uz vairākām stundām. Tā vakars pēc vakara, līdz kamēr paliku pie Sergeja. Un pēc tam nejauši ievācos pie viņa,» smejas Sandra. Pa vidu bija arī mācību noslēguma iznāciens Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur, divatā improvizējot bērniem, abi pilnīgi pārliecinājās, ka ir uz viena viļņa.
Kā vispār divi aizņemti pieaugušie izdomā kļūt par Dakteriem Klauniem? Sandra, izrādās, bija domājusi pieteikties jau agrāk – kad slimnīca meklēja cilvēkus, kuri vienkārši pasēdētu pie bērniem, taču toreiz nepietika laika. Šoreiz esot bijis jātiek pāri nepatikai pret klauniem raksturīgo uzspēli. Bet tad izdevās atrast maģisko kombināciju: «Mans klauna tēls ir tāda naiva stulbenīte. Labā nozīmē.
Gribējās pretstatu – ka no rīta radio esmu zinātnes žurnāliste un sarunājos par kvantu fiziku, bet pēc dažām stundām varu būt pilnīgi citāda, un arī tā esmu es!»
Savukārt Sergejs, ieraudzījis veikalā ziedojumu kastīti klauniem, bija atcerējies seno vēlēšanos kļūt par aktieri. «Tajā laikā es strādāju par risku analītiķi, izvērtēju uzņēmuma potenciālos kredītņēmējus. Tā vide ir ļoti formāla, un man pietrūka iespējas radoši izpausties.» Tagad Sergejs iecelts par uzņēmuma filiāles vadītāju Čehijā, un dzīve mainījusies – abi nemitīgi braukā viens pie otra, dzīvo starp Latviju un Čehiju, daudz laika pavada pašizolācijā, strādā attālināti, un klaunu misija uz kādu laiku iepauzēta.
Attiecībās viss notika ļoti ātri, un septembrī Sergejs bildināja Sandru. «Tas nebija klasiski, nemetos Sandras priekšā uz viena ceļa. Mēs baudījām gultā rīta kafiju, un es pateicu: «Es gribu un iedomājos tevi kā savu sievu!» Un uzreiz sākām meklēt vietu kāzām,» Sergejs smejas. «Nebija nemaz iespējams, ka es neteiktu jā! Jau pirms tam bijām runājuši par dzīves plāniem un sapņiem, un bija skaidrs, ka Sergejs tajā visā redz mani,» atzīstas Sandra.
Bija pagājusi pirmā kopīgā vasara ar pārgājieniem un velosipēdu braucieniem, ar laivošanu un jaunu upju atklāšanu, un komforta dievinātāja Sandra pat bija iemīlējusi gulēšanu teltī. Protams, uz mīksta matrača! «Mēs abi jūtamies kā pagarinājums viens otram. Un ir forši, ka Sandra ir tik fleksibla. Garākos pārgājienos man gribas pārbaudīt sevi, cik tālu varu iziet ārpus komforta zonas, un tad ir pārsteigums, ka Sandra joprojām ir blakus, dažreiz pat priekšā!» stāsta Sergejs. Vēl viņus vieno smiekli. «Man jau no paša sākuma bija neizskaidrojami viegli ar Sergeju, un ļoti patīk viņa humora izjūta. Ikdienā mēs bieži vienkārši pamuļķojamies – katrs pieņemam kādu tēlu, un abi esam pārsmējušies,» stāsta Sandra.
Par viņu kāzām tuvinieki uzzinājuši tikai kāzu dienā, ieraugot Sandru līgavas kleitā. Viss bijis izplānots kā pārsteigums. Vedēji bija Sandras brālis ar sievu, un kopā izdomājuši leģendu – tuviniekus ielūgs it kā nosvinēt brāļa dēliņa gada jubileju. Atraduši Salacgrīvas pusē viesu māju ar āra terasi, jo kovids jau diktēja savus noteikumu, un to izgreznojuši kā gaismas saliņu novembra tumsā.
«Nebija viegli mēnesi turēt visu noslēpumā un izdomāt iemeslus, kāpēc brāļasievai kovida laikā vajadzētu rīkot gadu vecam bērnam lielu dzimšanas dienas pasākumu 100 kilometru attālumā no Rīgas,» smejas Sandra. Pārsteigums izdevās. «Sandras mamma sākumā nesaprata un teica: «Manuprāt, Sandra šodien pārspīlē! Apģērbusies kā līgava!» Tad pagriezās, ieraudzīja mani, saprata un apskāva mūs!» atceras Sergejs. Viņa paša ģimene ir tik liela, ka kovida ierobežojumu dēļ pēc pandēmijas tai būs jārīko atsevišķs pasākums. Sandra priecājas par to, cik cieši mīļais cilvēks sadraudzējies ar viņas ģimeni. Viņu pieņēmuši arī abi Sandras kaķi, viens uzreiz, otrs pēc nelielas vīru izskaidrošanās.
Viņiem abiem ir pāri 30, un katram sava iepriekšējo attiecību pieredze. Sergejs bija šķīries, un viņam ir septiņus gadus veca meita. Kad meita iepazinās ar Sandru, noderēja klaunu pieredze, abas sadraudzējās caur spēli.
«Jūtos tik laimīgs brīžos, kad man pie vienas rokas turas Sandra, pie otras meita!» smaida Sergejs.
Viņš audzis starp trim māsām, un tas iemācījis gan izpratni par sieviešu psiholoģiju, gan pacietību, gaidot rindā pie vannasistabas.
Skaidrs, ka katrs nācis no savas mikropasaules. Piemēram, Sergejam mamma pedagoģe mācīja, ka ēdienreizes ir svēta lieta, taču Sandras ģimenē normāli bija gan ēst, kad kuram iznāk, gan vakariņojot ieskatīties telefonā, ja tas iepīkstas. Par tādām lietām vienkārši ir jāizrunājas. Un no Sandras Sergejs mācoties prasmi atklāti un tieši runāt par visu, arī par problēmām. «Retos konfliktus risinām runājot. Un apskaujoties! Nekad neaizejam gulēt sastrīdējušies. Kaut līdz trijiem naktī, bet izrunājam,» stāsta Sandra. «Un patiesībā tā izdodas vienam par otru un arī par sevi atklāt daudz ko jaunu un aizrakties līdz interesantām atziņām – kāpēc mēs reaģējam šā vai tā? Tāda aizraujoša mājas psihoanalīze.»
Sandra atzīstas, ka tic liktenīgām sakritībām – tā vajadzēja notikt, ka viņi abi pieteicās Klaunu apmācībām un pēc konkursa tajās pieņēma viņus abus.
