Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Mīlīgs šņukurs, mazas izteiksmīgas ačeles, stāvus saslietas rozā ausis… Tas ir daudzu kinoskatītāju iemīļotais ekrāna varonis – ruksītis, vārdā Mazulis, kurš tik ļoti vēlējās līdzināties īstam aitu sunim. Lai glābtu saimnieka fermu no bankrota, viņš devās pat iekarot lielpilsētu!
Amizanti sivēntiņi ar gredzenā sagrieztu astīti jau izsenis kļuvuši par dažādu literāru darbu varoņiem, kas ar laiku pārceļojuši arī uz ekrāna – gan animācijas filmās, gan spēlfilmās (Trīs sivēntiņi, Gordijs, Šarlotes tīkls), taču ASV studijas Universal Pictures uzņemtās filmas par ruksīti Mazuli saņēmusi pat ASV Kinoakadēmijas prestižo balvu Oskars.
Mājlopiņiem māca aktiermākslu
Tolaik producents Džordžs Millers (viņa jaunāko darbu Jautrās pleznas patlaban izrāda uz lielajiem ekrāniem) atcerējās Dika Kinga Smita stāstiņu Aitu cūka, ko bija lasījis pirms daudziem gadiem. Tā sižets vēstīja par savdabīgo sivēna vēlmi līdzināties sunim – aitu ganāmpulka pārraudzītājam. Stāsta varoņiem bija tik vitāli raksturi, ka prasīties prasījās tos atdzīvināt uz ekrāna. Dž. Millers uzskatīja, ka šajā gadījumā ar animācijas radītiem tēliem nebūs iespējams attēlot to, ko filmā varētu paveikt dzīvs sivēns un viņa raibais draugu pulks – lauku fermas iemītnieki. Tāpēc filmas Mazulis uzņemšanas komanda ķērās pie grūta darba – sameklēja un aktiermākslā apmācīja pulku dažādu mājlopiņu. Protams, viens no svarīgākajiem uzdevumiem bija likt skatītājiem iemīlēt kinostāsta galveno varoni – drošsirdīgo ruksīti Mazuli.
Kuplā dublieru saime
Kā zināms, pilnmetrāžas spēlfilmu nav iespējams uzņemt pāris nedēļās, tāpēc arī velti cerēt, ka galvenā varoņa lomā sevi būtu varējis apliecināt viens supertalantīgs cūku mazulis. Sivēns aug griezdamies ne pa mēnešiem, bet pa nedēļām un dienām neatkarīgi no kinoveidotāju iecerēm. Šā iemesla dēļ filmā Mazuļa lomu atveidoja paprāvs rukšķošo aktieru pulciņš – uzņemšanas laukumā rindas kārtībā paviesojās 48 sivēni. Visiem Mazuļa tēlotājiem vajadzēja izskatīties pēc 16 nedēļu vecas lielās baltās Jorkšīras šķirnes cūciņas. Stāsta filmēšana noritēja Austrālijā, tāpēc arī sivēni bija jāmeklē turpat vietējās cūku fermās. Atlasītie ruksīši pie filmēšanas grupas nonāca jau no divu nedēļu vecuma. Sivēniem grupās pa sešiem vajadzēja apgūt aktiermeistarību, lai, sasniedzot 16–18 nedēļu vecumu, varētu pozēt kamerām spožās prožektoru gaismās. Kad sākās filmēšana, ik pēc divām nedēļām rozīgos aktierus nomainīja jauna sivēnu komanda.
Bez jaukā ruksīša Mazuļa dublieriem astaino un spārnaino aktieru ansambli papildināja arī citi mājdzīvnieki: aitas, pīles, suņi, zirgi. Kopumā pirmās filmas vajadzībām tika apmācīti ap 500 dzīvnieku, bet pāris gadu vēlāk uzņemtajā filmas otrajā daļā Mazulis pilsētā sākotnēji kinoprovēm bija pieteikti pat 799 lopiņi.
Pilsētiņu ielenc kustoņi
Var tikai iztēloties, kas par jezgu sākās Austrālijas klusajā un tīrajā mazpilsētiņā Robertsonā, kurā tolaik dzīvoja tikai 275 iemītnieki. Vienā dienā pilsētiņu pēkšņi iekaroja ap pustūkstotis mājdzīvnieku un filmas uzņemšanas grupa 200 cilvēku sastāvā. Par laimi, liela daļa no kinoļaudīm, kas bija atbildīgi par dzīvnieku skološanu, paši bija dzimuši un uzauguši turpat Austrālijā. Slavenais Holivudas dzīvnieku treneris Karls Millers, kura kontā ir daudzas skatītāju iemīļotas filmas ar dzīvnieku līdzdalību (Komisārs Reksis, K-9, Bēthovens), no ASV ieradās Austrālijā tikai ar diviem asistentiem. Pārējos 57 trenerus izvēlējās no Austrālijas lauksaimniecības specialitāšu studentu vai vietējo fermu darbinieku vidus.
Rotaļas un treniņi
«Mēs dzīvojām kā viena liela ģimene. Sivēniem vienlaikus bijām mātes, tēva, māsiņu un brālīšu vietā,» atceras K. Millers. Lai Mazuļa lomai sagatavotu vēl pavisam mazos ruksīšus, treneri vispirms tos baroja ar pienu no pudelītes un aprūpēja kā zīdaiņus. Mazās cūciņas filmēšanas grupu uztvēra kā savu ganāmpulku – paaugušās ar kinoļaudīm, tās sāka gan jautras rotaļas, gan meklēja pie viņiem patvērumu brīžos, kad jutās izbiedētas. Kolīdz sivēni varēja uzturā lietot cietāku barību, trīs nedēļās tie apguva dažādas komandas gan pēc skaņas signāliem, gan treneru roku kustībām. Kā pamudinājums un balva par paveikto vienmēr kalpoja kāds gardāks kumosiņš. Fermās cūkas barību saņem reizi dienā, bet filmas uzņemšanas laukumā to sadalīja nelielās porcijās. Tas tika darīts ar nolūku, lai dzīvnieki ēdienreizē nepieēstos līdz sātam, jo tad tiem zustu interese par darbu uzņemšanas laukumā. Vēl trīs četras nākamās nedēļas mazie aktieri nostiprināja iegūtās iemaņas un pievērsās jau sarežģītāku triku apguvei.
Tikpat rūpīgu apmācības kursu izgāja arī daudzi citi mājdzīvnieki. Lai, piemēram, izskolotu pīles, treneri tās loloja, sākot jau no perēšanas stadijas. Indiāņu skrējējpīles olas tika ievietotas speciālā inkubatorā, kas bija iekārtots filmas producenta birojā Sidnejā. Divreiz dienā darbinieki pārbaudīja, vai olas atrodas optimālā temperatūrā, kā arī paši tās grozīja no viena sāna uz otru.
Grims un datortehnika
Lai skatītāji nepamanītu, ka stāsta centrālo varoni Mazuli, kā arī citus personāžus attēlo liels skaits dublieru, filmas veidotājiem nācās izmantot mazas viltībiņas. Pateicoties grimētāju rūpīgajam darbam, visu Mazuļa atveidojošo cūciņu acis ieguva īpašu izteiksmi. Sivēnu dabiski baltās skropstas iekrāsoja tumšākas, bet neliels, amizants ponijs – matu šinjons – radīja tām vienojošu frizūru.
Talkā tika ņemts arī dators un īpaša uzņemšanas tehnika – animatronika. Londonas mākslinieki filmas vajadzībām izgatavoja Mazuļa un citu tēlu klonus – lelles, kas gandrīz neatšķīrās no dzīvajiem prototipiem. Izpētot uzfilmētos dzīvniekus un viņu kustības, ar leļļu teātra aktieru palīdzību un datortehniku izdevās uzņemt ne vienu vien epizodi, ko filmā pat grūti atšķirt no reālu dzīvnieku tēlotajām. Ar animatroniku aizstātas arī ainas, kurās kādam no dzīvniekiem vajadzēja izciest sāpes vai iet bojā.
Tomēr, neraugoties uz filmas veidotāju īpašo attieksmi pret neparastajiem aktieriem, dažu dzīvnieku aizsardzības organizāciju pārstāvji izteica nožēlu, ka filma kopumā nav uzņemta ar animatroniku.
Adoptēti vai apēsti?
Dzīvnieku aizstāvjus arī īpaši interesēja, kas vēlāk noticis ar filmēšanā iesaistītajiem dzīvniekiem. Sākotnēji prese apgalvoja, ka, piemēram, visi 48 Mazuļa lomas atveidotāji nodoti gādīgu saimnieku rokās un to mūžs nebeidzās katlā vai cepeškrāsnī. Vai tiešām 18 nedēļu sasniegušās cūciņas, kas strauji turpināja pieņemties apmēros, tika adoptētas un kļuva par mīlīgiem ģimenes rotaļu biedriem? Gribētos tam ticēt, taču dzīvnieku draugu veiktajā izmeklēšanā nekādus rakstiskus līgumus, kas pavēstītu par aktieru jaunajiem saimniekiem, neesot izdevies atklāt. Mazliet skaidrāks ir filmas otrās daļas Mazulis pilsētā varoņu turpmākais liktenis. Daudzus uzfilmētos suņus esot adoptējuši paši kinoveidotāji. Piemēram, dzīvnieku treneru komandas virsvadītājs K. Millers paturējis Džeka Rasela šķirnes terjeru.
Interesanti, ka aktierdarbam angažētais – no Singapūras zooloģiskā dārza atvestais divus gadus vecais orangutans Mitra filmēšanas procesā varēja iesaistīties, vienīgi ievērojot zoodārza izvirzīto prasību. Lai kino uzņemšanas starplaikos kliedētu orangutana vientulību, uz filmēšanas vietu līdzi bija jāņem arī viņa māsa Mia.
Sākas veģetārisma bums
Filmas par sivēntiņu Mazuli un viņa draugiem pasaulē viesušas pārdomas par to, kā līdzās viens otram dzīvojam mēs (cilvēki) un mūsu pieradinātie mājdzīvnieki. Vai uz tiem, kurus ikdienā nereti uzlūkojam kā garšīgu pusdienu piedevu, spējam paskatīties arī kā uz dzīvām, just spējīgām būtnēm?
Laikā, kad filmas ceļoja pa lielajiem ekrāniem, tika novērots, ka vairākās Eiropas valstīs, it īpaši Vācijā un Austrijā, kā arī ASV un Austrālijā būtiski kritās cūkgaļas pārdošanas apjomi. Vācijā un Austrijā filmas dublāžas ieskaņoja pēc īpaša principa – dzīvnieki tajā runāja dažādos vietējos dialektos, un tas vēl vairāk aizkustināja skatītājus.
Vienu no filmas galvenajiem personāžiem – sivēna saimnieku Arturu Hogetu – lieliski notēloja pēc daudziem televīzijas seriāliem labi pazīstamais aktieris Džeimss Kromvels. Jau pirms tam viņš bija kļuvis par veģetārieti, bet pēc Mazuļa uzņemšanas vēl vairāk nostiprināja savu pārliecību, kļūstot par vegānu.
Atklāj cūku šarmu
Dž. Kromvels preses pārstāvjiem atzinis, ka iepriekš ikdienā viņam grūti bijis iztēloties to mistēriju, kurā fermās dzīvo mājlopi. Taču tieši filmas Mazulis uzņemšanas laikā aktieris atklājis cūku īpašo personības šarmu un neparasto inteliģenci. Šie augsti attīstītie un sabiedriskie dzīvnieki viņā izraisījuši tādu mīlestības, prieka un arī līdzjūtības gammu, kas vedināja tos salīdzināt ar cilvēka iemīļotajiem draugiem – suņiem un kaķiem. Britu zinātnieki atzinuši, ka cūkas ir daudz attapīgākas par suņiem un dažādos intelekta pārbaudes testos uzrāda labākus rezultātus nekā trīs gadus veci cilvēkbērni. «Ir tik sāpīgi apzināties, ka daudzviet Austrālijas fermās cūkas dienu no dienas pavada, iesprostotas šauros metāla būros. Šie krātiņi ir tik mazi, ka dzīvnieki nespēj izdarīt pat elementāras kustības, lai, piemēram, apgrieztos vai ērtāk iekārtotos guļvietā. Vai jūs spētu arī savam sunim vai kaķim radīt šādus dzīves apstākļus?» jautā fermera Hogeta lomas atveidotājs.
Glābiet Mazuli!
Pēc abu filmu noskatīšanās dzīvnieku aizstāvji sāka apvienoties kustībā, lai skaidrotu sabiedrībai, cik nežēlīgi mēs izturamies pret vienu no gudrākajiem un inteliģentākajiem dzīvniekiem. Cūkām taču ir tik laba atmiņa –ne vienu vien triku tās apgūst labāk par primātiem. Bieži tiek citēts arī britu politiķa un Nobela prēmijas laureāta Vinstona Čērčila izteikums: «Man patīk cūkas. Suņi uz mums skatās no apakšas. Kaķi uz mums raugās no augšas. Cūkas mūs uzlūko kā līdzīgus.»
Interneta portālā Glābiet Mazuli skaidrots, ka cūkas nebūt nav netīrīgi dzīvnieki, kā nereti mēs to uzskatām. «Cūkas vārtās dubļos ne jau tāpēc, ka tām patīk būt netīrām,» skaidro portāla veidotāji. «Dzīvnieki tā aizsargā savu maigo rozā ādu no saules apdeguma. Ja vien tuvumā ir ūdens baseins, cūkas daudz labprātāk atvēsinās ūdenī nekā vārtās netīrumos.» Cūku aizstāvji arī norāda, ka dzīvnieki, kas tiek turēti plašos aplokos, vienmēr tualeti ierīko tālu no guļvietas. Turklāt atšķirībā no cilvēkiem, pat ja barība pieejama neierobežotā daudzumā, tās nekad negausīgi nepārēdas. Cūkas ir arī ziņkārīgas un sabiedriskas. «Kā gan tās var justies, ja sava īsā mūža dienas jāpavada iesprostotām zem jumta, neredzot saules gaismu? Dažreiz mēs aizmirstam, ka rūpes par mājdzīvniekiem ir daudz būtiskākas nekā iedzīvošanās uz viņu rēķina,» atgādina dzīvnieku draugi.
Raksts publicēts žurnālā «Astes» 2007. gada 2. numurā.
