Scenogrāfe Monika Pormale: Uz skatuves viss ir labi redzams – gan šķība sieniņa, gan šķība ideja

– Vai mūsdienu scenogrāfijā ir kādi tabu, robežas, ko nedrīkst pārkāpt?

– Ja scenogrāfija nav tikai noformējums vai, kā saka, skatlogu dekorācija, bet ir pamatota, ar jēgu un nozīmi, kaut ko stāsta, palīdz aktieriem, tad robežu nav. Bet mēdz būt scenogrāfijas, kas ir tikai ilustratīvas, bez vajadzības. Taču uz skatuves viss atklājās ļoti nežēlīgi, tur nav iespējams kaut ko noslēpt. Viss ir labi redzams – gan šķība sieniņa, gan šķība ideja.

Piemēram, Kristīnes Jurjānes scenogrāfija Hermaņa Baltajā helikopterā. Tur ir tik daudz lietu, ko skatītājs neredz. Pilnas atvilktnes. Izrādes laikā tās pat neatver, bet tās palīdz aktieriem. Mēs jūtam, kad priekšmets uz skatuves ir butaforija. Īsts ir īsts – tam ir sava skaņa, svars. Viņas scenogrāfija ir lieliska, un tā labi strādā. Kaut vai uz nelielu brīdi rodas ilūzija par realitāti – ka esi kopā ar pāvestu viņa dzīves telpā. Mazs vējiņš, aizkars plīvo: tā dekorācija iedarbojas fiziski.

Citi lasa

Santa.lv

Slavenības

Liene Ušakova ietin dāvanu melnā miskastes maisā; mīļotais šokā

Lauma Lapsa

Slavenības

Brazīlietis Felipe Rīgā izprecina māsu un sadusmo dzimtsarakstu nodaļas darbiniekus

Estere Jansone

Mode

Ar rozā kurpītēm uz militāristu pasākumu. Premjere Siliņa sajūsmina modes dāmas

– Jūsu Garās dzīves detalizēti naturālistiskā scenogrāfija savulaik arī bija kaut kas unikāls – tā ir iegājusi teātra vēsturē.

– Jā, un to vairs nevar atkārtot. Tādu ieceri var realizēt tikai vienu reizi. Izrādes tapšanas periods bijis ilgs. Ironizējām, ka rekvizītu daudzumu ziņā mūs noteikti varētu iekļaut Ginesa rekordu grāmatā.

Bija sanests daudz privātu, aktieru un arī manu vecvecāku lietu, tas izrādei deva vajadzīgo temperatūru. Ir brīnišķīgi, ka lietām var iedot otro dzīvi. Kādreiz bija ideja, ka šī scenogrāfija varētu beigt savu skatuvisko dzīvi kādā mūsdienu mākslas muzeja kolekcijā. Kā laika lieciniece.

– Kāds ir jūsu darba process – viss sākas ar dramaturģisku materiālu vai telpu?

– Telpa vienmēr ir numur viens, un, kamēr neesmu to ieraudzījusi, darbu pie idejas neturpinu. Esmu iemācījusies to pāragri neielaist savā asinsritē un vienkārši nolikt malā, nefantazēt. Sev par pārsteigumu, esmu to uztrenējusi. Telpa pati diktē noteikumus, un es mēģinu ideju tai pielāgot. Pieredze rāda, ka vienkārši ideja pati par sevi nestrādā.

– Maketus taisāt joprojām?

– Ja es taisu maketu, tie ir svētki. Pēc maketa pieprasījums kļūst arvien mazāks, par šo tendenci neesmu sajūsmā, kaut arī pati kaut kādā mērā esmu par to atbildīga. Protams, var taisīt mood board ar atsaucēm, noskaņām un Pinterest bildēm, bet vienā brīdī sapratu, ka tas ir negodīgi pašai pret sevi un nepareizi ilgtermiņā, runājot par profesiju kopumā.

Sanāk, ka paši pazeminām savu nodarbošanos, un kāds tur brīnums, ka citi saka – par scenogrāfu var būt jebkurš.

Tomēr makets ir neatņemama scenogrāfa amata sastāvdaļa. Tik lieliski, kā domājas maketa mērogā, – to pieredzi es novēlu jebkuram, kurš grib strādāt šajā jomā. Telpa pati tik daudz ko pasaka priekšā. Domāšanai galvā ir limits.     

– Kā lai saprot, ko telpa grib, lai tajā liek iekšā?

– Kā jebkurā komunikācijā, jābūt vērīgam, uzmanīgam klausītājam, lai kaut ko sadzirdētu. Tāpēc man ir svarīgas manas vizītes teātros, es palūdzu kādu laiku būt skatītāju zālē.

– Telpas raksturu sakarā varētu vilkt paralēles ar interjeru dizainu. Kaut kā nešķistu pareizi blokmājas dzīvokli pārpildīt ar ampīru…

– Tas būtu brīnišķīgi, man kontrasti ļoti patīk! Tie ir nenormāli svarīgi. Jebkurā idejā ir jābūt kontrolētai, aprēķinātai kļūdai, acīmredzamai nepareizībai. Citādi nav interesanti. Mēģinu pati to praktizēt un stāstu arī studentiem.

Pat ja viss ir pilnīgi pareizi, kādiem pieciem procentiem nepareizības jābūt klāt.

Piemēram, komunālie dzīvokļi, kas eksistē realitātē. Šausminoši kontrasti! Esmu diezgan droša, ka Rīgā tādu vairs nav. Kādreiz pļāpājām ar Andreju Žagaru un viņam bija viena kārtējā, pilnīgi trakā ideja – nopirkt Rīgā vienu tādu dzīvokli, kur pēc pieraksta nāktu cilvēki. Virtuvē tante Ļuba taisītu boršču, cienātu ar mājas ēdienu, tēju servētu viesistabā. Tāds komunālais dzīvoklis, iekonservēts un uzglabāts, beigās kļūtu par muzeju. Tas varbūt bija joks un tikai runāšana, bet, ja realizētos, ideja, manuprāt, strādātu joprojām.

– ​​​​​​​Vai esat nostalģiska pēc lietām – savām agrākajām scenogrāfijām? Kurā brīdī jums sākas un beidzas darbs pie izrādes telpas?

– Dzīvē esmu romantiska, melanholiska un nostalģiska, bet darbā ne. Ir mākslinieki, kuriem mākslas darbs ir arī dzīves fakts. Teātra vai operas un mana privātā dzīve ir ļoti nodalītas. Parasti viss beidzas pat ātrāk par pirmizrādi, citreiz jau ieraugot visu maketā.

Par nostalģiju runājot, man šķita, ka neesmu nostalģiska, jo dzīvoju ar saviem laikabiedriem, mēs runājam un jokojam vienā valodā, vienos kodos. Bet tad, kad sanāk būt kopā ar patiešām jauniem cilvēkiem, kas iestājas LMA un fiziski nav pieredzējuši kaut vai to pašu Garo dzīvi, pēkšņi tāda kļūstu. Tas nozīmē, ka ar laiku varētu kļūt vēl nostalģiskāka.

– ​​​​​​​Kā jūs veidojat pati savu privāto dzīves telpu?

– Tur ir kaut kāda neizprotama sadursme. Esmu diezgan neieinteresēta īpaši organizēt, iekārtot savu privāto telpu. Kādreiz pat šķita, ka man īsti nesanāk. Uz skatuves saprotu, ko gribu, bet mājās – ne, jo nav kopskata.

Tad es sapratu, kāpēc esmu teātrī un operā, – man vajag komandu. Pirmais impulss vienmēr ir no režisora un dramaturga, kāds konkrēts rāmis, uzstādījums. Privātajā telpā tā impulsa nav. Turklāt kādā sakarā man mājās, piemēram, būtu jāveido sešdesmitie gadi, abstrakts vai vēsturisks interjers?

Mājās man patīk, lai viss ir praktiski. Un man ir svarīgi, lai telpā ir vismaz viena tukša siena.

Protams, tur ir arī kaut kādas sajūtas, fotogrāfijas un gleznas, bet to nevarētu dēvēt par žurnāla vāka interjeru. Zaiga Gaile kādreiz teica par savu māju interjeru – uz galda atstāta Corn Flakes paka tur ne pārāk iederētos. Man tur tomēr tās pakas ir.

Kādreiz biju vācējas tips. Komisijas veikalā vai antikvariātā nevarēju kaut ko nenopirkt, līdz ar to man ir daudz lietu, kas nav manas privātās, ne no manas dzīves, un jūtu, ka tās man traucē. Tagad mēģinu no tām tikt vaļā, vismaz tā ir mana Jaungada apņemšanās. Mēģinu būt askētiskāka.

– ​​​​​​​Lai ar laiku neapaugtu ar lietām kā Garajā dzīvē?

– Jā, jo, kļūstot vecākam, to izdarīt ir vēl grūtāk. Protams, katrā lietā, kaut vai bērnu pirmajā uzvilktajā strīpiņā uz salvetes, ir atmiņas. Bet citas mantas vienkārši put kaut kur plauktā. Tāpēc es gribētu uzrīkot lielu ģenerāltīrīšanu. Arī plašākā nozīmē.

– ​​​​​​​Kā ar darba vidi?

– Tajā man vispār nav noteikumu vai uzstādījumu. Man nav darbnīcas, un nekad tās nav bijis. Nekādu īpašo galdu, nazīšu, blociņu, melnu vai baltu lapu. Pilnīgi ar skaudību klausījos vienā režisorā, kam nederēja ne rūtainās, ne līniju lapas, vajadzēja tikai baltās, kas neierobežo ideju. Tādas filozofijas un konceptu man nav. Viss ir galvā. Jā, ir papīra un zīmuļa periods, bet drīzāk lai kaut ko ātri pārbaudītu. Tad ir makets un vizualizācijas, lai ir, ko parādīt citiem.

– ​​​​​​​Bez kurām personiskām un profesionālām kvalitātēm, jūsuprāt, scenogrāfam neiztikt?

– Jābūt novērotājam, introvertam. Jo viņam ir komfortabli būt malā, ievērot detaļas un nianses. Tas vienkārši ir interesantāk un izdevīgāk ne tikai scenogrāfam, bet vispār māksliniekam. Izpausmes formas var būt ļoti ekstravertas, bet procesā jābūt arī introvertam.

Kad esi komandas spēlētājs, jābūt diplomātiskai spējai diskutēt. Tiesa, jāprot arī aizstāvēt savu ideju. Visiem nāk par labu teikt to, kā patiešām šķiet. Es nerunāju par acīm redzamo, kad kaut kas pielīmēts šķībi, bet plašāk – nebaidīties mainīt lietas, kaut tas ir ļoti sarežģīti un nepatīkami. Māka sarunāties – to iemācās, tā nerodas tāpat.

Vēl jābūt tādai nesaprotamai īpašībai kā pacietībai. Man agrāk nebija pacietības vai gribēšanas lietas izskaidrot, ātrāk bija izdarīt pašai, bet tad sapratu, ka tajā ir kaut kas nepareizs. Komandas organismā ir jāprot deleģēt uzdevumus, jāuzticas.

– ​​​​​​​Esat arī pasniedzēja jaunajai scenogrāfu paaudzei Latvijas Mākslas akadēmijā. Kad studenti prezentē savus darbus, kam tur jābūt vai kam jātrūkst, lai dabūtu zemu atzīmi?

– Tieši mēģinu izskaust vārdu prezentēt, jo to viņi labi iemācās vidusskolā, prot lieliski izstāstīt. Pie mums ir mazāk jāstāsta, vairāk jārāda skices. Mani apbēdina, ja idejas ir remdenas. Labāk ir, lai viss ir pilnīgi nepareizi, ačgārni, bet ar lielu autorību. Akadēmijā strādāju ceturto gadu, un studenti ir lieliski, pēdējās skates to pierādījušas.

– ​​​​​​​Latvijas scenogrāfijas skola mūsdienās – kāda tā ir?

– Mēs, scenogrāfi, arī pasniedzēji nodaļā, lielākā daļa esam Andra Freiberga audzēkņi, vienkārši pēc fakta. Mums ir vienojošs vektors, valoda, ko saprotam. Protams, transformācijas ir neizbēgamas. Atceros: beidzot akadēmiju, man bija pretestība pret Freiberga melnbalto, izsmalcināto, tonālo paviljona scenogrāfijas virzību, un es mēģināju darīt citādi. Radīju vairāk instalācijas tipa scenogrāfiju. Jebkurā gadījumā es tik un tā pārstāvu to skolu un Freiberga pārdomas par telpu, kas rezultējušās diezgan formulējamos parametros.

Kopumā šobrīd Latvijas teātra procesos notiek tektoniskas pārvērtības, un tās nav nekādas maigās svārstības.

Bet par to, kas notiek tagad, varēsim spriest desmit gadus vēlāk. Vai varēs teikt, ka tā ir Vilkārša, Suhanova vai Pormales skola? Vai to vispār varēs raksturot ar vienu personību – es nezinu. Vajag laika distanci. Tas ir, tāpat kā pirmo reizi uzbūvējot scenogrāfiju, to ir gandrīz neiespējami uztvert no pirmās rindas. Ir jāsēž pēc iespējas tālāk. Tuvumā mēs redzam detaļu, bet scenogrāfijā ir vajadzīgs kopskats.

Tāpat ar idejām – pārskatam, sapratnei, vai ideja strādā, vai kaut kas vēl pietrūkst, ir vajadzīgs laiks.

– ​​​​​​​Pēdējo gadu laikā Latvijas scenogrāfija izceļas gan lokāli, gan starptautiski. Vai varētu teikt, ka mūsu scenogrāfijas rokraksts ir atpazīstams?

– Godīgi sakot, minot vispārējus teātra procesus, man ir dīvaina sajūta. Pēdējā Prāgas Scenogrāfijas kvadriennālē mums bija lieliska ekspozīcija, bet tā pilnīgi krita ārā no kopējās izstādes konteksta. Mēs ļoti iekapsulējāmies un norobežojāmies, it kā būtu uzcelta liela sēta apkārt.

Izstādes koncepts bija par tēmu bez robežām, viss interaktīvs un publiku iesaistošs. Mūsu interaktivitāte bija introverta un smalka. Bija jāpaliek kādu brīdi ar to mākslas darbu vienam, jāvelta tam laiks un pārdomas – tādā veidā mēs interpretējam to interaktivitāti.

– ​​​​​​​Atskatoties uz 20 gadu karjeru, vai varat minēt noteiktas tendences savu darbu kontekstā, rokrakstā?

– Ja runājam par desmitgadēm, man tomēr ļoti veicās – ilgu laiku sadarbojos ar vienu režisoru – Alvi Hermani –, un tā bija mana skola. Milzīga un nenovērtējama pieredze. Tagad atkal ilgu laiku strādāju ar ļoti dažādiem dažādu paaudžu režisoriem.

Tagad saprotu, ka tabu teātrī vispār neeksistē, vairs neesmu tik kategoriska. Esmu arī mainījusi savus viedokļus. Piemēram, video pirms daudziem gadiem man likās – nu, nē… Tobrīd to ļoti aktīvi izmantoja un tas man bija mēģinājums neiet pa straumi, kas manī vienmēr radīja pretestību. Iestājās apzinātais konservatīvisms. Tas arī ir gājiens – apzināti kaut ko darīt mazāk, nesekot tendencēm.

Tagad Ženēvas operā strādāju pie scenogrāfijas, kuras ideja ir filmēšanas laukums. Viss tiek filmēts un rādīts uz milzīgiem ekrāniem, jo skatītāju zāle ir milzīga. Tas ir ļoti svarīgs priekšnosacījums – būt kontaktā ar katru skatuvi vai telpu. Draudzēties ar to, nelauzt. Tās idejas, kas rodas pretrunā ar telpu, manā gadījumā elementāri nenotiek.

Ja par rokrakstu. Jokojoties kādreiz teicu – varbūt mans rokraksts ir kvalitāte, mēģinājums visu izdarīt bez kompromisiem. Izdarīt maksimāli, vairāk nekā simtprocentīgi, bet pierēķinot tos piecus procentus nepareizībai.