Kaspars un Santa Daugaviņi: Abiem ir ļoti, ļoti jāmīl, tad viss ir iespējams

Santa: Kaspara lēmums par profesionālā hokeja pārtraukšanu bija pārsteigums – man šī ziņa bija tikpat negaidīta kā visiem līdzjutējiem, tikai es to saņēmu mazliet agrāk. Ģimenē gan zinājām, ka viņš vairs negrib būt profesionālajā sportā, bet negaidīju, ka lēmums tiks pieņemts jau tagad. Novembrī Kaspars bija mājās, bet prombraukšana atpakaļ uz Slovākiju bija citāda nekā parasti.

Sapratu, ka šoreiz patiešām vairs nekur negribu braukt – lidostā man bija asaras acīs.

Viņš nespēja saņemties doties uz lidostu! Visu dienu sēdēja dīvānā ļoti skumjš – nevarēja piecelties, teica: negribu nekur braukt! Kaspars jau pirms tam vairākkārt bija teicis, ka vairs negrib un nevar, un man likās – arī šī ir tieši tāda pati reize. Bet, izrādās, krājās, krājās un krājās, līdz pienāca izšķirīgā diena. Viņš aizbrauca un pēc mēneša kādā rītā man pateica savu lēmumu. 

Kaspars: Es gan teicu jau pāris dienu iepriekš!

Santa: Neuztvēru nopietni, jo tā tu teici bieži! Tajā rītā viņš pateica man un pēcpusdienā to paziņoja publiski. 

Kaspars: Ar savām grūtībām esmu pieradis cīnīties vienatnē, nevelkot tajā sievu. Jā, kaut ko runājām, bet lielākā daļa palika manī.