Kā Mārupē top labākie pārtvērējdroni pasaulē. Agris Ķipurs atklāti par militāro biznesu, spriedzi un dzīves draivu

Pirms sarunas Raitis Ķipurs, Agra brālis, kas atbild par uzņēmuma mārketinga stratēģiju, izvadā pa ražotni. Tā atrodas Mārupē, un te top gan augstas precizitātes ieroču sistēma jeb uzbrukuma drons BEAK, kura uzdevums ir iznīcināt mērķus uz zemes, gan jaunākais produkts – autonoms augstsprādziena C-UAS pārtvērējs jeb pārtvērējdrons BLAZE, kurš likvidē mērķus gaisā. Ražotnē ir atvērtais plānojums ar darba galdiem, uz kuriem atrodas dronu korpusi, detaļas, mikroshēmas. Atsevišķā, noslēgtā telpā strādā ar optiku. Inženieru nodaļa – te sēž vienas no ražošanas galvenajām smadzenēm, jo bez viņiem nekas nelidotu. Dronu operatoru nodaļa – puiši un arī viena dāma – ne tikai pārbauda gatavo produktu un apmāca gala lietotājus, bet arī paši katru dienu lido ar droniem un testē tos uzņēmuma vai Sēlijas poligonā, lai inženieru komanda varētu sistēmas aizvien attīstīt un pilnveidot. Jo dronu ražošana pasaulē šobrīd ir kā olimpiskās spēles – nepārtraukta sacensība ātrāk, tālāk, jaudīgāk. Un gudrāk.

Bet šī jau nav vienīgā vieta, kur ražo jūsu bezpilota sistēmas?

Nē, vēl viena ir pie mums un ir arī ārpus Latvijas – uzņēmums, kas specializējas robotikas ražošanā ar daudzām ražotnēm dažādās Eiropas Savienības valstīs. Kāpēc izvēlamies kontraktorus? Pirmkārt, tas ir skeils jeb spēja strauji palielināt ražošanu, ja tas kādā brīdī ir vajadzīgs. Mūsu valstij vai kādam citam. Jo dronu ražotne jau nav tikai telpas un darbagaldi – tie ir cilvēki, kas prot savu darbu. Lai arī mēs iedodam precīzu recepti, kas jāsaražo, arī ražotnes tehniķis ir vajadzīgs ar smadzenēm, jo strādā ar izaicinošu produktu. Cilvēku, kas ar to spēj tikt galā, nav daudz. Līdz ar to esam ātri un fleksibli, nezaudējot kvalitāti. Otra lieta: daudzas no valstīm, kas izvēlas pirkt šīs aizsardzības spējas, ražošanā vismaz kādā posmā grib iesaistīt lokālo industriju – un to ar savu starptautisko partneri varam nodrošināt. Tāpēc mēs te pagaidām nebūvējam otru rūpnīcu, bet, ja strauji pieaug pieprasījums, ejam tur, kur jau ir profesionāļi, kas ražo elektroniku un kas var mūs pat šur tur pamācīt.

Kad gatavojos intervijai, kāds draugs teica – ā, vai tas nav tas pats džeks, kas radīja AirDog un pārdeva amerikāņiem? Lūdza pasveicināt un pateikt respect. Tavs AirDog jaunuzņēmums bija viens no pirmajiem, kas piedāvāja autonomus dronus, konkrēti jūs specializējāties uz sportistu vajadzībām. Kā vispār nonāci līdz robotizētajām sistēmām?

Vismaz manā pieredzē jaunuzņēmumi – tas ir liels komandas darbs. Mēs toreiz bijām vairāki līdzdibinātāji, arī pašreizējais Origin līdzīpašnieks Iļja Ņevdahs, kā arī Edgars Rozentāls – droni drīzāk bija viņu aizraušanās, hobijs. Abi jau pirms desmit gadiem paši kaut ko skrūvēja, programmēja, pilotēja – bija tādi kā bezpilotu sistēmu agrīnie lietotāji. Tā radās ideja par AirDog. Mans uzdevums bija izdomāt, kā to visu pārvērst strādājošā struktūrā, veiksmīgā uzņēmumā, un saprast, kur šādam produktam ir tirgus. Jo mans izglītības un prasmju stāsts ir par starptautisku biznesa vadību, esmu beidzas Konkordijas Universitāti Igaunijā.

AirDog veiksmīgi pārdevāt. Kā no nevainīga komerciālā drona tikāt līdz militārajai industrijai?

Ja vienreiz jau esi būvējis uzņēmumu, tev gribas atkal. Tas adrenalīns, piepildījums – ko tādu vēlāk grūti aizstāt ar ko citu. Kādu laiku domājām, meklējām sev nākamo izaicinājumu. Un, sākoties pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, bija skaidrs, kas tas būs.

Pirmais bija uzbrukuma drons BEAK. Šajā segmentā kopumā ir vairāk ražotāju un konkurentu. Pārtvērējdroni ir salīdzinošs jaunums, un ar BLAZE jums ir izdevies radīt par sevi lielu interesi.

Viss, ko darām, ir par mērķu iznīcināšanu vai nu uz zemes, vai gaisā. Abos gadījumos darīt gribētāju ir daudz, jautājums ir par sistēmu faktisko veiktspēju un autonomijas līmeni. Līdz ar to viena lieta ir izstādē parādīt dronu uz plauktiņa, bet pavisam cita – ko tas reāli spēj panākt kaujas laukā un vai prototipu ir iespēja realizēt jau kā produktu. Kopumā uzdevums ir panākt pēc iespējas lielāku sistēmu autonomiju un precizitāti.

Kā īsti darbojas pārtvērējdrons?

Varianti ir dažādi, jo pēc aerodinamiskās formas šīs sistēmas izskatās līdzīgi, bet pēc smadzenēm un darbības principa tās ir ļoti atšķirīgas. Mūsu pārtvērējdrona būtība ir šāda: lai tas savu darbu varētu izdarīt, ir nepieciešams sensors jeb radars – klasiskā variantā uz zemes –, kurš vispirms detektē mērķi. Kad uztver mērķi, ieraksta lidojuma trajektoriju un nodod šo informāciju dronam, kurš tikmēr kaut kur, pieņemsim, pozīcijās, sēž un gaida, un neko neuzsāk, kamēr radars nav noteicis mērķi. Tas nozīmē, ka viss sākas ar radaru, – tam ir jābūt, jāstrādā, kādam ar to jāprot apieties, turklāt tā, ka konkrētajā gadījumā spēj ne tikai pamanīt mērķi, bet arī sekot un nodot informāciju. Tā gan nav mūsu kompetence, tā ir daļa no valsts pretgaisa aizsardzības sistēmas.

Tātad – datu apmaiņa notiek sistēmu līmenī. Taču sistēmas kontrolē cilvēks. Un operators ir tas, kas pieņem lēmumu pārtvērējdronu pacelt gaisā. Īpašība, kas mūsu pārtvērēju atšķir no daudziem citiem – kad drons pacelts gaisā, tas turpina saņemt datus no radara un sagatavo informāciju autopilotam, kas nozīmē – pārtvērējs pats prot gaisā atrast mērķi. Tas arī nozīmē, ka drons var atrasties tālu no operatora, nepadarot viņu pašu par mērķi.

Otrā lidojuma fāze jau ir pati pārtveršana jeb mērķa notriekšana. Lēmumu par to izdara operators, pārliecinoties vizuāli, vai mērķis ir notriekšanas vērts un kad to darīt, virs kādas ģeogrāfijas. Kad lēmums pieņemts, pārtvērējs maksimāli tuvu pietuvojas ienaidnieka dronam un detonē kaujas galviņu. Tādā veidā gan tiek iznīcinātas abas bezpilotu sistēmas, sašķīstot lielākās vai mazākās frakcijās.

Labi, bet – ja nu pārtvērējs jau ir pacelts gaisā, bet operators beigās saprot, ka tas ir nevis šaheds, bet zoss vai pustraks paraplānists?

Nu, ar zosīm un ekstrēmistiem radari tiek galā. Bet tas var būt arī kāds lēts māneklis vai pašu bezpilota sistēma. Tādēļ pārtvērējdrona priekšrocība ir tā, ka tu to vari atsaukt atpakaļ. Un tu neesi iztērējies. Kopumā es gribētu teikt, ka mūsējie pārtvērējdroni ir labāki par visiem citiem pasaulē.

Skan diezgan lecīgi. Ar ko jūsu ir labāki par, piemēram, ukraiņu Wild Hornets, SkyFall, TAF? Viņu industrija saprotamu iemeslu dēļ pēdējā laikā ir ļoti attīstījusies.

Ar to, ko tikko izstāstīju. Viena no mūsu sistēmas lielākajām priekšrocībām – autonomija. Ukraiņu sistēmas galvenokārt ir manuāli pilotējami pārtvērēji, tiem nav integrācijas ar radariem, mērķis ir vienkārši punkts kartē, un tad operators, vizuāli navigējot, mēģina panākt situāciju, kad divi punkti – pārtvērējs un mērķis – satuvojas. Vienā gadījumā tā ir vizuāla navigācija, ko veic operators – cilvēks, otrā gadījumā tas ir autopilots, kas paņem datus no radara, lido pats un atrod mērķi. Būtībā tās ir nesalīdzināmas mantas. Tāpēc arī cena cita.

Taču Ukrainā gana labi strādā arī viņu sistēmas. Jo, ja tu darbojies ar to katru dienu, parādās zināmas iemaņas un stils, un arī ar šādu instrumentu vari panākt rezultātu, jautājums – vai tas nevarētu būt vēl efektīgāks, ja sistēmas būtu mazāk pakļautas cilvēka iesaistei.

Vai kopumā tas nozīmē, ka šādas sistēmas ar laiku būs pilnībā automatizētas – efektivitātes vārdā? Negribas tomēr piedzīvot Terminatoru vai Matrix realitātē.

Tieši tā – vai mēs to gribam. Pilnībā atteikties no cilvēka uzraudzības… Dažreiz kaujas situācijās tas jau var būt diezgan duļķains jautājums. Taču tehnoloģiski – iespējams. Mūsu sistēmu gadījumā cilvēka uzraudzība joprojām ir, taču tā neprasa speciālu trenētību vai dziļu ekspertīzi. Operators var būt jebkura militārpersona, kas to apgūs dažu dienu laikā, nevis kā dažām ukraiņu sistēmām, kur jātrenējas mēnešiem. Starp citu, ukraiņi paši mūs sauc par pārtvērējdronu Ferrari.

Arī Latvijas armijai ir BLAZE, tā ir daļa no mūsu valsts pretgaisa aizsardzības. Uz kādiem tirgiem jūs vēl orientējaties?

Eiropa, NATO valstis.

Mūsu pārtvērējus jau ir iepirkusi Beļģija, Zviedrija, Igaunija – tās ir valstis, kas šo faktu publiskojušas. Nesen arī Francija – un tā mums ir liela uzvara.

Tāpēc, ka Francijas gadījumā valsts visu, kas lido, grib ņemt no savas lokālās industrijas – to zina jebkurš, kas šajā sfērā darbojas. Un arī pārtvērējdronus gribēja pirkt no vietējiem ražotājiem, bija pārliecināti, ka viņu lokālā industrija spēs testos pierādīt labāko veiktspēju. Bet – nespēja. Tādēļ Francija bija spiesta pirkt labāko, ko viņi redzēja testos. Un tas bija Latvijas pārtvērējdrons. Mūsējais.

Ukraina nav tirgus?

Līdz šim neviena no valstīm, kas pērk mūsu pārtvērējdronus, nav tos sūtījusi uz Ukrainu. Jo ar vajadzīgo vispirms apgādā sevi. Tāpēc, ka kārtība ir šāda – Ukraina nepērk bezpilotu sistēmas par kādas citas valsts naudu pa tiešo. Vispirms tās nopērk konkrētā valsts un tad tālāk sūta uz Ukrainu kā militāro palīdzību. Bet divas valstis ir paziņojušas, ka šogad BLAZE piegādās arī Ukrainai. Protams, Ukrainā notiek arī mūsu bezpilota sistēmu testēšana.

Kā ar Persijas līča valstīm? Ja jau Ferrari, tad šeihi ir laba mērķauditorija.

Protams, sarunas notiek. Bet jāsaprot, ka mēs esam Latvijā, uzņēmums šajā brīdī vēl ir salīdzinoši neliels, un tam nav tādas reputācijas, lai šādu sarunu procesu padarītu vienkāršāku. Mums tas ceļš sanāk garš, ar daudzām cilpām, līdz varēs nonākt situācijā, kad visi lēmuma pieņēmēji sajutīsies komfortabli ar savu lēmumu.

Tāpēc ļoti svarīgs būtu politiskais atbalsts, savas valsts lobijs jebkādos formātos. Un te jāsaprot, ka šis nav tikai stāsts par to, ka mums kā komersantiem gribētos, lai mums palīdz. Tā arī ir taisnība, mēs gribam, lai mums palīdz, jo tas ir mūsu bizness. Taču otra lieta, kas arī ir patiesa, – tas ir vienīgais veids, kā industrija var uzaudzēt apjomu, ar kuru pēc tam varēsim rēķināties kaut kādā X stundā. Jo apjomus nevar uzaudzēt strauji, tas prasa laiku, un laika tajā brīdī nebūs. Tāpēc, lai varētu nepārtraukti attīstīties, ražot konkurētspējīgu produktu un reāli strādājošas sistēmas, industrijai ir jāiet ārējos tirgos. Ar Latvijas vai dažu valstu pašreizējo pieprasījumu ir par maz.

Mums kā valstij būtu jāsaprot, ka tas ir nacionālās drošības jautājums, nevis tikai viena vai otra komersanta individuālais labums. Bet ar to mums kā kaut kādai policejiskai valstij vai tādai, kas vienmēr ļoti satraucas par to, vai mēs kādu nepalobēsim par daudz vai kādam nepalīdzēsim par daudz, mentāli ir ļoti lielas problēmas.

Mums lobijs uzreiz saistās ar korupciju.

Tieši tā. Bet jāsaprot, ka tā nav nevienā lielajā valstī. Lobijs pastāv visos nozīmīgajos Rietumvalstu tirgos. Tur neviens nekautrējas pateikt, ka mūsu lokālā industrija ir prioritāte. Mums arī Francijā atklāti norādīja – mēs BLAZE pirksim tikai tik ilgi, kamēr lokālie ražotāji nevarēs radīt līdzīgas veiktspējas sistēmas. Tiklīdz varēs, mēs no jums atteiksimies. Savukārt Latvijā ir neiedomājami kaut ko tādu pateikt ārvalstu piegādātājam. Tāda sajūta, ka mums joprojām patīk ideja par to, ka kaut kur ārzemēs ir tas laimes lācis, kas nāks un glābs mūs. Nu nenāks. Tas ir nacionālā lepnuma jautājums mums pašiem.

Vai jūs spējat nodrošināt, ka visas detaļas un izejvielas nāk no Eiropas, līdz ar ko varat veikt pilnu ražošanas ciklu? Tas var kļūt aktuāli militāra apdraudējuma gadījumā gan loģistikas, gan uzticamu sadarbības partneru izvēles ziņā.

Šobrīd vēl ne. Tas ir cenas jautājums. Taču, augot militārajai ražošanai Eiropā, bizness pats visu sakārto – rodas lielāks pieprasījums un attīstās arī reģionālie apakšsistēmu un komponentu ražotāji.

Taču vajadzīgo komponentu pieejamība nav lielākā problēma. Tas, par ko mēs vairāk satraucamies, ir apjoms, kāds militārā apdraudējuma gadījumā būs jāspēj saražot. Par to jau runāju – mums, manuprāt, ir tikai viena strādājoša recepte: mūsu industrijai jāražo daudzām citām valstīm ar daudz lielākiem budžetiem. Tas ir vienīgais veids, kā varam izaugt līdz apjomam, kas tad X stundā ļautu ražošanas kapacitāti pārvirzīt mūsu pašu vajadzībām.

Kā ar publiski izskanējušo informāciju, ka dronus jau nav vērts iepirkt vairumā, jo to tehnoloģijas ļoti ātri noveco.

Fundamentālās, tehnoloģiskajos risinājumos bāzētās inovācijas nenoveco tik ātri. Šīs tehnoloģijas ir prasījušas ļoti daudz inženierstundu, tās nevar viegli atkārtot, tām nevar tik ātri rast pretlīdzekļus. Tas, kas noveco, ir tādi, ja var teikt, haki, taktiska līmeņa atjautīgi atjauninājumi – tā tas, teiksim, darbojas Ukrainā. Piemēram, ir radiokomunikāciju modulis, kuram pārvirza frekvences. Šodien tu to izdari, ienaidnieks nesaprot, kāpēc vecais stils vairs nestrādā, bet pēc kāda laika viņš to būs atkodis, un tev jādomā kaut kas jauns. Tā ir otras puses apspēlēšana, paņemot kādu eksistējošu mantu un izdarot ar to kaut ko citādi, nekā ir darīts pirms tam. Bet tie nav fundamentāli risinājumi un izaicinājumi.

Labi, bet jums kā ražotājam taču arī ir jāreaģē uz notiekošo pašreizējā karadarbībā, jo tur redzams aktuālākais. Piemēram, tā dēvēto dronu spietu uzbrukumi kļūst aizvien biežāki un vienlaikus jāspēj apstrādāt vairākus mērķus.

Mēs sekojam tam, kas notiek. Inženiertehniskais darbs turpinās visu laiku. Un mums ir atvērtais līgums ar pircējiem, kas nozīmē – katru gadu mēs apsēžamies un pārskatām tehnoloģisko specifikāciju, ko varam piedāvāt. Jo mūsu mērķis jau ir piegādāt to, kas ir kaujasspējīgs aktuālajā situācijā. Nevienam nevajag konkurētnespējīgu produktu.

Vai varam minēt, par kādiem aptuveni ražošanas apjomiem ir runa?

Šobrīd – par tūkstošiem vienību, ko varam saražot mēneša laikā. Četrciparu skaitli.

Cik BLAZE maksā?

Reizes piecas vairāk nekā ukraiņu manuāli pilotējama sistēma, bet noteikti reizes 10 mazāk nekā šaheds, kas jāpārtver.

Dronu industriju var salīdzināt ar nepārtrauktām olimpiskajām spēlēm, kur sportisti sacenšas uz visu banku. Vai nākas sēdēt arī uz stereoīdiem?

Jā, tā ir industrija, kas attīstās ļoti strauji. Bet fundamentālās, tehnoloģijās bāzētās inovācijas ir mazliet kā grūtniecība. Tas prasa konkrētu laika periodu, nav apkārtceļa. Un tās ir arī spējas un smadzenes, jo riktīgi smagās lietas spēj pacelt tikai daži cilvēki komandā, un nekas nerisināsies ātrāk, ja vienkārši pieliksi klāt 20 citus cilvēkus.

Jūs saviem darbiniekiem maksājat labi?

Mums kā augošam uzņēmumam tehnoloģiju jomā jābūt arī čempioniem atalgojuma ziņā. Tāpēc domāju – jā, mums ir labas algas. Turklāt uzņēmumā atslēgas cilvēkiem ir iespēja iet daļās – kļūt par akcionāriem. Arī tā ir laba finansiālā motivācija.

Kas tev pašam ir profesionāli grūtākais?

Man grūtākais ir radīt un uzturēt, attīstīt labi strādājošu uzņēmumu kā sistēmu, kas jau ir izaugusi līdz zināmam apjomam. Mēs šobrīd esam gandrīz simt cilvēku, un to procesu, lietu, ko mēs darām, ir ļoti daudz.

Ikdienā ir liels stress.

Nezinu. Man liekas, ka mums visiem ir stress. Nedomāju, ka man ir īpaši lielāks stress nekā jebkuram cilvēkam, kas kā profesionālis cenšas darīt savu darbu pēc iespējas labāk. Tas nav atkarīgs no tā, ko tu dari. Jo likmes ir diezgan relatīvas.

Runājot par sacensībām – sacensību gars tev nav svešs arī ārpus darba.

Noteikti. Es diezgan daudz spēlēju tenisu. Bišķi paskrienu, amatieru līmenī spēlēju arī hokeju – jau gadus divdesmit reizi nedēļā. Kad ir sniegs, daudz slēpoju ar distanču slēpēm. Arī vecākais dēls spēlē tenisu – man ir divi puikas, trīs un vienpadsmit gadu veci. Jaunākais pagaidām spēlē tikai vecākiem uz nerviem. (Smejas.)

Mēs visi meklējam līdzsvaru – kas tev ir svarīgais ārpus darba?

Tas, kas jādara, – jāmeklē, kāds tu vari būt cilvēks ārpus tā, kāds esi šeit, darbā. Vai tu vari būt vēl kaut kas cits. Es ļoti ceru, ka varu būt jēdzīgs piemērs saviem puikām. Tajā – kāds esmu kā vīrietis. Stabila vērtība, uz ko skatīties un kaut ko priekš sevis paņemt. Tas man ir svarīgākais darbs dienas beigās un svarīgākais darbs dzīvē. Protams, arī tas, kāds partneris tu esi cilvēkam blakus. Kā ļauj otram būt, kā vari atbalstīt, lai realizētos viņa sapņi. Mana dzīvesbiedre ir ļoti pašpietiekama, un man tas ļoti patīk, cenšos viņas lietās nemaisīties. Pārējais jau ir laika kavēšana, atpūšanās. Sports ir ļoti svarīgs, jo, ja ir fiziskā slodze, tad arī mentāli citādi jūties. Man ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ļoti labi draugi, ar kuriem cenšamies pavadīt kopā laiku, galvenokārt darot kaut ko aktīvu. Viss man tāpat kā daudziem citiem. Savukārt profesionālā dzīve ir pietiekami liels izaicinājums, tāpēc man nav vēl kaut kādu lielo plānu, piemēram, uzkāpt Everestā vai piedalīties Ironmen. Nekā tāda neprasās, jo man jau šeit ir iespēja sasniegt da jeb ko, ja vien nav pašam bail to sev nodefinēt. Adrenalīnu, piepildījumu es redzu šeit.

Bet tev vajag to draivu darbā, vai ne?

Vajag. Bez tā es nevaru. Gads pēc AirDog pārdošanas, kad es īsti neko nedarīju, bija sūdīgākais manā dzīvē, arī tīri fizioloģiski jutos vissliktāk. Es nevaru ciest to sajūtu, ka nesaproti, kāpēc no rīta jāceļas un ko tu pa dienu darīsi. Nevaru vienkārši lasīt grāmatu un apcerēt kaut kādus tur pasaules notikumus. Nē, man tas liekas absolūti bezjēdzīgi.

Nebiju domājusi, ka kādreiz būs Latvijā kādam jāuzdod šāds jautājums, bet – laiki mainās. Tu esi daļa no militārās industrijas, un ir cilvēki, kam šķiet neētiski pelnīt naudu ar ieročiem, kas nes nāvi. Tev ir kāda filozofija par šo tēmu?

Kad tu aizbrauc uz Ukrainu, parunājies ar puišiem tur, redzi, ko viņi dara, kam iet cauri… Tur filozofijas paliek baigi maz. Un esmu tur saticis personu tipus, kas ir ļoti līdzīgi man. Tāpēc saprotu – tikpat labi tas varu būt es.

Ja mēs gribam dzīvot savā valstī, ja gribam būt spējīgi izvēlēties, kādu himnu dziedāt, tad – vai kādam ir kāds brīnišķīgs risinājums, kā par to rūpēties, neesot arī militāri spējīgiem? Tad – lūdzu, studijā! Visas iepriekšējās civilizācijas bez tā nav iztikušas, un vai mums ir kāds pamats domāt, ka esam kaut kāda īpaši gaišāka civilizācija par tām, kas bijušas pirms mums?

Un ir jābūt pilnīgi stulbam, lai iedomātos, ka mēs varam atļauties militāru vājumu un vienlaikus spētu noturēt tās vērtības un lietas, kas mums svarīgas un ko vēlamies saglabāt.

Ja to nesaproti, tad esi vai nu dumjš, vai naivs. Un, tā kā es neesmu ne viens, ne otrs, man nav nekādas pretestības investēt tajā, kas, manuprāt, ir priekšnosacījums, lai mēs varētu saglabāt to, kas mums ir svarīgs.

Jums uzņēmumā ir izstādīti vairāki nacionālie simboli – stilizēts ģerbonis, Milda un lielais Latvijas karogs ražotnes telpā.

Tas nav tikai plakātisks patriotisms. Mums tas ir svarīgi. Es neprotu izgudrot dronus, bet šis ir mans projekts – pateicu un saorganizēju, ka uzņēmumā jābūt redzamiem šiem simboliem. Un lepojos ar to.