Vaira Vīķe-Freiberga: Priecājos par katru dienu, ko varu nodzīvot bez zālēm

Tiekamies Rīgas pils Sūtņu akreditācijas zālē. To grezno mākslinieka Anša Cīruļa radītais interjers nacionālā dekoratīvisma stilā, kas apvieno tautisko ar Art Deco formu valodu. Kad apsēžamies pie galda, Vaira Vīķe-Freiberga pamana dekorējumus. «Šie izšuvumi man atgādina, ka piecpadsmit gadu vecumā sagribējās pašai kaut ko darīt ar savām rokām, kaut gan māte uzskatīja, ka es neko tādu nemāku darīt.

Es varu saņemties, un man ir jāizsaka atzinība pašai sev, ka vēl arvien to varu. Cik ilgi tas turpināsies – tas ir Dieva rokās.

Trimdā no jauna tika izdots trīsdesmito gadu beigu sieviešu žurnāls Latvju Zeltene ar visādām rokdarbu idejām, un viena no tām bija krustiņdūrienu izšuvums. Izārdīju vecas jakas, kas bija mājās, sakombinēju toņus, pārrakstīju uz smalkas rūtiņu lapas vienu ceturtdaļu raksta un tad mēnešiem ilgi šuvu. Tas spilvens man vēl tagad ir un laukos stāv uz dīvāna. 

Tā man radās dziņa, vēlme darīt kaut ko taustāmu. Tagad tas ir diezgan smags darbs ar puķēm – podus mazgājot, līkņājoties pēc substrātiem, maisot tos. Mugura to jūt, bet man tā ir dzīves nepieciešamība – pavasarī vajag zemē ielikt sēklas, lai redzētu, kā tās dīgst.