Viņu kāzu dienā viss liecināja, ka būs traki… Mākslinieki Sandra Krastiņa un Edgars Vērpe – mīlasstāsts 40 gadu garumā

Sandras darbnīcā gar sienu izlikta gandrīz gatava Baltā kleita – teju 50 dažādu izmēru melnbaltu gleznu kopums, kas radīts viņas februāra personālizstādei Īstenā sūtība galerijā Māksla XO.

– Jūs teicāt: tās nav kleitas, bet sievietes. 
Sandra: Balta kleita ir ikona, zināms kods – nevainības, tikumības, tīrības signāls. Tomēr aiz katras kleitas ir tās valkātāja. Šajā ciklā man svarīgi uzsvērt, ka ar šo vispārpieņemto klišeju var arī manipulēt. 

– Jums pašai ir balta kleita? 
Sandra: Nav bijusi, un nevalkāju. Par romantisku. Pat precoties ar Edgaru, man mugurā bija tumši zaļa. 

– Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā abi mācījāties vienā klasē. Bet kā gadījāties kopā kā pāris? 
Edgars: Mani piesēdināja Krastiņai blakus angļu valodā – viņa bija no 50. videnes, bet es neko nesapratu. Mums nekā kopēja nevarēja būt. Es – stabilais trijnieks, Krastiņa bija teicamniece. 

Māksliniekam ir jādzīvo no mākslas, bet mākslinieku ģimenei tā izdzīvot nav iespējams.

Sandra: Bet skolā vēl nekādas mīlas nebija! Pēc vidusskolas vispirms apprecējos ar citu. Šī man ir otrā laulība. 
Edgars: Es biju viņas kāzās.
Sandra: Man ir tāda fotogrāfija no pirmajām kāzām. Vidū stāvu kā līgava, vienā pusē man ir līgavainis, otrā – Edgars. 
Bijām uzticami draugi bez kāda amiziera. Draudzenītei nebija kavaliera, un es saku – man ir paziņa, baigi foršais čalis. Kamēr tā klāstu, cik viņš foršs, pati paskatos – bet tiešām foršs… Tā viss sākās. 

– Sandra esot līdzīga Edgara vecmāmiņai.