Vijolniece Vineta Sareika: Es nevaru būt prīma, nevaru būt augstāk par pārējiem

Vineta ir apņēmīga un drosmīga. Jau piecpadsmit gadu vecumā devusies studēt uz Parīzi pie Žerāra Pulē Parīzes Nacionālajā konservatorijā. Un viņas profesionālā biogrāfija ir galvu reibinoša: Flandrijas Karaliskā orķestra pirmā koncertmeistare, deviņus gadus spēlējusi Artemis Quartet, vienā no pasaules spožākajiem kvartetiem, uzstājusies uz slavenākajām skatuvēm visā pasaulē kopā ar izcilākajiem orķestriem. Četrus gadus dzīvojusi Parīzē, sešus Beļģijā un nu jau desmit gadus mīt Berlīnē, kur ir Vinetas mājas – vīrs un pusotra gada vecā meitiņa.

Parīzē bija visgrūtāk. Man bija sajūta, ka cilvēki ieliek mani rāmjos, ļoti vērtē.

– Berlīnes filharmonijas orķestra koncertmeistare – tā bija apzināta karjeras izvēle vai liktenis?
– Neesmu no tiem, kas kaut ko ļoti plāno un kam karjeras virzība būtu skaidra vairākus gadus uz priekšu. Man ir laime strādāt profesijā, kas ir mana kaislība, – nodarboties ar mūziku, atskaņot izcilu komponistu skaņdarbus. Bet karjera… Esmu mēģinājusi izdarīt labāko, ko varu, un būt godīga pret to, ko daru. 

– Kā notiek atlases process? Tiek izsludināts konkurss, un jebkurš var pieteikties vai varbūt tikāt uzrunāta šim amatam?
– Ir oficiāls konkurss, kurā var pieteikties jebkurš. Konkurss uz šo vakanci bija noticis jau trīs reizes, bet beidzies bez rezultāta, jo Berlīnes filharmoniķi pazīstami ar to, ka te ir ārkārtīgi augstas prasības. Protams, jebkurš vijolnieks var pieteikties, jautājums tikai – cik daudzi tiek uzaicināti uz atlasi. Mana situācija ir nedaudz citāda, jo jau biju orķestra rindās, pirms gada ieguvu tutti pozīciju, un noteikumi paredz, ka orķestra mūziķiem nav pirmās atlases kārtas, kad aicina, izvērtējot dokumentus un CV.