Solvita Vektere: Palaidu vaļā vīrieti kā spieķi – gāju, un man izdevās

Mans dzīves moto šobrīd ir – nesteigties. Paradoksāli, bet tā varu ļoti daudz piedzīvot un paveikt. 

Zemgales pusdienlaika tveicē Solvita mani nosēdina ēnainā terasē ar skatu pret pļavu, plašu kā jūra, un pati dodas gatavot limonādi. Skats ir apburošs – basām kājām un stikla krūku rokā, kā tāda Vilkaču mantiniece dodas uz aku pagalmā un, ķēdei žvadzot, iesmeļ ledainu ūdeni… Pēc brīža gar zilām delfīnijām nonākam senu ābeļu ēnā un iekrītam zviļņos. San bites, čab smilgas vējā, caur zariem debesīs idilliski peld mākoņi… Un Solvita nesteidzīgi atklāj savu pārmaiņu stāstu.

– Tavs lēmums turpmāk dzīvot vienīgi laukos ir pa īstam? Neticas. Šī neērtā sadzīve – tas taču nav par tevi? 

– Jā, tipisks pilsētnieka jautājums… Atbrauc cilvēki no Rīgas un mazliet domā, ka es te stiloju. Skatās, kur tad man te paslēpta kanalizācija un ūdensvads. Nav! Viss ir pa īstam. Malkas apkure, ūdens akā, āra duša, sausā tualete…

Vēl jāpārvar kautrība – man taču jāatstāj labs iespaids, bet man tiešām ir maza, ļoti vienkārša mājiņa. Žurnālos cilvēki rāda ēkas ar skaistiem logiem, izremontētiem apartamentiem, bet mums – nekā tāda… Cilvēki pat jautā, kur es mazgājos. Viņi domā, ja dušas nav istabā, tātad staigāju nemazgājusies. (Smejas.) Mums taču ir arī pirtiņa, plītī ir lielais bundulis ar ūdeni, kas uzkarst…